Organizācijas pilnais nosaukums bija “Latvijas nacionālo partizānu Ziemeļlatgales “Neatkarības vienība””. Latviešu nacionālo partizānu organizācija pretojās padomju okupācijas režīmam Viļakas apriņķa dienvidu un Rēzeknes apriņķa ziemeļu daļā. Sākotnēji izveidojās ar nosaukumu “Lecošā Saule”, bet pēc reorganizācijas 1948. gadā pārdēvēta par Ziemeļlatgales “Neatkarības vienību”.

Ziemeļlatgales “Neatkarības vienība” radās kā 23.07.1947. Viļakas apriņķa Tilžas pagastā izveidotā partizānu organizācija “Lecošā Saule”, apvienojoties Antona Gabrāna (segvārds “Zemitāns”) un Augusta Kudreņicka (“Grants”) partizānu grupām. 23.07.1948. uz “Lecošās Saules” bāzes tika dibināta Ziemeļlatgales “Neatkarības vienība”. Jaunās organizācijas izveidošana notika Berlīnes blokādes notikumu ietekmē, kas nacionālajiem partizāniem radīja lielas cerības par drīzumā gaidāmu karu starp Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) un Rietumvalstīm un no tā izrietošu iespēju Latvijai atgūt neatkarību. Jaunas organizācijas dibināšana tika veikta ar nodomu uzsākt aktīvu kaujas darbību pret okupācijas režīmu. Ziemeļlatgales “Neatkarības vienība” bija visvēlāk dibinātā organizācija no zināmajām Latvijas nacionālo partizānu organizācijām.

Ziemeļlatgales “Neatkarības vienība” beidza pastāvēt 14.–15.10.1951. līdz ar organizācijas štāba grupas partizānu un faktiski tās vadošo dalībnieku Viktora Marecka (“Vārpa”) un Kazimira Braslas (“Kronbergs”) sagūstīšanu, kā arī grupā ietilpstošo partizānu Jāzepa Ludborža (“Briedis”), Jāņa Romāna (”Makšķernieks”) un Antona Gailuma (“Latgalietis”) pašnāvību bunkurā tā aplenkuma laikā.

“Lecošā Saule” līdz 1948. gada pavasarim pastāvēja kā vienota partizānu grupa ar 11 dalībniekiem, bet tai bija piederīgi vēl trīs atsevišķi dzīvojoši cilvēki. Lai atvieglotu izdzīvošanu un uzturētu konspirāciju, šajā laikā organizācijas dalībnieki sadalījās atsevišķās partizānu grupās. Organizācijas priekšgalā bija štāba grupa, kurā ietilpa štāba priekšnieks A. Gabrāns, neoficālais līderis A. Kudreņickis un pieci citi uzticamākie organizācijas dalībnieki. Tika izveidota vēl viena atsevišķa grupa Pētera Zelča (“Šmits”) vadībā.

Pēc Ziemeļlatgales “Neatkarības vienības” nodibināšanas organizācija saglabāja atsevišķo grupu struktūru, taču tad tās, izņemot štāba grupu, tika nosauktas par vienībām ar noteiktu numuru. Tādējādi organizācijā bez štāba grupas bija 3. un 5. vienība. Piešķirtie numuri bija lielāki par grupu faktisko skaitu, lai maldinātu padomju drošības dienestus par organizācijas lielumu. Par Ziemeļlatgales “Neatkarības vienības” štāba priekšnieku tika iecelts A. Kudreņickis, bet par viņa vietnieku – A. Gabrāns.

Nozīmīgas izmaiņas līdz ar Ziemeļlatgales “Neatkarības vienības” dibināšanu bija tās spēku dalījums trīs kategorijās. Par kara dienestu jeb partizāniem tika uzskatīti aktīvie organizācijas dalībnieki, kas pastāvīgi atradās tās partizānu grupās. Civildienestā tika ieskaitīti legāli dzīvojošie organizācijas atbalstītāji, sakarnieki un izlūki, kā arī nelegālisti, kuri veselības problēmu dēļ nevarēja iesaistīties partizānu grupās, bet spēja sniegt kaut kāda apmēra atbalstu. Rezervistu kategorijā tika ieskaitītas ar organizāciju saistītās legāli dzīvojošas personas, kuras slēpti glabāja ieročus. Šiem cilvēkiem pēc Ziemeļlatgales “Neatkarības vienības” pavēles būtu jāpievienojas partizānu grupām. Rezervistos ietilpa arī lielākā daļa Nautrēnu jauniešu pretošanās organizācijas “Latgales vanagi” dalībnieku. “Lecošā Saule” ar šo jauniešu organizāciju nodibināja ciešas saites 1947. gada vasarā.

Kopumā organizācijā visā tās pastāvēšanas laikā bija 54 dalībnieki.

Ziemeļlatgales “Neatkarības vienības” darbība pamatā ietvēra pārtikas sagādes akcijas, kas tika veiktas, uzbrūkot saimnieciskajiem objektiem un okupācijas režīma darbiniekiem vai aktīvistiem, kā arī uzbrukumus noteiktām personām par represīvo un cita rakstura kaitējošu darbību pret Latviju. “Lecošās Saules” posmā organizācijas partizāni gandrīz neveica uzbrukumus ar okupācijas režīmu saistītām personām. Tobrīd viņu darbība vairāk ietvēra pārtikas sagādes akcijas, aplaupot atsevišķas pienotavas un vienā gadījumā arī padomju saimniecību.

Organizācijas aktīvākā kaujas darbība norisinājās 1948. un 1949. gadā pēc tās pārveidošanas par Ziemeļlatgales “Neatkarības vienību”. Būdama neliela organizācija, tā savā darbībā koncentrējās uz vietējā līmeņa okupācijas režīma iestāžu darbinieku un padomju aktīvistu iznīcināšanu. Partizānu ievērojamāko panākumu starpā var nosaukt Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts drošības ministrijas (Министерство государственной безопасности, МГБ, MGB) Tilžas starppagastu nodaļas priekšnieka kapteiņa Nikolaja Beloborodova (Николай Белобородов) nošaušanu 02.09.1948., kā arī trīs ciema padomju priekšsēdētāju nogalināšanu 1947.–1948. gadā. Vieni no biežākajiem partizānu uzbrukumu mērķiem bija vietējie iznīcinātāju bataljonu kaujinieki. 1947.–1951. gadā viņu darbības rezultātā tika nogalināti septiņi un ievainots viens iznīcinātājs. Kopumā Ziemeļlatgales “Neatkarības vienības” partizānu darbības rezultātā tika nogalināti vai ievainoti vismaz 32 okupācijas režīma iestāžu darbinieki, komunistiskās partijas biedri, padomju aktīvisti u. c.

Neilgi pirms 1949. gada 25. marta deportācijas ar Ziemeļlatgales “Neatkarības vienību” saistītā pagrīdes organizācija “Latgales vanagi” bija uzzinājusi par deportācijas gatavošanu un publiskās vietās izlīmēja proklamācijas ar brīdinājumiem iedzīvotājiem. 25.03.1949. astoņi “Latgales vanagu” biedri ar ieročiem ierīkoja slēpni Nautrēnu pagasta Rancānu sādžā, gaidot operatīvo grupu ierašanos, lai tās iznīcinātu. Deportācija Rancānus neskāra un neviena operatīvā grupa šajā dienā cauri nebrauca, tāpēc bruņotas sadursmes tur nenotika. Šis pagaidām ir vienīgais zināmais piemērs Latvijā, kad tika reāli gatavota bruņota pretošanās deportācijai.

Būdama organizācija ar nelielu dalībnieku skaitu, Ziemeļlatgales “Neatkarības vienība” iespēju robežās izvairījās no tiešām sadursmēm pat ar nelielām okupācijas režīma spēku grupām, tāpēc tās iznīcināšana norisinājās pakāpeniski ar MGB aģentu līdzdalību. 07.04.1949. aģents kaujinieks Ēvalds Dzenītis (“Akmens”) nogalināja organizācijas štāba priekšnieku A. Kudreņicki. 21.11.1949. par aģentu savervētā organizācijas atbalstītāja Jāzepa Krišāna sniegtā informācija palīdzēja MGB karaspēka vienībai no slēpņa nogalināt tā brīža štāba priekšnieku A. Gabrānu, štāba grupas partizānu Alfonu Gutānu (“Žanis”) un sagūstīt vēl vienu štāba grupas partizānu Jāni Gleizdu (“Stūrmanis”). Organizācijas atbalstītājs Aleksandrs Bartkēvičs pēc savervēšanas par MGB aģentu sazāļoja tobrīd grupas vecākos un faktiski vadošos partizānus V. Marecki un K. Braslu, kuri tika sagūstīti 14.10.1951., bet pēc viņu liecībām MGB atrada partizānus J. Romānu, A. Gailumu un A. Ludboržu, kuri 15.10.1951. bunkurā izdarīja pašnāvību, lai netiktu sagūstīti. Līdz ar šo partizānu bojāeju organizācija faktiski pārstāja eksistēt. Pēdējais Ziemeļlatgales “Neatkarības vienības” formālais līderis Aleksandrs Jerumāns (“Ičmalis”) tika sagūstīts pēc organizācijas iznīcināšanas 31.01.1954., kad viņu sazāļoja par MGB aģenti savervētā atbalstītāja ar uzvārdu Mickēviča.

Ziemeļlatgales “Neatkarības vienība” dažādu publicistu darbos ir viens no redzamākajiem nacionālo partizānu negatīvā diskursa, kā arī viņu darbības vēstures izkropļošanas piemēriem. Antons Rancāns 2009. gadā sarakstīja pētījumu “Šaipus viņpus”, kurā uz vēstures avotu tendenciozas interpretācijas un neesošu faktu pamata apsūdzēja Ziemeļlatgales “Neatkarības vienība” partizānu K. Braslu Ziemeļlatgales “Neatkarības vienības” bojāejā, kaut gan K. Braslam ar to nebija nekādas pierādāmas saistības. 2016. gadā Vilis Seleckis publicēja romānus “Ardievas mežam” un “Memoranda mednieki”, kuru sižets ir balstīts Ziemeļlatgales “Neatkarības vienības” vēsturē, taču to autors ir atspoguļojis organizāciju un tās nozīmīgākos dalībniekus negatīvi, piedēvējot viņiem vēstures avotos neminētas personības īpašības un darbības, kuras viņi nebija veikuši. Romānu saturiskā ievirze kopumā ir drīzāk nievājoša pret nacionālo partizānu un jaunatnes organizācijas “Latgales vanagi” pretošanās nozīmi cīņā pret okupācijas režīmu.