Jēdziena lietojums un izpēte Dzimte kā lietvārda gramatiska kategorija ir saistīta ar lietvārdu nosaukto priekšmetu dzīvumu un dzimumu. Tiek uzskatīts, ka vissenākais dzimšu pretstats ir “dzīvs – nedzīvs”, dzīvas būtnes (cilvēkus, dzīvniekus) nošķirot no nedzīviem priekšmetiem. Tāds dzimšu pretstatījums, piemēram, bijis hetu valodā (p.m.ē. mirusi indoeiropiešu saimes anatoliešu grupas valoda ar seniem rakstu pieminekļiem). Savukārt no dzīvās dzimtes laika gaitā izveidojās cits pretstatījums, kas balstīts uz bioloģisko dzimumu, proti, “vīriešu dzimte – sieviešu dzimte”. Indoeiropiešu pirmvalodas vēlīnā posmā lietvārdiem, īpašības vārdiem, skaitļa vārdiem un vietniekvārdiem, kā arī lokāmajiem divdabjiem bijušas trīs dzimtes – vīriešu, sieviešu (abas pārstāv tā saukto dzīvo dzimti) un nekatra dzimte (pārstāv tā saukto nedzīvo dzimti). Nekatru dzimti pamazām sāka attiecināt arī uz abu dzimumu dzīvu būtņu kopuma vārdiem (tādiem, kā piemēram, bars, pūlis, tauta), kā arī uz dzīvu būtņu mazuļu apzīmējumiem, nenosaucot dzimumu (piemēram, bērns, teļš, kumeļš, jērs, arī putnēns, lauvēns, kaķēns, kucēns). Vienlaikus turpinājās nedzīvu priekšmetu nosaukšana nekatrā dzimtē. Tomēr valodas attīstības gaitā šī sistēma pamazām sāka mainīties, un daļā mūsdienu valodu katrā dzimtē iespējami gan dzīvu būtņu, gan nedzīvu priekšmetu nosaucēji vārdi, saglabājoties arī saiknei ar sākotnējo pretstatījumu “dzīvs – nedzīvs” un “vīriešu dzimums – sieviešu dzimums”, piemēram, vācu valodā sieviešu dzimtē die Tochter ‘meita’, die Schule ‘skola’, vīriešu dzimtē der Sohn ‘dēls’, der Busch ‘krūms’, nekatrā dzimtē das Mädchen ‘meitene’, das Haus ‘māja’.
Daļā mūsdienu valodu joprojām saglabājies pretstatījums “dzīvs – nedzīvs”, kur lietvārdi, kas nosauc abu dzimumu dzīvas būtnes ir tā sauktajā kopdzimtē, savukārt visi pārējie – nekatrā dzimtē. “kopdzimtes – nekatras dzimtes” pretstatījums ir, piemēram, nīderlandiešu, dāņu un zviedru valodā. Latviešu valodā kopdzimtes nozīmē tiek lietoti tādi lietvārdi kā, piemēram, auša, tiepša, nejēga, arī persona, ekselence, majestāte. Formāli šiem vārdiem ir sieviešu dzimtes galotnes, taču tie tiek lietoti attiecībā uz abu dzimumu cilvēkiem atkarībā no situācijas un konteksta. Līdzīgi kopdzimtes lietvārdi ir arī, piemēram, lietuviešu valodā (akiplėša ‘bezkauņa’, kerėpla ‘neveiklis, neveikle’, valkata ‘blandoņa’ u. c.) un latīņu valodā (cīvis ‘pilsonis, pilsone’, hērēs ‘mantinieks, mantiniece’ u. c.).
Dzimti mūsdienu gramatikā uzskata par leksiski gramatisku kategoriju, jo attiecībā uz cilvēku un daļu mājdzīvnieku dzimtes formu izvēle joprojām saistīta ar bioloģisko dzimumu un dzīvumu: latviešu valodā māte – tēvs, meita – dēls, saimnieks – saimniece, dziedātājs – dziedātāja, kaza – āzis, vista – gailis. Vienlaikus valodā ir daudz lietvārdu, kas nosauc dažādus dzīvniekus un putnus, kā arī nedzīvus priekšmetus, augus, abstraktus jēdzienus, dabas parādības un citas lietas un kam dzimtes lietojums ir formāls un nav motivēts, piemēram, latviešu valodā sieviešu dzimtē lapsa, pele, žubīte, cielava, menca, bute, sēta, māja, nātre, liepa, laime, jaunība, migla, tumsa, vīriešu dzimtē lācis, vilks, zvirbulis, krauklis, asaris, lasis, žogs, galds, pīlādzis, ozols, prieks, nogurums, drudzis, lietus, ledus. Lietvārdiem, kam dzimtes lietojums nav saistīts ar dzimumu (vai dzīvumu), dzimtes formas var svārstīties. Tā, piemēram, latviešu literārajā valodā vārdi dzelzs, acs, lupata, kļava ir sieviešu dzimtē, taču sarunvalodā un izloksnēs tos lieto arī vīriešu dzimtē.
