Frideriks Šopēns bija jaunā romantiskā stila pārstāvis, vienlaikus ar ungāru un čehu nacionālo mūzikas skolu iedibinātājiem poļu profesionālās mūzikas žanru un intonāciju propagandētājs un vēstnesis Eiropā.

F. Šopēns jaunībā Krievijas iebrukuma dēļ bija spiests pamest dzimteni, tādējādi viņš būtiski ietekmēja Eiropas instrumentālmūzikas intonatīvo vārdnīcu gan ar tautas dzīlēs smelto deju žanru (mazurka, polonēze, krakovjaks) ritmformulām, gan liriski poētiskām gleznām un vīzijām (noktirnes, fantāzijas). F. Šopēna izkoptais, izsmalcinātais pianisms veidoja zināmu pretmetu Ferenca Lista (ungāru Ferenc Liszt, vācu Franz Liszt) efektīgajam bravūrstilam gan kompozīcijā, gan atskaņotājmākslā.      

F. Šopēns piedzima vienā no grāfu Skarbeku (Skarbek, Skarbkowie) dzimtas muižām Želazovā Volā. Viņa tēvs mājskolotājs Nikolā Šopēns (Nicolas Chopin) 1787. gadā no dzimtās Lotringas kopā ar kādu poļu reemigrantu ģimeni ieradās Polijā (vēlāk pieņēma Polijas pavalstniecību un lietoja priekšvārda polisko formu Mikolajs, Mikołaj, bieži arī polisko uzvārdu Šopens, Szopen). Viņš mācīja franču un vācu valodu gan privāti, gan vēlāk arī Varšavas Licejā (Liceum Warszawskie). F. Šopēna māte bija muižas kalpotāja Tekla Justina Šopēna (dzimusi Kžižanovska, Tekla Justyna Chopin z Krzyżanowskich) un ļoti attāla Skarbeku radiniece; māte bija labi izglītota un muzikāla, lieliski spēlēja klavieres un dziedāja (arī tēvs muzicēja – spēlēja vijoli un flautu).

1812. gadā ģimene pārcēlās uz Varšavu. Dažus gadus vēlāk F. Šopēns sāka apgūt klavierspēli mātes vadībā, bet no sešu gadu vecuma (1816–1822) – pie čehu cilmes mūziķa, iecienīta pedagoga Vojceha Živnija (Wojciech Żywny, čehu Vojtěch Živný).  Zēns strauji attīstījās kā pianists un 1818. gada  februārī pirmoreiz uzstājās plašākas publikas priekšā. Tālāk sekoja daudz lielāku un mazāku koncertu – galvenokārt draugu un paziņu aprindās, kur F. Šopēna priekšnesumi tika salīdzināti ar Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) sniegumu. Kopš 1822. gada F. Šopēns sāka nopietnāk apgūt mūzikas teoriju un kompozīciju vācu cilmes poļu mūziķa Juzefa Elsnera (Józef Antoni Franciszek Elsner) pārraudzībā (1823–1829, kopš 1826. gada Valsts Augstākās mūzikas skolas, Państwowa Wyższa Szkoła Muzyczna, ietvaros). Jaunais mūziķis vēl studiju gados apmeklēja Berlīni, Drēzdeni, Prāgu, gūstot gan mūzikas iespaidus, gan izglītojoties muzejos, galerijās, teātros, bibliotēkās.

1829. F. Šopēns pirmoreiz uzstājas ārzemēs – Vīnē. Otrajā ceļojumā uz Vīni komponists – tēva mudināts arī Polijas sabiedriski politiskās situācijas dēļ – kopā ar skolasbiedru un draugu Titusu Vojčehovski (Tytus Woyciechowski) devās 1830. gada 2. novembrī. F. Šopēna uzturēšanās Vīnē bija daudz mazāk ienesīga nekā pirmajā reizē – viņš tika atzīts kā pianists, bet ne kā komponists. Vienīgais autorkoncerts – tā sauktā akadēmija – bez honorāra notika 1831. gada 11. jūnijā (tostarp Pirmais klavierkoncerts miminorā op. 11); arī izdevniecības nebija atsaucīgas. Vīlies un veselības ziņā nestabils mūziķis uzsāka cīņu par personisko brīvību (tolaik F. Šopēnam bija Krievijas pase). F. Šopēns ieguva ceļojuma pasi (Reisepass) uz Londonu caur Parīzi (passant par Paris à Londres); 1835. gadā komponists ieguva Francijas pilsonību un pasi.

F. Šopēns Parīzē ieradās 1831. gada 5. oktobrī. Zināmu atbalstu komponistam sniedza poļu aristokrātiskās emigrācijas pārstāvji, kā arī dažas ieteikuma vēstules, kas palīdzēja iedibināt sākotnējos kontaktus mūzikas aprindās, kuras bija bagātas ar augstākā līmeņa personībām starptautiskajā mākslā un sabiedrībā. Aprindās sastaptie mūziķi, mākslinieki un literāti veidoja plašu komponista kontaktpersonu loku: Hektors Berliozs (Hector Berlioz), F. Lists, Vinčenco Bellīni (Vincenzo Bellini), Ferdinands Hillers (Ferdinand Hiller), Heinrihs Heine (Heinrich Heine), Ežēns Delakruā (Ferdinand Victor Eugène Delacroix), Alfrēds de Misē (Alfred de Musset), Onorē de Balzaks (Honoré de Balzac), Viktors Igo (Victor Hugo), Ādams Mickevičs (Adam Mickiewicz) un citi. Tikpat liela nozīme bija mazāk ievērojamiem, bet F. Šopēna reālajā praktiskajā dzīvē svarīgākajiem cilvēkiem, piemēram, pianistam un pedagogam Frīdriham Kalkbrenneram (Friedrich Kalkbrenner), kurš ieveda F. Šopēnu vajadzīgajās aprindās.

F. Šopēna pirmais koncerts Parīzē notika 1832. gada 25. (citos avotos 26.) februārī. Komponists spēlēja savu Pirmo (miminora) klavierkoncertu op. 11, Eiropā slavenās Variācijas par Mocarta tēmu op. 2 un F. Kalkbrennera Lielo polonēzi (Grande polonaise, précédée d’une introduction) pārlikumā sešām klavierēm.

Ap 1833. gadu F. Šopēns bija nostabilizējies Parīzes dzīvē. Galvenie ienākumi bija no pedagoga darbības. Komponista dzīvesveids bija samērā dārgs, luksusveida (privāta kariete, kalpotāju štats, izsmalcināts apģērbs), bija nestabila veselība. Papildu ienākumu avots bija muzicēšana salonos, tostarp karaļa Luija Filipa I (Louis-Philippe I) galmā.

Pakāpeniski izvērtās arī koncertdarbība ārzemēs (sevišķi Vācijā un dzīves nogalē – Anglijā un Skotijā). 1834. gadā F. Šopēns apceļoja daudz Vācijas pilsētu: Āheni, Ķelni, Koblencu, Diseldorfu; vasarā viņš devās uz Karlsbādi (mūsdienās Karlovi Vari), kur tikās ar vecākiem. 1835. gadā Leipcigā F. Šopēns satikās ar Klāru (Clara) un Robertu Šūmaņiem (Robert Schumann) un Fēliksu Mendelsonu (Felix Mendelssohn).

F. Šopēna praktisko dzīvi (1834–1838) atviegloja draugi no Varšavas liceja laikiem – viņi veica daudzus nepieciešamos ikdienas darbus (nošu pārrakstīšanu, aranžēšanu, sadarbību ar izdevējiem un koncertorganizācijām un citus): ārsts Jans Matušiņskis (Jan Edward Aleksander Matuszyński) un pianists un komponists Julians Fontana (Julian Fontana).

Dzīves nogalē komponistu būtiski ietekmēja viņa attiecības ar rakstnieci un sabiedrības dāmu Žoržu Sandu (Amandine Aurore Lucile Dupin de Francueil, George Sand). F. Šopēns ar viņu iepazinās 1836. gada rudenī Parīzes viesnīcā, kur bija apmetušies no Itālijas ceļojuma atgriezušies F. Lists un Marija d’Agū (Marie Catherine Sophie de Flavigny, laulībā Comtesse d’Agoult, Marija un Žorža bija tuvas draudzenes). Deviņu gadu gaitā pāris dzīvoja pārmaiņus gan Parīzē, gan vasarās Ž. Sandas muižā (Maison de George Sand) Noanā (1839. gadā un 1841–1846). Noanas vasaras bija ļoti labvēlīgas un ražīgas komponēšanai. Komponists muižā tikās ar ciemiņiem, studēja vokālās mūzikas nošu tekstus un mūzikas teorijas traktātus.

1838. gada oktobrī F. Šopēns un Ž. Sanda ar dēlu Morisu, kurš slimoja ar reimatismu, un meitu Solanžu devās uz Maļorku. Viņi apmetās kādreizējā kartēziešu klosterī Valldemosā, kur F. Šopēnam veselības dēļ (tuberkuloze) bija nelabvēlīgi dzīves un klimatiskie apstākļi. Šajā  laikā viņš  sakomponēja 24 prelūdiju kopojumu un citus skaņdarbus, daudzu agrāku sacerējumu redakcijas.

1839. gadā atgriežoties Parīzē un pasliktinoties F. Šopēna veselībai, abu mākslinieku attiecības kļuva nestabilas un nedrošas. Rakstniece vairs negribēja pildīt “atturīgas, platoniskas mūķenes un medicīnas māsas lomu ļoti komplicēta, smagi slima un dvēseliski nestabila ģēnija dzīvē”. 1848. gada 16. februārī F. Šopēns izmeklētai publikai sniedza savu pēdējo koncertu Parīzē Plejēla zālē (Salle Pleyel).

1848. gada 22. februārī Parīzē sākās revolūcija. Dzīve pilsētā kļuva nemierīga, daudzi komponista audzēkņi devušies prom no tās. Lai gan F. Šopēnam veselība kļuva aizvien sliktāka, viņš pieņēma savas ilggadējās klavierspēles skolnieces, skotu aristokrātijas atvases Džeinas Stērlingas (Jane Wilhelmina Stirling) uzaicinājumu doties uz Angliju un Skotiju. F. Šopēns no Parīzes aizbrauca 1848. gada 19. aprīlī un atgriezās tajā 23. novembrī. Ceļojums bija smags un nogurdinošs, mūziķis spēlēja gan karalienei Viktorijai (Alexandrina Victoria), gan vairākos koncertos dažādās pilsētās.

Pēdējais nepilnais dzīves gads Parīzē bija ir grūts, neraugoties uz draugu, tostarp daudzu aristokrātu, rūpēm un nesavtīgu palīdzību. F. Šopēns nomira 1849. gada 17. oktobrī, un pēc iepriekšējas norunas ārsts daļējā autopsijā izņēma komponista sirdi, kuru viņa māsa Ludvika Jendžejeviča (Ludwika Jędrzejewicz, dzimusi Šopēna, Chopin) slepus nogādāja Varšavā. Mūsdienās urna ar sirdi atrodas Sv. Krusta baznīcas (Kościół Świętego Krzyża) kolonā Varšavā. 

F. Šopēna laikā klavieres kā instruments plaši izplatījās ne vairs tikai aristokrātu pilīs un savrupmājās, bet arī pilsonības aprindās; klavierspēle kā laika pavadīšanas kavēklis kļuva daudz nozīmīgāka salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu. Klavieru jauno romantisko repertuāru veidoja un izkopa, piemēram, Kārlis Marija fon Vēbers (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber), Francis Šūberts (Franz Schubert), F. Mendelsons, arī relatīvi mazāk zināmi mūziķi kā Johans Hummels (Johann Hummel), Mucio Klementi (Muzio Clementi) un citi. F. Šopēns jau studiju gados bija pazīstams ar šo mūziku, daļu no tās vēlāk izmantoja savā pedagoģiskajā darbā, bet jaunradē viņš attīstījās citā, individuāli daudz spilgtākā un vērienīgākā pakāpē. Šajā ziņā viņa paraugs un rosinātājs bija V. Bellīni – viens no belkanto (belcanto) stila spožākajiem pārstāvjiem.

F. Šopēnam bija divi galvenie daiļrades virzieni:

1) tiešā jaunrade, skaņdarbu radīšana;

2) atskaņotājmāksla un ar to saistītais pedagoģiskais darbs.

Kompozīcijas laukā F. Šopēna devums iezīmējas ar skaidrām robežām – klaviermūzikas sfērā (ārpus tās ir nedaudzi kameransambļi un solodziesmas – visi šie opusi ar klavieru līdzdalību).

Klaviermūzikā nošķiras izvērstie cikliskie sacerējumi (trīs sonātes, otrā no tām, 1839, ar pasaulslaveno “Sēru maršu”, Marche Funèbre) un patstāvīgie vienlaidus opusi. Tajos jānošķir divas žanru grupas:

1) galvenokārt miniatūras: gan uz deju pamata – mazurka, polonēze, valsis utt., gan prelūdijas un noktirnes, gan etīdes (koncertetīdes) ar pavisam spilgtu māksliniecisko patību;

2) nedaudz plašāki sacerējumi – skerco, balāde, fantāzija, ekspromts utt.; tie nosaka izvērstāku kontrastu sistēmu, dramaturģijas komplicētāku un individualizētāku risinājumu.

Stila evolūcijas aspektā var apjaust un saklausīt noteiktu virzību no agrīnajiem, reizumis vēl bērnišķīgajiem zēna sacerējumiem caur strauju kāpumu uz individuāli spēcīgu, iespaidīgu romantiskās prizmas lauzumu līdz pat impresionisma stilistikas un tehnikas priekšnojautām. Tās izpaužas ar izkoptu detalizāciju, kolorīta izvirzīšanu priekšplānā, ilustratīvo detaļu pārtapšanu skaņu glezniecībā (“Šūpļadziesma”, Berceuse, 1844; “Barkarola”, Barkarola, 1846).

F. Šopēns visos žanros un skaņdarbos ieviesa ko nedzirdētu, pārsteidzošu, reizumis arī izaicinošu, provokatīvu. Šajos slēptajos un potenciālajos sižetos – un daudzos citos gadījumos – komponists strādāja ar žanra spēju vispārināt, sniegt noteiktu informāciju: žanra prizma F. Šopēna rokās ir viens no būtiskiem satura atšifrēšanas instrumentiem.

Labi zināmos un pazīstamos žanros – balāde, ekspromts, visa deju žanru virkne, ieskaitot arī relatīvi retāk sastopamās (tarantellu, ekosēzi, burē, bolero) – F. Šopēns ievērojami paplašināja un dažādoja žanra pazīmju loku, izvēršot skaņdarbu apjomu satura nozīmīguma un īpatsvara pieauguma dēļ. Jo īpaši iespaidīgi un konsekventi F. Šopēns mainīja skerco žanru – no neliela “joka, iedomas” tas izauga par apjomīgu vēstījumu ar gluži skarbu vai efektīgi darbīgu iedabu (piemēram, Otrajā skerco sibemolminorā op. 31).

Gan deju žanros, gan miniatūrformās F. Šopēns padziļināja un individualizēja visus indikatorus – prata piepildīt mūzikas laiku ar auditorijai būtisku estētisko informāciju, lika klausīties un sadzirdēt komponista vēsti. Viens no konkrētiem interpretācijas aspektiem ir tā dēvētais rubato (tempo rubato) paņēmiena izmantojums. F. Šopēna darbos ļoti reti izmantots viens ilgstošs pavadījuma tips, drīzāk tas ir retums, un norma ir vairāku melodiju, horizontālu līniju eksistence līdz pat galvenās melodijas atveidojumam vidusbalsī vai basā, kā arī daudzas imitācijas, papildbalsis, piebalsis, mikrokontrapunkti (piemēram, dodiēzminora etīde op. 25 Nr. 7).

F. Šopēns ienesa poļu mūzikas žanrus un intonācijas Eiropas praksē, demonstrējot šīs mūzikas spēju būt līdzvērtīgai, tādējādi bagātinot profesionālo skaņumākslu Eiropas mūzikas kopumā (tā tolaik bija pasaules mūzika, citos kontinentos vēl nebija skaņdarbu, kas varētu pretendēt uz vietu koncertdzīves panorāmā). Vienlaikus komponists radīja bagātu, iespaidīgu cilvēka emocionālās dzīves atveidu tās vērienā un pretmetībā; šajā ziņā par līdzvērtīgu šajā laika posmā var uzskatīt vienīgi R. Šūmani.

F. Šopēna devumam kā pievienotā vērtība ir jāakcentē kāpināta melodiskā izteiksmība un daiļums. Daudzi principi un paņēmieni, kurus F. Šopēns atklāja un plaši izmantoja savā (klavieru) daiļradē, rosināja viņa līdzbiedru un sekojošo paaudžu meistaru formveides arsenālu (visos) citos žanros.

Polijas valsts konsekventi rūpējas par F. Šopēna mantojumu, tā izpēti un popularizēšanu. Nozīmīgākā institūcija ir Friderika Šopēna institūts (Narodowy Instytut Fryderyka Chopina, kopš 2001) ar plašu darbības programmu un detalizētu infrastruktūru. Institūta pārziņā ir arī Starptautiskais Friderika Šopēna pianistu konkurss (Międzynarodowy Konkurs Pianistyczny im. Fryderyka Chopina), kas kopš 1927. gada notiek ikkatrus piecus gadus. Institūta daudznozaru darbībā ietilpst arī nošu un skaņierakstu izdošana ar plašu un padziļinātu pētniecību.

Polijā kopumā ir daudz F. Šopēna piemiņas zīmju – portretu, skulpturālu veidojumu, piemiņas plākšņu, akmeņu un citu. Daudz piemiņas vietu un zīmju ir arī citur Eiropā, Ziemeļamerikā, Vidusamerikā un Dienvidamerikā.

F. Šopēna piemiņa ir iemūžināta daudzos pieminekļos, piemēram, Varšavā, Lazenku parkā (Łazienki Królewskie) izvietotais memoriālais ansamblis (tēlnieks Vaclavs Šimanovskis, Wacław Szymanowski, arhitekts Oskars Sosnovskis, Oskar Sosnowski) ar komplicētu vēstījumu (sēru vītola kopums izaug no pianista rokas stilizēta atveida; galā mājiens uz poļu ērgļa galvu, atklāts 1926). 1940. gadā vācu okupācijas vara to nojauca; atjaunotā skulptūra un ansamblis tika atklāts 1958. gadā. Pieminekļa kopija kopš 1994. gada atrodas Varšavas sadraudzības pilsētā Hamamatsu Japānā. Vēl apjomīgāks piemineklis (6 metrus augsts, kopā ar cokolu 7 metri) F. Šopēnam 2007. gadā atklāts Šanhajā, Ķīnas Tautas Republikā (autore Lu Pina, 盧頻, Lu Pin). Singapūrā 2008. gadā tika izveidots skulpturāls ansamblis ar F. Šopēnu (autors Karols Badina, Karol Badyna) kā Polijas valsts dāvana. Noskaņā un emocijās tuva Lazenku piemineklim ir skulptūra Želazovā Volā (autors Juzefs Goslavskis, Józef Gosławsk,  veidota 1954, atklāta 1969). Iespaidīgs ir komponista kapa piemineklis Parīzē (skumstošā mūza Eiterpe, Εὐτέρπη, uz postamenta paliels komponista bareljefs, skulptors Ogists Klezenžē, Jean-Baptiste Auguste Clésinger). Plaši pazīstams E. Delakruā nepabeigtais ekspresīvais komponista portrets (1833). Sākotnēji tas tika veidots kā F. Šopēna un Ž. Sandas dubultportrets, taču pēc gleznotāja nāves 1863. gadā tika sadalīts divās atsevišķās daļās: mūziķa daļa atrodas Parīzē, Luvras muzejā (Musée du Louvre), bet rakstnieces – Kopenhāgenas Valsts Mākslas muzejā (Statens Museum for Kunst).

Ievērojamākie F. Šopēna muzeji atrodas Varšavā (kopš 1954) un Želazovā Volā; nelieli piemiņas muzeji ir arī Parīzē un Maļorkā.

F. Šopēnam veltītas gan spēlfilmas, gan dokumentāli darbi. Spēlfilmas aizsāka vācu mēmā kino kinolente “Mīlas noktirne” (Nocturno der Liebe, 1919). Amerikāņu 1945. gada biogrāfiskajā spēlfilmā “Dziesma, kuru atcerēties” (A Song to Remember) komponista atveidotājs Kornels Vailds (Cornel Wilde) saņēma  nomināciju balvai “Oskars” (Academy Awards, Oscar). Plašāku interesi izpelnījās franču režisora Anrī Rusela (Henry Roussel) lente “Atvadu valsis” (La valse de l’adieu, 1928). 1991. gadā iznāca Džeimsa Lepina (James Lapine) filma “Ekspromts” (Impromptu) ar Hjū Grāntu (Hugh Grant) F. Šopēna lomā. Poļu režisora Ježija Antčaka (Jerzy Antczak) 2002. gada divās paralēlās – poļu un angļu – versijās veidotā filma “Ilgas pēc mīlas” (Desire for Love, Pragnienie miłości) neguva lielu starptautisku rezonansi.

1969. gadā Drāmas teātrī (mūsdienās Latvijas Nacionālajā teātrī) tika iestudēta Jaroslava Ivaškeviča (Jarosław Iwaszkiewicz) luga “Vasara Noānā” (Lato w Nohant, režisors Mihails Kublinskis, lomās Elza Radziņa, Ints Burāns, Ģirts Jakovļevs un citi).

Kopš 2001. gada Varšavas galvenā lidosta ir nosaukta Friderika Šopēna vārdā (Warsaw Chopin Airport). Komponista vārdā ir nosaukts  Šopēna krāteris uz Merkūra un asteroīds 3784.