Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK) bija starptautiska un pārnacionāla organizācija, kas tika izveidota Rietumeiropas valstu sadarbībai akmeņogļu ieguves un tērauda ražošanas nozarē. Tomēr EOTK nozīme bija daudz lielāka, jo tā uzlaboja Francijas un Vācijas vēsturiski naidīgās attiecības. EOTK likusi pamatus mūsdienu Eiropas integrācijai un ir Eiropas Savienības (ES; European Union, EU) priekštece.

EOTK mērķi un uzdevumi tika noteikti tās dibināšanas līgumā. Organizācijas mērķis bija izveidot kopēju ogļu un tērauda tirgu, tādā veidā uzsākot Eiropas integrācijas procesu. Praktiskā ziņā šāda organizācija nozīmēja integrāciju starp Francijas un Vācijas akmeņogļu ieguves un tērauda ražošanas jaudām. Plašākā nozīmē tā bija vērsta uz Francijas un Vācijas sadarbību, Eiropas apvienošanu un miera nostiprināšanu pasaulē.

Nozīmīgs uzdevums pēc Otrā pasaules kara beigām bija jaunu konfliktu novēršana un Vācijas integrācija Rietumeiropā. Pakāpeniski kļuva skaidrs, ka 1949. gadā izveidotā Vācijas Federatīvā Republika kļūs par politiski un ekonomiski ietekmīgu valsti. Būtiska problēma bija arī Francijas un Vācijas attiecības. Viens no iespējamiem sadarbības virzieniem bija Vācijas ogļu ieguve Rūras baseinā un Francijas tērauda rūpniecība Lotringas reģionā. Šīs industrijas bija attīstītas arī Beļģijā, Nīderlandē un Luksemburgā. EOTK dibināšanas pirmsākums bija t. s. Šūmana deklarācija (vācu Schuman-Erklärung, franču Déclaration Schuman) 1950. gada 9. maijā, kas tika izteikta uzrunā Francijas Ārlietu ministrijas Pulksteņu istabā (Salon de l’Horloge). Ārlietu ministrs Robērs Šūmans (Robert Schuman) nāca klajā ar priekšlikumu apvienot vienā kompleksā Francijas un Vācijas tērauda ražošanu un akmeņogļu ieguvi, izveidojot pārnacionālu struktūru ogļu un tērauda industrijas kontrolei un attīstībai. Abas šīs industrijas bija ļoti nozīmīgas tā laika pasaulē, tērauda industrija ir svarīga arī šobrīd. Šūmana deklarācijā bija daudz tālejošāku punktu. Viņš runāja par mieru pasaulē un Eiropas apvienošanu, par Francijas un Vācijas lomu šai procesā. R. Šūmans piedāvāja akmeņogļu un tērauda industrijas apvienošanu kā pirmo soli uz šo mērķu sasniegšanu. Šūmana deklarācija bija saskaņota starp abu valstu valdībām un bija iepriekšējo integrācijas centienu rezultāts; pie principu izstrādes bija darbojies pazīstamais Eiropas integrācijas idejas arhitekts Žans Monē (Jean Omer Marie Gabriel Monnet). Deklarācija piedāvāja sadarbību arī citām valdībām. Starptautiska ekonomiska sadarbība atbilda Amerikas Savienoto Valstu (ASV) valdību konsekventajam kursam uz muitas barjeru nojaukšanu un brīvās tirdzniecības izplatību pasaulē. Principiāli novatorisks bija supranacionālisma jeb pārnacionālisma princips. Šūmana deklarācijas diena – 9. maijs – kopš 1986. gada tiek atzīmēta kā Eiropas diena, Latvijā – kopš 1997. gada.

Deklarācija guva atsaucību no Rietumeiropas valstu valdībām, un jau jūnijā sākās sarunas. Lielbritānija tomēr atteicās iesaistīties šajā sadarbībā gan tikko nacionalizētās ogļu industrijas lielās nozīmes dēļ britu ekonomikā, gan vēloties distancēties no kontinentālās Eiropas integrācijas kursa. 1954. gadā Lielbritānija un EOTK tomēr noslēdza asociācijas līgumu.

Eiropas Ogļu un tērauda kopienas līgumu (Traité instituant la Communauté Européenne du Charbon et de l’Acier) jeb Parīzes līgumu sešas valstis parakstīja 1951. gada 18. aprīlī Parīzē, un tas stājās spēkā 1952. gada 23. jūlijā.

Līgumā kā mērķi bija minēta ekonomiskās izaugsmes nodarbinātības veicināšana un dzīves līmeņa uzlabošana. Tas paredzēja nodrošināt stabilu ogļu un tērauda piegādi kopējam tirgum, garantējot vienlīdzīgu pieeju ražošanas resursiem, piedāvājot zemākās cenas un uzlabojot darba apstākļus. Tam bija jāstimulē starptautiskās tirdzniecības izaugsme un ražošanas procesu modernizācija.

1957. gadā Romas līgumi nodibināja arī jaunas visu sešu valstu sadarbības organizācijas – Eiropas Ekonomikas kopienu (European Economic Community) un Eiropas Atomenerģijas kopienu (European Atomic Energy Community). Trīs kopienas kļuva pazīstamas ar nosaukumu Eiropas Kopiena (European Communities). 1965. gada Apvienošanās līgums (Merger Treaty) apvienoja visu triju kopienu izpildinstitūcijas. Līdz ar to beidza pastāvēt Augstā padome, un Eiropas Kopienu sāka vadīt vienotā Eiropas Komisija (European Commission).

Kopš 20. gs. 50. gadiem energoresursu ziņā pieauga konkurence ar naftu un gāzi. Tērauda tirgū pakāpeniski pieauga konkurence ar ASV un Japānas produkciju. EOTK, kas bija nodibināta izejvielu trūkuma problēmas risināšanai, tagad sadūrās ar ogļu un tērauda pārprodukciju. EOTK palīdzēja risināt nozaru problēmas un konkurētspēju. Kopš 20. gs. 60. gadiem bija jārisina ogļu pārprodukcijas problēmas, piemēram, nerentablo šahtu slēgšana. Kopš 20. gs. 70. gadiem bija jārisina tērauda pārprodukcijas problēmas.

EOTK biedri kopš līguma parakstīšanas bija Beļģija, Vācija, Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande. Jaunām valstīm pievienojoties Eiropas Ekonomikas kopienai, arī tās kļuva par EOTK dalībniecēm. Līdz ar to 1973. gadā pievienojās Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste, 1981. gadā – Grieķija, 1986. gadā – Spānija un Portugāle, 1995. gadā – Austrija, Somija un Zviedrija. 1976. gadā ar EOTK atbalstu tika izveidota tērauda ražotāju uzņēmumu apvienība – Eiropas Tērauda asociācija (EUROFER). EOTK beidza pastāvēt 2002. gadā, paejot 50 gadiem kopš līguma noslēgšanas, tās uzdevumus pārņēma ES struktūras.

Uz dibināšanas līguma pamata tika izveidotas kopējas institūcijas: izpildinstitūcija – tā dēvētā Augstā padome (Haute Autorité), Asambleja (Asamblee commune), Padome (Conseil spécial des ministres), Tiesa (Cour de justice) un Konsultatīvā komiteja (Comité consultatif). Tiek uzskatīts, ka tās ir attiecīgi Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta (European Parliament), Eiropas Savienības Padomes (Council of the European Union), Eiropas Savienības Tiesas (Court of Justice of the European Union) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (European Economic and Social Committee) priekšteces. Augstās padomes pirmais vadītājs bija Ž. Monē. Bija jārisina problēmas par iestāžu darba valodu, nonākot pie lēmuma par četru valodu – vācu, franču, itāļu un nīderlandiešu – līdztiesību, liekot pamatus vēlākai Eiropas integrācijas organizāciju politikai valodu jomā, kas vērsta uz dalībvalstu valodu vienlīdzību. Risinot problēmu par iestāžu atrašanās vietu, Augstā padome tika izvietota Luksemburgā, bet Tiesa un Asambleja – Strasbūrā. Šīs pilsētas ir arī nozīmīgi ES centri.

EOTK darbība veicināja tērauda ražošanas un tirdzniecības apjoma pieaugumu. Tomēr tai bija nozīmīga loma arī tiešajā darbības nozarē – akmeņogļu un tērauda industrijas koordinēšanā. Zināmā mērā EOTK veicināja sociālo politiku, atbalstot ogļraču mājokļu būvi un pārkvalifikāciju, darba vietām nozarē samazinoties. Savas darbības laikā EOTK noslēdza daudzus sadarbības līgumus un protokolus ar Eiropas un pasaules valstīm. Par nozīmīgāko sasniegumu tiek uzskatītas Eiropas apvienošanas idejas un Eiropas politiskās un ekonomiskā integrācijas attīstība.