Mediju plurālisms mediju studiju un politikas zinātnes normatīvajā skatījumā apzīmē tos plašsaziņas mediju darbības faktorus, kas nosaka pilsoņu iespējas, sekojot informācijai un piedaloties publiskās diskusijās par sabiedriski politiskām problēmām, pieņemt informētus lēmumus par tādiem nozīmīgiem jautājumiem kā dalība vēlēšanās, pilsoniskā iesaiste, valsts ekonomiskā, sociālā un kultūras attīstība.

Mediju plurālisma teorētisko pamatu veido liberālo filozofu uzskati par viedokļu daudzveidības un varas izkliedēšanas nozīmi sabiedrības progresa veicināšanā. Plašsaziņas mediju loma daudzveidīgu ideju un viedokļu izvērtēšanā, apmaiņā un kritiskas uztveres nodrošināšanā veicina demokrātiskos procesus. Tas ir pamats racionālas publiskās sfēras pastāvēšanai un dažādu aktoru ietekmes uz sabiedrisko domu decentralizācijai. Mediju plurālisms regulācijas līmenī skaidro tādas fundamentālas cilvēktiesību vērtības kā vārda brīvība un informācijas pieejamība, empīriski tas attiecas uz mediju satura kvalitātes rādītājiem, mediju vides struktūru un dažādu sabiedrības grupu iespējām izmantot daudzveidīgu mediju saturu.

Lai gan pastāv vispārēja vienošanās par plašsaziņas mediju plurālisma demokrātisko vērtību, mediju plurālisma izpratni nosaka dažādi politiskie, ekonomiskie un juridiskie konteksti, tirgus apstākļi un tehnoloģiju sasniegumi. Plurālistiskas mediju vides attīstību un tās mijiedarbību ar sabiedrību mūsdienās nosaka tehnoloģiju ietekme uz mediju darbību, saturu un mediju lietojumu. Interneta informācijas iespējas ātri veidot un izplatīt informāciju sākotnēji radīja optimismu, ka tās paplašinās daudzveidīgas informācijas pieejamību un veicinās demokrātiskus procesus. Tomēr digitālo uzņēmumu darbības mērķi un prakse rada arvien lielākas bažas par faktisko plurālismu digitālajā vidē un liek uzdot jautājumus, vai algoritmu noteikta informācijas atlase un informācijas piegādes individualizācija veicina plurālismu. Jaunus plurālisma riskus rada globālo platformu vidē notiekošās manipulācijas ar interneta lietotājiem, to datiem un dezinformācijas izplatīšana. Digitālās vides attīstības procesi ietekmējuši mediju lietojumu un mediju organizāciju ilgtspēju. Arvien lielāks skaits pilsoņu ikdienas ziņas iegūst globālajās sociālās tīklošanās platformās, vienlaikus informācijas piesātinātā publiskās komunikācijas vidē attīstās nogurums no ziņām un tendence no tām izvairīties.

Mūsdienu mediju ekosistēmas izmaiņas pārveido mediju un sabiedrības attiecības, liekot pārskatīt visus mediju plurālisma aspektus. Regulācijas līmenī tas nozīmē nacionālu valstu un Eiropas Savienības (European Union) centienus panākt taisnīgas attiecības starp ziņu medijiem un globālajām platformām, mediju tiešā un netiešā atbalsta iniciatīvas, atbalstu sabiedrisko mediju attīstībai un žurnālistu drošības uzlabošanai.

Plurālisma jēdziens ir veidojies Amerikas Savienoto Valstu (ASV) politikas zinātnē. Viens no šajā jomā nozīmīgākajiem mūsdienu autoriem Roberts Dāls (Robert Alan Dahl) saistīja plurālismu ar poliarhisku politisko sistēmu, kurā dažādas interešu grupas sacenšas savā starpā par politisko lēmumu iznākumu un neviena grupa politiskajā procesā nespēj dominēt. Poliarhija nozīmē “daudzu valdīšanu”, tā raksturo demokratizācijas procesu, to nošķirot no demokrātijas jēdziena.

Plurālisma izpratnei būtisks ir uzskats, ka lēmuma pieņemšanas procesa pārmērīga koncentrācija viena spēlētāja rokās nav pieņemama, to var novērst varas centru diversifikācija. Šī ideja atšķiras no koncepta par varas nodalīšanu, kurā būtiska ir varu nodalīšana vertikālā nozīmē, savukārt plurālisma izpratnes nozīmīgākā ideja ir saistīta ar varas diversifikāciju un sadalīšanu vienā līmenī, horizontāli.

Politikas zinātnē tiek izvērtēts gan plurālisma veidošanās process, gan tā dalībnieki. Kā R. Dāls raksta savā darbā “Kurš valda?” (Who Governs?, 1961), demokrātiskais process veidojas dažādu aktoru konkurences apstākļos, turklāt lēmumu pieņemšanas vara ir sadalīta starp vairākām iestādēm, kuru atšķirīgā pieeja resursiem veicina dažādību un uzlabo demokrātisko procesu.

Plurālisms nozīmē ne tikai kvantitatīvi dažādu vienā līmenī esošu varu pastāvēšanu un to ietekmes līdzsvarošanu, bet arī kvalitatīvu novērtēšanu. Piemēram, plurālisma teorija aizstāv demokrātijas kvalitātei nozīmīgo ideju, ka vairākuma ietekme nav absolūta un arī mazākuma grupu pārstāvjiem pastāv iespējas ietekmēt sociāli politiskos procesus. Kvalitatīvā līmenī plurālisma teorija paredz arī pieeju, rīcības un perspektīvu dažādību, tātad atšķirīgu ideoloģisko, domāšanas, pozīciju un izpratnes līdzvērtīgu mijiedarbību.

Mediju plurālisma pamati balstās metaforā par “brīvu ideju tirgus laukumu” (free marketplace of ideas), kas atspoguļo liberālās demokrātijas teorētiķu uzskatus, ka sabiedrības progresu veicina atšķirīgu viedokļu un interešu sadursmes dažādās sociālās dzīves jomās.

Metafora par “ideju brīvo tirgu” veido vārda brīvības pamatu un tiek izmantota, lai aizstāvētu cilvēku cieņu un godu, mediju neatkarību un autonomiju. Vācu zinātniece Liza Hercoga (Lisa Herzog) min divus šīs metaforas iespējamos avotus. Pirmais ir dzejnieka Džona Miltona (John Milton) 1644. gada traktāts Aeropagitica, kurā tā autors iebilda pret parlamenta ieviesto grāmatu obligāto licencēšanu, to pamatojot ar patiesības un maldu brīvu un atklātu “cīņu”. Līdzīga ideja izteikta filozofa Džona Stjuarta Milla (John Stuart Mill) grāmatā “Par brīvību” (On Liberty, 1859), kurā, vēršoties pret cenzūru, Dž. S. Mills to pamato ar domu, ka arī nepārprotami nepareizi viedokļi ir jāatstāj necenzēti, jo to izvērtēšana diskusijā palīdz izvairīties no “mirušām dogmām”, padarot “patiesību dzīvu”. Dž. S. Mills aizstāvēja vārda brīvību, uzskatot, ka sabiedrībai jābūt pieejai publisku diskusiju vietai, kurā pārstāvēti un tiek atklāti novērtēti patiesi vai nepatiesi viedokļi.

1919. gadā ASV Augstākās tiesas tiesnesis Olivers Vendels Holmss (Oliver Wendell Holmes Jr) izmantoja ideju par brīvo tirgu, ieliekot to kopš tā laika ļoti slavenā frāzē free trade of ideas (‘brīva ideju apmaiņa’, ‘ideju brīvais tirgus’), uzsverot, ka katra idejai būtu kritiski jāizvērtē, bet šim procesam nepieciešama platforma un atbilstošas procedūras. O. V. Holmss šo metaforu izmantoja, lai pamatotu domu, ka brīva ideju konkurence palīdz nonākt pie patiesības un tā nebūtu ierobežojama attiecībā uz nepieņemamām vai esošajiem uzskatiem neatbilstošām idejām, ja vien to ierobežošana nav saistīta ar nopietniem, likumā pamatotiem iemesliem.

