Kopš 21. gs. sākuma īpaši attīstījusies Malēnijas kā Ziemeļaustrumvidzemes teritorijas identitātes iepazīšana un apzināšanās. To sekmējušas zinātniskas un populārzinātniskas publikācijas par malēniešu talantiem un īpašībām, par vēsturi un skarbajiem dzīves apstākļiem, bet jo īpaši – par malēniskajām izloksnēm. Malēniešu identitātes popularizēšanu veicinājusi biedrības “Radošie malēnieši“ nodibināšana 2010. gadā un tās organizētās trīs Malēniešu valodas nometnes (2020. un 2022. gadā Māriņkalnā, 2023. gadā Kornetos), kā arī Jaunlaicenes muižas muzeja pamatekspozīcijas “Malēnieša pasaule” izveide un tā organizētie “Vispasaules malēniešu svētki” 2014., 2018. un 2022. gadā. Malēniešu identitātes popularizēšanu veicinājuši arī Alūksnes deju kopas “Jukums” iestudētie malēniešu danči, Jaunlaicenes folkloras kopas “Putnis” un Ziemera folkloras kopas pasākumi, kā arī trīs filmas: “Viena diena ar malēniešiem” (2012), “Cita diena ar malēniešiem” (2022) un “Bārta: Malēnija” (2022). Interesi par Malēniju un tās iedzīvotājiem sekmē arī šīs kultūrtelpas atzīšana Vēsturisko zemju likumā.
Valodas iezīmes sniedz būtisku pamatu reģionālajai identitātei. Visām dziļajām latgaliskajām izloksnēm, arī malēniešu izlokšņu variantam, galvenās raksturīgās fonētiskās parādības ir divskaņa ie monoftongizēšanās par garo patskani ī un divskaņa o [uo] monoftongizēšanās par garo patskani ū, piemēram, miers > [mîrs], pie > [pì], vien > [vîn], tiem > [tîm] un tolaik > [tùlàik], apjuņģot > [apjùņǯût] ‘rūpēties, lutināt’, ganos > [gonùs]. Šajās izloksnēs tiek runātas divas zilbes intonācijas: krītošā, piemēram, [gèrjùms] ‘garums’, un lauztā, piemēram, [moûs] ‘mūs’, marķēta ir lauztā zilbes intonācija. Stieptā zilbes intonācija ir sakritusi ar krītošo. Dziļajās latgaliskajās izloksnēs pretēji sēliskajām izloksnēm kritums tiek runāts opozīcijā ar lauzto zilbes intonāciju, kamēr sēliskajās izloksnēs te saklausāma kāpjošā zilbes intonācija.
Malēnisko izlokšņu galvenās atšķirības no dziļajām latgaliskajām izloksnēm Latgalē ir divskaņa ai > oi atšķirības priedēklī un prievārdā, piemēram, aizsviedu > [òissvîdu], aiz rokas > [òiz rùkas]. Joprojām vairākās malēniešu izloksnēs saklausāms galotnes un piedēkļa šaurā patskaņa e pārveidojums par a, piemēram, maiza ‘maize’, prīda ‘priede’, zema ‘zeme’, maitana ‘meitene’, mellanas ‘mellenes’, gruobaklis ‘grābeklis’, remanas ‘dārza zemenes’ un citur. Šāds šaurā patskaņa e pārveidojums par a rosina hipotēzi par tādu igauņu valodas fonētisko iezīmju ietekmi, kas saklausāmas Dienvidigaunijā runātā dialekta dienvidu daļā. Malēniešu izloksnēs nav citās dziļajās latgaliskajās augšzemnieku izloksnēs saklausāmo palatalizēto līdzskaņu, piemēram, [mùotes] `mātes`, bet Latgalē [mùot′is′], tas pastiprina lauztās zilbes intonācijas izcēlumu, pēc kura bieži atpazīst malēniešus. Malēniešu runā nav velarizētā jeb cietā līdzskaņa ł un patskaņa y, piemēram, [mùosas] `māsas`, bet Latgalē [mùosys]. Malēnieši lieto arī seno indoeiropiešu valodu darbības vārda nominālo formu – supīnu ar galotni -tu, piemēram, [îsàm gulâtu], tomēr supīna lietojums ir atšķirīgs no citām dziļajām latgaliskajām izloksnēm, jo malēniskajās izloksnēs supīna lietojumu nosaka ne tikai saistība ar virzības darbības vārdiem, bet arī noteikums, ka pirms galotnes nevar atrasties priekšējais vokālis, piemēram, [îsàm iêsti] vai [îsàm iêst], [àita iêsti] vai [àita iêst], ja iepriekšējais patskanis ē > ie, bet ar supīnu, ja iepriekšējā zilbē ē > ā, piemēram, [îšu gulâtu], [nùoc gulâtu]. Tas liecina par vokāļu sinharmonismu starp darbības vārda galotni un iepriekšējo saknes vai piedēkļa vokāli. Šāda pakaļējo un priekšējo vokāļu harmonija ir vērojama Dienvidigaunijā, kas varētu būt ietekmējusi minētās fonoloģiskās parādības attīstību pierobežā – Ziemeļaustrumvidzemē. Par igauņu valodas ietekmi malēniešu izloksnēs liecina arī aizguvumi iņģe ‘elpa, dzīvība, gars, spēks’, lumpis ‘dīķis’, kurrats ‘velns’, mustikas vai mustenes ‘mellenes’, setuks ‘no Dienvidaustrumigaunijas stipri slāvizēto igauņu – setu nosaukuma’ un citi.
Malēnijas tradicionālajā kultūrā nav daudz īpašu un/vai atšķirīgu elementu, kas būtu tieši saistāmi ar īpašu identitāti. Malēniešu tautastērpi ir pieticīgi gan krāsu, gan rotaslietu ziņā, nav lielu saktu, košu seģeņu un sarkanās krāsas krāšņuma – sievu brunčos rodamas pelēkbrūnas šķērssvītras ar “slēptām” rūtīm, arī sīkas sarkanas un melnas vai zilas un melnas rūtiņas, kā arī vertikālas joslas. Dominē baltas sievu aubes, melni ņieburi, vīriem svētku kārtā – balti garie svārki; bet ir arī varianti.
Iespējams, ka Malēnijas un malēniešu vārds latviešu kultūrtelpā visvairāk saistās ar humoru un satīru, ar jocīgu, šķietami aplamu, vieglprātīgu un dīvainu, taču ne ļaunu rīcību, kas apkārtējo novadu iedzīvotājos izraisa neizpratni un nenopietnu attieksmi. Preses un humoristu radītais malēnieša, amizanta Latvijas nomales iedzīvotāja tēls dažkārt kalpoja par elementu humoristiskos, satīriskos tekstos starpkaru perioda neatkarīgajā Latvijā, latviešu trimdā pēc Otrā pasaules kara, bet īpaši padomju okupācijas laikā (sevišķi 70., 80. gados; piemēram, televīzijas programmas “Pie mums viesos – Malēnijas TV”, “Malēnijas ziņas”). Tomēr šie humoristiskie tēli parasti bija pietiekami abstrakti un ģeogrāfiski nekonkrēti, lai tikai dažkārt radītu konkrētākas asociācijas ar Malēnijas teritorijai pieskaitāmajiem apvidiem un to iedzīvotājiem.