Ritums Ivanovs ir Latvijā un starptautiski pazīstams latviešu mākslinieks, kurš bagātinājis klasiskās mākslas mimētiskās tradīcijas ar popārta, opārta un hiperreālisma impulsiem. R. Ivanova māksla ir izteikti figurāla ar cilvēka tēlu centrā, īpaši izvēršot portreta žanru un akcentējot emocionālu stāvokļu izpausmes.

R. Ivanovs dzimis pedagogu ģimenē – māte Ruta Ivanova, tēvs Pāvels Ivanovs; brālis Kaspars Ivanovs (1970) ir farmācijas un dabisko produktu ražošanas uzņēmuma “LotosPharma” vadītājs.

Pirmās iemaņas mākslā R. Ivanovs apguva scenogrāfa un akvarelista Pētera Rozenberga vadītajā zīmēšanas pulciņā Cēsīs. Mācījās Cēsu 1. vidusskolā (mūsdienās Cēsu Valsts ģimnāzija), Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā (1980–1987) un absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1987–1994), iegūstot bakalaura grādu. Pēc tam papildināja zināšanas Humbolta Politehniskajā Universitātē (Polytechnic University, Humboldt) Kalifornijas pavalstī, Amerikas Savienotajās Valstīs (1994–1995), un ieguva mākslas maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā (1996).

Līdzās glezniecībai mākslinieks izmanto arī zīmējuma, fotogrāfijas, video un tēlniecības medijus. Raksturīga iezīme ir tēlu apropriācija no populārās kultūras, mākslas vēstures un citiem vizuālajiem resursiem, ar skrupuloza roku darba palīdzību pārradot fotogrāfijas vai video kadra piedāvāto attēlu.

R. Ivanovs kopš 1987. gada piedalās izstādēs un kopš 1999. gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Mākslinieks ir sarīkojis 30 personālizstādes un piedalījies daudzās grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs, ieskaitot starptautiskas mākslas meses. Viņa darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Zuzānu, Plaužu, Gulbju, Belēviču, Leiškalnu ģimeņu kolekcijās, Igaunijas Mākslas muzejā (Eesti Kunstimuuseum), Virta kolekcijā (Sammlung Würth) Vācijā un citās publiskās un privātās kolekcijās Latvijā un ārzemēs.

Pēc Valsts prezidenta kancelejas pasūtījuma R. Ivanovs ir uzgleznojis oficiālos Latvijas Republikas prezidentu – Valda Zatlera (2012), Andra Bērziņa (2018) un Egila Levita (2024) – portretus, kā arī Valsts prezidenta vietas izpildītāju Paula Kalniņa un Jāzepa Rancāna portretus. Viņš arī ir viens no komerciāli veiksmīgākajiem Latvijas māksliniekiem – glezna “Frame05” tika pārdota izsoļu nama Sotheby’s izsolē Londonā (2009), kas ir unikāls notikums Latvijas mākslā.

R. Ivanova agrīnajos 20. gs. 90. gadu darbos mīkstināti reālistiskā manierē gleznoti figurāli motīvi un objekti kontrastē ar zelta un alumīnija lapiņu plaknēm, kā arī jūgendstilam tuviem ornamentiem. Sarīkota personālizstāde “Pirmā” (galerija “Rīgas Vīni”, 1996), personālizstāde galerijā “Daugava” (1997), “Renesanse 2000” (galerija “M6”, 1998).

Ap gadsimtu miju mākslinieks savos darbos ieviesa vertikālu svītrinājumu tehniku, kas bieži tuvojas opārta ģeometriskajai regularitātei; dažkārt tā ir papildināta ar apļu ornamentu, kā, piemēram, personālizstādē “Meitene” (“Rīgas Galerija”, 2000). Līdzīgā tehnikā risināta jauna tēma ienāk personālizstādē “Varoņi” (“Rīgas Galerija”, 2001), kur izkadrēti Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci), Johannesa Vermēra (Johannes Vermeer), Rembranta (Rembrandt Harmenszoon van Rijn) un citu vecmeistaru tēlu tuvplāni.

Līdztekus Ievai Iltnerei R. Ivanovs uzskatāms par konsekventāko rastra efektu pētnieku latviešu glezniecībā. Rastrs transformējās arī 19. gs. beigu divizionisma virzienam radniecīgos, brīvākos, pagarinātos triepienos, kas “izkausē” tēlu priekšmetiskumu (personālizstādes “Būt un skatīties”, “Rīgas Galerija”, 1999; “Erotiskā filma”, “Rīgas Galerija”, 2002; “Apskatāms!”, “Rīgas Galerija”, 2005). Izstādē “Apskatāms!” R. Ivanovs ir pievērsies supermodeļu aktiem (“Exposed. Keita”; “Exposed. Kellija”, “Exposed. Monika” un citi), mehāniskajām svītriņām veidojot savdabīgus triepienu atomus, kas pārvērš modeles meditatīvi krāsainā matērijā un ļauj arī spekulēt par skaistuma un modes standartu iluzori zūdošo raksturu.    

