AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 21. jūlijā
Benedikts Kalnačs

“Trīsgrašu opera” 

(angļu The Threepenny Opera, vācu Die Dreigroschenoper, franču L’Opéra de quat’sous, krievu Трёхгрошовая опера)
vācu rakstnieka Bertolta Brehta (Bertolt Brecht) luga, kas sarakstīta un iestudēta 1928. gadā

Saistītie šķirkļi

  • Bertolts Brehts
  • “Kaukāza krīta aplis”
  • “Krietnais cilvēks no Sečuānas”

Satura rādītājs

  • 1.
    Vēsturiskais konteksts
  • 2.
    Sižeta galvenās līnijas
  • 3.
    Galvenās darbojošās personas
  • 4.
    Kompozīcija
  • 5.
    Uzbūves saturiskās īpatnības
  • 6.
    Darba pirmais izdevums, tulkojumi latviešu valodā
  • 7.
    Iestudējumi
  • Saistītie šķirkļi
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Vēsturiskais konteksts
  • 2.
    Sižeta galvenās līnijas
  • 3.
    Galvenās darbojošās personas
  • 4.
    Kompozīcija
  • 5.
    Uzbūves saturiskās īpatnības
  • 6.
    Darba pirmais izdevums, tulkojumi latviešu valodā
  • 7.
    Iestudējumi
Vēsturiskais konteksts

“Trīsgrašu opera” ir Bertolta Brehta 20. gs. 20. gadu daiļrades augstākais sasniegums, šīs desmitgades simbols un viens no populārākajiem rakstnieka darbiem vēlākajā teātru repertuārā. Šī luga atklāj svarīgus B. Brehta novatoriskās darbības aspektus, kas īpaši spilgti izpaudās posmā no 1924. gada līdz 1933. gadam, kad viņš bija cieši saistīts ar vācu modernisma teātra mākslinieciskajiem meklējumiem Berlīnē. Šajā periodā B. Brehts iedziļinājās citu autoru lugās un tiecās tās pārstrādāt, radot laikmetīgas versijas, interesējās par vēstures tematiku, sadarbojās ar līdzautoriem gan lugas teksta veidošanā, gan iestudēšanas posmā, kā arī tiecās pēc dažādu mākslas veidu sintēzes. “Trīsgrašu opera” ir veidota kā parodija par tradicionālo operas žanru un tai ir laikmetīgās operas iezīmes, tostarp saistība ar 20. gs. 20. gadu Vācijas aktualitātēm. Sižeta veidojuma pamatā ir 18. gs. angļu autora Džona Geja (John Gay) “Ubaga opera” (The Beggar’s Opera), kas tika radīta kā alternatīvs mēģinājums operas žanrā, iesaistot populāras melodijas un ikdienišķus sižeta motīvus. “Ubaga operas” pirmizrāde bija 1728. gadā, savukārt pēc Pirmā pasaules kara, 1920. gadā, to no jauna ar lieliem panākumiem uzveda Londonā. Dž. Geja libreta tekstu vācu valodā tulkoja Elizabete Hauptmane (Elisabeth Hauptmann), ar kuru B. Brehts cieši sadarbojās. Tiešais impulss jaunas teksta versijas radīšanai bija aktiera Ernsta Jozefa Aufrihta (Ernst Josef Aufricht) uzaicinājums piedāvāt atbilstošu materiālu, ar ko varētu tikt uzsākta viņa intendanta darbība Šifbauerdamas teātrī (Theater am Schiffbauerdamm) Berlīnē. B. Brehta ideja topošo intendantu pārliecināja, un tāpat rakstniekam izdevās kā vērtīgu sadarbības partneri projektam piesaistīt komponistu Kurtu Veilu (Kurt Weill). B. Brehta un K. Veila intensīvā kopdarbā 1928. gada vasarā tapa “Trīsgrašu operas” teksti un melodijas, kas seno sižetu pārvērta laikmetīgā mākslas darbā. Lai gan sākotnēji iestudējums tika pieteikts kā Dž. Geja darba jauna versija, ko tulkojusi E. Hauptmane un skatuvei adaptējis B. Brehts, izrādes muzikālās dramaturģijas veidošanā piesaistot K. Veilu, “Trīsgrašu opera” nepārprotami bija no sākotnējā parauga būtiski atšķirīgs veikums. Notikumu risinājums vācu versijā tika pietuvināts laikā, to aptuveni attiecinot uz 19. gs. nogali. Kā darbības vietu saglabājot Londonu, B. Brehts “Trīsgrašu operas” izveidē notikumus atsvešināja, lugu veidojot kā vispārinātu līdzību par procesiem sabiedrībā.

Sižeta galvenās līnijas

B. Brehta lugas svarīga iezīme ir sociālo mehānismu atklāsme, un tai pakārtots sižeta veidojums, kurā svarīgi ir tēlu grupu pretstati. Rakstnieks sižeta ievadījumam izvēlējās situāciju, kad ir izjaukts līdzsvars divu noziedzīgu grupējumu starpā. Vienu no tiem pārstāv laupītāji un bandīti, kas pulcējas ap Mekiju Nazi, savukārt otra grupējuma centrā ir par ubagu karali dēvētais Džonatans Džeremija Pīčems. Abi grupējumi izmanto atšķirīgus līdzekļus sava labuma iegūšanai, taču problēma rodas brīdī, kad neitrālu līdzāspastāvēšanu izjauc Mekija interese par Pīčema meitu Polliju. Kad Pīčems uzzina, ka viņa meita ir piekritusi precēt Mekiju Nazi, viņš saprot, ka viņa pozīcija un iespējas suverēnai rīcībai ir bīstami apdraudētas. Līdz ar to Pīčems ar Mekiju kļūst par sāncenšiem. Šajā kontekstā nozīmīga loma ir Londonas policijas šefam Braunam. Pīčems cenšas panākt, lai Brauns par izdarītajiem noziegumiem aizturētu Mekiju Nazi, taču situāciju sarežģī tas, ka Mekijs un Brauns ir ne tikai labi paziņas, bet arī seni kara biedri, kuri viens otru atbalsta. Sižeta gaitā Pīčems šantažē Braunu, piedraudot ar ubagu demonstrāciju karalienes kronēšanas laikā, ja Mekijs netiks aizturēts un atkal nogādāts cietumā, no kura vienreiz jau paguvis izbēgt. Braunam nākas piekāpties un arestēt savu draugu, kuram piespriests nāves sods pakarot. Tomēr sižeta atrisinājums ir parodisks. Sakarā ar karalienes kronēšanu tiek izsludināta apžēlošana, un finālā, kad Mekijs jau ir pie karātavām, ierodas karalienes sūtnis ar amnestijas vēsti, turklāt Mekijs tiek bagātīgi atalgots. B. Brehta satīra atklāj skepsi par taisnīguma iespēju sabiedrībā.    

Galvenās darbojošās personas

Ubagu karalis Pīčems un bandīts Mekijs Nazis lugā pārstāv divas atšķirīgas paaudzes. Pīčems izmanto skaidru, dzelžainu un nežēlīgu loģiku, ar kuru viņš pakļauj un pārrauga savus padotos. Kā atklājas jau lugas pirmajā ainā, Londona ir sadalīta dažādos sektoros, un tos kontrolē ar Pīčemu saistīti cilvēki, kuri iegūst līdzekļus, uzdodoties par ubagiem. Pīčems žēlojas par to, ka cilvēku žēlsirdība arvien mazinās, tomēr tā joprojām sagādā viņam galveno iztikas avotu. Savukārt Mekijs Nazis ir jauna laikmeta cilvēks, kurš rīkojas nekaunīgi un pat ciniski, atklāti izaicinot sabiedrības normas, turklāt paļaujas uz savu nesodāmību. Notikumu gaita šo pārliecību šķietami apstrīd, taču finālā tomēr apstiprina. Mekijs savu darbību salīdzina ar pilsonisko aprindu akceptēto banku biznesu un retoriski vaicā, kas gan ir bankas aplaupīšana salīdzinājumā ar bankas dibināšanu, iedzīvojoties no iekasētajiem procentiem. Mekijā līdz ar to parādās atsevišķas cēlā laupītāja iezīmes, turklāt viņš, atšķirībā no saviem bandas biedriem, izceļas arī ar manierēm un eleganci. Tomēr lugā tāpat uzsvērtas viņa nepievilcīgās īpašības, egoisms un pārspīlēta pašapziņa, kas liecina, ka B. Brehts Mekija tēlu nekādi neidealizē. Viena no “Trīsgrašu operas” personu intriģējošām iezīmēm ir tieši tā, ka līdzās var pastāvēt vispretējākās rakstura īpašības. Arī Pīčema meita Pollijai piemīt dažādas, šķietami savstarpēji par izslēdzošas iezīmes. Sākotnēji rodas priekšstats par naivu meiteni ar romantiskiem sapņiem, kura iemīlējusies Mekijā, tomēr darbības gaitā arvien atklājas pavisam citas īpašības, tostarp spēja kontrolēt situāciju un pavērst to savā labā, veikls aprēķins un izlikšanās spēja. Citos lugas tēlos dažādu rakstura iezīmju šķietama nesaderība parādās mazāk krasi, tomēr tā ir klātesoša. Spilgts tēls ir kroga Džennija, staigule, kura, neraugoties uz kopīgu pagātni, nodod Mekiju policijai. Arī policijas priekšnieka Brauna meita Lusija, kura izrādās Pollijas konkurente uz Mekija roku, spēj veikli manipulēt ar situāciju, cenšoties panākt sev vēlamo iznākumu. Brauns ir atkarīgs no citu vēlmēm, kam bieži gatavs pakļauties. Savukārt Pīčema kundzi vairāk nekā vīra biznesu, kam viņa drīzāk traucē nekā palīdz, interesē dažādas iespējas izklaidei. B. Brehta lugā nav neviena tēla, kas tieši rosinātu skatītāju līdzjūtību, tomēr neviena persona arī nav tēlota tikai ar nosodījumu. Turklāt rakstnieks ieteikumos aktieriem īpaši rosināja vairīties no tēlu klišejiskas atveides un to vienkāršojuma.

Kompozīcija

“Trīsgrašu operā” ir trīs cēlieni un katrā no tiem ir trīs ainas, veidojot simetrisku uzbūvi. Pirmajā ainā notiek iepazīstināšana ar Pīčema biznesa organizāciju un principiem, kas atklāti ar satīrisku atsvešinājumu. Savukārt otrajā ainā tēlotas Mekija un Pīčema meitas Pollijas kāzas zirgu stallī, kam reizē piemīt romantiskas un parodiskas noskaņas, jo kāzu viesi ir visai neizglītotie Mekija bandas locekļi. Tādējādi autors uzreiz iezīmējis gan abas centrālās tēlu nometnes, gan to konflikta pamatu. Abās pirmajās ainās īpaši raksturīgi, ka darbības vide tiek radīta un raksturota ainas gaitā, kā tas vispirms notiek, iepazīstinot ar dažādajiem ubagu tērpu modeļiem, ko savām vajadzībām izmanto Pīčema firma. Savukārt Mekija un Pollijas kāzu aina risināta, atklājot, kā zirgu stalli pamazām pilnībā pārvērš bandas salaupītās mēbeles, krāšņie galda piederumi un bagātīgais mielasts, kā arī apģērbi, kuros ietērpjas Mekija banda. Trešajā ainā, kas atkal norisinās Pīčema mājās, tiek spriests par notikušajām kāzām un iezīmēta tālāko notikumu gaita, jo Pīčems pieprasa, lai Pollija tūlīt šķiras no vīra, kā arī ir gatavs rīkoties, lai novērstu Mekija ietekmes palielināšanos. Tālākajos cēlienos vērojama dinamiska darbības vietu maiņa. Tēlots gan publiskais nams, kuru apmeklē Mekijs un tiek aizturēts, gan cietums, kurā satiekas divas ar Mekiju saistītās sievietes, Pollija un Lusija. Lugas noslēguma ainā Mekijs izmisīgi cenšas sagādāt naudu, ar ko uzpirkt cietuma uzraugu, taču neviens no bandas biedriem nav gatavs viņam palīdzēt. Īpaši efektīgi B. Brehts veidojis cēlienu nobeigumus. Lugas pirmo cēlienu noslēdz pirmais trīsgrašu fināls, ironiski atklājot cilvēku vēlmi attaisnot savu rīcību ar apstākļu radītu nepieciešamību. Tāpat ironiski veidoti abu pārējo cēlienu fināli, arī aina pie karātavām pēdējā cēlienā, kad Brauns kā karalienes sūtnis nes Mekija apžēlošanas vēsti.

Uzbūves saturiskās īpatnības

Lugas uzbūvē B. Brehts atklājis episkā teātra teorijā būtisko principu, ka svarīgāka par rezultātu ir notikumu gaita un tās kritiska analīze. Lugas tekstā pirms katras ainas remarkā dots īss tajā sagaidāmo norišu kopsavilkums. Autors arī paredzējis, ka pārbūves, kas notiek izrādes gaitā, ir daļēji redzamas, jo tās notiek aiz improvizēta priekškara, kas aizsedz tikai daļu no skatuves. Pirmuzvedumā, kura tapšanas laikā B. Brehts kopā ar režisoru, scenogrāfu un komponistu aizvien vēl strādāja pie teksta pilnveides, visu laiku redzams bija arī skatuves aizmugurē uz paaugstinājuma novietotais orķestris. Lugas dialogu veidojumā izceļama gan komunikācija personu starpā, gan sentences, kas pa daļai vērstas publikā, aktieriem distancējoties no atveidotajām personām, gan songi, ar ko lugas tēli komentē notiekošo un savu attieksmi pret to. Tekstu tapšanā B. Brehts iedvesmojās no 15. gs. franču dzejnieka Fransuā Vijona (François Villon) un 19. gs. angļu autora Radjarda Kiplinga (Rudyard Kipling) balādēm. Songu izpildījuma laikā bija paredzēts no pārējās darbības atšķirīgs apgaismojums, turklāt šajās un arī citās ainās izmantoti ironiska satura plakāti kā publikas atsvešinājums no notiekošā. Svarīga nozīme lugā ir Pīčema rīta korālim, jūras laupītāju Džennijas dziesmai, ko savās kāzās izpilda Pollija, attēlojot kādā Soho krodziņā novēroto, Mekija un Brauna tā sauktajai lielgabalu dziesmai, atceroties kopīgās gaitas karā, Pīčema kundzes dziedātajai balādei par miesaskārību, kā arī Pollijas un Lusijas greizsirdības duetam pie cietuma kameras, kurā ieslodzīts Mekijs. Šie songi, kas pēc lugas iestudējuma strauji kļuva ārkārtīgi populāri, veidoti dažādā stilistikā. Komponists K. Veils savā partitūrā izmantoja gan operas un operetes elementus, gan reliģisku korāli, atklājot arī džeza mūzikas spilgtas ietekmes. Īpaši populāra bija balāde par Mekiju Nazi, kas lugā iekļauta kā tālāko norišu prologs.

Darba pirmais izdevums, tulkojumi latviešu valodā

Luga “Trīsgrašu opera” 1928. gadā sākotnēji tika izdota kā hektografēts manuskripts, kas tika izmantots izrādes vajadzībām. Pirmiestudējuma tapšanas laikā teksts tika būtiski pārveidots, ko atspoguļo vēlāk tajā pašā gadā publicētais manuskripta variants. B. Brehta autorizēta teksta versija grāmatā tika iespiesta 1931. gadā. Tā ir arī vēlāko publikāciju pamatā, no kuriem autoritatīvākais ir komentēts B. Brehta darbu izdevums, kur “Trīsgrašu opera” iespiesta 1988. gadā izdotajā 2. sējumā. Daudzkārt atsevišķos izdevumos publicēts arī “Trīsgrašu operas” muzikālais materiāls. Latviešu valodā B. Brehta lugu tulkoja Aleksandrs Čaks un Eriks Ādamsons. Abu dzejnieku veiktais latviskojums izmantots Dailes teātra izrādē 1932. gadā. Vēlāk šo B. Brehta darbu tulkoja Bruno Saulītis, tas publicēts vācu rakstnieka lugu grāmatā “Izlase” 1961. gadā.    

Iestudējumi

“Trīsgrašu opera” ir viena no tām B. Brehta lugām, kas atklāj viņa daiļradē nozīmīgus idejiskos un stilistiskos principus, un reizē tā ir atraktīvs mākslas darbs, kas spējis piesaistīt un noturēt skatītāju uzmanību. Lugas popularitāti uzskatāmi parādīja jau tās pirmuzvedums Berlīnē, Šifbauerdamas teātrī, kura pirmizrāde bija 1928. gada 31. augustā. Izrādes režisors bija Ērihs Engels (Erich Engel), tās scenogrāfiju veidoja Kaspars Nēers (Caspar Neher), uzveduma sagatavošanā aktīvi piedalījās arī B. Brehts un K. Veils. Mekija lomu šajā iestudējumā atveidoja aktieris Haralds Paulsens (Harald Paulsen), Pīčemu – Ērihs Ponto (Erich Ponto), Pīčema kundzi – Roza Valeti (Rosa Valetti), Polliju – Roma Bāna (Roma Bahn), Dženniju – Lote Lēnja (Lotte Lenya). Pirmajam uzvedumam īsā laikā sekoja daudzi citi iestudējumi. Jau pirmajā sezonā kopējais lugas izrāžu skaits dažādos teātros pārsniedza četrus tūkstošus, savukārt līdz 1933. gadam visā Eiropā luga tika izrādīta vairāk nekā 10 000 reižu. Viena no rosinošākajām interpretācijām pēc Otrā pasaules kara, ko augstu novērtēja arī autors, bija režisora Džordžo Strēlera (Giorgio Strehler) 1956. gadā Milānas Mazajā teātrī (Piccolo Teatro) veidotais “Trīsgrašu operas” iestudējums. Jau 20. gs. 30. gados uzreiz pēc pirmajiem fenomenālajiem lugas panākumiem tika sākts darbs pie filmas versijas. Tās scenārija tapšanā sākotnēji iesaistījās arī B. Brehts, tomēr pēc konfliktiem ar uzņemšanas grupu sadarbību pārtrauca. Režisora Georga Vilhelma Pabsta (Georg Wilhelm Pabst) veidotais ekranizējums tika pabeigts un izrādīts 1931. gadā. Pēc došanās bēgļu gaitās 1933. gada janvārī B. Brehts pa daļai finansiālu apsvērumu dēļ, izmantojot lugas sižetu, uzsāka darbu pie prozas versijas veidošanas. Viņa sacerētais “Trīsgrašu romāns” (Dreigroschenroman) tika izdots 1934. gadā.   

Latviešu teātrī B. Brehta un K. Veila “Trīsgrašu opera” pirmo reizi izrādīta 1932. gadā Dailes teātrī Eduarda Smiļģa režijā. Mekija lomā bija aktieris Kārlis Pabriks, Pīčems – Augusts Mitrēvics, Lusija – Lilita Bērziņa. 1965. gadā B. Brehta darbs tika iestudēts divreiz, vispirms Liepājas teātrī Irmgardes Mitrēvices režijā ar Leonīdu Locenieku Mekija lomā, bet pēc tam arī Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī. Šī uzveduma režisors bija Alfrēds Jaunušans, Mekija lomā Imants Adermanis, Pīčema tēlotājs bija Edgars Zīle, vēlāk Karps Klētnieks, Lusija – Antra Liedskalniņa, Džennija – Lilija Freimane. 1997. gadā B. Brehta un K. Veila darbu Dailes teātrī iestudēja Arnis Ozols. Mekiju izrādē atveidoja aktieris Ģirts Ķesteris, Pīčemu – Jānis Paukštello, Pollijas lomā bija Rēzija Kalniņa. 2003. gadā Nacionālā teātra repertuārā tika iekļauta “Trīsgrašu operas” izrāde, kas tapa sadarbībā ar teātra grupu United Intimacy. Izrādes režisors bija Viesturs Kairišs, Mekija lomā bija Ivo Martinsons, Pīčems – Uldis Dumpis, Pīčema kundze – Ilze Rūdolfa, Brauns – Ivars Puga, Pollija – Maija Doveika, Lusija – Daiga Kažociņa.    

Saistītie šķirkļi

  • Bertolts Brehts
  • “Kaukāza krīta aplis”
  • “Krietnais cilvēks no Sečuānas”

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Brecht, B. ‘Die Dreigroschenoper’, B. Brecht, Große Kommentierte Berliner und Frankfurter Ausgabe, Band 2, Stücke 2, Frankfurt am Main, Suhrkamp, 1988, S. 229–308., S. 424–446.
  • Fuegi, J., ‘The Zelda syndrome: Brecht and Elisabeth Hauptmann’, in P. Thomson and G. Sacks (eds.), The Cambridge Companion to Brecht, Cambridge, Cambridge University Press, 1994, pp. 104–116.
  • Luchessi, J., ‘Die Dreigroschenoper’, A. Kugli und M. Opitz, Brecht-Lexicon, Stuttgart, Weimar, J. B. Metzler, 2006, S. 77–79.
  • McNeff, S., ‘The Threepenny Opera’, in P. Thomson and G., Sacks (eds.), The Cambridge Companion to Brecht, Cambridge, Cambridge University Press, 1994, pp. 56–67.
  • Ulberte, L., ‘Bertolts Brehts’, S. Radzobe (sast.), 20. gadsimta teātra režija pasaulē un Latvijā, Rīga, Jumava, 2002, 555.–557. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Benedikts Kalnačs "“Trīsgrašu opera” ". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/264884-%E2%80%9CTr%C4%ABsgra%C5%A1u-opera%E2%80%9D%C2%A0 (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/264884-%E2%80%9CTr%C4%ABsgra%C5%A1u-opera%E2%80%9D%C2%A0

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana