Traģēdija “Antonijs un Kleopatra” ir viens no Romas vēsturei veltītiem Viljama Šekspīra darbiem. Sižeta un tēlu ziņā šī luga cieši saistīta ar 1599. gadā izrādīto traģēdiju “Jūlijs Cēzars” (Julius Caesar), tās notikumi turpina agrākajā darbā tēlotās norises. Viena no centrālajām traģēdijas “Antonijs un Kleopatra” tēmām ir varas cīņa starp agrākajiem sabiedrotajiem Marku Antoniju (Marcus Antonius) un Gaju Oktāviju (dzimis Gaius Octavius, pieņemtais vārds Gajs Jūlijs Cēzars Oktaviāns, Gaius Julius Caesar Octavianus), vēlāko imperatoru Augustu (Augustus). “Lorda kambarkunga vīru” (Lord Chamberlain’s Men) trupa šo V. Šekspīra traģēdiju, visticamāk, sākotnēji spēlēja “Globusa” (The Globe) teātrī, kas atradās zem klajas debess. Tomēr ir iespējams, ka vēlākajā laikā šis darbs izrādīts arī iekštelpās, Blekfraiersas (Blackfriars) teātrī, kas atradās agrākā klostera teritorijā un kur trupa, kas bija ieguvusi to savā īpašumā, uzsāka regulāras izrādes pēc 1608. gada. Nozīmīgāko ierosmi lugas sižeta veidojumā V. Šekspīrs guva grieķu un romiešu vēsturnieka Plūtarha (Πλούταρχος) apcerē par Marka Antonija dzīvi, kas tika publicēta krājumā ar nosaukumu “Paralēlās dzīves” (Bioi parallēloi, 1. vai 2. gs.) un kuras izklāstam rakstnieks samērā cieši sekojis. Plūtarha apceri V. Šekspīrs acīmredzot iepazina Tomasa Norta (Thomas North) angļu tulkojumā, kuram tika izmantots Džeimsa Amjota (James Amyot) veiktais Plūtarha darba tulkojums franču valodā. V. Šekspīrs zināja arī 1578. gadā tapušo franču dzejnieka Robēra Garnjē (Robert Garnier) traģēdiju “Marks Antonijs” (Marc Antoine), ko angļu valodā 1595. gadā tulkoja Mērija Sidnija (Mary Sidney), kā arī ar Semjuela Denjela (Samuel Daniel) lugu “Kleopatras traģēdija” (The Tragedy of Cleopatra, 1594). Abas minētās lugas veidotas, sekojot romiešu autora Lūcija Anneja Senekas (Lucius Annaeus Seneca) traģēdiju principiem, ievērojot darbības, laika un vietas koncentrāciju un galveno uzmanību pievēršot notikumiem, kas saistīti ar centrālo tēlu nāvi. Savukārt V. Šekspīrs traģēdijā “Antonijs un Kleopatra” veidoja plašu vēsturisku panorāmu, tēlotajām norisēm piešķirot lielu mērogu un tās saistot gan ar antīko vēsturi, gan renesanses laikmeta problemātiku.