Eiropijs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Eu un atrodas 6. perioda f-blokā. Eiropija relatīvā atommasa ir 151,964, un tā atoms sastāv no 63 protoniem un 63 elektroniem (elektronu konfigurācija [Xe]4f⁷6s²). Eiropijs pieder pie lantanoīdu jeb retzemju elementu grupas. Eiropijs ir mīksts, sudrabaini spīdīgs metāls, līdzīgs svinam. Tas ir viens no retāk sastopamajiem retzemju metāliem un arī ķīmiski aktīvākais no tiem. 

Netālu no Bastnēsas pilsētas Zviedrijā tika atklāts jauns minerāls, kuru nodēvēja par cerītu. 100 gadu ilgi pētījumi atklāja septiņus jaunus elementus, kas bija sastopami cerītā. Eiropijs bija pēdējais no šiem jaunajiem elementiem, ko izdevās identificēt. Eiropija vēsture sākas ar cērija atklāšanu 1803. gadā. No cērija zviedru ķīmiķis Karls Gustavs Mūsanders (Carl Gustaf Mosander) spēja iegūt jaunus elementus – lantānu un didīmu. Didīms izrādījās galvenokārt divu elementu – prazeodīma un neodīma – maisījums. Didīma paraugā tika atrasts vēl viens elements – samārijs. Tomēr vēlāk izrādījās, ka samārija paraugs arī nav viens tīrs elements, un 1886. gadā šveiciešu ķīmiķis Žans Šarls Galisārs de Mariņaks (Jean Charles Galissard de Marignac) no tā spēja izdalīt vēl vienu retzemju elementu – gadolīniju. Analizējot samārija atomu spektru, joprojām varēja redzēt neizskaidrojamas līnijas, kas liecināja par vēl kāda jauna elementa klātbūtni. Galu galā 1901. gadā franču ķīmiķis Ežēns Anatols Demarsē (Eugène-Anatole Demarçay), veicot rūpīgu samārija-magnija nitrāta kristalizācijas procesu, atdalīja vēl vienu jaunu elementu, ko viņš nosauca par eiropiju par godu pasaules daļai – Eiropai. 

Eiropijs Zemes garozā nav sastopams lielā daudzumā. Tā koncentrācija nepārsniedz aptuveni vienu daļu uz miljonu, kas padara eiropiju par vienu no visretāk sastopamajiem retzemju elementiem. Visizplatītākie eiropija rūdu avoti ir monacīts, bastnazīts un gadolinīts. Eiropiju iegūst no retzemju minerāliem (monacīta un bastnazīta), kas ir arī visu pārējo lantanoīdu avoti. Eiropijs nav šo rūdu galvenā sastāvdaļa, taču tajās ir sastopams iegūstamā daudzumā. Monacīts satur visus retzemju elementus, bieži vien ir koncentrācijā līdz 50 %. Monacītu var atrast upju smiltīs Indijā, Brazīlijā un Dienvidāfrikā. Bastnazīta atradnes sastopamas Mohaves tuksnesī Kalifornijā. 

Eiropijam dabā sastopami divi izotopi: eiropijs-151 (47,8 %) un eiropijs-153 (52,2 %). Lai gan eiropijs-151 ir pieskaitāms pie stabiliem izotopiem, tas tomēr ir radioizotops ar ļoti garu pussabrukšanas periodu – vairāk nekā 1,7×10¹⁸ gadi. Bez dabiskā radioizotopa eiropijam ir zināmi un raksturoti vairāk nekā 30 mākslīgie radioizotopi, no kuriem visstabilākie ir eiropijs-150 ar pussabrukšanas periodu 37 gadi, eiropijs-152 ar pussabrukšanas periodu 13,5 gadi, eiropijs-154 ar pussabrukšanas periodu 8,6 gadi un eiropijs-155 ar pussabrukšanas periodu 4,8 gadi. Lielākajai daļai pārējo radioaktīvo izotopu pussabrukšanas periods ir īsāks par 10 sekundēm. Nevienam no eiropija radioaktīvajiem izotopiem nav komerciāla pielietojuma. 

Eiropijs ir mīksts, sudrabaini spīdīgs metāls, kas ir līdzīgs svinam. Eiropijam ir spoža, spīdīga virsma. Tam ir izteikta tendence absorbēt neitronus, kas padara to noderīgu kodolenerģijas ražošanā. Eiropija viršanas temperatūra ir 1529 ºC, tā kušanas temperatūra ir 822 ºC. Eiropija blīvums ir 5,24 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Eiropija atoma kovalentais rādiuss ir 183 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība nav zināma. 

Eiropijs ir ķīmiski visaktīvākais no visiem lantanoīdiem. Eiropijs gaisā ātri oksidējas un strauji reaģē ar ūdeni. Uzkarsējot līdz aptuveni 180 °C temperatūrai, tas spontāni aizdegas. Eiropijs reaģē ar aukstu ūdeni, veidojot eiropija hidroksīdu (Eu(OH)₃). Eiropijs visbiežāk savienojumos sastopams ar oksidēšanās pakāpi +3. Ja salīdzina ar citiem lantanoīdiem, eiropijs sastopams arī ar oksidēšanās pakāpi +2, kas ir diezgan stabila. Aktīvi reaģē ar minerālskābēm, veidojot šķīstošus sāļus. 

Tā kā gandrīz visas eiropija praktiskās pielietošanas formas ir saistītas ar tā luminiscējošajām īpašībām, eiropija oksīds (Eu₂O₃) ir visbiežāk satopamā komerciālā eiropija forma. Visizplatītākais eiropija savienojumu pielietojums ir luminoforu (fosforu) ražošanā. Fosfori, kas satur eiropija savienojumus, izstaro sarkanu gaismu. Eiropijs tiek izmantots eiro banknošu drukāšanā. Tas spīd sarkanā krāsā ultravioletajā (UV) gaismā, un viltojumus var atklāt pēc sarkanā spīduma neesamības. Eiropija oksīdam ir svarīga loma krāsu televizoru un datoru ekrānu ražošanā kā luminoforam, kas izstaro tīri sarkanu gaismu. Tieši šis sarkanais spektrs ir iemesls, kāpēc eiropiju izmanto arī zemas enerģijas spuldzēs, lai radītu dabiskāku, siltu apgaismojumu (pretstatā aukstajai fluorescējošajai gaismai). Eiropiju pievieno arī dzīvsudraba tvaika lampām, lai ielu apgaismojums izskatītos dabiskāks. Eiropija oksīda fosforus izmanto arī pastmarku drukāšanā. Šie fosfori ļauj mašīnām identificēt pastmarku un noteikt tās vērtību. Eiropijs ļoti labi absorbē neitronus, tāpēc tas ir vērtīgs kodolreaktoru vadības stieņos. Eiropija dopēts plastmasas materiāls tiek izmantots arī lāzeru tehnoloģijā. Medicīnā eiropiju izmanto, pateicoties tā ļoti izteiktajai luminiscencei, ko iespējams pievienot kā marķieri sarežģītām bioķīmiskām vielām.