Personālizstādē “Sapņotāji” (“Rīgas Galerija”, 2008), kuras nosaukums aizgūts no kinorežisora Bernardo Bertoluči (Bernardo Bertolucci) filmas, mākslinieks lielizmēra gleznas veidojis uz kino kadru substrāta, rādot portretus un figūru tuvplānus īsi pirms vai pēc pamošanās, vai arī nomoda sapņu stāvoklī. Tēlos var atpazīt dažādas slavenības, piemēram, islandiešu dziedātāju Bjorku (Björk, “Čukstus”, 2007–2008) vai aktieri Džoniju Depu (Johnny Depp) (“Absints un dūmi”, 2007–2008). Paplūdušie, gandrīz monohromie attēli aicina inventarizēt redzētu vai aprakstītu filmu nospiedumus savās atmiņās.

Popkultūras zvaigžņu portretējumus no sērijas Trade Mark Beauty (2004) R. Ivanovs turpināja izstādē “Stars. Lights On. Zvaigznes. Gaismas staros” (“Rīgas Galerija”, 2010), kur dominēja popmūzikas elku plejāde: Madonna (Madonna), Maikls Džeksons (Michael Jackson) un Eimija Vainhausa (Amy Winehouse). Mākslinieks ir pievērsies arī sporta zvaigznēm – tā desmit pasaules līmeņa tenisistu portreti (Novaks Džokovičs, Novak Đoković, Ernests Gulbis un citi) tika izstādīti Dohā (Katara, 2011), tverot uzvaras emociju un saspringtas cīņas momentus. Publikas elku apspēle turpinājās arī izstādē Gaga Dance (“Rīgas Galerija”, 2012), kuras centrā ir erotiski teatrālā amerikāņu dziedātāja ar skatuves vārdu Lady Gaga.  

Vienlaikus 21. gs. otrajā dekādē R. Ivanova daiļradē parādās izmaiņas, attālinoties no popkultūras ikonām un svītrinājumu tehnikas. Personālizstādē “Baltā gaisma” (galerija “Bastejs”, 2018) mākslinieks izstādīja niansētus ogles zīmējumus ar izteikti pietuvinātiem, fragmentētiem portretiem  un skulpturālus, portretiskus ciļņus, kurā atšķirīgais detaļu akcentējums radīja elēģisku noskaņu efektus. Personālizstādē “Vērotāja laiks” (Mākslas stacija “Dubulti”, 2021) tika eksponēti dubultoti desmit latviešu mākslinieču portreti, kuru vēriens atgādina amerikāņu fotoreālista Čaka Klouza (Chuck Close) monumentālo rokrakstu; R. Ivanovs bija izmantojis divu videokadru kombinācijas, ienesot pārliecinošu kustības un komunikācijas ilūziju (“Maijas Tabakas portrets”; “Ievas Iltneres portrets”; “Daces Lielās portrets”; “Vijas Celmiņas portrets”; “Mētras Saberovas portrets”, visi 2021; un citi). Skata pagriešanu atpakaļ uz sevi un Latviju, kā autors to raksturojis katalogā, papildina arī tehnikas izmaiņas – maigi dūmakains, bet kopumā realitātei tuvs iespaids iegūts ar sintētisko veltnīti. Izstādes dialoga aspektu uzsvēra arī pietuvinātu, fragmentētu ogles pašportretu sērija.      

Tēli, kas šķiet objektīvi reāli no attāluma, bet tuvplānā izirst smalku triepieniņu struktūrā, svārstās starp gleznu kā “logu” uz realitāti un autora iztēles un darinājuma pastarpinošo “ekrānu” – šīs pretrunas apzināta apspēle uztverama kā rosinošākais R. Ivanova glezniecības aspekts. Māksliniekam ir raksturīga rokraksta evolūcija jaunu tematisku un tehnisku paņēmienu apguvē, pētot cilvēka tēla interpretāciju spektru, kas sola atklājumus arī nākotnē. R. Ivanova izteikumi, minot iedvesmošanos no Miervalža Poļa, Līgas Purmales un Bruno Vasiļevska mākslas, un viņa darbu analīze parāda, ka gleznotāja pieeja turpina un attīsta tā dēvētās otrās Franču grupas un hiperreālisma adaptētāju centienus latviešu mākslā 20. gs. otrajā pusē, kad tika jaunatklāts vizuālajai realitātei tuvināta attēla potenciāls.     

R. Ivanovs ir saņēmis Cēsu mākslas sudraba balvu un Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras / Latvijas Autoru apvienības (AKKA/LAA) Autortiesību bezgalības balvu (2020), viņa glezna “Rasmuss sapņo” ir atzīta par gada gleznu “A. Sūnas mākslas galerijas” un Swedbank Private Banking konkursā (2013), viņš ir saņēmis arī Igaunijas kultūras ministra Urmasa Paeta (Urmas Paet) atzinības rakstu (2003) un 1. vietu izstādē “Rīgas jūgendstils” (“Rīgas Galerija”, 1998).