Alfrēds Akmens bija viens no Pirmā pasaules kara kaujās pieredzējušākajiem un apbalvojumiem bagātākajiem latviešu jaunākajiem virsniekiem ārpus latviešu strēlnieku vienībām un viens no vadošajiem Latvijas armijas tieslietu sistēmas virsniekiem Kara tiesu pārvaldē, Kara virstiesā, Kara tiesā un Kara ministrijas sekretariātā.

Dzimis saimnieka Jāņa un Līzes Elizabetes, dzimušas Balgalves, Akmeņu ģimenē. Maskavā mācību apgabala pārvaldē nokārtoja reālskolas izglītības pārbaudījumu, iegūstot attiecīgas tiesības. 05.1915. iestājās un 09.1915. beidza Krievijas armijas Čugujevas karaskolas (Чугуевское военное училище) saīsināto kara laika kursu. 03.12.1916.–07.01.1917. mācījās un beidza 10. armijas štāba organizētos ložmetēju instruktoru kursus, 08.01.–29.10.1921. Latvijas armijas Kara tiesu pārvaldes Kara juridiskos kursus Rīgā ar I šķiru (izglītība pielīdzināta Latvijas Kara skolu beigušajiem). 1925.–1941. gadā studēja Latvijas Universitātes (no 25.09.1940. Latvijas Valsts universitāte) Tieslietu zinātņu nodaļā.

Neprecējies.

Pēc karaskolas saīsinātā kara laika kursa beigšanas no 09.1915. praporščiks 43. Sibīrijas strēlnieku pulkā Rietumu frontē Polijā, rotas jaunākais virsnieks. 11.12.1915. kaujās ar Vācijas armiju, nakts izlūkgājiena laikā mūsdienu Baltkrievijas teritorijā pie Nemunas upes ievainots ar šautenes lodi kreisajā kājā, 14.12. evakuēts ārstēšanai uz Maskavu. 02.02.1916. pēc izārstēšanās atgriezās pulkā frontē. 23.05.–12.06. un no 08.07. – rotas komandiera vietas izpildītājs kaujās ar Vācijas armiju pie Baranavičiem. Podporučiks (07.1916.), poručiks (05.1917.). Pēc ložmetēju instruktoru kursu beigšanas 07.01.1917. iecelts par ložmetēju komandas vada komandieri. No 28.07.1917. Kolta, no 14.09. Maksima ložmetēju komandas priekšnieks. Jūlijā piedalījās kaujās pie Krēves. Pēc lielinieku apvērsuma armijas sabrukuma apstākļos 10.01.1918. atlaists atvaļinājumā. No 31.01.1918. dzīvoja vecāku mājās Skujenes pagastā, palika tajās arī vācu okupācijas laikā no 02.1918., nodarbojās ar lauksaimniecību. 20.03.1919. mobilizēts Padomju Latvijas armijā, 2. strēlnieku divīzijas 18. strēlnieku pulka ložmetēju instruktors. Kaujās Lietuvā 07.05.1919. uz Daugavpils–Viļņas dzelzceļa kritis poļu gūstā un 09.05. nosūtīts uz Viļņas gūstekņu nometni. No gūsta atbrīvots 13.01.1920, atgriezās Latvijā.

No 23.01.1920. Latvijas armijā (virsleitnants), atlaists atvaļinājumā veselības stāvokļa uzlabošanai līdz 26.03., šajā dienā stājās Armijas virspavēlnieka štāba Inspekcijas daļas rīcībā Rīgā, komandēts uz Latgales divīzijas štābu. No 30.03. virsnieks Latgales partizānu pulkā, no 08.04. bija 14. rotas jaunākas virsnieks, no 06.05. – komandiera vietas izpildītājs 05.–06.1920. piedalījās izlūkošanas gājienos un sadursmēs neitrālajā joslā un ienaidnieka aizmugurē Latgales frontē. 07.06.–02.08. klausītājs Armijas virspavēlnieka štāba organizētajos Informācijas kursos Rīgā, no 20.07. pulka informētājs štābā (atbildīgais par karavīru pareizu informēšanu politiskos u. c. jautājumos). Mācību laikā Kara juridiskajos kursos 08.04.1921. piekomandēts kara prokuroram darbam no mācībām brīvajā laikā. Pēc kursu beigšanas no 01.11.1921. kandidāta vietas izpildītājs uz Kara tiesu amatiem, 23.11. oficiāli pārvietots uz Kara tiesu pārvaldi. 12.09.1922.–27.01.1923. un 27.08.1923.–08.07.1924. pārvaldes kasiera vietas izpildītājs. Kapteinis (17.11.1923.), pulkvedis-leitnants (17.11.1925.), pulkvedis (18.11.1930.). No 08.07. pārvaldes kancelejas priekšnieka vietas izpildītājs, no 21.06.1927. – kandidāts uz Kara tiesu amatiem, no 28.11.1928. – Kara virstiesas sekretārs, no 06.06.1930. – Kara tiesu pārvaldes konsultācijas pastāvīgais loceklis, 06.07.1931. – arī Kara virstiesas sekretārs. 01.05.1933. Kara tiesu pārvalde likvidēta, 22.07.1933. ieskaitīts virsštatā pie kara virsprokurora. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma 01.08.1934. iecelts par Kara virstiesas sekretāru. Bija Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru un brīvības cīnītāju biedrības “Leģions”, biedrības “Kultūras darbs” likvidācijas komisiju priekšsēdētājs. 11.05.1935. pārvietots uz Kara ministrijas sekretariātu, kara virsprokurora tieslietu darbu vadītājs. 08.06.1937. pārvietots uz Kara tiesu, Kara tiesas pastāvīgais loceklis (01.02.1939. Kara tiesa pārdēvēta par Armijas tiesu).

Pēc valsts okupācijas no 30.07.1940. Armijas virstiesas kara virstiesnesis. 01.10.1940. atvaļināts kā “neieskaitīts Sarkanajā armijā”. Dzīvoja Rīgā, turpināja studijas augstskolā. 14.01.1941. kopā ar māti un brāļa šķirto sievu Villiju Ludmilu Akmeni, dzimušu Šēnfeldi, izsūtīts uz Novosibirskas apgabala Kargasokas rajonu, pēc tam pārvietots uz Kemerovas apgabalu (māte mirusi 1941. gada beigās, brāļa sieva – 05.1943.). Pēc Otrā pasaules kara veselības stāvokļa dēļ nonāca tuberkulozes slimnīcā Prokopjevskā, sarakstījās ar dzejnieci Mirdzu Bendrupi Latvijā, abi gatavojās panākt atbrīvošanu veselības stāvokļa dēļ, ko atbalstīja arī Latvijas PSR Rakstnieku savienība. Miris slimnīcā.

Par kaujas nopelniem Krievijas armijā Pirmā pasaules kara laikā A. Akmens apbalvots ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”), virsnieku Svētā Jura krustu (IV šķira); par kaujas un dienesta nopelniem Latvijas armijā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira), Viestura ordeni (III šķira, ar šķēpiem).

Literāte, attāla A. Akmens radiniece M. Bendrupe, kuru ar A. Akmeni 20. gs. 30. gadu otrajā pusē saistīja kopīgas intereses par budismu, indiešu filozofiskajiem uzskatiem, jogu u. c. jautājumiem (literāte pat uzskatīja sevi par A. Akmens audžumeitu), aprakstījusi viņa personību darbā “Parīze, asiņu pilsēta”, kurā A. Akmens attēlots kā intelektuālais un cilvēciskais Atanāsijs – literātes jaunības dienu labvēlis un elks.