AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 15. janvārī
Andra Kalnača

skaitlis, valodniecībā

(angļu number, vācu Zahl, franču nombre, krievu число)
lietvārda leksiski gramatiska kategorija, kas izsaka priekšmetu dalījumu grupās atkarībā no skaita un daudzuma vai arī norāda uz priekšmetu formālu klasifikāciju pēc noteiktām pazīmēm (galotnēm, piedēkļiem, skaņu mijām u.tml.). Piemēram, mūsdienu latviešu valodā lietvārda skaitļa kategorijā ietilpst divi skaitļi – vienskaitlis (galds, ēka, pils) un daudzskaitlis (galdi, ēkas, pilis).

Saistītie šķirkļi

  • dzimte, valodniecībā

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Jēdziena vēsture
  • 3.
    Jēdziena lietojums un izpēte
  • 4.
    Nozīmīgākie autori un darbi
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Jēdziena vēsture
  • 3.
    Jēdziena lietojums un izpēte
  • 4.
    Nozīmīgākie autori un darbi
Kopsavilkums

Skaitļa formas var būt arī īpašības vārdiem, skaitļa vārdiem, lokāmajiem divdabjiem un vietniekvārdiem. Teikumā šo vārdu skaitļa formu lietojumu parasti nosaka lietvārds, uz kuru tie attiecas, piemēram, vārds koks latviešu valodā ir vienskaitlī, attiecīgi ar to tai pašā skaitlī saskaņosies arī īpašības vārds (liels koks), skaitļa vārds (divi koki), lokāms divdabis (ziedošs koks, nokaltuši koki) un vietniekvārds (tas koks, daži koki). Arī darbības vārdam, ja tas teikumā ir izteicējs, personas formām var būt vienskaitlis vai daudzskaitlis atkarībā no teikuma priekšmeta skaitļa formas, piemēram, Es eju pa ielu un Mēs ejam pa ielu.

Jēdziena vēsture

Skaitlis kopā ar dzimti un locījumu pieminēts jau vissenākajos sanskrita un sengrieķu valodas gramatiskās sistēmas aprakstos saistībā ar lietvārda un citu lokāmu vārdšķiru aplūkojumu. Sanskrita gramatiķis Jāska (यास्क) apm. 6.–5. gs. p. m. ē. Vēdu etimoloģijas un sanskrita vārdu skaidrojumā “Nirukta” (निरुक्त), aplūkojot lietvārdus (kopā ar īpašības vārdiem), minējis dzimtes, skaitļa un locījuma formas. Arī sengrieķu un latīņu gramatikās, aprakstot lietvārdu kopā ar īpašības vārdu un skaitļa vārdu ar vienotu apzīmējumu “nomens” (grieķu ὄνομα, latīņu nomen), apskatīta dzimte, skaitlis un locījums — piemēram, Dionīsija Trāķieša (Διονύσιος ὁ Θρᾷξ) “Gramatikas mākslā” (Τέχνη Γραμματικῆ, 2. gs. p. m. ē.) un Prisciāna (Priscianus Caesariensis) gramatikā “Gramatikas pamati” (Institutiones Grammaticae) (m. ē. 5. gs.).

Jēdziena lietojums un izpēte

Skaitlis kā lietvārda leksiski gramatiska kategorija ir cieši saistīts ar nosaukto priekšmetu skaitu vai daudzumu. Lai gan lietvārda skaitļa kategorija, līdzīgi kā dzimte, ir cieši saistīta ar reālo īstenību un tās priekšmetiem, tomēr šī saikne ir abstraktāka, jo ne visi priekšmeti ir saskaitāmi. Tādus priekšmetus kā, piemēram, galdus, krēslus, lampas, ābolus ir iespējams saskaitīt, taču ūdeni, ledu, sniegu vai grīdu saskaitīt nevar. Taču tiem, ja nepieciešams, var izmērīt daudzumu. Abstraktus nojēgumus, piemēram, jaunību, skaistumu, viesmīlību, nevar ne saskaitīt, ne izmērīt. Tāpēc daudzu lietvārdu skaitlim ir tikai formāla nozīme.

