Lugu “Kaukāza krīta aplis” Bertolts Brehts sarakstīja Otrā pasaules kara gados trimdā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Tās tapšanu noteica vairāki faktori – konkrētas ieceres par šī darba uzvedumu Ņujorkā, ilglaicīga interese par lugā aplūkoto tematiku, kā arī kara notikumu konteksts, domājot par iespējamo tālāko attīstību pēc militārā konflikta beigām. Ideju par iestudējumu Brodvejā rosināja B. Brehta kontakti ar trimdā ASV dzīvojošo austriešu aktrisi Luīzi Raineri (Luise Rainer), kura bija precējusies ar amerikāņu dramaturgu Klifordu Odetsu (Clifford Odets) un guvusi ievērību mākslas aprindās un publikā. Darbu pie lugas sākotnējās ieceres B. Brehts pabeidza 1944. gada jūnijā. Pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka sadarbība ar L. Raineri viņas iebildumu dēļ neīstenosies, B. Brehts šī paša gada vasarā uzrakstīja otru, atšķirīgu teksta versiju. Tā pirmo reizi izrādīta tikai 20. gs. 40. gadu beigās ASV studentu uzvedumā. Pēc atgriešanās Eiropā pats autors veidoja lugas iestudējumu Austrumberlīnes teātrī “Berlīnes ansamblis” (Berliner Ensemble), kura pirmizrāde bija 1954. gadā. Uzveduma tapšanas laikā teksts tika pilnveidots un precizēts, radot jaunu tā versiju. Ar lugas centrālo motīvu par krīta apli, kas tiek izmantots pārbaudei, lai noskaidrotu, kurai no pretējām pusēm ir tiesības uz strīda objektu, B. Brehts sastapās ķīniešu literatūrā. Šī tēma tika risināta 13. gs. ķīniešu autora Li Hsing-Tao (李興濤) lugā. Vācu publikai to 20. gs. 20. gados pazīstamu darīja autors ar pseidonīmu Klabunds (Klabund, īstajā vārdā Alfrēds Henške, Alfred Henschke), kura pēc ķīniešu parauga sacerētā luga “Krīta aplis” (Der Kreidekreis) 1925. gadā tika izrādīta Berlīnes Vācu teātrī (Deutsches Theater) Maksa Reinharta (Max Reinhardt) režijā. B. Brehts par šo tēmu aktīvi domāja kopš 30. gadu beigām, iecerot lugu “Odenses krīta aplis” (Der Odenseer Kreidekreis), kā arī 1940. gadā, strādājot pie stāsta “Augsburgas krīta aplis” (Der Augsburger Kreidekreis). 40. gadu pirmajā pusē tika iecerēts filmas scenārijs ar līdzīgu sižetu. Luga “Kaukāza krīta aplis” kļuva par pilnīgāko šī motīva izmantojumu rakstnieka daiļradē, kam aktualitāti piešķīra arī Otrā pasaules kara gaita un tālākās perspektīvas. Kara noslēguma tēma visnepārprotamāk iezīmējās lugas prologā, kas risināts kādā Kaukāza kalnu ciematā. Tajā tēlota divu kolhozu pārstāvju tikšanās brīdī, kad (atbilstoši vēsturiskajai realitātei) no šī reģiona ir atspiesti nacistiskie iebrucēji un jāsākas jaunas dzīves veidošanai. Tēma par to, vai priekšroka dodama tiem, kuri savulaik atkāpušies no šīs teritorijas, bet tagad vēlas tajā atgriezties, lai nodarbotos ar tradicionālo sīklopu audzēšanu, vai arī tiem, kuri pretojušies iebrucējiem, savukārt pēc teritorijas atbrīvošanas vēlas apūdeņot laukus un iekārtot augļu un vīnogu dārzus, cieši sasaucas ar lugas pamattekstā risināto problēmu par to, kurai no divām sievietēm – tai, kura viņu radījusi, vai tai, kura izglābusi un audzinājusi –, ir lielākas tiesības uz bērnu. B. Brehta lugas prologs izprotams vienīgi vēsturisko apstākļu kontekstā, tās ir autora pārdomas par tiem pamatiem, uz kādiem veidojama pēckara sabiedrība. Gruzijas vides tēlojums prologā ir kolorīts, kaut gan faktiski tas atspoguļo nevis realitāti, bet B. Brehta priekšstatus. Dramaturģiski nozīmīgi savukārt ir tas, ka šī lugas daļa kļūst par ietvaru tālākajai vēsturiskajai līdzībai.      

Lugas pamatdarbība pēc tās prologa ir veidota kā poētiska līdzību spēle, atspoguļojot notikumus un attiecības sociālu un militāru konfliktu pārņemtā vidē. Sižets ir risināts viduslaiku Gruzijā, ko plosa gan iekšēji konflikti, gan karš pret ārējiem ienaidniekiem, ko pārstāv Persijas šahs. Izmantojot nestabilo situāciju, vietējie augstmaņi organizē sazvērestību, kas vērsta pret lielkņaza varu. Viens no tiem, kuri šī apvērsuma laikā tiek apcietināti un nonāvēti, ir gubernators Georgijs Abašvili. Viņa sieva Natella, glābjoties no vajātājiem, nepieskatītu pamet likteņa varā savu dēlu Mihailu. Virtuvene Gruše Vahnadze, kura mazo Mihailu atrod, sākotnēji ir neziņā, kā rīkoties, tomēr nolemj uzņemties rūpes par to, lai gubernatora dēls neaizietu bojā bada nāvē, kā arī tiktu pasargāts no sazvērnieku atriebības. Pārvarot briesmas, ar grūtībām nodrošinot sev un bērnam īslaicīgu iztiku un naktsmītni, glābjoties no bruņotiem jātniekiem, kuri viņu vajā, Gruše ar Mihailu atrod patvērumu pie Grušes brāļa Laurentija. Tomēr, tā kā viņas statuss kā vientuļai sievietei ar bērnu raisa Laurentija sievas Aniko nepatiku, brālis organizē Grušes laulības ar kādu mirēju, kura māte cer no tām iegūt materiālu labumu. Uzreiz pēc kāzām izrādās, ka jaunais vīrs ir tikai izlicies par cietēju, jo vairījies no iesaukšanas karadienestā. Karam beidzoties, viņam tas vairs nav aktuāli. Savukārt Grušes situāciju samezglo gan vīra negaidītā atveseļošanās, gan tas, ka no kara atgriežas viņas līgavainis Simons Hahava. Grušei un Simonam nepaspējot izskaidroties, mazo Mihailu atņem un aizved bruņoti jātnieki, jo radušās aizdomas, ka viņš ir bijušā gubernatora dēls. Lugas otrajā daļā B. Brehts risinājis atšķirīgu sižeta līniju, kas saistīta ar ciemata rakstvedi Azdaku. Viņš pēc savas paaugstināšanas kļūst par tiesnesi, kuram jāizšķir strīds starp gubernatora sievu un Gruši par bērna tālāko likteni. Tā kā Gruše krīta apļa pārbaudes laikā divreiz bērnu palaiž, bīdamās to savainot, Azdaka lēmums ir piespriest bērnu tieši viņai, kam patiesi rūp Mihaila liktenis. Paralēli risinādams vēl otru prāvu, Azdaks šķietami nejauši šķir Grušes laulību, un viņa var precēties ar Simonu.      

Tā kā B. Brehta lugā būtiski ir sociālie motīvi un liela mēroga konfliktu fons, tajā tēlots plašs personu loks. Jau lugas iecerē, kā arī vēlākās iestudēšanas praksē domāts par to, ka izrādes laikā vairākas mazākas lomas ir iespējams tēlot vienam aktierim. Īpašu nozīmi lugā tādēļ iegūst tās centrālie tēli, pirmām kārtām, Gruše un Azdaks. B. Brehta interpretācijā Gruše Vahnadze ir vienkārša sieviete ar skaidru taisnīguma apziņu. Tieši šī iemesla dēļ viņa juku laikos uzņemas rūpes par bērnu, ar to radīdama sarežģījumus pati sev gan tādēļ, ka jāslēpj Mihaila izcelsme, gan grūto materiālo apstākļu dēļ. Gruše grūtos pārbaudījumus, kas viņai uzlikti, iztur bez kurnēšanas, it kā pašsaprotamus. Viena no spilgtākajām lugas epizodēm ir tā, kurā viņa ar Mihailu, glābdamās no bruņoto jātnieku vajāšanas, bezbailīgi pāriet nedrošai laipai, kas pāri bezdibenim savieno divus kalnu masīvus. Lielu pazemību un spēju pieņemt radušos situāciju viņa izrāda arī tad, kad brālis Laurentijs, organizēdams Grušes fiktīvās laulības, nepārprotami cenšas rast sev izdevīgu risinājumu. Poētiski smeldzīgas un reizē skaudras veidojas viņas attiecības ar kareivi Simonu Hahavu gan lugas sākumā, kur viņu izskaidrošanās vienlaikus nozīmē arī atvadīšanos, jo Simonam jādodas karā, gan vēlāk, kad Simons ir atgriezies. Simonam šķiet, ka Gruše viņu ir nodevusi, savukārt Gruše, bīdamās apdraudēt bērnu un atklāt viņa izcelsmi, nespēj izskaidrot Simonam patieso situāciju. Grušes spēks un noteiktība atklājas, gan viņai ar Mihailu bēgot no bruņotajiem jātniekiem, gan tiesas prāvas laikā. Kad Grušei liekas, ka tiesnesis Azdaks ir uzpirkts un tādēļ gatavs aizstāvēt gubernatora sievas intereses, Gruše nekavējas veltīt viņam skarbus vārdus, lai gan tādējādi var noskaņot tiesnesi pret sevi. Rakstvedis Azdaks, kurš nemieru jukās ticis iecelts par tiesnesi, ir viens no neparastākajiem B. Brehta dramaturģijas tēliem. Viņa raksturs atklājas komiskās un pat groteskās ainās, kurās Azdaks šķietami vieglprātīgi risina dažādas situācijas, ar savu spriedumu pārsteigdams un apmulsinādams bagātos, kā arī atbalstot nabadzīgos. Viņa ievadījums lugas sižetā ir šķietami pārsteidzošs un nesagatavots, taču tas atbilst lugā tēlotajam nemierīgajam laikam, kad cilvēki nonāk negaidītās situācijās un spiesti tās pēc savas izpratnes risināt. To, cik nozīmīgi ir Azdaka spriedumi, kas atbalsta vienkāršos ļaudis, liecina lielais dižciltīgo un dažādās situācijās pie varas esošo cilvēku īpatsvars lugā. Šiem ļaudīm pieder gubernators Georgijs Abašvili, viņa sieva Natella un gubernatora adjutants, kā arī tuklais kņazs Kazbeki, kurš, liekuļojot lojalitāti, faktiski ir viens no sazvērestības vadoņiem, jefreitors un bruņotie jātnieki, kuri dzenas pakaļ bērnam. To, cik nespējīgi ir šie cilvēki, atklāj, piemēram, tas, ka gubernators ignorē visas norādes par iespējamiem draudiem. To, cik varenības apziņa var izrādīties mānīga, savukārt atklāj pārbiedētais lielkņazs, kurš kādā lugas epizodē, glābjoties no vajātājiem, nonāk Azdaka būdā. Visi pārtikušo aprindu pārstāvji, kuru prāvas iztiesā Azdaks, tās atrisinot paradoksāli un par labu nabadzīgajiem, tēloti ar acīmredzamu autora ironiju un kāpinātu komiku. Būtisks lugas caurviju tēls ir dziedonis, kurš, balstoties B. Brehta tā sauktā episkā teātra (Episches Theater) principos, gan virza, gan komentē vēstījumu, tā kļūstot par lasītāja vai skatītāja pavadoni notikumos.

B. Brehta izvēlētā darbības norises vieta ir Gruzija, kas nozīmē dubultu atsvešinājumu gan no fabulas pirmavota ķīniešu lugā, gan no rakstniekam labāk pazīstamajiem Rietumu pasaules apstākļiem. Lugas prologa noslēgumā pāreja uz tālāko darbību ievadīta kā abu kolhozu delegātiem piedāvāts teatralizēts uzvedums. Turpmākās norises izkārtotas piecās izvērstās ainās, kas faktiski pielīdzināmas cēlieniem. Pirmā aina vēsta par dižciltīgā bērna likteni politisko juku laikos. Otrās ainas centrā ir Grušes un Mihaila bēgšana ziemeļu kalnos. Trešajā ainā viņi ir nonākuši kalnos pie Grušes brāļa, kur abiem tomēr nav nodrošināta stabila palikšana, un Gruše ir spiesta pieņemt brāļa priekšlikumu par viņas fiktīvo izprecināšanu. Ceturtajā ainā, kas nodēvēta “Stāsts par tiesnesi” (Die Geschichte des Richters), B. Brehts pievērsies Azdaka tēlam. Hronoloģiski šīs ainas darbība aizsākas tajā pašā laikā, kad nonāvēts gubernators un viņa dēlu glābj Gruše. Episkā vēstījumā aptverot aptuveni divu gadu posmu, kas atklāj pārvērtības rakstveža un sabiedrības liktenī, lugas piektajā ainā abas sižeta līnijas tiek savienotas, un Azdakam ir jāatrisina prāva par to, kurai no sievietēm piederīgs mazais Mihails.  

Lugas uzbūvei ir raksturīgas episki izvērstas ainas, kurās darbība  mijas ar komentāru. B. Brehtam ir svarīgas ne tikai tēlu individuālās īpašības, bet arī strukturāli sabiedrības modeļi, kā arī ikvienas rīcības cieša saistība ar konkrētajiem apstākļiem. Zināma līdzība un pat shematisms kādai sociālajai grupai piederīgu cilvēku darbības attēlojumā viņu rīcībai piešķir zināmā mērā stereotipisku raksturojumu, kas lugas iestudējumu praksē rosinājis pievērsties masku izmantojumam, tā norādot uz atšķirību nivelēšanos.

Luga “Kaukāza krīta aplis” publicēta 1949. gadā žurnālā Sinn und Form. Tā bija B. Brehta pirmā luga, kas pēc Otrā pasaules kara beigām tika publicēta Vācijā. Pārstrādāts lugas teksta variants tika iespiests 1954. gadā, kad identiskas teksta versijas publicēja grāmatu apgādi Suhrkamp Rietumberlīnē un Aufbau-Verlag Austrumberlīnē. Latviešu valodā B. Brehta lugu tulkoja Mirdza Ķempe. 1961. gadā tā ar nosaukumu “Kaukāziešu krīta aplis” publicēta režisores Annas Lāces (arī Anna (Asja) Lācis) sastādītajā vācu rakstnieka lugu krājumā “Izlase”, ko izdeva Latvijas Valsts izdevniecība.    

Luga “Kaukāza krīta aplis” ir viens no populārākajiem B. Brehta darbiem, kas atklāj episkā teātra piedāvāto konfliktu risinājumu un estētisko iespēju daudzveidību. Plašu un ilglaicīgu atpazīstamību šim darbam nodrošināja arī tā iekļaušana gan Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR), gan Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) skolu programmās.  

Luga “Kaukāza krīta aplis” pirmo reizi izrādīta 1948. gadā ASV studentu uzvedumā Karltona koledžā (Carleton College) Nortfīldā, Minesotas pavalstī. Šajā uzvedumā tika izmantots lugas tulkojums angļu valodā, ko veica teātra zinātnieks un dramaturgs Eriks Bentlijs (Eric Bentley). Pirmais profesionālais lugas uzvedums bija 1951. gadā Gēteborgas pilsētas teātrī (Göteborg Stadsteater). Pirmuzvedums vācu teātros bija 1954. gadā Berlīnē, Helēnas Veigeles (Helene Weigel) un B. Brehta vadītajā “Berlīnes ansamblī”. Grušes lomā bija aktrise Angelika Hurvica (Angelika Hurwicz), savukārt Azdaka lomu atveidoja Ernsts Bušs (Ernst Busch). VDR šis iestudējums raisīja ideoloģiskas diskusijas. B. Brehtam tika pārmesta viņa darba metodes neatbilstība sociālistiskā reālisma principiem, kā arī distancēšanās no krievu režisora Konstantīna Staņislavska (Константин Сергеевич Станиславский) pieejas režijai un aktiermākslai, kas šajā laikā Padomju Savienībā tika kanonizēta. VDR vērtētāju viedoklis tomēr mainījās pēc Staļina prēmijas (Сталинская премия) piešķīruma B. Brehtam 1954. gadā, kā arī pēc “Berlīnes ansambļa” līdzdalības Starptautiskajā drāmas mākslas festivālā (Festival International d’Art Dramatique) Parīzē, kur pēc 1954. gadā piedzīvotajiem lugas “Kuražas māte un viņas bērni” (Mutter Corage und ihre Kinder) panākumiem 1955. gadā cildinātas tika arī “Kaukāza krīta apļa” viesizrādes. 1956. gadā “Berlīnes ansambļa” uzvedums tika izrādīts Londonā, savukārt 1957. gadā teātris ar to viesojās Maskavā. Līdz 1958. gada beigām iestudējums tika spēlēts 175 reizes. Savukārt pirmais lugas uzvedums VFR bija 1955. gadā Frankfurtē. Režisora Harija Bukvica (Harry Buckwitz) izrādē Gruši atveidoja Kēte Reihele (Käte Reichel) un Azdaku – Hanss Ernsts Jēgers (Hans-Ernst Jäger). Arī saistībā ar šo izrādi raisījās plašas diskusijas. B. Brehta lugas prologs VFR tika noraidīts kā ideoloģisks un uzvedumā netika iekļauts. Latviešu profesionālajā teātrī B. Brehta luga uzvesta divas reizes. Pirmiestudējumu 1997. gadā Jaunajā Rīgas teātrī veidoja režisore Astra Kacena. 2023. gadā ar nosaukumu “Kaukāziešu krīta aplis” B. Brehta luga izrādīta Dailes teātrī. To iestudēja gruzīnu režisors Data Tavadze (დათა თავაძე).