AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 26. jūnijā
Jānis Sarnovičs

Kleisti

viena no 58 Rīgas apkaimēm

Saistītie šķirkļi

  • 1919. gada 3. novembrī kritušo un ievainoto 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīru piemiņas vieta Kleistos

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Nosaukuma izcelšanās
  • 3.
    Robežas, administratīvā pakļautība
  • 4.
    Izveidošanās un attīstība
  • 5.
    Raksturīgās arhitektoniskās, sociālekonomiskās un kultūras iezīmes
  • 6.
    Mūsdienas
  • 7.
    Ievērojami arhitektūras pieminekļi, tūrisma objekti
  • 8.
    Ievērojamas personas
  • 9.
    Atspoguļojums
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Nosaukuma izcelšanās
  • 3.
    Robežas, administratīvā pakļautība
  • 4.
    Izveidošanās un attīstība
  • 5.
    Raksturīgās arhitektoniskās, sociālekonomiskās un kultūras iezīmes
  • 6.
    Mūsdienas
  • 7.
    Ievērojami arhitektūras pieminekļi, tūrisma objekti
  • 8.
    Ievērojamas personas
  • 9.
    Atspoguļojums
Kopsavilkums

Vēsturiski Kleisti ir bijuši mazapdzīvoti un lielākā daļa iedzīvotāju nodarbojušies ar lauksaimniecību, bet no 19. gs. beigām un 20. gs. sākuma pamīšus retajām lauksaimniecībām Kleistos sāka veidoties apbūves rajons. Kleisti arvien straujāk pārveidojās – tika celtas savrupmājas, tomēr arī mūsdienās apkaime ir salīdzinoši mazapdzīvota.

Kleistu kopējā platība ir 1873,0 ha jeb 18,73 km². Platības ziņā tā ir vislielākā Rīgas pilsētas apkaime, trīs reizes pārsniedzot vidējo apkaimes platības rādītāju. Iedzīvotāju skaits 2023. gadā – 443. Demonīms – kleistieši.

Nosaukuma izcelšanās

Apkaimes nosaukums saglabājies no kādreizējās Kleistu muižas (vācu Kleistenhof, Kleissenhof), kas vēsturiski pēc platības bija otrs lielākais Pārdaugavas īpašums. Muiža vēsturiskajos avotos pirmo reizi minēta 1638. gadā.

Robežas, administratīvā pakļautība

Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Kurzemes rajonā, uz dienvidrietumiem no Spilves pļavām, izveidojusies bijušās Kleistu muižas teritorijā, robežojas ar Rītabuļļu (nav sauszemes robežas – nošķir Buļļupe), Bolderājas, Spilves un Imantas apkaimi, bet rietumos – ar Mārupes novada un Jūrmalas pilsētas administratīvo robežu.

No 1924. gada līdztekus citām Pārdaugavas teritorijām Kleisti tika iekļauti Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. Padomju okupācijas periodā Kleisti atradās Rīgas pilsētas Ļeņina rajona sastāvā, no 1969. gada – Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajonā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Kleisti tika iekļauti Rīgas pilsētas Kurzemes rajonā. No 2008. gada ir Kleistu apkaime.

Izveidošanās un attīstība

Pirmās ziņas par Kleistu muižas apkārtni ir konstatējamas 16. gs., kad Vācu ordeņa Livonijā mestrs Gothards Ketlers (Gotthard von Kettler) izlēņoja to savam padomniekam Matiasam Brāderam (Mathias Brahder).

Zviedru laikā Vidzemē 1638. gadā veiktajā arklu revīzijā Kleistu muižā tika uzskaitīti 30 vīrieši (no tiem 7 jaunāki par 15 gadiem), 18 govis un 2 zirgi.

17. gs. otrajā pusē ziemeļos un rietumos no Kleistu muižas esot atradušās vairākas mazākas muižas.

Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) laikā Kleistu muiža tika nopostīta.

