Spānijas Komunistiskās partijas (Partido Comunista de España) biedre no 1920. gada, partijas ģenerālsekretāre (1942–1960) un prezidente (1960–1989). Politiskajos uzskatos atbalstīja staļinismu. Spānijas pilsoņu kara laikā guva starptautisku atpazīstamību ar emocionālām uzrunām, motivējot republikāņus aizstāvēt Otro Spānijas Republiku.

Doloresa Ibarruri dzimusi Biskajas (Vizcaya) kalnrača daudzbērnu ģimenē. Ģimenes materiālo apstākļu dēļ pusaudzes vecumā bija spiesta pārtraukt mācības skolā, lai strādātu. D. Ibarurri bija seši bērni, no kuriem pilngadību sasniedza tikai divi. Dēls Rubens Ruiss Ibarruri (Rubén Ruiz Ibárruri), dienējot Strādnieku un zemnieku sarkanajā armijā, krita Staļingradas kaujā. Meita Amaja Ruisa Ibarruri (Amaya Ruiz Ibárruri) bija Josifa Staļina (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин) adoptētā dēla Artjoma Sergejeva (Артём Фёдорович Сергеев) pirmā sieva.

Pēc laulībām 1916. gadā ar kalnraci Hulianu Ruisu Gabinju (Julián Ruiz Gabiña) vīra ietekmē sāka iepazīties ar kreiso ideoloģiju literatūru. 1917. gada augustā piedalījās ģenerālstreikā Spānijā. 1920. gadā pievienojās Spānijas Komunistiskajai partijai, kas tobrīd tikai formējās. 1930. gadā kļuva par Spānijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas locekli. Otrās Spānijas Republikas laikā bija Spānijas Komunistiskās partijas laikraksta Mundo Obrero redaktore. 1932. gadā organizēja partijas sieviešu organizāciju. Politiskās darbības dēļ laika posmā no 1931. līdz 1936. gadam trīsreiz aizturēta. 1935. gadā piedalījās Komunistiskās Internacionāles VII kongresā Maskavā. 1936. gada februārī ievēlēta Spānijas parlamentā. Pēc Spānijas pilsoņu kara sākuma ieņēma nozīmīgu lomu republikāņu propagandā, izceļoties ar vairākām slavenām frāzēm, piemēram, “Labāk nomirt stāvus, nekā dzīvot uz ceļiem” (Más vale morir de pie que vivir de rodillas), “Labāk būt varoņa atraitnei nekā gļēvuļa sievai” (Es mejor ser la viuda de un héroe que la mujer de un cobarde). D. Ibarruri popularizēja arī republikāņu saukli “Viņi netiks cauri!” (“¡No pasarán!”), kura agrīnāku plašu lietojumu saista ar Pirmo pasaules karu Francijā (franču “Ils ne passeront pas!”). Pēc D. Ibarruri 1936. gada 3. oktobra raksta izdevumā Mundo Obrero, kas atsaucās uz nemiernieku armijas ģenerāļa Emilio Molas (Emilio Mola) sacīto, sabiedrībā un medijos plašu popularitāti ieguva apzīmējums “piektā kolonna”, ar to raksturojot spiegus un nodevējus.

Pēc republikāņu zaudējuma Spānijas pilsoņu karā D. Ibarruri 1939. gadā devās trimdā un nonāca Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). 1940. gadā izdeva brošūru, kas atbalstīja J. Staļina politiku sadarbībā ar Vāciju (Molotova–Ribentropa paktu). No 1942. līdz 1960. gadam bija Spānijas Komunistiskās partijas ģenerālsekretāre. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja arī Francijā, Rumānijā un 20. gs. 60. gados daudz ceļoja. 1968. gadā viesojusies padomju okupētajā Latvijā, apmeklējot Salaspils memoriālu.

No 1960. līdz 1989. gadam bija Spānijas Komunistiskās partijas prezidente. 1960. gadā sarakstīja atmiņas “Vienīgais ceļš” (El único camino), kas pirmo reizi publicētas 1962. gadā. Atgriezās Spānijā 1977. gadā. Ievēlēta un strādāja Spānijas parlamentā no 1977. līdz 1979. gadam. 1984. gadā Spānijā publicēta D. Ibarruri atmiņu otrā daļa par trimdas periodu “Pasionārijas atmiņas (1939–1977): man pietrūka Spānija” (Memorias de Pasionaria, 1939–1977: Me faltaba España).

Iestājās par sieviešu tiesībām Spānijā, spēcīgi atbalstot sieviešu integrēšanu Spānijas Komunistiskās partijas darbā.

Spānijas pilsoņu kara laikā republikāņu atbalstītāju vidū D. Ibarruri kļuva par nozīmīgu iedvesmas avotu un simbolu, popularitāti iemantojot arī ārpus Spānijas, jo īpaši PSRS. Spāņu komuniste plaši uzlūkota arī kā simboliska mātes figūra. Tikmēr nemiernieku atbalstītāji pret D. Ibarruri vērsa asu kritiku, tai skaitā nosodot sieviešu lomas pārvērtēšanu sabiedrībā. Pēc atgriešanās Spānijā 1977. gadā Spānijas Komunistiskās partijas biedru vidū D. Ibarruri bija leģendāra personība. Mūsdienu Spānijā spāņu komunistes vārdā nosauktas skolas, tai skaitā Vidējās izglītības institūti Galjartā (IES Dolores Ibarruri BHI) un Fuenlabradā (IES Dolores Ibárruri). Ņemot vērā J. Staļina diktatūras nežēlību, negatīvi vērtējama D. Ibarruri darbība staļinisma politikas atbalstīšanā.

D. Ibarurri dzejas rindas veltījuši tādi dzejnieki kā Rafaels Alberti (Rafael Alberti), Migels Ernandess (Miguel Hernández), Pablo Neruda (Pablo Neruda) un citi. 1979. gadā Glāzgovā, Skotijā, atklāta skulptora Artūra Dūlija (Arthur Dooley) izveidotā skulptūra “Pasionārija”. D. Ibarruri veltītas skulptūras arī Spānijā, piemēram, 2008. gadā Bilbao Amesolas parkā (Parque Amezola) atklāta pilsētas mākslas centra izveidota biste. Spāņu komuniste atspoguļota dokumentālajās filmās, piemēram, “Spāņu zeme” (The Spanish Earth, režisors Joriss Īvenss, Joris Ivens, 1937) un “Doloresa” (Dolores, režisors Hosē Luiss Garsija Sančess, José Luis García Sánchez, 1981).