Tiek uzskatīts, ka sākotnējais skaitļa pretstatījums valodā balstījies uz jēdzieniem “viens – divi – daudz”. Tāds tas, iespējams, bijis arī, piemēram, indoeiropiešu pirmvalodas vēlīnā posmā un saglabāts baltu pirmvalodā (un arī latviešu, lietuviešu un, domājams, senprūšu valodā), izpaužoties kā lietvārda un citu lokāmo vārdšķiru (ieskaitot darbības vārdus) vienskaitlis, divskaitlis un daudzskaitlis. Proti, valodā ar īpašu divskaitļa formu senāk nošķirti priekšmeti, kas sastāv no divām daļām vai arī parasti ir pa pāriem. Tā, piemēram, paša cilvēka un arī dzīvnieku vai putnu ķermenī liela daļa orgānu ir divi (acis, ausis, nāsis, žokļi, rokas, kājas, spārni) vai divdaļīgi (plaušas, smadzenes, aknas, nieres). Dažādi cilvēka apģērba gabalu nosaucēji vārdi – cimdi, apavi, bikses, piedurknes –, kā arī vārdi, kas apzīmē tādus priekšmetus kā šķēres, dzirkles, ragavas, dzirnavas, durvis, vārtus, senāk lietoti kā divskaitlinieki, attiecīgi tiem teikumā pieskaņojot arī izteicēja personas formas divskaitlī. Tomēr valodas attīstības gaitā pamazām jēdziens “divi” saplūda ar jēdzienu “daudz”, tāpēc mūsdienu valodā lietvārda skaitļa kategorija balstās uz opozīciju “viens – daudz”, savukārt lietvārdi, kas sākotnēji bijuši divskaitlinieki, kļuvuši par daudzskaitliniekiem. Regulāri lietotas lietvārda un citu vārdšķiru divskaitļa formas sastopamas sengrieķu valodā un sanskritā, kā arī ķeltu, baltu un slāvu valodās. Piemēram, lietuviešu valodas izloksnēs divskaitļa formu lietojums aprakstīts visai plaši, savukārt mūsdienu latviešu valodā šādas formas sastopamas vairs ļoti reti, piemēram, dainu tekstos Nu uzauga divi vārpi ‘divas vārpas’ / Viena salma galiņā; Vedīs manu augumiņu / Caur deviņi kungu valsti ‘deviņām valstīm’. Skaitļa vārdi no divi līdz deviņi gan baltu, gan slāvu valodās senāk tika lietoti kopā ar lietvārdu divskaitlī.

Valodā, kā jau minēts, ne visi priekšmeti ir klasificējami pēc “viens – daudz” pazīmes; priekšmeti var būt “skaitāmi” un “neskaitāmi” (angļu count nouns vs. mass nouns). Skaitāmiem priekšmetiem skaitļa formu lietojums ir regulārs un atkarīgs no izsakāmas informācijas satura, balstoties pretstatījumā “viens – daudz”, piemēram, es redzu vienu putnu – es redzu trīs putnus; man ir tikai viena liela vāze – man ir vairākas lielas vāzes. Taču neskaitāmiem priekšmetiem konkrētas skaitļa formas lietojums ir formāls. Tādi, piemēram, ir lietvārdi, kas nosauc šķidrumu vai vielu (ūdens, piens, žults, māls) vai kādu masu (putas, dubļi, dūņas), dabas parādības (migla, tumsa, plūdi), kopuma vārdi (kūla, zelmenis, ļaudis), abstrakti jēdzieni (prieks, dusmas, laime, bēdas) u. c. Šādi lietvārdi parasti ir vai nu vienskaitlinieki (cukurs, malka, skābeklis, gaiss, nauda, rīboņa, griba, cieņa, tauta), vai arī daudzskaitlinieki (milti, tauki, putraimi, virši, rudzi, šaubas, bailes, pusdienas, kāzas), vai arī tiem iespējams lietot abu skaitļu formas bez nozīmes atšķirības (piemēram, latviešu valodā asins – asinis, debess – debesis, māls – māli, smilts – smiltis). To, ka vienskaitliniekiem un daudzskaitliniekiem konkrētā skaitļa forma nav saistīta ar reālo īstenību, apliecina vienu un to pašu neskaitāmo priekšmetu atšķirīgās skaitļa formas dažādās valodās, piemēram, vārds nauda latviešu, angļu (money) un vācu (das Geld) valodā ir vienskaitlinieks, savukārt lietuviešu valodā daudzskaitlinieks pinigai; vārds milti latviešu un lietuviešu (miltai) valodā ir daudzskaitlinieks, kamēr vācu (das Mehl) un angļu (flour) valodā – vienskaitlinieks.

Lietvārda skaitļa formām raksturīga arī tāda īpatnība, ka vienskaitlī un daudzskaitlī var atšķirties vārda nozīme, piemēram, svars ‘masa’ un svari ‘ierīce masas noteikšanai’, gods ‘ētiska vērtība’ un godi ‘dzīres’, zaļums ‘vispārināta īpašība’ un zaļumi ‘apstādījumi, svaigi ēdami augi – dilles, loki, pētersīļi’. Šai gadījumā gan vienskaitļa, gan daudzskaitļa forma valodā tiek lietotas kā atsevišķi leksiskās nozīmes ziņā atšķirīgi vārdi, vārdnīcās tie parasti tiek arī norādīti kā dažādi šķirkļi.

Skaitļa atšķirības valodā tiek izteiktas dažādi. Indoeiropiešu valodās, pie kurām pieder arī latviešu valoda, visplašāk izmantota ir galotne. Piemēram, latviešu valodā visiem lietvārdiem un citiem lokāmo vārdšķiru vārdiem ir paralēla galotņu sistēma vienskaitlī un daudzskaitlī atkarībā no deklinācijas. Salīdzinājumam vīriešu dzimtes 1. deklinācijas vārdu tēvs – vienskaitlī tēv-s (NOM), tēv-a (GEN), tēv-am (DAT), tēv-u (ACC), tēv-u (INS), tēv-ā (LOC), tēv-ø! (VOC), daudzskaitlī tēv-i (NOM), tēv-u (GEN), tēv-iem (DAT), tēv-iem (INS), tēv-os (LOC), tēv-i! (VOC). Galotnes skaitļa izteikšanā tiek izmantotas arī, piemēram, somugru, respektīvi, urāliešu, valodās. Somu valodā ir īpaša daudzskaitļa galotne -t, ko pievieno lietvārda celmam, kurā var notikt arī līdzskaņu mijas, piemēram, kissa – kissat ‘kaķis – kaķi’, kukka – kukat ‘puķe – puķes’, hevonen – hevoset ‘zirgs – zirgi’.

Savukārt vācu valodā vīriešu dzimtes lietvārdiem viens no daudzskaitļa izteikšanas līdzekļiem ir patskaņu mija jeb tā sauktais umlauts (vācu Umlaut), piemēram, der Bruder – die Brüder ‘brālis – brāļi’, der Gast – die Gäste ‘viesis – viesi’, der Wolf – die Wölfe ‘vilks – vilki’, tā pati mija ir arī angļu valodā, salīdzinājumam foot – feet ‘pēda – pēdas’, tooth – teeth ‘zobs – zobi’, mouse – mice ‘pele – peles’. Sieviešu dzimtes lietvārdiem vācu valodā pievieno galotni -en, piemēram, die Blume – die Blumen ‘puķe ‒ puķes’, die Rose – die Rosen ‘roze – rozes’, die Fichte – die Fichten ‘priede – priedes’. Arī angļu valodā ir saglabājušies daži lietvārdi ar šādu daudzskaitļa galotni, salīdzinājumam: ox – oxen ‘vērsis – vērši’, child – children ‘bērns – bērni’.

Uzbeku valodā (altajiešu valodu saimes turku grupas valoda) lietvārdu daudzskaitlī tiek izmantots īpašs piedēklis -lar-, kas locījumos novietojas starp vārda celmu un galotni, piemēram, vārds olma ‘ābols’ vienskaitlī: olma (NOM), olma-niŋ (GEN), olma-ga (DAT), olma-ni (ACC), daudzskaitlī: olma-lar (NOM), olma-lar-niŋ (GEN), olma-lar-ga (DAT), olma-lar-ni (ACC).

Lietvārda skaitlis ir universāla kategorija, jo gandrīz visās valodās tiek izteikta atšķirība “viens – daudz”, retāk arī “viens – divi – daudz” vai “viens – divi – neliels daudzums – daudz”. Šāda četru skaitļa formu sistēma joprojām ir, piemēram, manamu valodā Papua-Jaungvinejā, ambrimu valodā Jaunhebrīdu salās, malaitanu valodās Zālamana salās.