Dzimtes atšķirības parasti tiek izteiktas ar galotni, piemēram, latviešu valodā lietvārdi ar galotni -s, -š-, -is, us ir vīriešu dzimtē (galds, audzinātājs, ceļš, zirnis, viesmīlis, klepus), ar galotni -a, -e, -s – sieviešu dzimtē (rasa, audzinātāja, egle, viesmīle, pils). Taču, piemēram, vācu valodā lietvārda dzimti rāda artikuls: vīriešu dzimtē der Weg ‘ceļš’, sieviešu dzimtē die Krankheit ‘slimība’, nekatrajā dzimtē das Buch ‘grāmata’. Uz dzimti var norādīt arī īpaši piedēkļi. Piemēram, vācu valodā profesiju un amata nosaukumiem, ja tie attiecas uz sievieti, tiek pievienots piedēklis -in: Arzt ‘ārsts’ un Ärztin ‘ārste’, Verkäufer ‘pārdevējs’ Verkäuferin ‘pārevēja’, Professor ‘profesors’ un Professorin ‘profesore’. Līdzīgi arī latviešu valodā izmanto piedēkļus -ien-, -en-, retāk -iet- kopā ar sieviešu dzimtes galotni, nosaucot sievas, mātes, saimnieces, radinieces, arī dzīvnieku vai putnu mātītes u.tml.: kalējs – kalējiene, kalējene, svainis – svainiene, svainene, Kalniņš – Kalniņiene, Līdums – Līdumiete, lācis – lāciene, lācene, kaķis – kaķene, stārķis – stārķiene, stārķene.
No ļoti sena valodas attīstības posma ir saglabājusies lietvārda dzimtes un vienlaikus dzimuma atšķirības izteikšana ar dažādām saknēm vārdiem, kas attiecas uz cilvēku vai ļoti seniem mājdzīvniekiem, piemēram, latviešu valodā māte un tēvs, brālis un māsa, vīrs un sieva, vista un gailis, govs un vērsis. Valodās, kur nav gramatisku dzimšu, arī sastopams šis dzimuma izteikšanas līdzeklis attiecībā uz cilvēkiem un mājdzīvniekiem, piemēram, igauņu valodā ema ‘māte’, isa ‘tēvs’, tütar ‘meita’, poeg ‘dēls’, kana ‘vista’, kukk ‘gailis’.
Lietvārda dzimte kā gramatiska kategorija tomēr pārstāvēta tikai daļā valodu. Ir dažādas valodu saimes un arī atsevišķas valodas, kurās dzimte gramatiski netiek izteikta, piemēram, somu, igauņu, lībiešu (somugru, respektīvi, urāliešu valodās), japāņu, korejiešu, turku, mongoļu un ķīniešu valodā. Taču lielākajā daļā indoeiropiešu valodu, kā arī afroaziātiskajās (arābu, ebreju, somāliešu, maltiešu u. c.), Ziemeļkaukāza (avāru, lezgīnu, čečenu u. c.), dravīdu (tamilu, telugu, malajalamu u. c.) un citu saimju valodās lietvārdam ir dzimtes kategorija.
Indoeiropiešu valodas gramatiskās dzimtes izteikšanā ir ļoti atšķirīgas. Sākotnējā triju dzimšu sistēma (“vīriešu dzimte – sieviešu dzimte – nekatra dzimte”) joprojām ir daļā romāņu (rumāņu, arī latīņu), slāvu (čehu, poļu, ukraiņu) un ģermāņu (vācu, islandiešu, norvēģu) valodu, kā arī (sen)grieķu valodā. Trīs lietvārda dzimtes bijušas arī senprūšu valodā – mūsdienās jau izzudušajā baltu valodā ‒ un, iespējams, arī baltu pirmvalodā. Daļā mūsdienu indoeiropiešu valodu ir divu dzimšu sistēma, tas ir, vai nu “vīriešu dzimtes – sieviešu dzimtes” (latviešu, lietuviešu, spāņu, portugāļu, īru, velsiešu, hindi un citās valodās), vai arī “kopdzimtes – nekatrās dzimtes” (nīderlandiešu, dāņu un zviedru valodā) pretstatījums. Vairākās indoeiropiešu valodās, piemēram, angļu un persiešu valodā, gramatiskas dzimtes kategorijas vairs nav, lai gan sākotnēji tāda bijusi.
