Vidzemes–Latgales gūstekņu nometne bija Latvijas armijas iestāde, tieši pakļauta Vidzemes–Latgales rajona komandantam, ar tai piekomandētu karaspēka nodaļu. Tā tika izveidota 1919. gada 5. jūnijā, bet tās darbības izbeigšanas darbi tika uzsākti 1921. gada 27. janvārī. Nometnes darbība pilnībā tika izbeigta 1921. gada 28. maijā.

Vidzemes–Latgales gūstekņu nometnes uzdevums bija Latvijas armijas karagūstekņu, pār fronti pārbēgušo personu, bēgļu, “šaubīgo” jeb bez personu apliecinošiem dokumentiem aizturēto, kā arī arestēto personu izvietošana, personības noskaidrošana, izmeklēšana un nodarbināšana Latvijas Neatkarības kara laikā.

Sākotnēji Ziemeļlatvijas gūstekņu nometne (oficiāli līdz 1919. gada 30. jūlijam), vēlāk – Vidzemes–Latgales gūstekņu nometne; dēvēta arī par Valmieras gūstekņu nometni, Vidzemes–Latgales koncentrācijas nometni, Vidzemes–Latgales koncentrācijas lāgeri, Valmieras koncentrācijas lāgeri.

Vidzemes–Latgales gūstekņu nometne tika izveidota 1919. gada jūnijā. Kaujās pret Sarkano armiju sagūstīto, kā arī pār fronti pārbēgušo skaitam pieaugot, radās nepieciešamība izveidot iestādi, kuras funkcija būtu karagūstekņu izvietošana, uzturēšana u. tml. procedūras.

Pavēli par gūstekņu nometnes izveidošanu 1919. gada 5. jūnijā izdeva Ziemeļlatvijas frontes aizmugures priekšnieks pulkvežleitnants Eduards Miglavs, ieceļot kara laika ierēdni Ansi Brensonu par nometnes priekšnieku. Nometne sāka darboties tikai jūlija vidū–beigās, noslēdzoties Cēsu kaujām. Valmierā un tās apkārtnē tika atrastas un labiekārtotas gūstekņu izvietošanai paredzētās telpas, kā arī nokomplektēts nometnes personālsastāvs. Pirmie gūstekņi uz nometni tika nosūtīti 1919. gada jūlija beigās.

Nometne bija izvietota vairākās ēkās Valmierā un tās apkārtnē: Valmiermuižā, Kokmuižā, Kaugurmuižā, Jaunajā muižā un Neilandmuižā.

Vidzemes–Latgales gūstekņu nometne tika izveidota vairāku militāru un politisku problēmu risināšanai. Pirmkārt, nometne bija atbildīga par Latvijas armijas karagūstekņu un pār fronti brīvprātīgi pārnākušo Padomju Krievijas Sarkanās armijas dezertieru izvietošanu. Otrkārt, nometnē nonāca arī civilpersonas, kas pārbēga pār fronti, tika aizturētas bez personu apliecinošiem dokumentiem vai atgriezās no bēgļu gaitām. Tāpat nometnē nonāca arī t. s. “sabiedrībai kaitīgi elementi” – personas, kas tika turētas aizdomās par spiegošanu, sadarbību ar lieliniekiem vai darbošanos padomju iestādēs Padomju Latvijas laikā. Šo personu nonākšana nometnē skaidrojama ar to, ka cietumi, piemēram, Valmieras cietums, bija pārpildīti, tādēļ personas, kas tika turētas aizdomās par pretvalstisku darbību, nācās izmitināt gūstekņu nometnē.

Nonākot nometnē, karagūstekņi, bēgļi u. c. tika nopratināti, pārsvarā tas notika nometnes kancelejas telpās. Pratināšanas mērķis bija noskaidrot aizturētā personību. Tāpat pratināšanas gaitā tika fiksētas gūstekņa gaitas kara laikā un no tām izrietošā politiskā pārliecība. Iegūtās liecības noteica personas tālāko likteni – politiski neuzticamie tika paturēti nometnē līdz kara beigām, savukārt politiski uzticamie tika atbrīvoti. To starpā esošie Latvijas pilsoņi uzreiz pēc atbrīvošanas no nometnes varēja tikt pakļauti mobilizācijai, tādēļ turpat nometnē no Sarkanās armijas dezertieriem latviešiem tika komplektēti t. s. jaunformējamie spēki.

Nometnes pārvaldi īstenoja amatpersonas, kancelejas un tehniskie darbinieki. Par nometnes darbību pilnā mērā bija atbildīgs nometnes priekšnieks. Nometnes pastāvēšanas laikā nomainījās trīs nometnes priekšnieki: kara laika ierēdnis Ansis Brensons (05.06.1919.–27.04.1920.), kapteinis Kārlis Lecmanis (28.06.1920.–13.10.1920.) un kapteinis Kārlis Šmits (14.10.1920.–28.05.1921.). Nometnes priekšnieka pienākumos ietilpa gūstekņu grupu ievešanas un izvešanas kontrolēšana, gūstekņu dezinfekcijas procesa uzraudzīšana, saimniecisko jautājumu un apgādes pārraudzīšana.

Nometnes pārvaldē un kancelejā darbojās arī nometnes priekšnieka palīgs (nometnes pastāvēšanas laikā šajā amatā nomainījās piecas personas), tieslietu daļas pārzinis, saimniecības pārzinis un darbvedis. Visi bija virsnieki. Kopā nometnes pārvaldē tās pastāvēšanas laikā darbojās vismaz 50 virsnieki, to starpā bija arī jaunformējamo spēku un apsardzības rotas priekšnieki.

Nometne bija iedalīta četrās struktūrvienībās:

1. nometnes uzraudzīšanas un kārtības uzturēšanas funkciju pildīja nometnei piekomandēta karaspēka daļa, t. s. apsardzības rota;
2. gūstekņi, kuri neietilpa darbspējīgo kategorijā veselības, apģērba trūkuma u. c. apstākļu dēļ un bēgļi tika iedalīti t. s. novērošanas bataljonā;
3. gūstekņi, kuri bija fiziski spēcīgi un derīgi nodarbināšanai tika iekļauti t. s. darba bataljonā un tika nosūtīti dažādos darbos gan nometnes iekšienē, gan ārpus tās;
4. daļa gūstekņu pēc personas noskaidrošanas un uzticamības pārbaudes tika iekļauti t. s. jaunformējamos spēkos Latvijas armijas sastāvā.

Par nometnes drošību un iekšējo kārtību bija atbildīga nometnei piekomandētā Latvijas armijas karaspēka daļa, dēvēta par apsardzības rotu. Nometnes galvenajās daļās darbojās sargposteņu sistēma.

Ik dienu plkst. 6.00 un plkst. 20.00 nometnē tika novadīta rīta un vakara junda. Vakara jundas laikā gūstekņi tika pārskaitīti, tika dziedātas dziesmas “Dievs, svētī Latviju!” (oficiāli Latvijas valsts himna no 1920. gada) un “Nu sveiki, brāļi!”, un noslēgumā tika nolasītas nometnes priekšnieka dienas pavēles, vēlāk arī citu amatpersonu pavēles, ja radās nepieciešamība, savukārt svētku dienās, piemēram, Ziemassvētkos, tika nolasīti arī apsveikumi.

Apsardzības rotas karavīriem bija nopietnas problēmas ar disciplīnu. Bieži tika saņemtas sūdzības par dienesta pienākumu paviršu izpildi, nometnes karavīru klaiņošanu pa pilsētu, nepieklājīgo uzvedību, atrašanos reibuma stāvoklī un šaudīšanos. Zemā disciplīna karavīru vidū arī tika uzskatīta par galveno iemeslu, kādēļ gūstekņiem izdevās pārkāpt nometnes iekšējās kārtības noteikumus un īstenot bēgšanu.

Sākotnēji gūstekņiem bija ļauts brīvi pārvietoties pa nometnes teritoriju, taču nakts laikā tika konstatēti gūstekņu bēgšanas gadījumi. Lai no tā izvairītos, tika noteikts pārvietošanās ierobežojums diennakts tumšajā laikā, taču bēgšanas problēma bija ļoti aktuāla visu nometnes pastāvēšanas laiku. Kopā tika īstenotas 509 veiksmīgas bēgšanas, kurās izbēga 1185 cilvēki. Gūstekņi veiksmīgi bēga gan no nometnes, gan darbiem ārpus tās vai nu vienatnē, vai apvienojoties lielākās grupās (lielākā – 27 cilvēki). Nometnes vadība lielajā izbēgušo skaitā un bēgšanu pastāvīgumā vainoja apsardzības rotas karavīru paviršo attieksmi pret dienesta pienākumu izpildi.

Jebkāda veida spīdzināšana un vardarbība pret gūstekņiem bija stingri aizliegta. Ieroci pielietot bija atļauts vien ārkārtas apstākļos, piemēram, gūstekņu bēgšanas gadījumā. Ir zināmi divi gadījumi, kad gūstekņi tika nošauti bēgot, taču nevar noliegt iespējamību, ka tādu bijis vairāk.

Precīzs nometnē nonākušo personu kopskaits nav zināms, taču, spriežot pēc nometnes lietvedībā uzkrāto karagūstekņu, bēgļu u. c. nometnē nonākušo personu lietu skaita, var pieņemt, ka visā nometnes pastāvēšanas laikā tajā nonāca vismaz 12 500 personas. Nometnes telpas bija paredzētas līdz pat 3000 cilvēku izvietošanai vienlaikus, taču vidēji nometnē vienlaikus uzturējās līdz aptuveni 1500 cilvēkiem, no kuriem daļa tika nodarbināta ārpus nometnes.

Lielākā daļa nometnē nonākušo bija Padomju Krievijas karavīri, kas tika saņemti gūstā kaujās, vai dezertieri, kuri brīvprātīgi pārnāca pār fronti. Šo cilvēku skaits mērāms tūkstošos.

Bermontiādes laikā nometnē nonāca vismaz 409 bermontieši, turklāt attieksme pret tiem bija daudz labvēlīgāka nekā pret sarkanarmiešiem, piemēram, tiem pasniegtais ēdiens bijis kvalitatīvāks. Šādas labvēlības mērķis bija panākt gūstekņu bermontiešu lojalitāti un potenciālu iekļaušanu Nikolaja Judeņiča (Николай Николаевич Юденич) vai Antona Deņikina (Антон Иванович Деникин) pretlielinieciskajā karaspēkā.

Nometnē proporcionāli daudz mazākā skaitā dažādu apstākļu dēļ nonāca arī Krievijas Ziemeļrietumu armijas, Dzelzsdivīzijas, Polijas, Lietuvas, Igaunijas u. c. armiju karavīri, tostarp arī daži Latvijas armijas karavīri.

Uz nometni tika nosūtīti arī bēgļi, kuri bija izbraukuši no Latvijas Pirmā pasaules kara laikā un, karam noslēdzoties, vēlējās atgriezties dzimtenē. Nometnē nonākušo bēgļu starpā bija arī bijušie Krievijas Impērijas armijas karavīri, kuri Pirmā pasaules kara laikā nonāca gūstā un tika nosūtīti uz Vāciju, bet pēc tam caur Latviju vēlējās atgriezties dzimtenē. Tāpat nometnē nonāca arī pār fronti nelikumīgi pārgājušas civilpersonas, bez personu apliecinošiem dokumentiem aizturētie, kā arī politiski neuzticamas personas – cilvēki, kas Padomju Latvijas laikā brīvprātīgi vai piespiedu kārtā sadarbojās ar lielinieku varas iestādēm (strādāja pagastu valdēs, milicijā) vai tika turēti aizdomās par spiegošanu un komunisma aģitāciju.

Nometnē ieslodzītie netika nodalīti ne pēc politiskās piederības, ne pēc etniskās piederības. Nošķirti netika arī civiliedzīvotāji, kuri nometnē nonāca kā bēgļi.

Visā nometnes pastāvēšanas laikā aktuālas bija problēmas ar slimībām un apgādi. Nometnē bija jūtams sadzīves priekšmetu, piemēram, spaiņu, ēdiena smeļamo un trauku, deficīts, taču visvairāk trūka apģērba. Bieži vien gūstekņi nevarēja tikt nodarbināti tādēļ, ka tiem nebija piemērota apģērba, īpaši ziemā. Apģērbs nometnei galvenokārt tika piegādāts pēc karaspēka demobilizācijas uzsākšanas; liela loma nometnes apgādē bija Amerikas Savienoto Valstu Sarkanajam krustam.

Ēdienu gūstekņi gatavoja paši, izvēloties atbildīgos no pašu vidus, kas rūpējās par produktu saņemšanu no noliktavas un ēdiena pagatavošanu; nometnes administrācija pildīja vienīgi kontroles funkcijas. Dienas porcijā tika iekļauti tauki (sviests), rupjmaize un putraimu zupa (kuras vārīšanu nometnes priekšnieks noliedza), reizi nedēļā gūstekņiem tika izsniegtas kaltētas saknes, bet divreiz nedēļā bija paredzēts izsniegt gaļas produktus, tostarp zivis.

Lai cīnītos ar slimībām, līdz ar nonākšanu nometnē gūstekņi tika izolēti, tad nosūtīti uz dezinfekciju pirtī, kamēr tika dezinficētas viņu drēbes. Realitātē apstākļi bija gandrīz antisanitāri – gūstekņiem bieži vien mati netika nodzīti, un dezinfekcijas process bija neefektīvs, jo dezinficētās personas uzturējās vienās telpās ar vēl nedezinficētajām. Ik nedēļu gūstekņi tika sūtīti uz pirti, taču rezerves apģērba komplektu trūkuma dēļ to drēbes tikpat kā nekad netika mazgātas. Nometnē ik dienu ieradās un atstāja vidēji 100 cilvēki, no kuriem daudzi ieradās jau smagi slimi un novārguši, kas būtiski paaugstināja slimību izplatīšanās risku. Slimie gūstekņi tika nosūtīti uz nometnē iekārtoto slimnīcu vai Vidzemes lazareti, taču ne visi spēja izveseļoties. Nometnē bojā gājušo gūstekņu apglabāšanai tika ierīkoti kapi.

Vidzemes–Latgales gūstekņu nometne kalpoja par nozīmīgu darbaspēka avotu visā tās pastāvēšanas laikā, īpaši līdz Neatkarības kara beigām. Gūstekņi tika nodarbināti gan nometnē, apmierinot tās iekšējā vajadzības, piemēram, uzkopjot telpas, strādājot nometnes drēbnieku un kurpnieku darbnīcā un izkraujot dažādas kravas. Ārpus nometnes gūstekņi tika nodarbināti dažādās sadzīviski nozīmīgās sfērās, lielākoties dažādos ar kraušanu un preču vai materiālu piegādi saistītos darbos. Gūstekņiem tika uzticēta dzeloņstiepļu aizžogojumu izjaukšana, brāļu kapu uzkopšana, sniega tīrīšana, maizes cepšana, sakņu žāvēšana, darbs Valmieras garnizona pirtī u. c. Gūstekņu vidū tika meklēti arī dažāda veida speciālisti, piemēram, galdnieki, vilcienu mašīnisti un tehniķi. Darbos ārpus nometnes gūstekņi varēja tikt nosūtīti lielās grupās, kas varēja pārsniegt pat 150 cilvēkus. Izņēmums bija lauku darbi – vietējiem lauksaimniekiem bija iespēja nodarbināt vienu līdz divus gūstekņus savās saimniecībās, nodrošinot tiem pārtiku un par to saņemot kompensāciju. Pieprasījums pēc gūstekņu darbaspēka bieži vien bija tik liels, ka nometne to nespēja pilnībā apmierināt.

Pēc Latvijas–Krievijas miera līguma noslēgšanas 1920. gada 11. augustā Krievijas pilsoņus, kuri atradās nometnē, sāka nosūtīt atpakaļ uz Krieviju. Pavēle pārtraukt nometnes darbību tika izdota vien 1921. gada 27. janvārī, nākamajā dienā pēc Latvijas atzīšanas de jure. 1921. gada 24. februārī tika pārtraukta gūstekņu sūtīšana uz nometni no Rīgas. Nometnes darbība pilnībā tika pārtraukta 1921. gada 28. maijā.