Nozīmīgākie autori un darbi

Skaitlis vienmēr tiek aplūkots, aprakstot lietvārda gramatiskās kategorijas un darināšanu, minēts īpašības vārdu, skaitļa vārdu, vietniekvārdu un lokāmo divdabju, kā arī darbības vārda personas formu apskatā, piemēram, “Latviešu valodas gramatikā” (2013, atkārtots izdevums 2015) Dainas Nītiņas un Jura Grigorjeva redakcijā, Andras Kalnačas un Ilzes Lokmanes “Latviešu valodas gramatikā” (Latvian Grammar, 2021), “Mūsdienu lietuviešu valodas gramatikā” (Dabartinės lietuvių kalbos gramatika, 1996) Vītauta Ambraza (Vytautas Ambrazas) redakcijā, Dzintras Paegles “Latviešu literārās valodas morfoloģijā” (2003), Aldonas Paulauskienes (Aldona Paulauskienė) “Lietuviešu valodas morfoloģijā” (Lietuvių kalbos morfoloģija, 1994).

Skaitlis tradicionāli ir arī tipoloģiskās valodniecības, pragmatikas, kognitīvās gramatikas un citu pētījumu objekts. Skaitlis skatīts, piemēram, Grevila Korbeta (Greville G. Corbett) monogrāfiju “Skaitlis” (Number, 2000), kā arī tādās monogrāfijās kā Džeimsa Haforda (James Raymond Huford) “Valoda un skaitlis: kognitīvās sistēmas cilme” (Language and Number: the emergence of a cognitive system, 1987), Heikes Vīzes (Heike Wiese) “Skaitļi, valoda un cilvēka prāts” (Numbers, Language, and the Human Mind, 2003), “Skaitlis pasaules valodās” (Number in the World’s Languages, 2022) Paolo Akvavivas (Paolo Acquaviva) un Mihaila Daniela (Michail Daniel) redakcijā.

Saistītie šķirkļi

  • dzimte, valodniecībā

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Dryer, M. S. and F., Haspelmath (eds.), The World Atlas of Language Structures Online, Leipzig, Max Planck Institute for Evolutionary Anthropology, 2013.

Ieteicamā literatūra

  • Acquaviva, P. and Daniel, M. (eds.), Number in the World’s Languages, Berlin/Heidelberg, De Gruyter Mouton, 2022.
  • Ambrazas, V., Lithuanian Grammar, Vilnius, Baltos lankos, 1997.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Biber, D. et al., Longman Grammar of Spoken and Written English, Harlow, Pearson Education, 1999.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Brown, K. (ed.), Encyclopedia of Language & Linguistics, Oxford etc., Elsevier, 2006.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Bußmann, H. (Hrsg.), Lexikon der Sprachwissenschaft, Stuttgart, Alfred Kröner Verlag, 2008.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Corbett, G. G., Number, Cambridge: Cambridge University Press, 2000.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Crystal, D., A Dictionary of Linguistics and Phonetics, 6th edn., Oxford, Wiley-Blackwell Publishing, 2008.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Fábregas, A. and Scalise, S., Morphology from Data to Theories, Edinburgh, Edinburgh University Press, 2012.
  • Hogan, P. H. (ed.), The Cambridge Encyclopedia of the Language Sciences, Cambridge, Cambridge University Press, 2011.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Kalnača, A., ‘Morfoloģija’, Veisbergs, A. (red.), Latviešu valoda, Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2013, 45.–108. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Kalnača, A. and Lokmane, I., Latvian Grammar, Rīga, University of Latvia Press, 2021.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Malmkjaer, K. (ed.), The Linguistics Encyclopedia, London and New York, Routledge, 2004.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Matthews, P. R., The Concise Oxford Dictionary of Linguistics, 3rd edn., Oxford, Oxford University Press, 2014.
  • Nītiņa, D. un Grigorjevs, J. (red.), Latviešu valodas gramatika, Rīga, LU Latviešu valodas institūts, 2013.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Paegle, Dz., Latviešu literārās valodas morfoloģija, I daļa, Rīga, Zinātne, 2003.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Skujiņa, V. (red.), Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca, Rīga, LU Latviešu valodas institūts, 2007.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Andra Kalnača "Skaitlis, valodniecībā". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/249692-skaitlis,-valodniec%C4%ABb%C4%81 (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/249692-skaitlis,-valodniec%C4%ABb%C4%81

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana