Reinholds Georgs Šmēlings bija Rīgas pilsētas arhitekts vēlā historisma un jūgendstila periodā. Savas ilgās karjeras laikā lielā skaitā projektēja Rīgas pašvaldības vajadzībām būvētas ēkas tipoloģiskajā daudzveidībā, un viņa radošā mantojuma nozīmīgāko daļu veido arhitektūras projekti dažādu funkciju sabiedriskajām ēkām, piemēram, skolām, slimnīcām, tirgus paviljoniem, kā arī pilsētas komunālās saimniecības ēkām.

R. Šmēlings pārvaldīja dažādus arhitektūras stilus, ko brīvi lietoja atbilstoši situācijai, galvenokārt ievērojot historisma arhitektūrā iecienīto – Ziemeļitālijas viduslaiku arhitektūras tradīcijā balstīto – konstruktīvās polihromijas principu, tādā veidā panākot dažādus dekoratīvus efektus fasāžu risinājumā: 19. gs. beigās stila izvēlē deva priekšroku neorenesanses stilam (brīvam itāļu renesanses formu lietojumam), bet 20. gs. sākumā – neogotikas stila brīvai interpretācijai (sarkanā ķieģeļa un balto apmetumu laukumu kombinācijām ēku fasādēs).

R. Šmēlinga tēvs bija tirgotājs Georgs Aleksandrs Šmēlings (Georg Alexander Schmaeling), māte – Eva Henriete Šmēlinga (Eva Henriette Schmaeling, dzimusi Grebste (Grebst).

Pirmo izglītību R. Šmēlings ieguva Rīgā Jūliusa Portena privātskolā (Privatschule von Julius Poorten). No 1854. gada mācījās Pēterburgā: īslaicīgi apguva mašīnbūvi Pēterburgas Praktiskajā tehnoloģiskajā institūtā (Санкт-Петербургский практический технологический институт), apmeklēja Larina ģimnāziju (Ларинская гимназия), no 1856. gada kā brīvklausītājs apmeklēja zīmēšanas klasi Pēterburgas Imperatora mākslas akadēmijā (Императорская Академия художеств в Санкт-Петербурге). 1858. gadā iestājās Pēterburgas Imperatora mākslas akadēmijas Arhitektūras nodaļā un, turpinot arhitektūras studijas, 1860.–1862. gadā strādāja par palīgu pie arhitekta profesora Ludviga Bonšteta (Ludwig Bohnstedt). 1863. gadā par izstrādāto klostera zvanu torņa projektu saņēma akadēmijas mazo sudraba medaļu un brīvmākslinieka diplomu; no 1863. gada strādāja par palīgu pie arhitekta profesora Aleksandra Rezanova (Александр Иванович Резанов); 1864. gadā ieguva akadēmijas lielo sudraba medaļu; 1866. gadā ieguva akadēmijas mazo zelta medaļu; 1868. gadā absolvēja akadēmiju, kad konkursā par izstrādāto konservatorijas ēkas projektu ieguva akadēmijas lielo zelta medaļu un stipendiju profesionālo iemaņu pilnveidošanai – četru gadu ilgām studijām ārzemēs. Eiropas ceļojuma laikā – 1869. gadā Vācijā un 1870.–1872. gadā Itālijā – darināja arhitektūras zīmējumus, par kuriem 1873. gadā ieguva akadēmiķa nosaukumu; 1872. gadā kļuva arī par Urbino Rafaella akadēmijas (Accademia Raffaello) locekli.

R. Šmēlings 1869. gadā salaulājās ar Mariju Evelīnu fon Tīzenhauzenu (Marie Evelyn von Tiesenhausen), abu laulībā dzima trīs bērni: Villijs Šmēlings (Willy Schmaeling), Voldemārs Šmēlings (Woldemar Schmaeling) un Aleksandrs Šmēlings (Alexander Wilhelm Schmaeling), kurš kļuva par arhitektu.

Pēc studijām, 1873.–1879. gadā, R. Šmēlings strādāja par arhitektu Pēterburgā un īslaicīgi arī Krimā; 1873. gadā vadīja Krievijas paviljona iekārtošanu Pasaules izstādē (World’s fair) Vīnē.

1879. gadā, kad Rīgā tika ieviesta jauna pilsētas pārvaldes sistēma, R. Šmēlings pieņēma uzaicinājumu stāties Rīgas pilsētas arhitekta amatā jaundibinātajā Rīgas pilsētas būvvaldē (Rigasches Bauamt), kur viņš vadīja Rīgas pilsētas arhitekta biroju turpmākos 36 gadus. 1879.–1881. gadā piedalījās jauna Rīgas pilsētas attīstības plāna izstrādē (netika apstiprināts).

1879. gadā R. Šmēlings piedalījās Rīgā pirmās arhitektu profesionālās organizācijas – Pirmās Rīgas arhitektu biedrības – dibināšanā. Šī arhitektu biedrība sākotnēji darbojās jaunizveidotās Rīgas pilsētas būvvaldes uzdevumā, taču, biedrības aktivitātēm jau pēc pāris gadiem apsīkstot, akadēmiski izglītotie biedri, tajā skaitā R. Šmēlings, no šīs organizācijas izstājās un 1889. gadā kopīgi dibināja jaunu Rīgas Arhitektu biedrību (Architektenverein zu Riga). R. Šmēlings īslaicīgi bija Rīgas Arhitektu biedrības biedrs tās darbības sākumā – 1889.–1890. gadā – un pēc ilgāka pārtraukuma – 1900.–1914. gadā. Līdztekus R. Šmēlings bija arī biedrs Rīgas Tehniskajā biedrībā (Technischer Verein zu Riga) un Rīgas Mākslas biedrībā (Rigascher Kunstverein).

Pildot Rīgas pilsētas arhitekta dienesta pienākumus, R. Šmēlings strādāja un apmeklētājus pieņēma Rīgas būvvaldes telpās, kas tobrīd atradās Vecrīgā, Ķēniņu ielā 5 (mūsdienās – nams Riharda Vāgnera ielā 5). Līdztekus no 1893. gada R. Šmēlings apmeklētājus pieņēma arī telpās savā dzīvesvietā – paša projektētā un pašam piederošā īres namā Dzirnavu ielā 60.

Rīgas pilsētas teātra ēkas (mūsdienās – Latvijas Nacionālās operas un baleta ēka) atjaunošana un pārbūve Aspazijas bulvārī 3 (1885–1887).

Rīgas pilsētas pamatskolu ēkas: Krišjāņa Valdemāra ielā 2 (1881–1884); Kalpaka bulvārī 8 (1883); Krišjāņa Barona ielā 71 (1883); Ludzas ielā 13/15 (ap 1890); Lavīzes ielā 2a (1901); Brāļu Skrindu ielā (1902–1903); Sarkandaugavas ielā 24 (1905); Lomonosova ielā 4 (1908–1909); Augusta Deglava ielā 3 (1908–1909); Slokas ielā 65 (1908–1909); Krimuldas ielā 2a (1910–1911); Baltajā ielā 10 (1910–1911); Zeļļu ielā 4 (1910–1911); Raņķa dambī 1 (1910–1911); Telts ielā 2a (1910–1911); Ludzas ielā 2a (1911–1912); Pētersalas ielā 10 (1911–1912); Gaujas ielā 23 (1912); Kalnciema ielā 118 (1912–1913); Patversmes ielā 20 (1912–1913); Slāvu ielā 12 (1912–1913); Šarlotes ielā 8 (1912–1913); Bruņinieku ielā 28 (1913–1914); Hāmaņa ielā 2a (1913–1914). Pilsētas Tirdzniecības skola (mūsdienās – Rīgas Būvniecības koledža) Gaiziņa ielā 3 (1912).

Rīgas pilsētas ārstniecības iestāžu ēkas: Džeimsa Armitsteda Bērnu slimnīcas komplekss (mūsdienās – Bērnu klīniskā universitātes slimnīca) Vienības gatvē 45 (1885–1899, 1909–1912); Rīgas I slimnīcas kompleksa administrācijas ēka (1906–1907) un vairāki slimnīcas paviljoni (1902; 1909) Bruņinieku ielā 5; Rīgas pilsētas II slimnīcas komplekss (mūsdienās – Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca) Pilsoņu ielā 13 (1908–1914).

Rīgas pilsētas tirgus paviljoni: Aleksandra tirgus (mūsdienās – Vidzemes tirgus) Brīvības ielā 90a (1902), Āgenskalna tirgus Nometņu ielā 64 (1911).

Rīgas pilsētas komunālās saimniecības ēkas: ugunsdzēsēju depo Akmeņu ielā 17 (1886), Latgales ielā 3 (1886), Matīsa ielā 9 (1886; 1902), Ludzas ielā 24 (1886) un Hanzas ielā (1908–1910); kanalizācijas sistēmas sūkņu stacijas ēka Eksporta ielā 2b (1908); elektrības transformatoru stacijas paviljons Brīvības un Raiņa bulvāru stūrī (1904; nav saglabājies).

Pilsētas pasūtījumā projektēja arī patversmes, kazarmas, bērnu dārzus un dažādu pašvaldības iestāžu administrācijas ēkas.

Privātā pasūtījumā projektēja a/s “Uļej” ēku (mūsdienās – Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Kaļķu ielā 16 (1880–1882), sinagogu Latgales ielā (1889; nav saglabājusies), Ebreju lūgšanu namu Stabu ielā 63 (1899), vairākas noliktavas Spīķeru kvartālos, kā arī koka un mūra dzīvojamās ēkas daudzviet Rīgā. Ārpus Rīgas projektēja Nēķenu muižas kungu māju Taurenes pagastā (19. gs. 80. gadi).

R. Šmēlinga Eiropas ceļojuma laikā (1869–1872) darinātie – virtuozi izpildītie – zīmējumi, par kuriem 1873. gadā viņam tika piešķirts akadēmiķa nosaukums, glabājas Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas (Санкт-Петербургская академия художеств) zinātniski pētnieciskajā muzejā, bet daļa ceļojuma laikā darināto zīmējumu, kas gadsimtu ilgi (1869–1972) bija glabāti R. Šmēlinga ģimenē, mūsdienās glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā.

Līdz mūsdienām kopumā ir saglabājies apmēram simts R. Šmēlinga projektētu ēku, no kurām vairums ir iekļautas Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts un vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļi. Vairāki desmiti viņa projektēto ēku atrodas valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa – Rīgas pilsētas vēsturiskā centra – teritorijā, ko 1997. gadā Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) atzina par Pasaules mantojuma vietu (World Heritage Site): liela daļa šīs teritorijas vēsturiskās apbūves, kas ir atzīta par īpašas nozīmes universālu vērtību, ir veidojusies tieši 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma periodā, laikā, kad R. Šmēlings ieņēma Rīgas pilsētas arhitekta amatu un ietekmēja pilsētas laikmetīgās apbūves kvalitāti.

2008. gadā R. Šmēlinga radošais mantojums tika iekļauts Latvijas kultūras kanonā.

Arhitekta vārdā 2019. gadā nosaukta mācību iestāde – Rīgas Reinholda Šmēlinga vidusskola. Tā atrodas Rīgā, Gaiziņa ielā 1 – ēkā, kuru pēc R. Šmēlinga projekta 1912.–1913. gadā cēla kā Marijas meiteņu skolu.