Mediju plurālisma kritika galvenokārt attiecas uz jēdziena “plurālisms” izpratni, ko apgrūtina dažādie uzskati par sabiedrības interesēm, patiesību vai mediju darbības kvalitāti. Pēc Kari Karpinena (Kari Karppinen) domām, kritiski vērtējama pārliecība, ka jebkura parādība, kas ir dažāda, plurālistiska un atvērta pārmaiņām, vienmēr ir vērtējama kā laba, jo veselīga daudzveidība nereti pārvēršas par neveselīgu disonansi.

Plurālisma izpratnei ir būtiski saprast, kādi procesi raksturo to brīvu apmaiņu un kādas ir “ideju tirgus” īpašības. Neoliberālās mediju politikas perspektīvā plurālisms tiek uzskatīts par līdzvērtīgu brīvā tirgus ideoloģijai un patērētāju suverenitātes jēdzienam, bet politiskā liberālisma diskursā tas nonāk pretrunā ar vārda brīvības principu, jo konkrēti tirgus faktori var ierobežot brīvas diskusijas un mediju iespējas tās piedāvāt. Neoliberālās ekonomikas pieeja absolutizē tirgus nozīmi, samazinot iespējas nodrošināt mediju daudzveidību un plurālismu.

Brīvas izvēles jēdziens ideju tirgū tādējādi ir izrādījies nepietiekams ietvars, lai konceptualizētu mediju plurālisma sarežģīto raksturu. Īpaši svarīgi to atcerēties algoritmu definētas informācijas pieejamības apstākļos, kad katra lietotāja iespējas atlasīt, šķirot, pieprasīt informāciju, atteikties no tās un bloķēt konkrētus tematus, indivīda līmenī rada iluzoras kontroles sajūtu, ka informācijas struktūru nosaka pats lietotājs, nevis ierīces piedāvātās iespējas un globālo uzņēmumu vai to sadarbības partneru mērķi.

Mediju plurālisma teorētiskā kritika attiecas arī uz jēdzienu “dažādu viedokļu līdzsvars” un “racionāla diskusija” izpratni. Indivīda brīva mediju izvēle un brīvais tirgus padara neiespējamu varas attiecību balansu, jo konfliktu un pretrunu risināšanas procesā kādam no iesaistītajiem vienmēr būs priekšrocības.

Brīvā tirgus metaforas kritika attiecināta arī uz pārliecību, ka brīvas diskusijas gaitā patiesība vienmēr uzvarēs melus. Kā raksta L. Hercoga, tā tas nenotiek. Viņas skatījumā, nav pamata apgalvot, ka, līdzīgi kā preču tirgū, arī ideju gadījumā labākā “prece“ vienmēr uzvarēs sliktāku piedāvājumu. Pētniece vienlaikus apšauba metaforā ielikto pārliecību, ka pēc patiesības ir “pieprasījums”. Viņa uzskata, ka nereti sabiedrība pieprasa kaut ko pavisam citu un tam nav sakara ar patiesību. Viņa iebilst arī pret vārdu “ideja” kā plurālismam svarīgu, pamatojot, ka visas idejas nav vienādas, tāpēc iedomātajā tirgū tām ir atšķirīgas iespējas tikt ievērotām, saprastām, izvērtētām. L. Hercoga pamato, ka ideju tirgus metaforas autori ir domājuši nevis cīņu starp cilvēkiem, ideju autoriem, bet pašām idejām. Vienkārša ideju pārstāvju konkurēšana drīzāk apdraud brīvu ideju apmaiņu, jo atšķirīgiem cilvēkiem ir atšķirīgas iespējas iekļūt ideju tirgū. Tāpēc idejas autoram jābūt pēc iespējas distancētam no savas idejas tikai tādā veidā šādā ideju sacensībā ir iespēja tuvoties patiesībai.

Mediju plurālisms raksturo dažādus plurālistiskas mediju vides aspektus un piedāvā daudzveidīgas politiskas, sociālas un kulturālas pieredzes, nodrošinot dažādu publiskās komunikācijas vides dalībnieku mijiedarbību, iesaisti un mediju lietojumu. Kā raksta Elda Brogi (Elda Brogi), Beata Klimkeviča (Beata Klimkiewicz) un Pjērs Luidži Parku (Pier Luigi Parcu), divas no minētajām daudzveidības funkcijām ir svarīgākas par citām. Deliberatīvā jeb pārdomāšanas vai apspriešanas funkcija raksturo iespējas veidot viedokli par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem. Savukārt refleksīvā funkcija attiecas uz iespējām atklāti apspriest un analizēt dažādus sociālo norišu dalībniekus, dažādu sabiedrības grupu vajadzības, intereses un pieredzes, vērtēšanai izmantojot fundamentālus politiskus un sociālus konceptus.

No socioloģijas viedokļa mediju plurālisms interpretēts kā ģeogrāfiskās, demogrāfiskās un kultūras daudzveidības nodrošināšana medijos, piemēram, garantējot minoritāšu grupu pārstāvību un tām nozīmīgu tematu atspoguļojumu mediju saturā.

Mediju tirgus kontekstā mediju plurālisms ir saistīts ar mediju uzņēmumu konkurences regulāciju, koncentrācijas novēršanu, mediju īpašumtiesību daudzveidību un caurskatāmību, lai atklātu mediju īpašnieku intereses un no tām izrietošos iespējamos lēmumus attiecībā uz redakcionālo saturu.

Tradicionāli mediju plurālisms tiek analizēts vairākos līmeņos. Makrolīmenī jeb mediju sistēmas līmenī plurālismu raksturo mediju regulējuma nosacījumi, kas ietekmē mediju darbības pamatnosacījumus, mediju struktūras un mediju tirgus daudzveidību. To nosaka konkrētā sistēmā pastāvošu mediju īpašumtiesību formas un veidi, mediju darbības ekonomiskās iespējas. Mezolīmenī tiek vērtēta mediju organizāciju darbība, analizējot to piedāvāto žurnālistikas profesionālo prakšu daudzveidību. Mikrolīmenī plurālismu raksturo mediju saturs, tostarp konkrētu jautājumu un tēmu atspoguļošanai izmantoto avotu, medija saturā sastopamo žanru, viedokļu, reprezentācijas daudzveidība.

Mediju tirgus struktūru ietverošā jeb ārējā plurālisma definīcija ir politikas veidotāju visvairāk izmantotā jēdziena interpretācija. Tas ietver plašsaziņas mediju īpašnieku, mediju uzņēmumu vai kanālu skaitu un daudzveidību. Ārējā plurālisma izpratne ietver ideju: jo lielāks mediju skaits katrā tirgū, jo labāka ir iespēja nodrošināt publiskas debates, daudzveidīgu satura kvalitāti, iespēju izskanēt dažādiem viedokļiem. Tāpēc ārējā plurālisma līmenis atkarīgs no mediju politikas un regulējuma. Tomēr skaitliski daudzu un pēc satura dažādu mediju darbība vienā mediju sistēmā automātiski nenodrošina mediju plurālismu, jo to var mazināt mediju īpašnieku intereses vai ārējā ietekme uz tirgu.

