Ehiūri ir sīki jūras dzīvnieki ar bentisku un mazkustīgu dzīvesveidu. Ehiūriem ir savdabīgs garš snuķītis, ko tie izmanto barības uztveršanai. Dažu ehiūru sugu tēviņi ir sīki un dzīvo daudz lielāka izmēra mātīšu ķermenī kā parazīti. 

Ehiūru filoģenēze joprojām ir neskaidra. Vairākas pazīmes, piemēram, to ķermeņa sariņi, tuvina ehiūrus posmtārpiem (Annelida). Daži zinātnieki ehiūrus uzskata par posmtārpu tipa klasi. Tomēr ir nepieciešami detalizēti genomiskie pētījumi.

“U” veida alas, kas ir līdzīgas ehiūru veidotajām alām, ir atrastas kembrija perioda nogulumos. Tomēr ir vairākas citas dzīvnieku grupas, kas veido līdzīgas alas. Ehiūriem ir neliels, mīksts ķermenis, un to fosilijas tiek atrastas salīdzinoši reti. Coprinoscolex ellogimus (Jones, Thompson, 1977) fosilijas ir atrastas Ziemeļamerikā akmeņogļu perioda nogulumos. Šiem ehiūriem bijis cigārveida ķermenis ar nelielu, saplacinātu snuķīti. Sugas Protoechiurus edmondsi fosilijas ir atrastas Namībijā kembrija perioda nogulumos. 

Ehiūri ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Tiem abās pusēs iedomātai simetrijas plaknei ir simetriski novietoti pāra skaita orgāni. Ehiūri ir pirmmutnieki. To dīglim pirmatnējā mute jeb blastopora pārveidojas par pieauguša dzīvnieka muti, bet anālā atvere veidojas vēlāk ķermeņa aizmugurējā galā. Ehiūru ķermenis ir tārpveida, garš, mīksts un nesegmentēts. Tas ir aptuveni no 3 cm līdz 2 m garš. Ehiūri ķermeņa segmentāciju ir zaudējuši sekundāri. Tiem ir daudzveidīga ķermeņa forma, krāsa un ķermeņa apvalka tekstūra. Ķermeņa priekšgalā atrodas ar sariņiem klāts izstiepjams, muskuļots un elastīgs snuķītis. Daļai sugu snuķītis ir garāks par ķermeni. Snuķītis parasti ir plakans un lentveida, bet tas var būt arī lāpstveida formā. Snuķīša brīvais gals bieži ir šķelts. Ar sariņiem pie ehiūru mutes tiek pievadīta barība. Ehiūri snuķīti vai tā daļu var nomest, un tas spēj ataugt. Mute atrodas ķermeņa priekšgala vēderpusē pie snuķīša pamatnes. Aiz mutes atrodas divi vēdera sariņi, kurus izmanto alu rakšanai. Ehiūru ķermeņa aizmugurējo galu apjož vairāki sariņu vainagi. Ar šiem sariņiem ehiūri iztīra savas alas. Ķermeņa apvalkā atrodas dziedzeri, kas izdala gļotas. Ehiūru ķermenis ir no gaiši bēšas līdz zaļai krāsai. Bonelliidae dzimtas ehiūriem zaļo krāsu piešķir toksisks integumentārais pigments – bonelīns. Bonelīnu izstrādā zvaigžņveida šūnas, kas atrodas Bonelliidae dzimtas pārstāvju snuķīšu kolagēna slānī un ķermeņa sienās zem epidermālā slāņa. Pēc ķīmiskās uzbūves bonelīns ir līdzīgs hlorofilam. Ehiūru ķermeņa sienas veido vairāki muskuļu slāņi. Ārējais ķermeņa apvalks ir plāns hitīna slānis. Ehiūriem ķermeņa dobums (celoms) ir liels un nesegmentēts. Tajā atrodas garas cauruļveida zarnas. Celomā ir celomiskais šķidrums, kas satur eritrocītus un leikocītus. Zarnas distālajā galā atrodas anālā atvere. Izvadorgāni ehiūriem ir pāra metanefrīdiji un anālie maisi. Metanefrīdiji kalpo arī kā dzimumšūnu izvadkanāli. Anālajos maisos atrodas skropstu piltuves (nefrostomas). Anālie maisi ir ehiūriem raksturīgi orgāni, kas pilda elpošanas un izvadorgānu funkcijas. Ehiūriem ir vāji attīstīta asinsrites sistēma. Vairumam sugu ir slēgta asinsrites sistēma. Asinis ir bezkrāsainas. Tās satur amebocītus. Ķermeņa aizmugurējā galā atrodas vairāki nelieli dzelkņi, kas ehiūriem palīdz noturēties alā. Ehiūriem ir vienkārša nervu sistēma ar priekšējo nervu gangliju gredzenu. Tiem ir attīstīti pieskares un ķīmiskie receptori. 

Ehiūri ir šķirtdzimuma dzīvnieki. Vairumam ehiūru sugu nav izteiktas dzimumu atšķirības, bet ģints Bonellia mātītēm un tēviņiem ir ievērojami atšķirīga morfoloģija. Tēviņi ir 0,1–0,3 cm gari. Tiem nav zarnu trakta, arī citas orgānu sistēmas ir reducētas. Tēviņiem nav arī snuķīša. Barības vielas tie uzņem ar visu ķermeņa virsmu. Tēviņi dzīvo kā parazīti uz mātītes vai tās ķermeņa dobumā. Bonellia ģints mātītes var sasniegt 2 m garumu. Mātītes ķermenī reizēm atrasti pat 80 tēviņi, tāpēc sākotnēji tos uzskatīja par citu sugu parazītiem. Vairošanās ehiūriem parasti notiek kā masveida nārstošana. Daļai sugu tā notiek ziemā, daļai – vasarā. Dzimumšūnas veidojas īpašās vēderplēves vietās. Pieaugušajiem ehiūriem celomiskajā šķidrumā atrodas arī dzimumšūnas. Nobriedušas dzimumšūnas no celoma caur metanefrīdijiem nonāk apkārtējā vidē, kur notiek ārēja apaugļošanās. Šūnu drostalošanās ir spirāliska un holoblastiska. No olām attīstās brīvi peldošs, planktonisks kāpurs (trohofora). Aptuveni trīs mēnešu laikā tas izaug par jaunu ehiūru īpatni. Dzimuma veidošanos ģints Bonellia ehiūriem nosaka vides apstākļi un ģenētiskie faktori. Ja ehiūru kāpurs apmetas mātītes snuķa tuvumā, tad tas strauji attīstās par tēviņu. Ja kāpurs nenovietojas mātītes tuvumā, tad attīstās mātīte. Ja divi kāpuri attīstās blakus, tad parasti viens izaug par tēviņu un otrs par mātīti. Ehiūru sugām, kurām tēviņi parazitē mātītes ķermenī, apaugļošanās ir iekšēja. Informācija par ehiūru dzīves ilgumu ir ierobežota. Zināms, ka dzimtas Urechidae pārstāvji var nodzīvot līdz 25 gadu vecumam. 

Ehiūru Echiura (Sedgwick, 1898) tipā pašreiz ir zināmas aptuveni 230 sugas. 

Ehiūri ir izplatīti visā pasaulē jūrās un iesāļos ūdeņos. Parasti ehiūriem ir bentisks dzīvesveids un tie lēnām var pārvietoties virs gultnes substrāta. Ehiūri uzturas smiltīs, dubļos un zem akmeņiem veidotās alās, gliemju čaulās un citu jūras dzīvnieku veidotās alās. Ehiūri ir sastopami līdz pat 10 000 m dziļumā, tomēr tie labprāt izvēlas seklus ūdeņus. Atlantijas okeānā lielākā ehiūru daudzveidība ir ziemeļu puslodes mērenajā joslā. 

Daudzas ehiūru sugas barojas ar detrītu. Daļa sugu ir filtrētāji. Ehiūri, atrodoties alas izejā, izstiepj snuķīti virs substrāta. Snuķīša epitēlija dziedzeri izdala gļotas, kas piesaista detrīta daļiņas. Sariņi cauri gļotām pārvieto barības daļiņas uz muti. Ģints Urechis ehiūri ir filtrētāji. To alās kā komensāļi dzīvo dažādi nelieli jūras dzīvnieki, piemēram, krabji, posmtārpi vai zivis. Ar ehiūriem barojas dažādas zivis (arī rajas), haizivis un jūras ūdri. Ģints Bonellia pārstāvju izstrādātais toksīns bonelīns dažām dzīvnieku grupām ir toksisks pie 10^-6 M devas un noder šo ehiūru pašaizsardzībai. Dzīvnieki, kas barojas ar ehiūriem, neizmanto zaļā krāsā iekrāsotos audus, kur atrodas bonelīns. Saskaroties ar bonelīnu, notiek cilvēka eritrocītu lizēšanās (izšķīšana). Dažas ehiūru sugas cilvēki izmanto pārtikā, piemēram, Urechis unicinctus (von Drasche, 1881).