Lietuviešu valoda, tāpat kā latviešu, pieder indoeiropiešu saimes baltu valodu grupai. Mūsdienās tiek izšķirti divi dialekti – žemaišu un aukštaišu ‒, kuru līdzības un atšķirības nosaka pēc fonētiskajām (fonoloģiskajām) pazīmēm, ievērojot Augusta Šleihera (August Schleicher) aizsākto jaungramatiķu tradīciju. Abu dialektu runātāji lieto vienu un to pašu literāro lietuviešu valodu.

Lietuviešu valodnieks Zigms Zinkevičs (Zigmas Zinkevičius) uzskatīja, ka lietuviešu dialekti sāka diferencēties ap 9.‒10. gs. un tiem ir substrātiska cilme, kas radusies kaimiņu cilšu valodu ietekmē: kuršu valodas iezīmes ir žemaišiem, zemgaļu ‒ Ziemeļlietuvas aukštaišiem panevēžiešiem. Austrumaukštaišus anīkščiešus un kupišķiešus ietekmējuši sēļi, savukārt dienvidaukštaišus – jātvingi. Rietumaukštaišiem kauņiešiem vēl joprojām ir konstatējama prūšu valodas ietekme.

Mūsdienu lietuviešu valodas areālā tiek izšķirts žemaišu un aukštaišu dialekts (skat. 1. attēlu).

Žemaišu dialekts ir izplatīts Lietuvas rietumu un ziemeļrietumu daļā (Klaipēdas, Kretingas, Mažeiķu, Akmenes, Pluņģes, Telšu, Raseiņu apkārtnē), bet aukštaišu – visā pārējā teritorijā. Rietumaukštaišu dialekts kļuvis par pamatu lietuviešu literārajai valodai, ko ietekmējusi arī Mazās Lietuvas rakstu tradīcija.

Galvenā iezīme, kas nošķir tradicionālos dialektus, ir diftongoīdu ie, uo izruna. Vārda celma uzsvērtajā pozīcijā aukštaiši šos divskaņus saglabā nemainīgus (líepa ‘liepa’, dúona ‘maize’), bet žemaiši tos izrunā kā ī, ū (lī́pa, dū́na), ẹi, ọu (lẹ́ipa, dọ́una) vai ẹ, ọ (lẹ́pa, dọ́na).

Pēc minētās pazīmes žemaišu dialekts tiek dalīts dienvidu (izrunā ī, ū), ziemeļu (izrunā ẹi, ọu) un rietumu (izrunā ẹ, ọ) izloksnēs. Dienvidu un ziemeļu žemaišu izloksnes sīkāk tiek dalītas pēc fonētiskajām (fonoloģiskajām) iezīmēm (skat. 2. attēlu).

Dienvidžemaišu raseiņieši (Raseiņu, Ķelmes, Skaudviles, Tauraģes apkaimē) diftongiskos savienojumus an, am, en, em izrunā kā literārajā valodā (sámtis ‘pavārnīca, smeļamais kauss’, láng(a)s ‘logs’). Varnieši (ap Varņiem, Švēkšnu, Kvēdarnu) tos izrunā kā ọn, om, ẹn, ẹm (sọ́mtis, lọ́nks), bet Kuršēnu, Šauķēnu, Užvenķu, Šilales apkārtnē – kā un, um, in, im (sùmtis, lùnks).

Ziemeļžemaišu izloksnes runātāji, kas dzīvo Kretingas, Rietavas, Salantu apkārtnē, no citiem atšķiras ar platāku īso patskaņu i, u izrunu (ja tie nav galotnē). Šie patskaņi tiek izrunāti kā ẹ, ọ (kẹ̀šⁱ ‘bāz’, pọ̀skọbẹ̾.lⁱs ‘puskubuls’). Ziemeļu žemaiši – telšieši, kas nāk no Akmenes, Īlaiķiem, Mažeiķiem, Papiles, Telšu apkaimes ‒, šos patskaņus pielāgo nākamās zilbes patskanim: pirms zilbēm ar šauru patskani tos atstāj nemainītus (tu sùki ‘tu griezies’), bet paplatina pirms zilbēm ar platu patskani (aš sọ̀k^ọ̀ ‘griežos’).

Vēl lielāka daudzveidība raksturīga aukštaišu izloksnēm. Tās tiek nošķirtas pēc diftongisko savienojumu an, am, en, em un vēsturisko garo patskaņu *ą, *ę pārveidojumiem. Rietumaukštaiši tos saglabā nemainītus (lángas ‘logs’, šveñtas ‘svēts’, žą̃sys ‘zosis’, lę̃šiai ‘lēcas’). Dienvidaukštaišu areālā *ą, *ę tiek pārveidoti par į, ų (žų̃sys, lį̃š(i)ai), bet diftongiskie savienojumi paliek nemainīti. Austrumaukštaiši šos diftongiskos savienojumus pārveido par un, um (vai ọn, ọm), in, im (vai ẹn, ẹm) (lúnks / lọ́nks ‘logs’, súmtis / sọ́mtis ‘pavārnīca, smeļamais kauss’, šviñts / švẹñts ‘svēts’, savukārt patskaņus ‒ par ų, į (žų̃sys ‘zoss’, lį̃š(i)ai ‘lēcas’). Skat. 3. attēlu.

Aukštaišu izloksņu sīkāks iedalījums balstās nevis uz visām izloksnēm kopīgiem pazīmju elementiem, bet gan uz vienu vai dažām konkrētajai izloksnei būtiskākajām fonētiskajām (fonoloģiskajām) īpatnībām (skat. 3. attēlu).

Būtiskākā atšķirība starp rietumaukštaišiem – kauņiešiem un šauļiešiem – vispirms izpaužas ļoti izteiktā garo un īso patskaņu kvantitātes atšķirībā. Kauņieši, kas dzīvo Šaķu, Vilkavišķa, Marijampoles, Jurbarkas, Kauņas, Prienu un Kaišadores apkaimē, visprecīzāk no visiem izloksņu pārstāvjiem izrunā garos un īsos patskaņus, saglabājot izteiktu atšķirību gan uzsvērtās, gan neuzsvērtās pozīcijās (bùtas ‘dzīvoklis’: bū́tas ‘bijis’, gývas ‘dzīvs’: gyvẽnimas ‘dzīve’).

Rietumaukštaišu šauļiešu izloksnes izplatības areālā, kas ietver Jonavu, Kēdaiņus, Arjogalu, Dontuvu, Baisogalu, Šauļus, Šakīnu, Jonišķus un Žagari, ir otrādi – īsie uzsvērtie patskaņi visbiežāk tiek pagarināti līdz pusgarajiem, dažkārt pat līdz garajiem, savukārt garie neuzsvērtie patskaņi tiek pilnībā saīsināti (bū̃tas : bū́tas, gývas : givẽnimas).

Dienvidaukštaišu izloksne netiek dalīta sīkak, lai gan izloksnes īpatnības nav vienmērīgi izplatītas visā teritorijā un to runā plašā Lietuvas areālā – Varēnas, Valkininku, Marcinkoņu, Merķines, Druskininku, Veisēju, Leipaliņģes, Lazdiju, Rudaminas, Simnas un Alītas apkaimē, kā arī ārpus Lietuvas robežām – ap Puņsku un Sejniem Polijā. Papildu jau minētajām atšķirības pazīmēm dienvidaukštaiši izceļas arī ar izteiktām konsonantisma īpatnībām.

Austrumaukštaišu izloksnēm raksturīga īpaši liela dialektālo pazīmju daudzveidību, ko nosaka gan vokālisma kvalitātes, gan kvantitātes īpatnības. Viļņiešu izloksnes pārstāvji no Ignalinas, Švenčoņiem, Viļņas un Šalčininku rajoniem pirms uzsvērtas zilbes saglabā nemainītu diftongoīdu ie (piemēram, liepe̾la ‘liepiņa’). Savukārt utenieši, kas dzīvo Molētu, Utenas, Rokišķu, Zarasu un Vabalninkas apkārtnē, skaņas ie un ė pārveido par pusgaru e (lẹpe̾lė ‘liepiņa’, teve̾lys ‘tētiņš’), tāpat viņi ir saglabājuši baltisko *ā (žade̾lys ‘vārdiņš’). Anīkšķnieku izloksne, kurā runā ap Anīkščiem, Svēdasu, kā arī daļā Molētu un Ukmerģes apkārtnes, tiek izdalīta pēc skaņas a (ja tā nav galotnē) pārveidojuma par patskani o (piemēram, ro̾tai ‘riteņi’). Savukārt kupišķiešu izloksnei, kas ir izplatīta Biržu, Kupišķu un Rokišķu rajonos, raksturīga iezīme ir patskaņu ė un e pārveidojums par a vārda beigās un pirms cieta līdzskaņa (piemēram, da̾da ‘tēvocis’).

Galotnes patskaņu redukcija, kas kļūst arvien izteiktāka virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem, ir raksturīga austrumaukštaišiem rietumu daļā ‒ širvintiešiem un panevēžiešiem. Širvintiešu izloksnē vārda gala īsie patskaņi, ko ietekmējusi redukcija, tiek izrunāti ļoti neizteikti (piemēram, tė́vʋs ‘tēvs’, grỹbαs ‘sēne’). Širvintiešiem raksturīga iezīme ir arī neuzsvērto patskaņu kvantitāte: īsie uzsvērtie patskaņi pagarinās, kļūstot gari, savukārt neuzsvērti garie saīsinās, kļūstot īsi.

Dienvidpanevēžieši, kas dzīvo uz dienvidiem no Panevēžas, galotnēs esošos īsos a un u sapludina vienā skaņā – nelabiālajā ʋ (piemēram, tė́vʋs ‘tēvs’, grỹbʋs ‘sēnes’), bet patskaņus pēc mīkstināta līdzskaņa izrunā kā patskani, kas līdzinās priekšējās rindas ɩ, tikai atvērtāks (piemēram, låu̾kɩ ‘laukā’, vė́jɩs ‘vējš’). Ziemeļpanevēžiešu izloksnēs – Šeduvā, Pakrojā, Pasvalē, Linkuvā un Biržu apkārtnē – visi īsie galotnes patskaņi atkarībā no pozīcijas pārveidojušies nenoteiktas kvalitātes vāji artikulētās skaņās – pakaļējās rindas ъ (piemēram, gèr^ъs ‘labs’) vai priekšējās rindas ь (piemēram, gràž^ь ‘skaista’). Ja veidojas grūti izrunājama līdzskaņu kopa, var tikt iestarpināts patskanis (piemēram, a̾k^ǝls ‘akls’).

Bez jau minētajām izlokšņu noškiršanas iezīmēm, kas noteikušas lietuviešu izlokšņu klasifikāciju, pastāv arī citas nozīmīgas fonoloģiskas (fonētiskas) vokālisma pazīmes.

Austrumaukštaišiem – uteniešiem, anīkščiešiem un kupišķiešiem – raksturīga triju patskaņu garumu sistēma (īsais : pusgarais : garais). Pusgaro patskaņu rašanās, tāpat kā galotņu redukcija, ir saistāma ar nosacītu un vispārēju uzsvara pārbīdi, kas raksturīga lielākajai daļai Lietuvas teritorijas – gan žemaišiem, gan aukštaišiem (aptuveni uz ziemeļiem no Jonavas). Uzsvaru nepārbīda daļa dienvidžemaišu raseiņiešu (apmēram ap Tauraģi), rietumaukštaiši kauņieši, dienvidaukštaiši un austrumaukštaiši viļņieši. Uzsvara pārbīdes gadījumos iespējami palīguzsvari.

Pastāv arī izloksnēm raksturīgas intonācijas: bez literārajā lietuviešu valodā sastopamās krītoša rakstura (tvirtapradė) un kāpjoša rakstura (tvirtagalė) intonācijas uzsvērtās garajās zilbēs minama arī žemaišiem raksturīgā akūta izcelsmes lauztā intonācija (kâuls ‘kauls’). Žemaišu kāpjoša rakstura intonācija ir stiepta, tā koncentrējas diftongiskā savienojuma pirmajā komponentā (mẽrgos ‘meitas’). Daļā rietumaukštaišu kauņiešu apgabala tā tiek turpināta uz abiem komponentiem (vãĩk(a)s ‘bērns’). Cirkumfleksa izcelsmes ir arī vidējā intonācija, kas raksturīga uzsvērtiem pusgariem patskaņiem (sa̾ka ‘saka’), tāpat arī austrumaukštaišu intonācija ar nocirstām beigām (dabar͛ ‘tagad’, kalba͛s ‘runās’), ko runā širvintieši, panevēžieši, anīkšķnieki un kupišķieši.

No lietuviešu izloksnēm raksturīgajām konsonantisma īpatnībām vispirms minama dzūkošana, kas vēsturiski noteikusi ne vien žemaišu un aukštaišu atšķirību, bet arī dienvidu aukštaišu unikalitāti. Vēsturiskie līdzskaņu savienojumi *tj, *dj žemaišu izloksnēs pārveidojušies mīkstinātajos līdzskaņos t, d (piemēram, svètē ‘viesi’); rietumaukštaišu un lielākajā daļā austrumaukštaišu – mīkstinātajos č, dž; bet dienvidaukštaišiem – mīkstinātajos c, dz (piemēram, sveciaĩ ‘viesi’). Daļēja dzūkošana raksturīga arī austrumaukštaišiem, kas runā Viļņas izloksnē.

Cita svarīga īpašība ‒ vairākās aukštaišu izloksnēs līdzskanis l tiek cietināts pirms e tipa vokālisma (la̾das ‘ledus’, dukra̾la ‘meitiņa’). Austrumu un dienvidaukštaišu daļā var tikt cietināti arī r, š, ž, s, z (ra̾tas ‘rets’, šašì ‘seši’).

Lai gan morfoloģiskās īpatnības lietuviešu dialektu un izlokšņu klasifikācijā atspoguļotas netiek, tomēr teritoriālas atšķirības joprojām pastāv. Piemēram, žemaiši nelietoja iteratīvo (daudzkārtīgās darbības) pagātni ar piedēkli -dav- (liúob dìrbs ‘mēdza strādāt’). Rietumaukštaišu kauņiešu apgabalā līdz mūsdienām saglabāts darbības vārda divskaitlis (mùdu dìrbova ‘mēs abi [divi] strādājām’, dìrbsiva ‘strādāsim’, jùdu dìrbota ‘jūs abi [divi] strādājat’, dìrbsita ‘strādāsiet’). Dienvidaukštaiši un austrumsukštaiši vēl aizvien lieto divus lokatīvus: statisko (miestì ‘pilsētā’) un virziena lokatīvu (miestañ ‘uz pilsētu’). Austrumaukštaiši anīkšķnieki un kupišķnieki lieto verba pastiprinājuma formu (bėgtì ‘skrietin skriet’) un supīnu (eĩsma šiẽno pjáutų ‘iesim siena pļautu’). Izloksnēs ir vēl citas atšķirības vārddarināšanā un formveidošanā, kā arī īpatnējs prievārdu konstrukciju lietojums.

Lietuvā tradicionālos dialektus un izloksnes aizsargā Lietuvas Republikas valsts valodas likums (1995), kura 19. punkts nosaka, ka valsts “nodrošina apstākļus valodas normu, personvārdu, vietvārdu, dialektu un rakstīto valodas pieminekļu saglabāšanai”. Kaut arī sabiedriskajā dzīvē tiek runāta literārā lietuviešu valoda, dialektiem kā etniskās identitātes daļai tiek pievērsta liela uzmanība. Nereti dialekta (izloksnes) nosaukums kalpo arī etnogrāfiskā reģiona nosaukums: “žemaiši” (Žemaitija), “aukštaiši” (Aukštaitija), “suvalkieši” (“sūduvi”) (Suvalkija), “dzūki” (“dainavi”) (Dzūkija).

Saskaņā ar 2021. gada tautas skaitīšanas datiem tradicionālo dialektu un izlokšņu situācija Lietuvā nav slikta, cilvēki tās atpazīst visā Lietuvā. Izlokšņu lietojums nav vienmērīgs – Lietuvas rietumu daļā izloksnes tiek lietotas vairāk. Virzienā uz austrumiem izlokšņu lietojums samazinās.

Saskaņā ar 2011.–2014. gada monitoringa datiem Lietuvā uz spēcīgāko tradicionālo izlokšņu pamata par ekonomiski un sociokulturāli nozīmīgāku un lielāku piesaistes centru veidojas jauni lielāki dialektāli veidojumi ‒ reģiolekti (jeb reģionālie dialekti). Tradicionālo žemaišu izlokšņu teritorijā veidojas viens žemaišu reģiolekts, bet aukštaišu teritorijā ‒ pieci reģiolekti: rietumaukštaišu dienvidu un ziemeļu reģiolekts, dienvidaukštaišu reģiolekts un austrumaukštaišu rietumu un austrumu reģiolekts. To areālā kā ģeolektālās zonas nošķiramas teritorijas, kurās vislabāk saglabātas tradicionālās izloksnes. Skat. 4. attēlu.

Intensīvi mainoties sociālajai, ģeopolitiskajai, demogrāfiskajai un sociokultūras situācijai, valodnieki konstatē vairāk valodas variāciju. Kauņas apkaimē tiek šķirta literārās valodas zona, izlokšņu zona, ne-izlokšņu valodas zona, literārās valodas-izlokšņu zona, literārās valodas-ne-izlokšņu valodas zona un izlokšņu-ne-izlokšņu valodas zona.

Pirmo reizi par lietuviešu dialektiem runāts Daniela Kleina (Daniel Klein) “Lietuviešu gramatikā” (Grammatica Litvanica, 1653). To līdzības un atšķirības raksturotas, balstoties uz dialektu fonētiskajām (fonoloģiskajām) iezīmēm, saglabājot jaungramatiķu tradīciju, kas aizsākta A. Šleihera “Lietuviešu valodas gramatikā” (Litauische Grammatik, 1856). Kopš tā laika ir bijuši vairāki mēģinājumi klasificēt dialektus: 19. gs. beigās dialektus klasificēja Antans Baranausks (Antanas Baranauskas) un Kazimiers Jauņus (Kazimieras Jaunius), 20. gs. – Antans Salis (Antanas Salys), kā arī Z. Zinkevičs un Alekss Girdenis (Aleksas Stanislovas Girdenis). Z. Zinkeviča un A. Girdeņa 1966. gadā izstrādātā klasifikācija izveidota, balstoties uz patskaņu sistēmas un prosodijas (uzsvara un intonāciju) atšķirībām, savukārt agrākās bija balstītas arī uz dažādiem līdzskaņu pārveidojumiem.

20. gs. pirmajā pusē Lietuvā tika ievērota vācu dialektoloģijas tradīcija: veidojās vēsturiskās dialektoloģijas, leksikogrāfiskās dialektoloģijas un leksiskās ģeogrāfijas  virzieni. Dialektoloģijas attīstībā īpaši nozīmīgs bija bija Georga Ģeruļa (Georg Gerullis) darbs “Lietuviešu dialektu studijas” (Litauische Dialektstudien, 1930), kopā ar Kristianu Stangu (Christian Schweigaard Stang) sagatavotais pirmais monogrāfiskais izloksnes apraksts “Lietuviešu zvejnieku izloksne Prūsijā” (Lietuvių žvejų tarmė Prūsuose, 1933), kā arī A. Saļa pirmā zinātniskā dialektu klasifikācija (1933).

Pēc Otrā pasaules kara lietuviešu dialektoloģijā īpaši nozīmīgi bija Joza Balčikoņa (Juozas Balčikonis) un Joza Senkus (Juozas Senkus) darbi. Z. Zinkevičs un Vlads Grinaveckis (Vladas Grinaveckis) attīstīja vēsturisko dialektoloģiju, Vītauts Vitkausks (Vytautas Vitkauskas) ‒ leksikogrāfisko dialektoloģiju, Elena Grinaveckiene (Elena Grinaveckienė), Kazis Morkūns (Kazys Morkūnas) ‒ areālo dialektoloģiju. Aloīzs Vidugiris (Aloyzas Vidugiris) veicis perifēro lietuviešu izlokšņu pētījumus ārpus Lietuvas teritorijas. A. Girdenis veicis pētījumus strukturālajā dialektoloģijā.

No 21. gs. sākuma, izmantojot dialektometrijas un ģeoinformācijas metodes, Lietuvā tiek veikti ģeolingvistiski izlokšņu pētījumi.