Lietuviešu valodniecība veidojusies no 17. gs., sākotnēji koncentrējoties Mazajā Lietuvā, kur iznāca pirmās gramatikas. Aprakstošās valodniecības sākums iezīmējās jau pirmajās, bet īpaši 19. gs. beigu gramatikās un izlokšņu aprakstos. Neraugoties uz ierobežojumiem, padomju okupācijas laikā tika sagatavoti vairāki nozīmīgi darbi, uzkrāts materiāls vārdnīcām, strādāts pie baltistikas pētījumiem. Attīstījās arī fonoloģijas un vārddarināšanas teorijas, sākti tipoloģiski un salīdzinoši pētījumi, veikti pētījumi leksikoloģijā un terminoloģijā.

Mūsdienās lietuviešu valodniecība attīstās daudzpusīgi – tiek veikti korpusu pētījumi, padziļināti analizēta valodas lietojuma dinamika un veidotas mūsdienīgas valodas tehnoloģijas.

Valodniecības pamati radās laikā, kad lietuvieši dzīvoja Lietuvas lielkunigaitijā un Prūsijas hercogistē, kas 1701. gadā kļuva par karalisti. Tādējādi tiek šķirtas divas Lietuvas: Lielā un Mazā. Filologu darbība protestantiskajā Mazajā Lietuvā līdz 18. gs. beigām bija aktīvāka nekā lielākoties katoļticīgajā Lielajā Lietuvā. Aktivitāti lielā mērā veicināja lietuviešu valodas semināri Karaļaučos (Kēnigsbergā, 1718–1944) un Hallē (1727–1740), kas bija paredzēti lietuviešu draudžu mācītāju sagatavošanai. Lietuviešu valodas gramatisko uzbūvi pirmais aprakstīja Daniels Kleins (Daniel Klein) “Lietuviešu gramatikā” (Grammatica Litvanica, 1653), nostiprinot tā laika lietuviešu valodas normas, kas balstījās uz izloksni, ļoti līdzīgu vēlāk par standarta valodas pamatu izvēlētajam dialektam. Vērtīgākā Mazajā Lietuvā sagatavotā gramatika ir Frīdriha Kuršaiša (Frydrichas Kuršaitis) “Lietuviešu valodas gramatika” (Grammatik der litauischen Sprache, 1876). Tajā aprakstīta ne tikai gramatiskā sistēma, bet arī akcentu paradigmas un intonācijas. Viņš bija iepazinies ar tā laika indoeiropiešu pētnieku darbiem, īpaši Augusta Šleihera (August Schleicher) “Lietuviešu gramatiku” (Litauische Grammatik, 1856). Mazajā Lietuvā 18. gs. tika publicēts pirmais vēsturiskais lietuviešu valodas pētījums – Filipa Rūiga (Philipp Ruhig) “Pētījums par lietuviešu valodu tās izcelsmē, būtībā un īpašībās” (Untersuchung der littauischen Sprache in ihrem Ursprung, Wesen und Eigenschaften, 1747), kurā uzsvērta kopīgā baltu valodu cilme, lietuviešu valodas savdabīgums, kā arī lietuviešu vārdu salīdzinājums ar grieķu un citu valodu vārdiem, un tas tika veikts vēl krietni pirms salīdzinošās valodniecības attīstības.

Leksikogrāfija aizsākās Lielajā Lietuvā. Konstantins Sirvīds (Konstantinas Sirvydas) sagatavoja divas poļu-latīņu-lietuviešu valodas vārdnīcas: pirmā tika izdota ap 1620. gadu, bet otrā – “Triju valodu vārdnīca” (Dictionarium trium linguarum) – 1631. gadā, kam sekoja vēl trīs izdevumi. Agrīnās Mazās Lietuvas leksikogrāfijas tradīcijas apliecina divi saglabājušies 17. gs. vācu-lietuviešu vārdnīcu manuskripti. 18. gs. parādījās arī drukātas vārdnīcas, taču visnozīmīgākā ir rokrakstā tapusī divvalodu tēzaura tipa Jākoba Brodovska (Jacob Brodowski) vārdnīca, kas izceļas ar bagātīgu sinonīmiju, daudziem sakāmvārdiem un parunām. F. Kuršaitis 19. gs. beigās izdeva divu sējumu “Lietuviešu valodas vārdnīcu” (Wörterbuch der littauischen Sprache, 1870–1883), kas bija nozīmīgs solis leksikogrāfijas attīstībā un lietuviešu literārās valodas veidošanā. Lielajā Lietuvā leksikogrāfija atdzima tikai 19. gs. otrajā pusē.

19. gs. beigās Antans Baranausks (Antanas Baranauskas) un Kazimiers Jauņus (Kazimieras Jaunius) sāka lietuviešu dialektoloģijas pētījumus. Abi sniedza detalizētu izlokšņu klasifikāciju, aprakstīja to īpatnības. Nozīmīgs ir A. Baranauska pētījums “Piezīmes par lietuviešu valodu un vārdu krājumu” (Заметки о литовском языке и словаре, 1898). Lielajā Lietuvā veidojās literārā valoda, kuras attīstībā īpaši nozīmīgi bijuši Jona Jablonska (Jonas Jablonskis) darbi “Lietuviskas valodas gramatika” (Lietuviškos kalbos gramatika, 1901) un “Lietuviešu valodas sintakse” (Lietuvių kalbos sintaksė, 1911).

20. gs. sākumā Kazimiers Būga (Kazimieras Būga), pirmais profesionālais lietuviešu valodnieks, sāka veidot “Lietuviešu valodas vārdnīcu” (Lietuvių kalbos žodynas, 1941–2002). Pēc K. Būgas nāves viņa darbu turpināja Jozs Balčikonis (Juozas Balčikonis).

Ernsts Frenkels (Ernst Fraenkel) publicēja darbu “Lietuviešu valodas locījumu sintakse” (Syntax der litauischen Kasus, 1926). Ap 1930. gadu Vītauta Dižā universitātē (Vytauto Didžiojo universitetas) izveidota eksperimentālās fonētikas laboratorija, tika izdoti zinātniskie turpinājumizdevumi Tauta ir žodis (1923‒1931) un Archivum Philologicum (1930‒1939). 1935. gadā dibinātā Lietuviešu valodas biedrība (Lietuvių kalbos draugija) izdeva žurnālu Gimtoji kalba (kopš 1933. gada), 1939. gadā dibināts Lituānistikas institūts (Lituanistikos institutas), uz kura pamata 1941. gadā dibināts Lietuviešu valodas institūts (Lietuvių kalbos institutas). Prans Skardžus (Pranas Skardžius) publicēja darbus “Daukšas akcentoloģija” (Daukšos akcentologija, 1936) un “Lietuviešu valodas vārddarināšana” (Lietuvių kalbos žodžių daryba, 1941). Dialektoloģijas attīstībā un izlokšņu klasificēšanā nozīmīgi bija Antana Saļa (Antanas Salys) darbi. Tika sagatavots “Lietuviešu valodas vārdnīcas” pirmais sējums (1941).

Anektētā Viļņas apgabala Stefana Batorija universitātē (Uniwersytet Stefana Batorego, no 1939. gada ‒ Viļņas Universitāte, Vilniaus universitetas) no 1921. gada strādāja Jans Otrembskis (Jan Szczepan Otrębski), kas publicēja darbus dialektoloģijā un valodas vēsturē. Gan Kauņā, gan Viļņā strādājošie valodnieki izmantoja salīdzināmās valodniecības metodoloģiju.

Galvenās valodniecības institūcijas ‒ Lietuviešu valodas institūts (1952. gadā apvienots ar Lietuviešu literatūras institūtu) un Viļņas Universitāte. Saistībā ar vardarbīgi uzspiestajām pseidozinātniskajām teorijām un speciālistu trūkumu nebija apstākļu lingvistikas pētījumiem, tādēļ tika veikts daudz praktiska darba, uzkrāts bagātīgs materiāls “Lietuviešu valodas vārdnīcai” un dialektu atlantam.

50. gadu otrajā pusē valodniecībā ienāca topošā baltistikas elite – Zigms Zinkevičs (Zigmas Zinkevičius), Vītauts Mažulis (Vytautas Mažiulis), Vincs Urbutis (Vincas Urbutis), Vītauts Ambrazs (Vytautas Ambrazas), Aļģirds Sabaļausks (Algirdas Sabaliauskas), Jons Kazlausks (Jonas Kazlauskas) un citi. Sāka iznākt monogrāfijas, kā arī darbi, kas publicēti žurnālos Kalbotyra (no 1958. gada) un Lietuvių kalbotyros klausimai (no 1957. gada), kā arī periodiskajā izdevumā Literatūra ir kalba (no 1956. gada).

Visvairāk uzmanības tika pievērsts valodas vēstures problēmām, izmantojot filoloģisko un salīdzināmi vēsturisko metodi. Izrāvienu dialektoloģijā iezīmēja Z. Zinkeviča darbs “Lietuviešu dialektoloģija” (Lietuvių dialektologija, 1966). Tika izstrādāta jauna dialektu klasifikācija. Izdoti četri “Lietuviešu valodas vārdnīcas” sējumi, sākts triju sējumu “Lietuviešu valodas gramatikas” (Lietuvių kalbos gramatika, 1965‒1976) projekts.

Žurnālā Baltistica (kopš 1965. gada) rakstus publicēja arī Rietumu valodnieki. 20. gs. 60. gados Viļņa kļuva par pasaules baltistikas centru (pirms tam šo lomu pildīja Rīga). Starp nozīmīgākajiem tradicionālajās metodēs balstītajiem pētījumiem minams Jona Paļoņa (Jonas Palionis) “Lietuviešu literārā valoda 16.–17. gs.” (Lietuvių literatūrinė kalba XVI–XVII a., 1967) un Z. Zinkeviča “Lietuviešu valodas vēsturiskā gramatika” (Lietuvių kalbos istorinė gramatika, 1980–1981), “Lietuviešu valodas vēsture” (Lietuvių kalbos istorija, 1984‒1987). Šī darba pēdējais, sestais, sējums pabeigts pēc neatkarības atjaunošanas ‒ 1994. gadā. Z. Zinkevičs sagatavojis arī darbu “Lietuviešu antroponīmika” (Lietuvių antroponimika, 1977), kurā likti pamati personvārdu diahroniskai analīzei. No citiem onomastikas pētījumiem izceļams Vitalijas Maciejauskienes (Vitalija Maciejauskienė) darbs “Lietuviešu uzvārdu veidošanās” (Lietuvių pavardžių susidarymas, 1991).

Iznāca arī citi nozīmīgi darbi: triju sējumu “Lietuviešu valodas atlants” (Lietuvių kalbos atlasas), V. Urbuša “Baltu etimoloģijas etīdes” (Baltų etimologijos etiudai, 1981), V. Mažuļa četru sējumu “Prūšu valodas etimoloģijas vārdnīca” (Prūsų kalbos etimologijos žodynas, 1988–1997) un Aleksandra Vanaga (Aleksandras Vanagas) “Lietuviešu hidronīmu etimoloģijas vārdnīca” (Lietuvių hidronimų etimologinis žodynas, 1981). Tapa nozīmīgi darbi, kuros pielietota iekšējās rekonstrukcijas metode, ļaujot objektīvāk atklāt baltu valodu parādību cilmi: J. Kazlauska “Lietuviešu valodas vēsturiskā gramatika” (Lietuvių kalbos istorinė gramatika, 1968), V. Mažuļa “Baltu un citu indoeiropiešu valodu attieksmes” (Baltų ir kitų indoeuropiečių kalbų santykiai, 1970), V. Ambraza “Lietuviešu valodas divdabju vēsturiskā sintakse” (Lietuvių kalbos dalyvių istorinė sintaksė, 1979), Sima Karaļūna (Simas Karaliūnas) “Baltu valodu struktūras kopīgās iezīmes un to izcelsme” (Baltų kalbų struktūrų bendrybės ir jų kilmė, 1987) un Alberta Rosina (Albertas Rosinas) “Baltu valodu vietniekvārdi” (Baltų kalbų įvardžiai, 1988) u. c. Darbības vārdu vēsturi pētījusi Audrone Jakuliene-Kaukiene (Audronė Jakulienė-Kaukienė), vispārīgo un ģermāņu diahronisko fonoloģiju ‒ Alberts Steponavičs (Albertas Steponavičius).

Popularitāti guva strukturālā valodniecība, parādījās arī teorētiski darbi. Īpaši izceļami ir pētījumi par literārās lietuviešu valodas un dialektu fonētiku un prosodiju, kas veikti ar eksperimentālām metodēm: Alekša Girdeņa (Aleksas Girdenis) un viņa audzēkņu darbi, kā arī Antana Pakera (Antanas Pakerys) grāmata “Lietuviešu literārās valodas prosodija” (Lietuvių bendrinės kalbos prozodija, 1982) un A. Girdeņa darbs “Fonoloģija” (Fonologija, 1981) un uz tā pamata tapusī monogrāfija “Teorētiskie fonoloģijas pamati” (Teoriniai fonologijos pagrindai, 1995). A. Girdenis uzskatāms par lietuviešu fonoloģijas skolas dibinātāju.

Lietuviešu vārddarināšanas skolu izveidoja V. Urbutis. Viņa darbs “Vārddarināšanas teorija” (Žodžių darybos teorija, 1978) ir pirmā teorētiskā lietuviešu valodnieka grāmata. V. Urbuša koncepcijā balstījās Evalda Jakaitiene (Evalda Jakaitienė), kas pētīja darbības vārdu darināšanu, A. Vanags to piemēroja hidronīmu analīzei, bet Sauļus Ambrazs (Saulius Ambrazas) ‒ diahroniskajai vārddarināšanai.

Līdzās skaņu sistēmas un prosodijas izpētei pētīta arī lietuviešu valodas gramatiskā sistēma. “Lietuviešu valodas gramatika” (Грамматика литовского языка, 1985) bija jauns literārās valodas fonoloģijas un gramatikas apraksts. Darbus par lietuviešu valodas gramatiskajām kategorijām izdeva Aldona Paulauskiene (Aldona Paulauskienė). Baltu valodu gramatiskās parādības kontrastīvos un tipoloģiskos pētījumos analizēja rusisti (piemēram, Kazimiers Musteikis, Kazimieras Musteikis) un ģermānisti. Šī pētniecības virziena nozīmīgākais darbs ir Emmas Geņušienes (Emma Geniušienė) darbs “Refleksīvu tipoloģija” (The Typology of Reflexives, 1987). Tā ir pirmā Lietuvas valodnieka monogrāfija, kas izdota Rietumu izdevniecībā.

Sinhroniskajiem pētījumiem raksturīgs vienpusīgums – lielākoties pētīta rakstu valoda un kodificētā runātā literārā valoda, kā arī tradicionālie dialekti. Šādu pieeju noteica uzskats, ka “ielu valoda” un jaunas izlokšņu iezīmes nav pelnījušas valodnieku uzmanību. Lietuviešu valodas un literatūras institūtā pēc PSRS Zinātņu akadēmijas norādījuma tika izveidota Sociolingvistikas grupa, kuras vadītājs S. Karaļūns vēlāk uzrakstīja un izdeva darbu “Valoda un sabiedrība” (Kalba ir visuomenė, 1997). Sociolingviste Laima Grumadiene-Kalēdiene (Laima Grumadienė-Kalėdienė) pirmā sāka pētīt pilsētas izloksni. Valodu kontaktus Viļņas apgabalā un citur izgaismoja Valērija Čekmona (Valerijus Čekmonas) pētījumi.

Daudz tika darīts leksikoloģijas un leksikogrāfijas jomā. Iznāca E. Jakaitienes darbs “Leksiskā semantika” (Leksinė semantika, 1988), izdoti astoņi “Lietuviešu valodas vārdnīcas” sējumi, Vītauts Vitkausks (Vytautas Vitkauskas) sāka dialektu vārdnīcu izstrādi. Leksikogrāfijas pētījumus veica un atjaunotās neatkarības laikā turpināja V. Urbutis, Kazis Pakalka (Kazys Pakalka), Vincents Drotvins (Vincentas Drotvinas) u. c., bet leksikoloģijas un/vai terminoloģijas jomā strādāja Kazimiers Gaivenis (Kazimieras Gaivenis), Stasis Ķeinis (Stasys Keinys), Jons Klimavičs (Jonas Klimavičius) u. c. A. Sabaļauska triju sējumu darbs par valodniecības historiogrāfiju “Lietuviešu valodas izpētes vēsture” (Lietuvių kalbos tyrinėjimo istorija, 1979–2012) pabeigts vēlāk.

1990. gadā izveidota Valsts lietuviešu valodas komisija (Valstybinė lietuvių kalbos komisija), kas risina valodas politikas jautājumus, finansē literārās valodas pētījumu projektus un valodniecības izdevumus.

Tiek turpināti darbi, kas papildina iepriekšējos pētījumus ar jaunām atziņām. V. Ambrazs darbā “Lietuviešu valodas vēsturiskā sintakse” (Lietuvių kalbos istorinė sintaksė, 2006) apkopojis pētījumus par sintakses struktūras attīstību. A. Girdenis turpināja teorētiskos fonoloģijas pētījumus, tika publicēta viņa monogrāfija “Teorētiskie lietuviešu fonoloģijas pamati” (Teoriniai lietuvių fonologijos pagrindai, 2003), kas tulkota angļu un krievu valodā. Salīdzinošos vēsturiskos baltu un slāvu valodu pētījumus attīsta Migels Viljanueva Svensons (Miguel Karl Villanueva Svensson), Oļegs Poļakovs (Олег Поляков) u. c.; ģermānistikas jomā – Artūrs Ratkus (Artūras Ratkus), vārddarināšanas – Sergejs Temčins (Сергей Юрьевич Темчин) u. c., bet baltu valodu morfoloģijas jomā – A. Rosins.

Lielākā daļa onomastikas pētījumu ir diahroniska rakstura. S. Karaļūna divu sējumu darbā “Baltu senatne vēsturiskajos avotos” (Baltų praeitis istoriniuose šaltiniuose, 2004–2005) etimoloģizēti etnonīmi. Senprūšu vietvārdus pēta Grasilda Blažiene (Grasilda Blažienė). Tiek gatavota akadēmiskā “Lietuvas vietvārdu vārdnīca” (Lietuvos vietovardžių žodynas), kurai pašlaik izdoti pieci sējumi (2009–2024). Onīmu pētījumus turpina Alma Ragauskaite (Alma Ragauskaitė), Laimutis Bilkis (Laimutis Bilkis), Daļa Kiseļūnaite (Dalia Kiseliūnaitė), Daiva Sinkevičūtė-Viljanueva Svensone (Daiva Sinkevičiūtė-Villanueva Svensson) u. c.

21. gs. sākumā diahronisko pētījumu vietā vairāk ienāca sinhronie pētījumi. Akcentoloģiju pētīja A. Girdenis, A. Pakeris, Bonifacs Stundža (Bonifacas Stundžia) u. c. Morfoloģiju un/vai morfosintaksi – Jurģis Pakeris (Jurgis Pakerys), Daļa Pakalniškienė (Dalia Pakalniškienė), leksikoloģiju un terminoloģiju – Albina Auksorūte (Albina Auksoriūtė), Nijole Maskaļūniene (Nijolė Maskaliūnienė), sintaksi – Aksels Holvūts (Axel Holvoet), Albins Drukteinis (Albinas Drukteinis) u. c. Fonoloģiju un fonētiku pēta Asta Kazlauskiene (Asta Kazlauskienė), Vītauts Kardelis (Vytautas Kardelis), Jolita Urbanavičiene (Jolita Urbanavičienė) u. c. Lingvistisko stilistiku pēta Kazimiers Župerka (Kazimieras Župerka). Leksikogrāfijas jomā strādā Dangole Melnikiene (Danguolė Melnikienė), semantikas un kontrastīvās valodniecības jomā – Jolanta Šinkūniene (Jolanta Šinkūnienė). Izdota “Mūsdienu lietuviešu valodas gramatika” (Dabartinės lietuvių kalbos gramatika, 1994) un mūsdienīgāka “Lietuviešu gramatika” (Lithuanian Grammar, 1997). Minama arī Adeles Valeckienes (Adelė Valeckienė) “Funkcionālā lietuviešu valodas gramatika” (Funkcinė lietuvių kalbos gramatika, 1998) un Nijoles Sližienes (Nijolė Sližienė) triju sējumu “Lietuviešu valodas darbības vārdu rekcijas vārdnīca” (Lietuvių kalbos veiksmažodžių junglumo žodynas, 1994–2004).

Izveidojusies jauna pieeja lietuviešu valodas gramatikā. A. Holvūts kopā ar līdzautoriem sagatavojis četru sējumu “Lietuviešu valodas gramatikas darbus” (Lietuvių kalbos gramatikos darbai, 2003–2006). Gramatikas problēmas tiek apspriestas 2004. gadā izveidotajā vasaras skolā “Salu akadēmija” (Salų akademija). Mūsdienu valodniecības ideju izplatībā nozīmīgas ir akadēmijas izdotās grāmatas, bet tipoloģiskiem gramatikas parādību pētījumiem – zinātniskie projekti, kuru rezultāti atklāj iepriekš nepamanītus semantiskās un gramatiskās attīstības procesus, padziļina izpratni par valodu gramatiskajām sistēmām.

Filoloģiskajos un lingvistiskajos pētījumos par seno baltu valodu tekstiem, kuri pēdējos gados ir kļuvuši intensīvāki, visvairāk paveikuši V. Drotvins, J. Paļonis, Jolanta Gelumbeckaite (Jolanta Gelumbeckaitė), Ona Aleknavičiene (Ona Aleknavičienė), Gina Kavaļūnaite-Holvūta (Gina Kavaliūnaitė-Holvoet), Ģiedrus Subačus (Giedrius Subačius), Vilma Zubaitiene (Vilma Zubaitienė), Virģinija Vasiļauskiene (Virginija Vasiliauskienė), Kristina Rutkovska (Kristina Rutkovska), Iļja Ļemeškins (Илья Васильевич Лемешкин) u. c.

Etnolingvistikas jeb kultūras lingvistikas pētījumus, ko aizsāka Aloīzs Gudavičs (Aloyzas Gudavičius), turpina Birute Jasūnaite (Birutė Jasiūnaitė), K. Rutkovska, Irena Smetoniene (Irena Smetonienė) u. c. Dialektoloģijas pētījumus turpina Rima Bakšiene (Rima Bakšienė), V. Kardelis u. c. Ir sākts baltu dialektu tipoloģiskais pētījums. No dialektoloģijas izveidojusies ģeolingvistika. Šā virziena, ko attīsta Dangole Mikulēniene (Danguolė Mikulėnienė), Daiva Aļūkaite (Daiva Aliūkaitė), D. Kiseļūnaite u. c., nozīmīgākais rezultāts ir darbs “21. gs. sākuma lietuviešu dialekti: ģeolingvistisks un sociolingvistisks pētījums” (XXI a. pradžios lietuvių tarmės: geolingvistinis ir sociolingvistinis tyrimas, 2014).

No psiholingvistikas virziena minama Inetas Dabašinskienes (Ineta Dabašinskienė) izveidotā bērnu valodas pētījumu skola. Kognitīvistikas pētījumus attīsta Eleonora Lasane (Eleonora Lassan), Inesa Šeškauskiene (Inesa Šeškauskienė) u. c. Rūta Petrauskaite (Rūta Petrauskaitė) nostiprinājusi korpuslingvistiku, šajā jomā strādā Jone Grigaļūniene (Jonė Grigaliūnienė), Jūrate Ruzaite (Jūratė Ruzaitė) u. c. Rita Miļūnaite (Rita Miliūnaitė) pēta interneta lingvistiku un normatīvo valodniecību.

No senprūšu valodniecības pētniekiem bez V. Mažuļa un G. Blažienes minams arī Mīkols Palmaitis (Mykolas Letas Palmaitis), A. Jakuliene-Kaukiene, Vītauts Rinkevičs (Vytautas Rinkevičius) u. c. Viens no darbiem, kas nozīmīgs arī latviešu valodniecībā, ir A. Rosina “Latviešu valodas lietvārda locīšanas sistēma” (Latvių kalbos daiktavardžio linksniavimo sistema, 2005).

Pēc neatkarības atgūšanas Lietuvā īpaši raksturīgi lietišķās valodniecības pētījumi un to attīstība.

Nozīmīgākās iestādes, kas nodarbojas ar valodniecības pētījumiem Lietuvā, ir Lietuviešu valodas institūts, Viļņas Universitāte, Vītauta Dižā universitāte, Klaipēdas Universitāte (Klaipėdos universitetas) un asociācija Academia Salensis.

Lietuviešu valodas institūts izdod žurnālus Acta Linguistica Lithuanica (kopš 1957. gada), Bendrinė kalba (kopš 1961. gada, līdz 2014. gadam – ar nosaukumu Kalbos kultūra), Terminologija (kopš 1994. gada). Viļņas Universitātes Baltistikas katedra izdod žurnālu Baltistica, Viļņas Universitāte izdod žurnālus Kalbotyra, Lietuvių kalba (kopš 2007. gada), Slavistica Vilnensis (kopš 1958. gada) un Respectus Philologicus (no 1999. gada). Lietuvas vēstures institūts (Lietuvos istorijos institutas) izdod žurnālu Archivum Lithuanicum (kopš 1999. gada), kas veltīts vēsturiskajai sociolingvistikai un tradicionālajai filoloģijai.

Valodu pētniecībā nozīmīgi ir arī dažādi elektroniskie resursi: Mūsdienu lietuviešu valodas tekstu korpuss (Dabartinės lietuvių kalbos tekstynas), lietuviešu zinātnes valodas tekstu korpuss CorALit, Seno rakstu datubāze (Senųjų raštų duomenų bazė), Lietuviešu valodas etimoloģijas vārdnīcas datubāze (Lietuvių kalbos etimologijos žodyno duomenų bazė), Senprūšu valodas mantojuma datubāze (Prūsų kalbos paveldo duomenų bazė) u. c. Elektroniskos lietuviešu valodas resursus apvieno informācijas sistēma E. kalba, kuru pārvalda Lietuviešu valodas institūts.