Vērtējot mediju tirgus struktūru, plašsaziņas mediju plurālismu var uzskatīt arī par Eiropas valstu mediju sistēmām tradicionālo sabiedrisko mediju darbības pamatiezīmi un to pastāvēšanas leģitīmo mērķi. Sabiedrisko mediju pienākumu nodrošināt dažādu sabiedrības grupu balsu daudzveidību var iekļaut jēdzienā “iekšējais plurālisms”. Iekšējā jeb ar saturu saistītā dažādība attiecas uz dažādām sociālām grupām adresētu saturu, perspektīvām un reprezentācijām, ko nodrošina viens plašsaziņas medijs. Lai nodrošinātu iekšējo plurālismu, būtiska ir diskusija par daudzveidības un pārstāvības prasībām mediju uzņēmumu vadībā un darbinieku struktūrā.

Mediju daudzveidība ir šaurāks un vienlaikus precīzāks jēdziens, kas ir noderīgs, lai skaidrotu, mediju plurālisma nodrošināšanai būtiskos aspektus. Abi jēdzieni ‒ “plurālisms” un “daudzveidība” ‒ nereti tiek lietoti kā sinonīmi vai daļēji līdzīgi jēdzieni. K. Karpinens skaidro abu jēdzienu nozīmes atšķirības, akcentējot hierarhiskas attiecības starp šiem diviem konceptiem. Viņš uzskata, ka daudzveidība ir neitrāls un aprakstošs termins, kas apzīmē dažādību daudzos ar mediju darbību saistītos aspektos, galvenokārt mediju saturā, mediju īpašumtiesību daudzveidībā, mediju pieejamībā un lietojumā. Plurālisma jēdzienu K. Karpinens attiecina uz plašāku sociāli kulturālu vērtēšanas principu, kas raksturo mediju satura attiecības ar demokrātijas un citām sabiedrības vērtībām. Tas nozīmē, ka plurālisms ietver vērtību orientāciju, kurā svarīga ideju un iesaistīto institūciju daudzveidība.

Arī daudzveidību iedala iekšējā un ārējā, kurā ārējā daudzveidība tiek attiecināta uz mediju vidi vai mediju segmentu, bet iekšējā ‒ uz satura, darbinieku un formātu daudzveidību konkrētā medijā.

Līdzās iekšējā un ārējā mediju plurālisma nodalīšanai B. Klimkeviča uzsver strukturālā plurālisma nozīmi. Strukturālais plurālisms, pētnieces skatījumā, ir ne vien plašāks mediju sistēmas līmeņa skatījums, bet pievērš uzmanību dažādiem iesaistīto spēlētāju attiecību modeļiem. Mediju sistēmas autonomija automātiski nenozīmē iekšējo daudzveidību, bet plurālisms ir iespējams, ja to veidojošie elementi ir neatkarīgi (autonomi). Tātad medijiem ir nepieciešama autonomija redakcionālās darbības līmenī.

Strukturālā plurālisma būtību nosaka mediju sistēmu un politikas mijiedarbība. Tāpēc ir svarīgi šīs mijiedarbības noteikumi un vērtības. Otrs kritērijs ir mediju sistēmās pastāvošās hierarhijas, piemēram, nacionālo vai lokālo mediju attiecības. Trešā īpašība saistīta ar mediju sistēmas atvērtību, tās pieejamību jauniem dalībniekiem un spēju pastāvēt konkrētos regulācijas, politikas un tirgus apstākļos. Nākamais kritērijs ir saiknes un sadarbības formas, kas raksturo mediju uzņēmumu mijiedarbību tirgū, kas nosaka mediju institucionālo vai redakcionālo autonomiju. Mediju sistēmas attīstību nosaka mediju ienākumu veidi un to kontroles iespējas. Būtisks strukturālā plurālisma vērtēšanas aspekts ir saistīts ar konkrētas valsts mediju lietošanas kultūru, ko ietekmē arī vēsturiskie apstākļi, kultūras tradīcijas un sabiedrības attieksme pret daudzveidīgu un formāciju un viedokļu dažādību. Tas nosaka ne tikai mediju sistēmā pieejamo plurālismu (struktūra, saturs), bet pieprasījuma plurālismu (mediju un to satura lietojums).

