Ksenons ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Xe un atrodas 5. perioda 18. grupā (cēlgāzes). Ksenona relatīvā atommasa ir 131,293, un tā atoms sastāv no 54 protoniem un 54 elektroniem (elektronu konfigurācija [Kr]4d¹⁰5s²5p⁶). Ksenons tiek pieskaitīts pie inertām gāzēm, jo tās reaģē ar citām vielām tikai ļoti neparastos apstākļos. Ksenons atmosfērā ir ļoti reti sastopams. Dabā tas atrodas galvenokārt gāzveida stāvoklī un parasti ir pilnīgi bezkrāsains un bez smaržas. Ksenonu galvenokārt izmanto specializētu lampu uzpildīšanai.

Ksenonu 1898. gadā atklāja divi britu ķīmiķi Viljams Remzijs (William Ramsay) un Moriss Traverss (Morris Travers), kuri strādāja Londonas Universitātes koledžā (University College London). Ksenona atklāšana bija viens no vairākiem svarīgiem V. Remzija zinātniskajiem sasniegumiem. Viņš pētīja gaisā sastopamās gāzes. V. Remzijs un M. Traverss pētīja gāzu sastāvu, veicot eksperimentu ar gaisu, no kura tika izdalīts skābeklis un slāpeklis. Šajā procesā abi atklāja, ka ir palikušas arī citas gāzes, kas līdz šim nebija zināmas. Izmantojot gāzu šķidrināšanas metodi, V. Remzijs un M. Traverss spēja iegūt mazu daudzumu jaunas, līdz šīm nezināmas gāzes, kas bija ļoti smaga un bezkrāsaina. Viņi šo gāzi nosauca par ksenonu no grieķu valodas vārda ξένος, xénos ‘svešs’ vai ‘dīvains’, jo tā bija pilnīgi jauna un neparasta gāze, kas līdz tam nebija sastopama dabā. Ksenons bija viena no pirmajām cēlgāzēm, kas tika atklāta. Tās ķīmiskās īpašības bija ļoti līdzīgas citām cēlgāzēm (piemēram, argonam), un sākotnēji tika uzskatīts, ka ksenons ir pilnīgi ķīmiski inerts. Tikai 1962. gadā tika pierādīts, ka arī ksenons var reaģēt ar dažiem elementiem, piemēram, fluoru un skābekli, veidojot savienojumus. 

Ksenons ir dabā ļoti reti sastopams elements, kas galvenokārt atrodams Zemes atmosfērā. Tas veido tikai aptuveni 0,0000086 % no gaisa tilpuma. Ksenonu iegūst, šķidrinot gāzes, kas iegūtas no gaisa, izmantojot šķidruma gāzu destilācijas procesu. Ksenons līdztekus atmosfērai nelielos daudzumos ir atrodams arī vulkānu gāzēs un dažos minerālos. Tomēr šie avoti ir reti sastopami, un lielākais ksenona daudzums, ko var iegūt, ir no gaisa. 

Ksenonam ir zināmi septiņi stabilie izotopi: ksenons-126, ksenons-128, ksenons-129, ksenons-130, ksenons-131, ksenons-132 un ksenons-134. Visbiežāk dabā sastopamie izotopi ir ksenons-129 (26 %) un ksenons-132 (27 %), kas veido lielāko daļu no ksenona daudzuma atmosfērā. Ksenonam ir zināmi arī vairāki radioaktīvie izotopi, no kuriem ksenonam-124 un ksenonam-136 ir ilgākie pussabrukšanas periodi. Ksenona-124 pussabrukšanas periods ir garāks par 10¹⁷ gadiem, bet ksenona-136 pussabrukšanas periods ir garāks par 8,5×10²¹ gadiem. Abi šie izotopi ir dabiskā ksenona sastāvā, kur ksenons-124 veido 0,095 % un ksenons-136 veido 8,86 %. Visilgāk eksistējošais un mākslīgi radītais radioaktīvais izotops ir ksenons-127 ar pussabrukšanas periodu 36,345 dienas. Visiem pārējiem radioizotopiem pussabrukšanas periods ir īsāks par desmit dienām, lielākajai daļai tas ir īsāks par diennakti. Ksenons-131 un ksenons-133 tiek izmantoti dažādos zinātniskajos un medicīniskajos pētījumos. Šie izotopi, lai gan tie ir radioaktīvi, tiek iegūti laboratorijas apstākļos un izmantoti, piemēram, kodolpētniecībā, medicīnā un citās specializētās nozarēs.

Istabas temperatūrā un pie normāla spiediena ksenons ir gāze. Tā ir bezkrāsaina, bez smaržas un bez garšas. Ksenons ir slikts siltuma vadītājs, līdzīgi kā citi gāzveida elementi. Normālos apstākļos ksenons ir izolators, tas slikti vada elektrību. Ksenona viršanas temperatūra ir -108,09 ºC, tā kušanas temperatūra ir -111,745 ºC pie 81,6 kPa spiediena (trīskāršais punkts). Ksenons ir smagākais gāzveida elements Zemes atmosfērā. Ksenona blīvums ir 5,366 g/l, kas ir daudz lielāks nekā slāpeklim un skābeklim. Tāpēc ksenons ir smagāks par gaisu un dabiski veidojas pie zemākiem atmosfēras slāņiem (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Ksenona atoma kovalentais rādiuss ir 136 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 2,60. 

Ksenons ir cēlgāze ar ļoti zemu reaģētspēju. Normālos apstākļos ksenons ir ķīmiski inerts, taču augstās temperatūrās vai ar spēcīgiem oksidētājiem tas var veidot dažādus savienojumus ar skābekli, halogēniem, slāpekli un citiem elementiem. Visi savienojumi ar ksenonu parasti ir ķīmiski ļoti nestabili un pastāv tikai speciālos apstākļos. Ksenona oksidēšanās pakāpes var svārstīties no +1 līdz +8. Ksenons reaģē ar skābekli augstās temperatūrās, veidojot ksenona oksīdus: XeO₃ un XeO₄. Ksenons reaģē ar halogēniem, piemēram, fluoru un hloru, veidojot, piemēram, ksenona difluorīdu (XeF₂), ksenona tetrafluorīdu (XeF₄) un ksenona heksafluorīdu (XeF₆). Ksenons parasti nereaģē ar ūdeni istabas temperatūrā, taču augstās temperatūrās, ļoti augsta spiediena ietekmē vai ar atbilstošiem katalizatoriem ksenons reaģē ar ūdeni, veidojot ksenona oksīdus vai pat ksenona skābes. 

Ksenons pārsvarā tiek izmantots specializētos gaismas avotos. Elektriskās izlādes ietekmē tas rada skaistu zilu gaismu. Ksenona lampas tiek pielietotas kā elektroniskās zibspuldzes, ko izmanto fotogrāfi, sauļošanās lampās un baktericīdajās lampās, kuras lieto pārtikas sagatavošanā un apstrādē. Ksenonu izmanto stadionu, projektoru, automašīnu priekšējo lukturu apgaismojumā. Ksenona zibspuldzes lampas izmanto lāzeros un stroboskopos, kā arī medicīniskās apgaismojuma sistēmās, piemēram, ķirurģisko procedūru lampās, kur nepieciešams precīzs un spēcīgs apgaismojums. Ksenonu izmanto kā degvielu kosmosa kuģu jonizācijas dzinējos. Ksenona jonu dzinējsistēmas tiek izmantotas vairākos satelītos, lai tos noturētu orbītā. Ksenona difluorīds tiek izmantots silīcija mikroprocesoru gravēšanai. To izmanto arī 5-fluoruracila ražošanā, ko lieto noteiktu vēža veidu ārstēšanai. Ksenona gāzi dažās valstīs izmanto kā anestēzijas līdzekli, jo tas ir drošs un ātri izvadāms no organisma. Ksenonu izmanto rentgena kontrastvielās un plaušu funkciju izpētē. Ksenons ir rets un salīdzinoši dārgs, tāpēc tā izmantošana tiek ierobežota ar augstajām tehnoloģijām un specifiskajiem pielietojumiem, kur tas ir neaizstājams.