Bertolts Brehts ir 20. gs. pirmās puses nozīmīgākais vācu dramaturgs, kura lugām raksturīgs izteiksmes tiešums, sabiedrības funkcionēšanas un pārvaldes modeļu principiāla kritika, kā arī cilvēku rīcības apstākļu un motīvu nesaudzīga analīze. Viena no svarīgākajām B. Brehta dramaturģijas iezīmēm ir vēlme veicināt aktīvu publikas iesaisti viņa darbu un to skatuvisko interpretāciju izpratnē un novērtējumā. Pats B. Brehts uzskatīja, ka viņa pieeja dramaturģijai un teātrim radikāli maina tradicionālos lugas veidojuma principus, kas pazīstami kopš sengrieķu filozofa Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) apceres “Par sacerēšanas mākslu” (Περὶ ποιητικῆς, 4. gs. p. m. ē., tulkota arī kā “Poētika”). B. Brehta teorētiskās nostādnes noteica vēlme rosināt intelektuālu un kritisku izrādes uztvērumu, un savās lugās un režijas darbos viņš meklēja stilistiskus paņēmienus, kas atbilst šādai pieejai. Vācu rakstnieka lugas viņa dzīves laikā raisīja aktīvas diskusijas un izpelnījās lielu popularitāti, lai gan negatīvu ietekmi uz viņa radošā darba iespējām atstāja nacisma varas periods Vācijā un tā sekas. Pēc 1933. gada B. Brehta darbu izrādīšana vācu teātros rakstnieka dzimtenē nebija iespējama, viņa lugas galvenokārt uzveda Šveicē. Pēc Otrā pasaules kara B. Brehts no bēgļu gaitām atgriezās Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR), līdz mūža beigām aktīvi darbojās teātrī “Berlīnes ansamblis” (Berliner Ensemble) un praksē pielietoja savus konceptuālos principus, kas pazīstami kā tā sauktā episkā teātra (Episches Theater) teorija.  

B. Brehts dzimis Augsburgā, Bavārijā, Vilhelmīnes Frīderīkes Sofijas Brehtas (Wilhelmine Friederike Sophie Brecht) un Bertolda Frīdriha Brehta (Berthold Friedrich Brecht) ģimenē. Viņa tēvs bija Haindla papīrfabriku (Haindl’sche Papierfabriken) pilnvarotais pārstāvis un 1917. gadā kļuva par to izpilddirektoru. B. Brehts 1908. gadā uzsāka mācības Augsburgas Karaliskajā reālģimnāzijā (Königliches Realgymnasium, mūsdienās Peitingera ģimnāzija, Peutinger-Gymnasium), ko absolvēja 1917. gadā. Izglītību viņš turpināja Minhenes Universitātē (Universität München), kur iestājās 1917. gada rudenī. Lai izvairītos no tūlītējas iesaukšanas karadienestā, B. Brehts reģistrējās kā medicīnas students, tomēr universitātē viņš apguva arī dabaszinātnes un literatūru. 1918. gada oktobrī B. Brehts īslaicīgi tika mobilizēts un līdz 1919. gada janvārim bija Augsburgas slimnīcas sanitārs. Studijas Minhenē oficiāli tika turpinātas līdz 1921. gadam, taču pilnu universitātes izglītību B. Brehts neieguva. Viņa intereses bija saistītas ar literatūru un teātri. Nozīmīgas ierosmes sniedza kontakti ar Minhenes teātra aprindām, tostarp Hansu Jostu (Hanns Johst) un Franku Vēdekindu (Frank Wedekind), arī teātra kritiķa Artura Kutšera (Artur Kutscher) vadīto semināru apmeklējums. Minhenē B. Brehts galvenokārt uzturējās laika posmā līdz 1924. gadam un guva sākotnējo izpratni par skatuves mākslas specifiku, ko tālāk attīstīja un pilnveidoja savā daiļradē. Jau 20. gs. 20. gadu sākumā B. Brehts nodibināja kontaktus ar vācu teātra veidotājiem Berlīnē, kur vairākkārt viesojās. Šie kontakti kļuva par pamatu viņa pilnvērtīgai iesaistei galvaspilsētas teātru dzīvē 20. gadu otrajā pusē.

B. Brehta daiļrade bija cieši saistīta ar Vācijas, Eiropas un pasaules politisko kontekstu 20. gs. pirmajā pusē. Sabiedriskās norises ietekmēja rakstnieka uzskatu veidošanos, viņa darbi atklāja intensīvu pārdomu procesu, iesaistīšanos un reakciju uz notiekošo. B. Brehta daiļradē atspoguļojās Vācijas pilsonisko aprindu dzīves noskaņas 20. gs. sākumā, traģiskie Pirmā pasaules kara notikumi un politiskā spriedze Vācijā pēckara periodā, Veimāras republikas nodibināšana un parlamentārās demokrātijas periods, kā arī pakāpeniska politiskās ainavas radikalizācija, kas noveda pie tā, ka 1933. gadā vara nonāca vācu nacionālsociālistiskās partijas rokās. B. Brehts kā kreiso aprindu pārstāvis bija spiests dzimteni atstāt. Laiku no 1933. gada līdz 1948. gadam viņš pavadīja trimdā vispirms Skandināvijas valstīs, bet pēc tam Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Nozīmīgs bija B. Brehta dzīves vēlīnais posms Austrumberlīnē, kad viņam radās iespēja pievērsties gan dramaturģijai, gan režijai, apliecinot savu teorētisko uzskatu un darbu novatorismu.

B. Brehta daiļrades attīstībā izdalāmi vairāki atšķirīgi posmi.

Laikā no 1898. gada līdz 1924. gadam, kas galvenokārt tika pavadīts Augsburgā un Minhenē, veidojās B. Brehta sociāli kritiskais skatījums. Viņa skepses spilgtākā izpausme bija dzejolis “Leģenda par mirušo kareivi” (Legende vom toten Soldaten, 1917. gads vai 1918. gads), ideoloģiski skarbs un reizē dziļi personisks Pirmā pasaules kara traģisko norišu tvērums un militārisma kritika, ko ierosināja rakstnieka draugu liktenis. Mākslinieciski nozīmīgākie B. Brehta darbi šajā posmā bija lugas “Bāls” (Baal, 1918) un “Bungas naktī” (Trommeln in der Nacht, 1919), kas Minhenes Kamerteātra (Kammerspiele) iestudējumā 1922. gadā kļuva par viņa pirmo izrādīto lugu, un “Pilsētu džungļos” (Im Dickicht der Städte, 1921). Šie darbi izpelnījās arī profesionāļu ievērību, un teātra kritiķis Volfgangs Īerings (Wolfgang Ihering) B. Brehtam 1922. gadā piešķīra prestižo Heinriha fon Kleista (Heinrich von Kleist) vārdā nosaukto balvu (Kleist-Preis) par nozīmīgāko sasniegumu vācu dramaturģijā. Pie šo lugu tekstiem B. Brehts atgriezās arī vēlākajā laika posmā, tomēr jaunības gados sacerēto darbu lielākā vērtība ir to enerģija un spontanitāte. B. Brehta agrīnajā drāmā būtiska ir polemika ar ekspresionismu, kas īpaši uzskatāmi atklājas, salīdzinot lugu “Bāls” ar H. Josta darbu “Vientuļais” (Der Einsame, 1916), kuras autors pretstatīja lugas centrālo tēlu – 19. gs. vācu dramatiķi Kristiānu Dītrihu Grabi (Christian Dietrich Grabbe) – apkārtējai sabiedrībai, kas pēc H. Josta domām nesaprot un nenovērtē mākslinieku. B. Brehta skatījumā mākslinieks ir sabiedrības daļa ar savām spēcīgajām un vājajām pusēm. Rakstnieks ar savas lugas centrālo tēlu – dzejnieku Bālu – uzsvēra gan nepieciešamību veidot savu likteni, gan nespēju to izdarīt, gan egoismu un nerēķināšanos ar citu cilvēku vēlmēm. Minhenes perioda noslēgumā, 1924. gada pavasarī, tika iestudēta sadarbībā ar rakstnieku Lionu Feihtvangeru (Lion Feichtwanger) tapusī luga “Anglijas karaļa Eduarda II dzīve” (Leben Eduard des Zweiten von England), kam pamatā bija renesanses laikmeta angļu autora Kristofera Mārlova (Christopher Marlowe) luga “Eduards II” (Edward II, publicēta 1594. gadā). Šis B. Brehta sacerējums aizsāka viņa interesi par vēstures tematiku, kā arī bieži izmantoto pieeju sižeta pirmpamatu aizgūt no cita autora sacerējuma.  

Laiku no 1924. gada līdz 1933. gadam B. Brehts galvenokārt pavadīja Berlīnē, kur turpināja gan dramaturga, gan režisora darbu. Šo desmit gadu posmā viņš kļuva par vienu no redzamākajām Vācijas galvaspilsētas intelektuālajām figūrām, iesaistījās radošos eksperimentos un sekoja dažādu nozaru aktualitātēm. Jau 20. gs. 20. gadu sākumā B. Brehts Berlīnē uzsāka darbību režijā, veidojot Arnolta Bronnena (Arnolt Bronnen) lugas “Patricīds” (Vatermord, 1922) iestudējumu, ko gan nepabeidza radošu domstarpību dēļ. Ar skatuves praksi B. Brehts bija cieši saistīts arī pēc 1924. gada. Viņš sekoja dažādu paaudžu režisoru darbam, apmeklēja Maksa Reinharta (Max Reinhardt) mēģinājumus, interesējās par Ervīna Piskatora (Erwin Piskator) politiskās ievirzes teātri, arī par kino estētiku, aktīvi īstenoja savas ieceres. B. Brehtam būtisks bija jautājums par dažādu mākslas veidu sintēzi, kas rosināja viņu sadarboties ar citiem autoriem, aktieriem, scenogrāfiem un komponistiem. Rakstnieka domubiedru kopā ietilpa tulkotāja un rakstniece Elizabete Hauptmane (Elisabeth Hauptmann), aktrise un B. Brehta sieva Helēna Veigele (Helene Weigel), mākslinieks Kaspars Nēers (Caspar Neher), komponists Kurts Veils (Kurt Weill) un citi. Par 20. gadu nozīmīgāko sasniegumu B. Brehta daiļradē kļuva “Trīsgrašu operas” (Die Dreigroschenoper) iestudējums 1928. gadā ar K. Veila mūziku. Šīs lugas tapšanā tika izmantota 18. gs. angļu autora Džona Geja (John Gay) “Ubaga opera” (The Beggar’s Opera, 1728), kuru vācu valodā tulkoja E. Hauptmane un adaptēja B. Brehts. “Trīsgrašu opera” bija viens no raksturīgiem B. Brehta mēģinājumiem rosināt laikmetīgas muzikālas izrādes tapšanu, kas piesaistītu skatītāju uzmanību un skartu arī aktuālas sociālas problēmas. Līdzīgā ievirzē B. Brehta un K. Veila kopdarbā jau 1927. gadā tapa librets “Mahagonijas pilsētas uzplaukums un noriets” (Aufstieg und Fall der Stadt Mahagonny), kas rosināja arī teorētiskas pārdomas par episkā teātra principiem. Šī opera pirmo reizi tika izrādīta 1930. gadā Leipcigā. B. Brehta vēlme iespējami aktīvi iesaistīties politisku tēmu risināšanā šajā periodā spilgtu izpausmi guva pedagoģiskajās drāmās (Lehrstücke), kas izauga no muzikāliem iestudējumiem ar akcentu uz plaša dalībnieku loka aktīvu iesaisti notikuma veidošanā. Autors šos eksperimentālos darbus uzskatīja par īpaši piemērotiem strādnieku auditorijai. Par vienu no ierosmēm to tapšanā uzskatāma padomju bērnu teātra pieredze, par ko B. Brehts uzzināja sarunās ar latviešu režisori Annu Lāci (arī Anna (Asja) Lācis), kura 20. gs. 20. gados uzturējās Vācijā. Savu daudzveidīgo radošo darbību Berlīnē B. Brehts bija spiests pārtraukt, kad pie varas nāca nacionālsociālistu partija. Tūlīt pēc Reihstāga degšanas 1933. gada janvārī B. Brehts ar savu sievu H. Veigeli devās bēgļu gaitās uz Šveici. 1935. gadā viņam oficiāli tika atņemta Vācijas pilsonība.

Laika posmā no 1933. gada līdz 1941. gadam B. Brehts dzīvoja trimdā Eiropā, vispirms līdz 1938. gadam Dānijā, pēc tam īslaicīgi arī Zviedrijā un Somijā. Viņš devās arī braucienos uz Parīzi, Ņujorku un Maskavu, galvenokārt lai nodrošinātu lielāku savu darbu publicitāti. Šajā periodā tapušo lugu izrādīšanas iespējas bija ierobežotas, tomēr rakstnieks turpināja aktīvi strādāt pie jaunu tekstu radīšanas. 1937. un 1938. gadā kā reakcija uz nacisma varas nostiprināšanos Vācijā tapa dramatisku ainu virkne, ko B. Brehts apvienoja ar nosaukumu “Trešās impērijas bailes un posts” (Furcht und Elend des III. Reiches). Gala versijā tajā ietilpa 27 ainas. 20. gs. 30. gadu nogalē un 40. gadu sākumā tapa B. Brehta lugas “Galileja dzīve” (Leben des Galilei, 1939), “Kuražas māte un viņas bērni” (Mutter Courage un ihre Kinder, 1939), “Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” (Herr Puntila und sein Knecht Matti, 1940) un “Krietnais cilvēks no Sečuānas” (Der gute Mensch von Sezuan, 1941).

1941. gada vasarā, tuvojoties karadarbībai, B. Brehts caur Padomju Savienības austrumiem izbrauca uz ASV, kur apmetās Kalifornijā, Losandželosā. Te rakstnieks pavadīja laiku no 1941. gada līdz 1947. gadam. Viņa mēģinājumi sadarboties ar kino un teātra aprindām Losandželosā un Ņujorkā lielākoties bija nesekmīgi. Viens no veiksmīgiem sadarbības piemēriem bija lugas “Galileja dzīve” iestudējuma projekts. Tulkojums un adaptācija angļu valodā tika īstenota sadarbībā ar aktieri Čārlzu Loutonu (Charles Laughton), luga tika izrādīta Losandželosā un vēlāk arī Ņujorkā. Šajā posmā tapa arī B. Brehta luga “Kaukāza krīta aplis” (Der kaukasische Kreidekreis, 1944). B. Brehta kā kreisi ievirzīta rakstnieka aktivitātes nonāca ASV Kongresa izveidotās Anti-amerikāniskās darbības komitejas (House UnAmerican Activities Committee) uzmanības lokā. Nākamajā dienā pēc 1947. gada 30. oktobrī notikušās pratināšanas B. Brehts pameta ASV un atgriezās Eiropā.

Sākotnējā B. Brehta apmešanās vieta bija Šveice. Pēc Cīrihē nodzīvota pusotra gada rakstnieks 1949. gada maijā pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Austrumberlīnē, kas kļuva par viņa mājvietu līdz pat 1956. gadam, kad B. Brehts mira. Svarīgs dzīves vietas izvēles priekšnoteikums bija iespēja B. Brehtam un H. Veigelei vadīt savu teātra trupu, kas ieguva nosaukumu “Berlīnes ansamblis” (Berliner Ensemble). Rakstnieks piesaistīja trupai gan daļu agrāko līdzstrādnieku, gan jaunus aktierus un topošos režisorus, izmantoja kolektīvās radīšanas metodi, aktīvi piedaloties gan savu lugu, gan citu autoru darbu iestudējumu veidošanā. 1954. gadā par “Berlīnes ansambļa” mājvietu kļuva agrākais Šifbauerdamas teātris (Theater am Schiffbauerdamm), kur 1928. gadā notika B. Brehta radošajā darbībā būtiskā “Trīsgrašu operas” pirmizrāde. 20. gs. 40. gadu beigās un 50. gadu pirmajā pusē Berlīnē pavadītais laiks kļuva par B. Brehta svarīgāko radošo principu apkopojuma periodu, episkā teātra teorijas un prakses sintēzi, kas īstenojās gan skatītāju ievērību guvušos iestudējumos, gan agrāk tapušo lugu tekstu precizēšanā, gan detalizētā iestudēšanas procesa dokumentācijā.

B. Brehta dramaturģijas centrā pastāvīgi bija laikmetīgā problemātika. Aktīvi reaģējot uz politiskajām un sociālajām norisēm, cenšoties izprast to mehānismus un rast risinājumu iespējas marksisma filozofijā un politekonomijā, kā arī tiecoties parādības skatīt dialektiski, B. Brehta mērķis bija radīt darbus, kas atbalsotu sabiedrībā aktuālu tematiku un uzrunātu plašus publikas slāņus. Šo ievirzi rakstniekam bija svarīgi sasaistīt gan ar estētisko baudījumu, gan novatorisku drāmas formas veidojumu, savus tekstus bieži veidojot pēc montāžas principa. Avangarda estētikas principu izmantojums nereti radīja izaicinājumus šo lugu uztverē. Iestudējuma veidošana B. Brehta izpratnē bija kolektīvas radīšanas process, kas saskanēja ar 20. gs. 20. gadu tendencēm, kuru līdzveidotājs bija rakstnieks. B. Brehta konceptuālie uzskati apkopoti viņa veidotajā episkā teātra teorijā, kas cieši saistīta ar praksi un attīstījās vairākos posmos. Viens no agrīniem dokumentiem bija viņa “Piezīmes operai “Mahagonijas pilsētas uzplaukums un noriets”” (Anmerkungen zur Oper “Aufstieg und Fall der Stadt Mahagonny”, 1930). Savas atziņas B. Brehts turpināja attīstīt apcerēs “Dialektiskā dramatika” (Die dialektische Dramatik, 1931), “Par mūzikas izmantojumu episkajā teātrī” (Über eine Verwendung von Musik für ein episches Theater, 1935–1936), “Par nearistoteliskās dramaturģijas skatuvisko izveidi” (Über der Bühnenbau der nichtaristotelischen Dramatik, 1936–1937) un “Mazais organons teātrim” (Kleines Organon für das Theater, 1948), piešķirot episkā teātra jēdzienam konceptuālu un idejisku vispārinājumu. B. Brehta izpratnē būtiska bija mākslas saistība ar realitāti, ne tikai domājot par tās atveidojumu, bet arī analīzi un potenciālu pārveidi. Šī iemesla dēļ rakstniekam būtisks bija ne tikai indivīdu, bet arī masas un sociālo mehānismu tēlojums. Atšķirībā no aristoteliskās dramaturģijas principiem, kas balstījās uz skatītāju līdzjūtību darbības personām, B. Brehts pieprasīja, lai teātra izrādē tiktu izjaukta reāla notikuma ilūzija, panākts tā sauktais atsvešinājuma efekts (Verfremdungseffect) un veidots dialogs ar skatītājiem. Šim nolūkam viņa lugās bieži tika izmantoti darbības personu komentāri, tēlotāju sarunas ar publiku un tā sauktie songi, kuru mērķis bija likt citādi paraudzīties uz notiekošo. B. Brehts episkā teātra atšķirības no tradicionālā dramatiskā teātra aprakstīja, veidojot konceptuālus pretstatu pārus un tos detalizēti komentējot. Iedzīvinot episkā teātra principus “Berlīnes ansambļa” skatuves praksē, B. Brehts izstrādāja mēģinājumu procesa dažādu posmu detalizētu aprakstu, kas viņa pieredzē ļāva mērķtiecīgi nonākt pie iecerētā rezultāta. Uzvedumu tapšana tika detalizēti dokumentēta tā sauktajās modeļu grāmatās (Modellbücher), kas tika radītas, lai veicinātu episkā teātra atziņās balstītas iestudējumu metodes izpratni. Teātra darbības rezonansei plašākā mērogā īpaši nozīmīga bija “Berlīnes ansambļa” līdzdalība Starptautiskajā drāmas mākslas festivālā (Festival International d’Art Dramatique) Parīzē. Pirmajā festivālā 1954. gadā ar lieliem panākumiem tika izrādīta luga “Kuražas māte un viņas bērni”, kas ieguva galveno balvu, savukārt 1955. gadā – “Kaukāza krīta aplis”.   

B. Brehta dramaturģija ir spilgts 20. gs. teātra estētisko inovāciju paraugs, kas īstenots skatuves praksē, un viņa darbi ietekmējuši samērā atšķirīgas estētiskas un sabiedriskas ievirzes mākslinieku daiļradi. Viens no svarīgākajiem B. Brehta drāmu principiem bija interese par skatītāju, cenšoties izrādes apmeklētājus padarīt par aktīviem notiekošā līdzdalībniekiem. Svarīga rakstniekam bija teksta tapšana kolektīvas radīšanas gaitā un tā pastāvīga pilnveidošana iestudējumu procesā, dažādu mākslas veidu saliedēšana, kas atbilst arī 21. gs. skatuves mākslas tendencēm. B. Brehts teātra galveno mērķi saskatīja vēstījumā, kas adresēts publikai, sagaidot tās aktīvu atbildes reakciju. 

Pirmais nozīmīgākais apbalvojums bija B. Brehtam 1922. gadā piešķirtā Kleista balva (Kleist-Preis). Ņemot vērā viņa darbu kreisās idejas un marksistisko uzskatu bāzi, kā arī sarežģīto laikmeta situāciju, vairākus apbalvojumus B. Brehtam piešķīra autoritārie režīmi, kas gan nereti rakstnieka daiļradi uzskatīja par izaicinošu un nevēlamu. Šādi apbalvojumi bija 1951. gadā piešķirtā VDR Pirmās pakāpes valsts prēmija (Nationalpreis I. Klasse), 1954. gadā piešķirtā VDR Miera padomes Miera medaļa (Deutsche Friedensmedaille des Friedensrats der DDR), kā arī Padomju Savienības 1954. gadā piešķirtā Staļina Miera prēmija. Novērtējums ar ilglaicīgu nozīmi, lai saglabātu B. Brehta radošo mantojumu, ir jau 1956. gadā Berlīnē Vācu Mākslas akadēmijas (Deutsche Akademie der Künste) paspārnē izveidotais Bertolta Brehta arhīvs (Bertolt-Brecht-Archiv). Pēc H. Veigeles arhīva dokumentu pievienošanas krātuvē ir vairāk nekā 400 000 tūkstoši dokumentu. 1978. gadā rakstnieka pēdējā dzīvesvietā Berlīnē (Chausseestraße 125) tika atvērts B. Brehta un H. Veigeles muzejs (Brecht-Weigel-Museum). B. Brehta darbībai veltīts muzejs un pētniecības centrs 20. gs. beigās tika izveidots arī viņa dzimtajā pilsētā Augsburgā. Kopš 1995. gada un reizi trīs gados tiek piešķirta Augsburgas pilsētas Bertolta Brehta balva (Bertolt-Brecht-Preis der Stadt Augsburg), kuru finansē Augsburgas pilsēta, par svarīgākajiem sasniegumiem vācu literatūrā, kam ir nozīmīga ietekme sabiedrībā.  

Latviešu valodā B. Brehta darbi kļuva pazīstami jau 20. gs. 30. gados. Salīdzinājumā ar citu izcilu dramaturgu veikuma atspoguļojuma daudzpusību vācu rakstnieka darbu tulkojumu un iestudējumu skaits Latvijā tomēr ir bijis salīdzinoši pieticīgs. 1932. gadā režisors Eduards Smiļģis Dailes teātrī uzveda B. Brehta lugu “Trīsgrašu opera”. Tas ilgu laiku bija vienīgais vācu rakstnieka darbu iestudējums. Pēc padomju okupācijas Latvijā teātriem nācās rēķināties ar Padomju Savienībā valdošajiem aizspriedumiem. Līdz pat 20. gs. 50. gadu otrajai pusei B. Brehta darbi Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) teātros netika uzvesti. Viens no pirmajiem iestudējumiem, kas pārtrauca šo klusēšanu un pēc 25 gadu pauzes ļāva B. Brehta darbiem atgriezties uz latviešu skatuves, bija režisora Pētera Pētersona veidotais lugas “Krietnais cilvēks no Sečuānas” uzvedums Dailes teātrī 1958. gadā. 20. gs. 60. gados B. Brehta darbi tika izrādīti samērā daudz. Luga “Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” 1962. gadā iestudēta gan Liepājas teātrī, gan Dailes teātrī, savukārt “Trīsgrašu opera” 1965. gadā uzvesta gan Liepājas teātrī, gan Latvijas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī. 1968. gadā Jaunatnes teātrī iestudēta luga “Kuražas māte un viņas bērni”. Režisore Māra Ķimele, A. Lāces mazmeita, 1980. gadā Valmieras teātrī uzveda vienu no B. Brehta agrīnā daiļrades posma lugām “Vīrs paliek vīrs” (Mann ist Mann, 1926). Viena no veiksmīgākajām vācu autora darbu interpretācijām bija lugas “Trešās impērijas bailes un posts” inscenējums, ko 1985. gadā Jaunatnes teātrī veidoja režisors Ādolfs Šapiro. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas divas reizes, 1997. gadā Dailes teātrī un 2003. gadā Nacionālajā teātrī sadarbībā ar teātra grupu United Intimacy, uzvesta luga “Trīsgrašu opera”. Komēdija “Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” 1999. gadā izrādīta Liepājas un 2004. gadā Valmieras teātrī. 1998. gadā Jaunajā Rīgas teātrī uzvesta luga “Krietnais cilvēks no Sečuānas”, savukārt 1997. gadā te izrādīta luga “Kaukāza krīta aplis”. 2023. gadā šis darbs (ar nosaukumu “Kaukāziešu krīta aplis”) iestudēts Dailes teātrī. Luga “Bungas naktī” 2013. gadā ar nosaukumu “Sasodītais sarkanais mēness” izrādīta Liepājas teātrī. B. Brehta lugas latviešu valodā A. Lāces sakārtojumā ar nosaukumu “Izlase” izdotas 1961. gadā. Grāmatai ir sakārtotājas pēcvārds, tajā ietilpst sešas lugas, ko tulkojuši Bruno Saulītis, Valija Brutāne, Mirdza Ķempe, P. Pētersons, kā arī Gunārs Cīrulis kopdarbā ar Anatolu Imermani. 1969. gadā literatūrzinātnieces Dzidras Kalniņas sakārtojumā un ar viņas priekšvārdu izdota B. Brehta dzejas izlase “Balādes, dzejoļi, dziesmas: 1913–1956”. Savukārt jau pirms tam, 1958. gadā Ābrama Feldhūna tulkojumā izdots B. Brehta prozas darbs “Trīsgrašu romāns” (Dreigroschenroman, 1933), kura sižeta motīvi un personu loks cieši sasaucas ar lielu popularitāti ieguvušo lugu “Trīsgrašu opera”.