1754. gadā pulkvedis Karls Florians fon Tīlavs (Karl Florian von Thielau), kuram bija mantojuma tiesības uz šo īpašumu, uzticēja tās toreizējam ķīlas īpašniekam birģermeistaram Georgam Kristofam Andrē (Georg Kristoff Andreae). 1765. gadā muižu savā īpašumā ieguva Rīgas rātskungs Gothards fon Fēgezaks (Gotthard von Vegesack), apprecēdams birģermeistara G. K. Andrē meitu. 1768. gadā piedāvājumu strādāt par mājskolotāju G. Fēgezaka ģimenē saņēma vācbaltiešu apgaismotājs, mākslinieks, etnogrāfs un vēsturnieks Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze).

1844. gadā Kleistu muižas mantinieki zemes sadalīja četrās daļās un iznomāja vietējiem zemkopjiem un lopkopjiem. 1873.gadā tika atklāta Rīgas–Bolderājas dzelzceļa līnija, kas mūsdienās ir Kleistu un Spilves apkaimju robeža.

1919. gada rudenī Kleistu apkārtnē norisinājās vairākas Latvijas armijas militāras operācijas, kurām bija izšķiroša nozīme Rīgas aizstāvēšanā pret Rietumu brīvprātīgo armiju. 20. gs. 20. gadu sākumā Rīgas piensaimnieks Oto Īvāns Kleistu muižas teritorijā izveidoja pienotavu un sierotavu. 1923. gadā pēc Augusta Kirhenšteina ierosinājuma no Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Mikrobioloģijas laboratorijas izveidoja Latvijas Universitātes Serumstaciju. 1925. gadā serumstacijai piešķīra zemi kādreizējās Kleistu muižas teritorijā. No 1932. gada serumstacija kontrolēja visus Latvijā importētos biopreparātus, bet no 1935. gada tai tika piešķirts insulīna importa monopols.

1924. gada 24. februārī Saeimā tika pieņemts “Likums par Rīgas pilsētas administratīvajām robežām”, kā rezultātā Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā tika iekļauti arī Kleisti līdz ar citām Pārdaugavas teritorijām (Anniņmuižu, Bolderāju, Daugavgrīvu, Buļļiem un citām). 1938. gadā Kleistu muižas apkārtnes kopējais iedzīvotāju skaits bija 47 personas. Kleistu iedzīvotājus skāra 1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā. Pēc Otrā pasaules kara Kleistus pievienoja Rīgas pilsētas Ļeņina rajonam un tika uzsākta daļēji Kleistu teritorijā esošo Spilves pļavu apbūve. 1946. gadā uz Kleistu serumstacijas bāzes tika dibināts Latvijas Zinātņu akadēmijas Mikrobioloģijas institūts. Laika posmā no 1950. līdz 1970. gada sākumam Spilves pļavās, kas atrodas Kleistu apkaimē, darbojās Rīgas lielākā izgāztuve “Kleisti”, kas aizņēma ~ 8 ha lielu teritoriju. Šajā periodā izgāzto atkritumu slāņa vidējais biezums bija 9–10 m, bet maksimālais ~ 12 m. 1969. gadā no Ļeņina rajona atdalīja ziemeļu daļu un izveidoja Ļeņingradas rajonu, kurā iekļāvās arī Kleisti. 1974. gadā Rīgai (Kleistiem) tika pievienota Lāčupes kapu teritorija. 1990. gadā, īsi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, Ļeņingradas rajons, kurā atradās arī Kleistu apkaime, tika pārsaukts par Kurzemes rajonu.

2015. gadā daļēji tika rekultivēta un sakopta bijušās atkritumu izgāztuves “Kleisti” teritorija 4,5 ha platībā, kas pieder pašvaldībai. Rekultivācijas rezultātā tika novērsta tālāka gruntsūdeņu piesārņošana. Bijušās atkritumu izgāztuves vietā tika izveidota ainava, kuras centrālajā daļā paceļas 13 m augsts apzaļumots pakalns. Tas pārklāts ar bentonītmāla paklāju, lai nelaistu cauri lietus ūdeņus. Katru gadu tiek veikts šīs izgāztuves monitorings. Pašreizējais atkritumu tilpums bijušās izgāztuves teritorijā ir ~ 350 000 m3.

Raksturīgās arhitektoniskās, sociālekonomiskās un kultūras iezīmes

Kleistu muižai, atšķirībā no lielākās daļas citu Pārdaugavas muižu, kas lielākoties bija apdzīvotas tikai vasaras periodā, pastāvēja arī lauksaimnieciska nozīme. No tās 4 000 pūrvietu kopējās platības 1 500 pūrvietu aizņēma mežs (~ 500 ha), 500 − smilšainas kāpas, bet pārējā muižas zemes platība bija lauksaimniecībā izmantojamā zeme.

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā veidojies Kleistu ielu tīkls, kas ar nelielām izmaiņām ir saglabājies līdz mūsdienām.

Mūsdienas

Sociālā infrastruktūra Kleistos ir samērā vāji attīstīta, tomēr citu Rīgas apkaimju tuvums un sabiedriskā transporta pieejamība to kompensē. Kleistos atrodas Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs, kas ir vadošā pētniecības iestāde molekulārās bioloģijas, biomedicīnas un biotehnoloģijas jomā Latvijā. Kleistos dažādus pakalpojumus piedāvā viesu nams “Dubultmuiža”, fizioterapijas rehabilitācijas grupa “Veselības pietura” un citi. Kleistos atrodas vienīgā jāšanas sporta bāze Rīgas teritorijā – sporta centrs “Kleisti”.

2024. gadā satiksmi ar citām Rīgas apkaimēm nodrošina Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” 13., 36. un 56. autobusu maršrutu kustība, kas savieno Kleistus ar Bolderāju, Daugavgrīvu, Centru, Iļģuciemu, Imantu, Pļavniekiem, Ziepniekkalnu un citām Rīgas apkaimēm.

Ievērojami arhitektūras pieminekļi, tūrisma objekti

18. gs. beigās Kleistu muižas kompleksā, kas mūsdienās ir reģiona nozīmes kultūras piemineklis, ietilpa kungu māja, ērberģis, saimniecības ēkas un parks. Kungu māja celta guļbūves konstrukcijā ar augstiem mūra pamatiem. Ēkas galos pildrežģu konstrukcijas zelmeņi. Vēlākajos gados ēka apšūta ar spundētiem dēļiem, pie ieejas uzbūvēts lievenis klasicisma stilā ar lēzenu frontonu, ko balsta divi toskāniskā ordera kolonnu pāri. 19. gs. kungu mājā esot bijis ļoti grezns interjers – griestus rotājuši stuka veidojumi, sienas klājuši gleznojumi uz auduma (Itālijas ainavas, ziedu kompozīcijas, meža ainavas un medību skati). Pēc Otrā pasaules kara ēkas tika piešķirtas Mikrobioloģijas institūtam, kas kungu mājā iekārtoja darbinieku dzīvokļus. Ēkai tika uzlikts skārda jumts, nomainīti barokālie sīkrūšu logi un pārveidoti interjeri.

Kleistu apkaimē atrodas trīs Latvijas Neatkarības kara piemiņas vietas: Neatkarības karā kritušajiem 8. Daugavpils pulka karavīriem (valsts nozīmes kultūras piemineklis, atrodas netālu no Strupu ceļa un Apakšgrāvja ielas savienojuma); Neatkarības kara piemiņas vieta Bumbu kalniņā (valsts nozīmes kultūras piemineklis); Rīgas Lāčupes (bijušajos Lācara) kapos Neatkarības karā kritušo Latvijas armijas karavīru brāļu kapi.

Apkaimes ziemeļrietumu daļu ziemeļaustrumu–dienvidrietumu virzienā šķērso Bolderājas–Priedaines kāpu grēda, kuras augstākie kāpu pauguri atrodas pie Kleistu robežas ar Jūrmalas pilsētu. Kāpas maksimālais augstums – 27 m virs jūras līmeņa. Kopējais kāpas garums ir apmēram 10 km (platums 0,4–1,5 km), no kuriem lielākā daļa atrodas Kleistu apkaimes robežās. 2019. gada beigās tika atklāts ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis “Buļļu kāpas”, kura lielākā daļa ietilpst Kleistu apkaimē.

Blakus bijušajai Kleistu muižas kungu mājai atrodas Pārdaugavas apjomīgākais dižozols, kura apkārtmērs ir 5,3 m. Otrs Kleistu dižozols atrodas otrpus Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta ēkām, trešais – pie Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra ēkām.

Buļļu ielā Nr. 82 atrodas 19. gs. beigās atklātā Lācara (mūsdienās Lāčupes) kapsēta. Kapsēta Kleistu mežā strauji izpletās pēc tam, kad 20. gs. 70. gados tika slēgtas vairākas kapsētas Rīgas centrālajā daļā.

2015. gadā uz kāpas, kur atrodas Bumbu kalniņš, tika uzbūvēts Valsts meža dienesta uguns novērošanas tornis, kas ir pieejams apmeklētājiem kā skatu tornis, no kura paveras skats uz Rīgas jūras līci un Rīgas panorāmu. Mūsdienās tas ir vienīgais uguns novērošanas tornis Rīgas pilsētā. Šī objekta atklāšana ir veicinājusi tūristu pieplūdumu Bolderājas–Priedaines kāpu apvidū.

50 dzīves gadus (1935–1985) Bolderājas–Kleistu mežam veltījis mežsargs Pēteris Kupšis, kuram uzstādīts piemiņas akmens ~ 500 m dienvidrietumu virzienā no uguns novērošanas torņa.

2023. gada 29. septembrī tika atklāts jaunizbūvētais veloceļš “Imanta–Daugavgrīva”. Braucot pa veloceļu, iespējams nokļūt vairākos apskates objektos, piemēram, pie Hapaka grāvja ierīkotajā atpūtas vietā un peldvietā.

Ievērojamas personas

Ievērojamu daļu mūža Kleistos ir pavadījis vācbaltiešu apgaismotājs, mākslinieks, etnogrāfs un vēsturnieks J. K. Broce, kā arī padomju okupācijas režīma apstākļos Valsts prezidenta amata izpildītājs un zinātnieks mikrobiologs A. Kirhenšteins.

Atspoguļojums

Kleistu vārdā ir nosaukta iela, kas savieno Imantas un Bolderājas apkaimes, šķērsojot Kleistu apkaimi. Dažādi apkaimes notikumi aprakstīti novadpētnieka Arvja Popes retrospektīvajā darbā par Bolderāju un Daugavgrīvu “Rīgas galvenā nomale” (2005). Kleistu daba, iedzīvotāji un arhitektūra ir vairākkārt atspoguļota LTV ilggadējā raidījumā “Ielas garumā” (“Kleistu un Rātsupītes ielas” un “Buļļu iela”). 1793. gadā tapa J. K. Broces zīmētais Kleistu muižas attēls, kurā redzama 18. gs. beigu muižas ainava.

Saistītie šķirkļi

  • 1919. gada 3. novembrī kritušo un ievainoto 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīru piemiņas vieta Kleistos

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Kleistu apkaime tīmekļa vietnē apkaimes.lv

Ieteicamā literatūra

  • Caune, A., Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem, Rīga, Zinātne, 1998.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Dripe, J., Krastiņš, J., un Strautmanis, I., Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām, Rīga, Izdevniecība Baltika, 1998.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Pope, A., Rīgas galvenā nomale, Rīga, Zelta grauds, 2005.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Zalcmanis, R., Rīgas ielas, Rīga, Priedaines, 2001.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Jānis Sarnovičs "Kleisti". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/241110-Kleisti (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/241110-Kleisti

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana