Iegūstot juridisko izglītību studenti apgūst pamatprincipus, normatīvās un tiesu prakses vadlīnijas, jurista profesijas standartus, tiesību kultūru, vērtības, tiesību sistēmu, tiesisko sistēmu un atbildību par valsti, tās pārvaldīšanu, normatīvo aktu jaunradi, tiesas spriešanu, tiesību interpretāciju un tiesību tālākveidošanu u. c. Studiju augstākos posmos izglītojamajiem konkretizējas zinātniskie jēdzieni par tiesisko realitāti, tiesību vērtībām, zinātniskās izziņas metodēm un tiesību kategorijām to mijiedarbībā. Nodrošināt atbilstošas kvalifikācijas juristu sagatavošanu ir izpildvaras uzdevums, kas ietilpst tās pienākumā gādāt par tiesu varas funkcionēšanu. Viens no izglītības kvalitātes garantiem ir vienotais jurista standarts. Juridiskā izglītība sniedz plašas zināšanas, kuras var izmantot dažādās profesijās. Juridiskā izglītība ir viens no kritērijiem reglamentēto juridisko profesiju pārstāvjiem – tiesnešiem, prokuroriem (tiesu varas amatpersonām), arī ar tiesu varu saistītām personām: advokātiem, notāriem, tiesu izpildītājiem. Viņiem tiek izvirzīti papildus profesionālās kvalifikācijās kritēriji, lai strādātu izvēlētājā jomā (pieredzes iegūšanas attiecīgajā jomā laiks, kvalifikācijas eksāmens u. c.).

Pirmie likumu tulkotāji bija priesteri. Klosteri bija zinātnes šūpulis, un līdzās citām zināšanām šeit tika mācīti kanoniskās jurisprudences pamati, antīku tekstu atklāšana un studēšana. Juridiskā izglītība jau Senajā Romā tika ietverta noteiktā sistēmā. Vispārēju un laicīgu saturu juridiskās zināšanas ieguva pēc 254. p. m. ē., kad priesteris Tiberijs Korunkanijs (latīņu Tiberius Coruncanius) sāka mācīt tiesības publiski. 4.–5. gs. tika izveidotas vairākas tiesību skolas (Beirutas Libānā, Antiokijas un Atēnu Grieķijā, Konstantinopoles Bizantijā), kurās studēja romiešu juristu sacerējumus.

Uzlabojoties ekonomiskai situācijai, uzplauka pilsētas, garīgā izglītība vairs neapmierināja sabiedrības intereses, bija nepieciešamas cita rakstura zināšanas. Pieprasīta kļuva juridiskā izglītība.

No 11. gs. tika izveidotas Ravennas, Padujas un Boloņas juridiskās skolas, no 1088. gada vecākajā pasaules universitātē – Boloņas Universitātē (itāļu Alma Mater Studiorum – Università di Bologna; latīņu Universitas Bononiensis), vēlāk arī citu universitāšu juridiskajās fakultātēs studēja (tiek studētas joprojām) romiešu tiesības (tika sarakstītas mācību grāmatas – institutiones – tiesību teorijā, veidoja komentārus tiesību avotiem, sastādīja slavenāko juristu darbu citātu izlases – Digestas (Justiniāna kodifikācijas noraksti), dibināja juridiskās mācību iestādes) un kanoniskās tiesības. Šīs tiesības darbojās kā starptautiski likumi – pirmā Rietumeiropas tiesību sistēma, lai gan bija katoļu baznīcas tiesību normu kopums, ko kristietības organizācijas pārvaldei un tās locekļiem bija izveidojušas vai adaptējušas baznīcas atzītas autoritātes. Atšķirībā no citām viduslaiku tiesībām, joprojām tiek izmantotas un studētas kā eklēziskās, baznīcu tiesības, kurām mainīts statuss, jo daudzās valstīs baznīca ir nodalīta no valsts. Juridiskās izglītības attīstība 10.–11. gs. kā glosatoru laiks saistāma gan ar nepieciešamību pēc šādas zinātnes un lielāka izglītotu juristu skaita, gan ar baznīcas iepriekš iedibinātajām tradīcijām izglītības sistēmā. Ravennas bibliotēkā no jauna tika atrastas romiešu Digestas, kas tika studētas viduslaiku juridiskajās universitātēs. Jurists Irnērijs (latīņu Irnerius) piesaistīja studentus no visas Itālijas, ieviesa studiju metodes, nodibināja savu privāto skolu, studēja Digestas un to piedāvātos juridiskos risinājumus. Mācības viduslaiku juridiskajās skolās balstījās uz dialektisku tekstu analīzi, lasot, glosējot (komentējot) romiešu tiesības, imitējot tiesas prāvu disputos, arī diskutējot starp studentiem un pasniedzējiem; studentiem no galvas bija jāiemācās daudz likumu un autoritāšu citātu. Glosatori tekstuāli sakārtoja antīkos avotus.

Saskaņā ar Boloņas Universitātes tiesību zinātņu eksperta Pāvijas Lanfranko (latīņu Lanfranco di Pavia) ierosinājumu romiešu tiesību studijas tika iekļautas juridiskajā izglītībā Francijā un Nīderlandē. Glosatorus nomainīja postglosatori jeb konsilatori, kuri, balstoties uz sholastikas metodi, sāka komentēt arī nacionalās tiesības. Konsilatoru skolas pamatlicēji bija francūzis Jakobs no Ravennas (Jacobus de Ravansis) un spānis Raimunds Lulls (Raimundus Lullus), kuri bija filozofi, mācītāji un juristi. Viņi rakstīja glosas par glosām un tā rezultātā romiešu tiesības tika pārvērtētas atbilstoši jauno Rietumeiropas tautu vajadzībām, ieviešot jēdzienus “autoritatīvas juristu tiesības”, “juridiska persona”, tuvinot dabiskās tiesības pozitīvajām tiesībām, piemēram, viens no ievērojamākajiem viduslaiku juristiem Bartolo de Sasoferato (itāļu Bartolo de Sassaferrato) norādīja, ka dabiskās tiesības ir spēcīgākas par karaļa varu. Līdz ar to universitātēs 14.–15. gs. tika studētas romiešu tiesības, kuras sauca par usua modernus Pandectarum (mūsdienu pandektu tiesības), kuras bija transformētas kanonisko tiesību un konsilatoru darbības rezultātā.

Tiesību zinātņu studijas laicīgajās universitātēs paplašinājās un no 12. gs. līdztekus romiešu tiesībām universitātēs kā spēkā esošas tiesības studēja arī kanoniskās tiesības. Kanonisko tiesību sistēmu izveidoja mūks un pasniedzējs kanoniskās jurisprudences skolā Graciāns (latīņu Gratiani), iespējams Boloņā. Viņš sarakstīja kanonisko tiesību mācību grāmatu “Konfliktējošo kanonu saskaņa” (Concordia diccordantium canonum, 1150), komentārus un avotus izkārtojot hierarhiski. Vēlāk darbu sāka dēvēt par Decretum Gratiani. Komentārus Graciāna darbam Boloņas (Itālija) pasniedzēji sarakstīja Paukapalē (Paukapalea), Rolands (Rolandus), Rufins (Rufinus). Kanonisko tiesību pasniedzēji, līdzīgi romiešu tiesību profesoriem, vienlaikus praktizēja par jurisprudences ekspertiem un konsultantiem. Itālis, kanoniskās jurisprudences pasniedzējs Bernārs (Bernard) no Pāvijas izdeva piecas hronoloģiski sakārtotas dekretāliju grāmatas Breviarium extravagantium – sistemātisks dekretāliju apkopojumu laikā no 1188. līdz 1192. gadam, kuras tika iekļautas kanonisko tiesību mācību programmās.

16.–17. gs. tiesību izglītībā ir humānistu laikmets, kad izvirzījās objektīva nepieciešamība pēc filozofiskas domas – humānisma, jaunas metodoloģijas, studējot un piemērojot tiesības. Dabisko tiesību izpratne lika salīdzināt esošo tiesu ar ideālo un mainīt attieksmi pret romiešu tiesībām. Tiesību izglītībā un jurisprudencē ienāca ideālu tiesību zinātnisks vērtējums, antīko grieķu tekstu studijas, slavinot domas oriģinalitāti un patstāvību, izkopjot domas skaidrību un izsmalcinātību. Studijās izmantoja rakstītos tekstus, jo attīstījās drukas tehnika. Galvenokārt tika studēti pirmavotu teksti. Humānistu metodes bija vērstas uz nacionālo tiesību sistēmu attīstību, romiešu tiesībās saskatot tiesību principu avotu. Pārstāvji: itāļu jurists, humānists Andrea Alčato (Giovanni Andrea Alciato; Andrea Alciati, latīņu Andreas Alciatus), franču juristi Igs Dono (Hugues Doneau, Hugo Donellus) un Dionīsijs Godfruā (Dionysius Gothofredus, Denys Godefroy) un viņa dēls Žakobs Godfruā (Jakob Godefroy). Romiešu tiesību pārņemšana un kanoniskās tiesības bija tie tiesiskie elementi, kas juridiski apvienoja viduslaiku Eiropu, dodot kopīgu taisnīguma un tiesību izpratni izglītībā, ieviešot vienotu juridisko terminoloģiju, vispārējos tiesību principus, institūtus un struktūru. Romiešu tiesību studijas kļuva par tiesību studijām vispār, un Eiropā tiesības tika mācītas pēc vienas kopējas gallu–romiešu sistēmas – mos gallicus-italicus. Izveidojās romāņu–ģermāņu tiesību saime.

20.–21. gs. juridiskā izglītība pamatā pievēršas jurisprudences kultūras pagātnes mācību un nākotnes izaicinājumu apzināšanai, tiesību efektīvas piemērošanas problemātikai, inovāciju juridiskā nodrošinājuma jautājumiem, tiesību aktu kvalitātes paaugstināšanas, kazuistikas mazināšanas jautājumiem, labas likumdošanas, tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principu satura atklāšanai, ārējo normatīvo aktu hierhijas un tiesību avotu iedalījumu pilnveides jautājumiem u. tml.

Mūsdienās pazīstamākās universitātes tipa augstskolas, kurās apgūst juridisko izglītību ir Hārvarda Universitāte (Harvard University) un Jēla Universitāte (Yale University) ASV; Kembridžas Universitāte (University of Cambridge) un Oksfordas Universitāte (University of Oxford) Lielbritānijā; Edinburgas Universitāte (University of Edinburgh). Dienvidamerikā: Tarapakas Universitātes (Universidad de Tarapacá) juridiskā fakultāte Čīlē. Skandināvijā: Somijas Helsinku Universitāte (Helsingin Yliopisto). Kontinentālājā Eiropā pazīstamākās universitātes un juridiskās fakultātes Vācijā ir Heidelbergas Universitāte (Universität Heidelberg), Freiburgas Universitāte (Albert–Ludwigs–Universität Freiburg), Humbolta Universitāte (Humboltd–Universität zu Berlin) Berlīnē, Minsteres Universitātes tiesību skola (Westfälische Wilhelms– Universität Münster), Johana Volfganga Gētes Universitāte Frankfurtē pie Mainas (Johann Wolfgang Goethe–Universität Frankfurt am Main), Trīres Universitāte (Universität Trier), Brēmenes Universitāte (Universität Bremen), Hamburgas Universitāte (Universität Hamburg) u. c. universitātes.

Juridiskās izglītības attīstības stāvokli mūsdienās nosaka valstu ekonomiskā un politiskā situācija, arī ārpolitika, tiekšanās nodrošināt universitāšu juridisko fakultāšu starptautisko konkurētspēju juridiskās izglītības jomā, pievienošanās Boloņas deklarācijai (Bologna Declaration, 19.06.1999. – Boloņas process pārejai uz bakalauru un maģistru 3+2 gadu augstākās juridiskās izglītības studiju modeli) izraisītās sekas, akadēmiskās maiņas – doktoru, pēctecības nodrošināšana zinātnē un juridiskajā izglītībā u. c. izaicinājumi (zinātniski pētniecisko metožu, tiesību piemērošanā nepieciešamo metožu izkopšana, latīņu valodas un juridiskās terminoloģijas, loģikas apguve kā kopēja juridiskās izglītības bāze juristu izglītošanā un nepieciešamība praksē).

Galvenās pētniecības iestādes ir universitātes (juridiskās fakultātes), judikatūras nodaļas augstākajās tiesās un konstitucionālajās tiesās, juridiskie biroji pie likumdevēja, tieslietu ministriju departamenti, publisko tiesību pētniecības institūti, fondi, arī atsevišķi advokātu biroji u. c. Piemēram, Šveicē Lucernas Universitātē (Universität Luzern), pie juridiskās fakultātes ir deviņi zinātniskās pētniecības institūti, no kuriem pazīstamākie ir Konfliktu risināšanas centrs (Center for Conflict Resolution, CCR, 2007), Likumu/tiesību ilgtspējīgas attīstības centrs (Center for Law and Sustainability, CLS, 2011), Salīdzinošo konstitucionālo tiesību un reliģiju pētniecības centrs (Center for Comparative Constitutional Law and Religion, CCCLR, 2011), Fundamentālo tiesību zinātņu pētniecības institūts (Institute lucernaiuris, 2004), kurš specializējies tiesību teorijas, tiesību vēstures, tiesību filozofijas, tiesību socioloģijas akadēmiskajā pētniecībā, veicinot transdisciplināro pieeju pētījumos, bagātina tiesisko diskursu, piedāvā inovatīvas zinātniskās pētniecības iespējas, veicina jauno zinātnieku virzību uz jaunu mācību un pētniecības praksi. Institūts nodrošina infrastruktūru, kas atvieglo un veicina universitātes sadarbību ar ārējām iestādēm un institūcijām, kā arī dod iespēju organizēt aktīvas pētniecības programmas, liela mēroga konferences, seminārus, kolokvijus. Kopš 2001. gada aktīvi tālākizglītības semināri notiek arī ar Lucernas Juridiskās izglītības fonda (Die Stiftung für Rechtsausbildung, Luzern) palīdzību, kuru atbalsta advokātu asociācija.

Citas nozīmīgākās organizācijas

Britu starptautisko un salīdzinošo tiesību institūts (The International Association of Constitutional Law, kopš 2003), Eiropas Padomes ekspertu komisija – Venēcijas komisija ”Demokrātija caur tiesībām” (Democracy through Law, kopš 1990), Maksa Planka Eiropas tiesību vēstures institūts (Max-Planck-Institut für europäische Rechtsgeschichte, kopš 1948).

The Yale Law Journal (ASV, kopš 1891); European Journal of International Law (Oxford Journal; Lielbritānijā, kopš 1990. gada) – viens no vispopulārākajiem žurnāliem Eiropā un savā jomā arī visā pasaulē. German Law Journal (Vācija, kopš 2000. gada); The Cambridge Law Journal (Lielbritānija, kopš 1921. gada); European Law Review (Lielbritānija, kopš 1969. gada); Baltic Yearbook of International Law (Zviedrija, kopš 2001. gada); Netherlands International Law Review (Nīderlande, kopš 1953. gada). Francijā viens no vispopulārākiem normatīvo aktu apkopotājiem, franču tieslietu publikāciju izdevējiem un pētniecības projektu atbalstītājiem ir izdevniecība Dalloz (dibināta 1845. gadā).

Slovēnijā Arne Mavčičs (Arne Mavčič), Igaunijā Marju Luts-Sootaks (Marju Luts-Sootak), Pēteris Jarvelaidis (Peeter Järvelaid), Pauls Varuls (Paul Varul), Lietuvā Vaidotas A. Vaičaitis (Vaidotas A. Vaičaitis), Dainius Zalimas (Dainius Zalimas), Somijā Pia Letto-Vanamo (Pia Letto-Vanamo), Vācijā Joahims Rikerts (Joachim Rückert).

Vācijā Gustavs Radbruhs (Gustav Radbruch), Karls Larencs (Karl Larenz), Roberts Aleksijs (Robert Alexy), Francijā Renē Davids (Rėne David), ASV Ronalds Dvorkins (Ronald Dvorkin), Latvijā senators un tiesībzinātnieks Augusts Lēbers, tiesībzinātnieks Edgars Meļķisis.

Andrāšs Šajo (András Sajó) Ungārijā; Aharons Baraks (Aharon Barak) ASV; ASV galvenais tiesnesis Džons Robertss juniors (John Glover Roberts Jr.); Egils Levits un Ineta Ziemele Latvijā.