Metropolīts ir lielāka draudžu pārvaldes apgabala galvenais bīskaps Romas katoļu, pareizticīgo un anglikāņu baznīcās.

Līdz Trullo koncilam (692), kas nosaukts Konstantinopoles imperatora pils vārdā un kura lēmumus Rietumos atzina tikai daļēji, metropolītiem bija prakse sasaukt un divas reizes gadā vadīt savas metropolijas bīskapu sanāksmes. Šī prakse gan ne vienmēr tika ievērota. Pēc tam sanāksmes sasauca retāk – reizi gadā. Metropolijas veidojās arī ārpus Bizantijas – tā sauktajās “barbaru zemēs” –, un šīs eklesiālās teritorijas bija daudz lielākas par impērijas robežās esošajām. Metropolītiem bija pienākums rūpēties par vakanto bīskapu vietu aizpildīšanu. Ar viņu atļauju bīskapi drīkstēja doties ārpus metropolijas robežām. Bīskapiem dievkalpojumu lūgšanās bija jāpiemin metropolīti, un viņi bez saziņas ar metropolītiem nedrīkstēja pieņemt nozīmīgus lēmumus. Rietumu baznīcā līdz ar centralizāciju un pāvesta varas pieaugumu metropolītu loma no 9. gs. mazinājās. Tridentas koncils (1545–1563) gan noteica, ka metropolītiem ir tiesības veikt vizitācijas diecēzēs, taču tikai ar viņu eklesiālās provinces (latīņu diocesis ‘pārvalde’, ‘province’) bīskapu sanāksmes piekrišanu un tikai pēc tam, kad metropolīti bija pabeiguši vizitāciju savā diecēzē. Koncils arī noteica, ka nopietnākos bīskapu pārkāpumus izskata pāvests, mazākus – provinces bīskapu sanāksme.

Sākotnēji nosaukums attiecināts uz Romas Impērijas provinču galveno pilsētu bīskapiem. Viņu autoritāti un pārākumu pār citiem bīskapiem nostiprināja Nīkajas koncils (325). Šajās Romas Impērijas provincēs koncentrējās lielākais kristiešu skaits. 4. gs. sākumā īpaši pieauga Romas, Aleksandrijas un Antiohijas loma. Šo pilsētu bīskapi no metropolītiem vēlāk kļuva par patriarhiem. Pēc Nīkajas koncila metropolīta titulu sāka lietot arī Cēzarejas un Kartāgas bīskapi. Kad Milāna uz laiku kļuva par imperatora rezidenci, metropolīta titulu ieguva arī šīs pilsētas bīskaps. Triju vēsturisku pilsētu – Jeruzalemes, Lisabonas, Venēcijas – Rietumu tradīcijai piederošu kristiešu (mūsdienās Romas katoļu) metropolītiem tika piešķirts patriarha tituls.

Romas katoļu baznīcā metropolīti ir iesaistīti bīskapu izvēles procesā. Ik pa trim gadiem viņi sagatavo to priesteru sarakstu, kuri varētu būt bīskapa amata kandidāti. Šo dokumentu nogādā nuncijam, kurš izvērtē kandidātu piemērotību un informāciju par labākajiem no tiem nosūta uz Romu bīskapu dikastērijam (agrāk saukts par Bīskapu kongregāciju, Congregatio pro Episcopis). Tas pēc izvērtēšanas rekomendācijas kopā ar jautājumiem, iespējamām šaubām un dikastērija locekļu mazākuma viedokli sūta pāvestam lēmuma pieņemšanai.

Katoļu metropolīti (arī Jeruzalemes latīņu patriarhs) nēsā pāvesta piešķirtu palliju – jēra vilnas lenti, kuru valkā virs ornāta. Agrāk arī daži bīskapi saņēma palliju, taču pāvests Pāvils VI (Paulus VI) 1978. gadā izbeidza šo praksi. Pallijs simbolizē vienotību ar pāvestu. Jēra vilna simboliski atgādina par pazudušo avi, kuru uz saviem pleciem nes labais gans. 1917. gada kanoniskie likumi noteica, ka metropolītam jāsaņem pallijs, pirms viņš sāk īstenot pilnvaras metropolijā. Kanonisko likumu 1983. gada revīzijā šis nosacījums izņemts. Agrāk metropolīti palliju saņēma Pētera un Pāvila svētkos, taču pāvests Francisks (Franciscus) 2015. gadā izmainīja kārtību – palliji šajos svētkos tiek svētīti, taču metropolīti tos saņem no nuncija savās metropolijās. Tādējādi ceremonija norit tur, kur dzīvo metropolītam uzticētie ticīgie.

Otrais Vatikāna koncils (1962–1965) neizcēla metropolītu lomu un uzsvēra, ka visi bīskapi ir apustuļu pēcteči. 1983. gada kanoniskie likumi paredz nozīmīgāku metropolītu vietu baznīcas pārvaldē un nosaka, ka metropolīti rūpējas par to, lai tiktu ievērota baznīcas disciplīna. Metropolītu pienākums ir ziņot pāvestam par pārkāpumiem un, ja nepieciešams, veikt vizitācijas viņiem pakļautās diecēzēs. 2018. gada dokumentā “Sinodalitāte baznīcas dzīvē un misijā” (Synodality in the Life and Mission of the Church) minēts, ka pirmbaznīcā metropolītu uzdevums bija veicināt sinodalitāti. Eklesiālās provinces tiek sauktas par simbolisku zīmi sadraudzībai starp lokālām draudzēm. Šo baznīcu sinodes ir tās, kurās izpaužas sinodalitāte. Pāvesta Franciska izdotais dokuments Vos estis lux mundi (“Jūs esat pasaules gaisma”, 2019), kura centrā ir seksuāla rakstura pārkāpumi baznīcā, paredz metropolītu lielo nozīmi un pilnvaras gadījumos, kad seksuālās uzmākšanās skandālos ir iesaistīti bīskapi. Gala lēmums šajos gadījumos gan ir pāvesta ziņā.

Pareizticībā metropolīta titulu var saņemt bīskaps, parasti tāds, kura pārziņā ir liela eklesiāla struktūra. Slāvu un Antiohijas pareizticīgo tradīcijā metropolīta amats ir augstāks par arhibīskapa amatu, grieķu – otrādi. Grieķu pareizticībā šī hierarhija saistīta ar to, ka senāko bīskapiju vadītāji tika saukti par metropoļu bīskapiem, saīsināti – par metropolītiem. Mūsdienās grieķu tradīcijā visi autokefālo baznīcu diecēžu bīskapi ir metropolīti. Serbijas pareizticīgajā baznīcā (Српска православна црква) metropolīts ir goda tituls, kuru piešķir vēsturiski nozīmīgu diecēžu bīskapiem. Serbu patriarhs vienlaikus ir arī Belgradas un Karlovcu metropolīts.

Slāvu pareizticībā metropolīta tituls sākumā bija tikai Kijivas augstākajam garīdzniekam (pilnais nosaukums ir Kijivas un visas Krievzemes metropolīts, krievu Митрополит Киевский и всея Руси, ukraiņu Митрополит Київський та всієї Русі), kas bija Konstantinopoles patriarha pakļautībā. 1162. gadā kņazs Andrejs Bogoļubskis (Андрей Боголюбский) prasīja Konstantinopoles patriarham, lai Vladimirā tiktu nodibināta metropolija, taču viņam atteica. 1299. gadā Kijivas metropolīta sēdekli (cathedra) pārvietoja uz Vladimiru pie Kļazmas un 1325. gadā – uz Maskavu. 14. gs. atsevišķa metropolija pastāvēja Lietuvā.

Līdz ar Maskavas patriarhāta izveidi 1589. gadā Novgorodas, Rostovas, Kazaņas un Krutickas (mūsdienās Krutickas–Kolomnas) bīskapi kļuva par metropolītiem. 1667. gada koncils vēl četrus arhibīskapus (Astrahaņas, Rjazaņas, Toboļskas, Belgorodas) paaugstināja par metropolītiem. Vēlāk metropolīta titulu cariskajā Krievijā tradicionāli piešķīra Maskavas, Sanktpēterburgas un Kijivas arhibīskapiem, tikai dažkārt arī citiem (piemēram, 19. gs. Lietuvas un Viļņas metropolītam). Padomju okupācijas gados Krievu pareizticīgajā baznīcā (KPB, Русская православная церковь) metropolīta amata lietojumu atkal paplašināja. Nereti tas bija goda tituls, ko mēdza piešķirt arī palīgbīskapiem. Mūsdienās metropolīts ir metropolijas galvenās pilsētas arhibīskaps. Saskaņā ar 2011. gada Nolikumu par KPB metropolijām (Положение о Митрополиях Русской Православной Церкви) metropolija ir apgabals, kurā ir divas vai vairāk eparhijas (bīskapijas). Metropolīta tituls ir arī KPB sastāvā esošu, ārpus Krievijas Federācijas atrodošos baznīcu ar pašpārvaldes tiesībām vadītājiem, piemēram, no 1992. gada Moldovas Pareizticīgajai baznīcai (Православная церковь Молдовы). Slāvu tradīcijā metropolīti valkā baltu galvassegu.

Koptu pareizticīgajā baznīcā (Ϯⲉⲕ̀ⲕⲗⲏⲥⲓⲁ ⲛ̀ⲣⲉⲙⲛ̀ⲭⲏⲙⲓ ⲛ̀ⲟⲣⲑⲟⲇⲟⲝⲟⲥ) bīskapa metropolīta titulu piešķir koptu pāvests, un tas nav saistīts ar viņu vadīto bīskapiju lielumu vai nozīmīgumu. Toties arhibīskapa metropolīta tituls tiek piešķirts vēsturiski nozīmīgu arhibīskapiju vadītājiem, kuru pakļautībā bija vai ir vairāk nekā viena bīskapija. Ikvienu metropolītu vispirms konsekrē par bīskapu, izņemot Jeruzalemes koptu arhibīskapu metropolītu, kurš šo titulu iegūst uzreiz.

Anglikāņu baznīcās par metropolītiem sauc eklesiālu provinču (draudžu pārvaldes apgabalu) augstākos garīgos vadītājus. Kanādas Anglikāņu baznīca (Anglican Church of Canada) ir sadalīta četrās šādās provincēs, kurās kopā ir 29 diecēzes un viena draudžu kopa, kas funkcionē kā bīskapija. Katru no provincēm vada arhibīskaps, kuram ir metropolīta tituls. Austrālijas Anglikāņu baznīcā (Anglican Church of Australia) ir piecas provinces, kuras vada metropolīti. Metropolīta tituls netiek lietots visās anglikāņu baznīcās. Piemēram, Episkopālā baznīca (Episcopal Church), kas ir viena no anglikāņu baznīcām Amerikas Savienotajās Valstīs, provinču vadītājus sauc par prezidentiem. Viņi vada savas provinces padomi (Provincial Council), kurā ir laju un garīdznieku pārstāvji. Senākās anglikāņu baznīcas – Anglijas baznīcas (Church of England) – Kenterberijas un Jorkas arhibīskapi vēsturiski uzskatāmi par metropolītiem, taču ikdienas dzīvē šis tituls tiek lietots reti.

Latvijā metropolīta tituls mūsdienās ir pareizticīgo un Romas katoļu arhibīskapiem. 1937. gadā pāvests Pijs XI (Pius XI) paaugstināja Rīgas arhibīskapiju par Rīgas metropoliju (tādējādi atgriežoties pie pirmreformācijas prakses), par metropolītu ieceļot līdzšinējo Rīgas arhibīskapu Antoniju Springoviču. Pēc A. Springoviča nāves 1958. gadā Rīgas arhidiecēzi un Liepājas diecēzi pārvaldīja pāvesta iecelti apustuliskie administratori, līdz 1991. gadā pāvests Jānis Pāvils II (Ioannes Paulus II) atjaunoja Rīgas metropoliju kā baznīcas provinci. Viņš par Rīgas arhibīskapu iecēla metropolītu Jāni Pujatu, kurš vēlāk kļuva par kardinālu. Latvijas Pareizticīgajā baznīcā tituls “Rīgas un visas Latvijas metropolīts” tiek lietots kopš 1936. gada. No 1951. līdz 1979. gadam šis amats nepastāvēja, līdz to atjaunoja Maskavas patriarhs Pimens (Пимен), kurš šo titulu piešķīra arhibīskapam Leonīdam.