Mediju plurālisma jēdziens veido Eiropas Savienības mediju regulācijas un mediju politikas pamatu. Plurālisma regulācija ietverta tādos dokumentos kā Eiropas Savienības Pamattiesību harta (10. un 11. pants) un Eiropas Cilvēktiesību konvencija (10. pants).

1992. gadā, reaģējot uz satraucošām mediju tirgus koncentrācijas tendencēm, Eiropas Savienība sāka ar mediju brīvību un plurālismu saistītas konsultācijas, kuru rezultātā tapa ziņojums “Plurālisms un mediju koncentrācija vienotajā tirgū” (Pluralism and media concentration in single market). Šajā dokumentā lielākoties akcentēts plurālisma tirgus dimensija. 2007. gadā Eiropas Komisija (European Commision) izveidoja dokumentu “Mediju plurālisms Eiropas Savienības dalībvalstīs” (Media Pluralism in the Member States of European Union), kurā mediju plurālisms tika skatīts holistiskā perspektīvā, iekļaujot mediju plurālisma jēdzienā, politikas, kultūras un tehnoloģiju perspektīvu. 2011. gadā darbu sāka Augsta līmeņa grupa medijiem un plurālismam (High-Level Group of Media and Pluralism), kura savā ziņojumā piedāvāja empīriskus rādītājus mediju plurālisma novērtēšanai Eiropas Savienības valstīs.

Mediju plurālisms lielākoties tiek pētīts, analizējot mediju saturu, tajā vērtējot informācijas avotus, to kvalitāti, daudzveidību un pārstāvēto politisko viedokļu spektru. Mediju ekonomikas kontekstā plurālistiskas mediju vides raksturošanai tiek izmantotas analīzes metodes, kas vērtē mediju skaitu un to auditorijas konkrētos segmentos, katra dalībnieka tirgus ietekmi, koncentrācijas un konkurences tendences. Mediju socioloģijā plurālisma jautājumi attiecas uz sabiedrību vērtējumu par mediju piedāvāto perspektīvu dažādību un auditorijas pārstāvju gatavību uzklausīt viedokļus, kas atšķiras no esošajiem uzskatiem. Piemēram, Latvijas sabiedrisko mediju darba vērtēšanai izveidotais sabiedriskā labuma tests ietver daudzus kritērijus, kas raksturo sabiedrisko mediju iespējas sniegt daudzveidīgu informāciju un sasniegt dažādu sabiedrības grupu pārstāvjus.

2011. gadā Eiropas Universitātes institūtā (Eiropean University Institute) Florencē, Itālijā, tika izveidots Mediju brīvības un plurālisma centrs (The Centre for Media Freedom and Pluralism, CMFP), kurš kļuva par pamatu neatkarīgu mediju plurālisma akadēmisku pētījumu veidošanai un empīrisko datu vākšanai. CMFP 2013. gadā izveidoja Mediju plurālisma monitoru (Media Pluralism Monitor, MPM), kas paredzēts Eiropas Savienības un kandidātvalstu mediju plurālisma risku novērtēšanai. MPM veido 200 indikatori, kas sadalīti četros domēnos: fundamentālā aizsardzība, tirgus plurālisms, politiskā neatkarība un sociālā iekļaušana. Šie domēni aptver četrus mediju plurālisma līmeņus: ārējo (cilvēktiesību un vārda brīvības regulējums); strukturālo (ziņu mediju ilgtspēja, ziņu veidotāju un platformu līdzvērtīgas attiecības, mediju darbības caurskatāmība, valsts atbalsts medijiem, tirgus struktūra un koncentrācija); mediju darbība un saturs (redakcionālā neatkarība, sociālā un kultūras dažādība, žurnālistikas kvalitāte un atbildīgums, ziņu satura un lokālo ziņu attīstības veicināšana); ietekme (ziņu medijpratība, sociāli iekļaujošu ziņu pieejamība).