Jānis Baumanis 15 gadus bija Armijas spiestuves vadītājs, kas bija viens no lielākajiem un modernākajiem šāda veida uzņēmumiem valstī (apmēram 120 strādājošie).

Dzimis saimnieka Jāņa un Lības Baumaņu divu dēlu ģimenē. Ģimene dzīvoja sev piederošā saimniecībā Kauņas guberņas Panevēžas apriņķa Biržu pagastā. No 08.1902. mācījās un 06.1906. beidza Jelgavas reālskolu, 09.1909.–09.1914. studēja mehāniku Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI). 09.1908. nokārtoja rezerves praporsčika pārbaudījumu. No 10.1919. studēja un 06.1920. ar atzinību beidza Latvijas Augstskolas (no 1922. gada Latvijas Universitāte) Mehānikas fakultāti (01.04.1925. piešķirts inženiera-tehnologa grāds). 10.1928. beidza Latvijas armijas virsnieku kursus.

Precējies ar Kornēliju Apši, dēls Ilmārs, abi pēc kara dzīvoja Austrālijā. Brālis Alfrēds – inženieris-ķīmiķis, muitas ierēdnis.

10.1907.–10.1908. savvaļnieks obligātajā kara dienestā Krievijas armijas 172. Lidas (mūsdienās Baltkrievijā) kājnieku pulkā. 11.1908. rezervē paaugstināts par kājnieku praporščiku. No 09.1909. students Rīgā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 14.08.1914. mobilizēts armijā, praporščiks mobilizācijas gaitā izveidotajā 259. Olgopoles kājnieku pulkā, no 09.1914. Podgajcu komandanta palīgs Galīcijā. No 03.10.1914. pulka sastāvā frontē pret Austroungārijas armiju, 27.12.1914. sakarā ar virsnieku trūkumu pārvietots uz 258. Kišiņevas kājnieku pulku, jaunākais virsnieks. No 19.02.1915. rotas komandieris. 06.09.1915. kaujās Galīcijā ievainots, pēc izārstēšanās 15.10.1915. atgriezās pulkā. Podporučiks (08.05.1916.), poručiks (08.1916.), štābkapteinis (26.11.1916.). Pulka sastāvā pārvietots uz Rietumu fronti, piedalījās kaujās ar Vācijas armiju Kauņas un Viņņas guberņās, pēc tam – Bukovinā. 05.–07.1917. mācījās un beidza Rumānijas frontes pozīciju (tranšeju) darbu vadītāju skolu Kišiņevā (Школа подготовки производителей позиционных работ Румынского фронта), pārvietots uz inženierkaraspēku un 07.1917. iecelts par jaunāko tranšeju darbu vadītāju Rumānijas frontes 6. iecirknī (Jašos, Rumānijā), no 16.12.1917. darbojās atsevišķā tranšeju daļas vadītāja pakļautībā turpat. Pēc lielinieku apvērsuma armijas sabrukuma laikā 20.01.1918. atlaists atvaļinājumā pie tēva uz Pleskavu, kurš bija devies bēgļu gaitās; 02.1918. sakarā ar militāri politisko situāciju neatgriezās dienesta vietā, dzīvoja pie tēvabrāļa Jekaterinoslavā (mūsdienās Dņipro Ukrainā). 28.08.1918. ar vācu militāro iestāžu atļauju atgriezās vācu karaspēka okupētajā Latvijā, 18.09. ieradās Rīgā, pēc karantīnas 02.10. atgriezās savās mājās Bauskas apriņķī, nodarbojās ar zemkopību un strādāja dzirnavās Jaunsaules pagastā. Lielinieku režīma varas laikā 20.04.1919. mobilizēts Padomju Latvijas armijā, no 25.04. jaunākais pozīciju būvdarbu vadītājs 2. kara celtniecības nodaļā Rīgā. 22.05. lielinieku karaspēkam atkāpjoties, dezertēja un palika Rīgā. 23.06. mobilizēts Niedras valdības dienestā, mobilizācijas komitejas loceklis Rīgā (līdz 01.07.).

08.08.1919. Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā (kapteinis), Armijas virspavēlnieka štāba Topogrāfijas nodaļas topogrāfs, uzreiz pēc tam – priekšnieka palīgs, no 15.03.1920. nodaļas priekšnieks. Pulkvedis-leitnants (22.01.1921.; par nopelniem Latvijas neatkarības labā). 15.11.1919. iecelts par štāba Iekšējas izlūkošanas nodaļas likvidācijas nodaļas likvidācijas komisijas priekšsēdētāju. No 01.04.1921. Galvenā štāba Ģeodēzijas-topogrāfijas daļas priekšnieks. 01.04.1924. iecelts par Armijas spiestuves (bijušās Kara ministrijas tipogrāfijas) pārzini (vēlāk amats pārdēvēts par priekšnieku) Galvenā (no 1929. gada Armijas) štāba pakļautībā. Pulkvedis (18.11.1928.). Spiestuve nodrošināja dienas laikraksta “Latvijas Kareivis”, mēnešraksta “Militārais Apskats” u. c. armijas periodisko izdevumu izdošanu, kā tehniskajā jomā pilnvarotā iestāde pārzināja izdevniecības “Militārās literatūras apgādes fonds” norēķinu sistēmu, no 1931. gada nodrošināja armijas apgādi ar kancelejas precēm. 05.1922. dienesta komandējumā Petrogradā, Padomju Krievijā, 09.1929. – Čehoslovākijā un Austrijā, 06.–16.03.1939. Vācijā.

Pēc valsts okupācijas 18.10.1940. atvaļināts “piemērota amata trūkuma dēļ Sarkanajā armijā”. Dzīvoja Rīgā. Vācu okupācijas laikā inženieris, latviešu pašpārvaldes Celtniecības nozares mašīnu parka priekšnieks Rīgā. Miris Rīgas pilsētas 1. slimnīcā.

15 gadus vadot Armijas spiestuvi, ilgstoši pārzināja modernu nozari, kas nodrošināja bruņoto spēku darbību. Būdams pēc pamatizglītības inženieris, vadīja spiestuves ēkas un iekārtu modernizāciju un paplašināšanu, kā arī tās uzņēmējdarbību. Vienlaikus amats nodrošināja samērā plašu atpazīstamību gan armijas elitē, gan sabiedrībā.

Par nopelniem Pirmā pasaules kara kaujās J. Baumanis apbalvots ar Krievijas Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”); par dienesta nopelniem Latvijas armijā un sabiedrisko darbību ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira; IV šķira), Viestura ordeni (III šķira), Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu.