Vardarbības jēdziens ir kontekstuāls ‒ balstoties sabiedrības interpretācijā, vardarbība var būt gan attaisnojama, gan nosodāma, tādēļ vardarbības jēdziena lietošanā jāņem vērā sociālie, kultūras, politiskie un citi aspekti. Vardarbības jēdzienam nav vienotas izpratnes, jo dažādās sabiedrībās un kultūrās pastāv atšķirīgas vērtības un normas.

Vardarbība ir transformējusies no dabiskas ikdienas dzīves sastāvdaļas (pirmatnējās sabiedrībās) līdz morālam jautājumam un sistēmiskai problēmai, kas ir dziļi iestrādāti institūcijās un kultūrā. Vardarbības koncepts laika gaitā attīstījās, jo, sabiedrībām kļūstot sarežģītākām, radās nepieciešamība saprast, izvērtēt un kontrolēt kaitnieciskās rīcības.

Vardarbības pētniecība ir sarežģīts un daudzškautņains process, kurā pastāv dažādi teorētiskie ietvari. Definējot vardarbību, sabiedrība nosaka, kā tā stāsta stāstus, veido likumus, sadala resursus, strukturē varu, nodrošina taisnīgumu.

Sabiedrībām kļūstot sarežģītākām, radās nepieciešamība vardarbību konceptualizēt ‒ apzināties, ka tā ir ne tikai fizisks vardarbības akts, bet gan rīcība ar jēgu, kontekstu un sekām. Tika radīti likumi, kas noteica, kāda veida vardarbība bija pieņemama (piemēram, sods vai karš) un kāda ne (piemēram, zādzība vai slepkavība). Vardarbības definēšana palīdzēja nošķirt likumīgi pamatotu spēka pielietošanu (piemēram, valsts aizsardzība) un nelikumīgu spēka pielietošanu. Radās nepieciešamība izveidot morālās un tiesiskās robežas. Tika novērots, ka vardarbībai pastāv arī neredzamās formas. Tās tika izdalītas kā strukturālā (nabadzība, rasisms, nevienlīdzība) un simboliskā (valoda, stereotipi, sabiedrības normas) vardarbība. Vardarbības izpratne palīdz uzlabot pastāvošo kārtību, to mainot.

Vardarbība ir sarežģīta parādība, kas ietver nenoteiktību un neviennozīmību attiecībā uz kādas pastāvošās kārtības sagraušanu un radīšanu, tādēļ vardarbības skaidrošanā lielākoties tiek izmantota epistomoloģiskā pieeja ‒ vardarbība tiek definēta, balstoties zināšanās par to. Savukārt zināšanām ir jābūt pamatotām, patiesām.

Pastāv divi galvenie veidi, kā var interpretēt vardarbību: vardarbība kā spēka pielietojums vai vardarbība kā pārkāpums. Ja vardarbību definē kā tīšu pārmērīgu vai destruktīvu spēka pielietošanu, tad vardarbība tiek aplūkota tās šaurākā konceptā, ko dēvē par minimālistisko vardarbības koncepciju. Ja vardarbību definē kā tiesību pārkāpumu, tad vardarbība tiek aplūkota tās plašākā konceptā, ko dēvē par visaptverošo vardarbības koncepciju.

Vardarbības teorijas aplūko vardarbību divos galvenajos veidos – vardarbība kā reakcija uz kādu notikumu vai parādību un vardarbība kā līdzeklis, lai sasniegtu mērķi.

Lai pilnīgāk izprastu vardarbību, tā ir jāaplūko no dažādām teorētiskajām perspektīvām dažādās nozarēs (piemēram, psiholoģijā, socioloģijā), kas sniedz ieskatu vardarbīgas uzvedības iemeslos individuālā un sabiedrības līmenī.

Psiholoģiskās perspektīvas individuālā līmenī ietver psiholoģijas teorijas, kas galveno uzmanību pievērš mentāliem procesiem, personības iezīmēm un mācīšanās pieredzēm, kuras indivīdos rada noslieci uz vardarbīgu uzvedību. Piemēram, sociālās mācīšanās teorija skaidro, ka vardarbīga rīcība ir iemācīta, novērojot un atdarinot citus, īpaši vidēs, kur agresija ir normalizēta.

Sociālās struktūras un kultūras konteksts veido vardarbīgu rīcību. Ekonomiskā nevienlīdzība, sociālā integrācija, kopienas dinamika ir īpaši svarīga vardarbības izpratnei. Konflikta teorija skaidro, kā varas attiecības un cīņa par pieejamajiem resursiem var novest pie vardarbības.

Vardarbību var skatīt arī caur simboliskā interakcionisma teoriju, komunikatīvās rīcības teoriju, racionālās izvēles teoriju, evolūcijas teoriju, kas uzskata, ka sabiedrības pakāpeniski mainās no vienkāršām uz sarežģītāk formām.

Senajās cilšu kopienās vardarbība lielākoties saistījās ar izdzīvošanu – aizsargājoties no uzbrucējiem, nodrošinot pārtiku un aizstāvot vai paplašinot teritoriju. Pastāvēja iekšējie grupu konflikti, taču tie netika uztverti kā vardarbība tajā nozīmē, kā tas tiek saprasts mūsdienās, jo nepastāvēja morālā vai tiesību sistēma, kas to izvērtēja. Vardarbība bija daļa no ikdienas dzīves.

Antīkajās civilizācijās (piemēram, Mezopotāmija, Grieķija, Roma) sabiedrības kļuva sarežģītākas un vardarbība tika institucionalizēta – radās likumi, sodu sistēmas. Piemēram, antīkajā Romā gladiatoru cīņas normalizēja publisku, ritualizētu vardarbību. Tādi filozofi kā Platons (Πλάτων) un Aristotelis (Ἀριστοτέλης) aizsāka diskusiju par karu un taisnīgumu, liekot pamatus domai par vardarbību kā morālu problēmu. Dažādi reliģiskie teksti bieži attēloja vardarbību, taču vienlaikus norādot morālo ietvaru, kad vardarbība bija pamatota.

Viduslaikos vardarbība bija cieši saistīta ar reliģiju (piemēram, krusta kari, ķeceru sodīšana). Radās jēdziens “tikai karš”, kas mēģināja skaidrot, kad vardarbība bija morāli pieņemama. Valsts vara izmantoja vardarbību kā kontroles mehānismu (publiski nāves sodi, spīdzināšana u. c.), un kopienas to uztvēra kā rīcību, kas ir dievišķi apstiprināta.

Apgaismības laikmeta (17.–19. gs.) domātāji, piemēram, Tomass Hobss (Thomas Hobbes), Džons Loks (John Locke) un Žans Žaks Ruso (Jean Jacques Rousseau), sāka pētīt vardarbību kā daļu no indivīda dabas un sociālā kontrakta. Vardarbību sāka uztvert ne tikai kā rīcību, bet arī kā prāta vai civilizācijas neveiksmi. Radās idejas par cilvēktiesībām, kas dažus vardarbības veidus (piemēram, verdzību vai koloniālo vardarbību) sāka uzskatīt par morāli nepieņemamiem.

20. gs. kari, genocīdi, atombumbas izmantošana piespieda sabiedrību aplūkot vardarbību citā kontekstā. Pasaule piedzīvoja nevardarbīgu kustību pieaugumu, kas izmainīja to, kā cilvēki uztver pretošanos un morālo autoritāti. Vardarbība tika pētīta dažādos aspektos. Piemēram Hanna Ārente (Hannah Arendt) radīja nošķīrumu starp varu un vardarbību, Francs Fanons (Frantz Omar Fanon) aplūkoja koloniālo vardarbību kā internalizētu un transformējošu, savukārt Mišels Fuko (Michel Foucault) aprakstīja, kā modernās sabiedrības redzamas vardarbības vietā bieži izmanto “disciplināro” varu.

21. gs. vardarbība tiek skatīta vēl plašākā kontekstā – strukturālā vardarbība (nabadzība, rasisms, nevienlīdzība, kas kaitē indivīdam bez tieša fiziska spēka), kulturālā vardarbība (simboli, valoda, normas, kas leģitimizē vai slēpj kaitniecību), digitālā vardarbība (zākāšana tiešsaistē, kibermobings u. c.). Aktuāli kļuvuši jautājumi arī par valsts vardarbību pret tās pilsoņiem, policijas brutalitāte, vardarbība dažādu etnisko, kultūras faktoru, dzimuma dēļ.

Tā kā vardarbības jēdziens ir sociāli, politiski un morāli veidots un vardarbība nav tikai fizisks akts, pastāv dažādas pretrunas.

Vardarbība kā destrukcija vai radīšana, piemēram, aplūkojot revolūcijas, kurās tiek sagrauta pastāvošā politiskā kārtība – no vienas puses tā ir destruktīva rīcība, taču no citas – rada iespēju sociālām pārmaiņām;

Tāpat koncepcija ietver pretrunas par vardarbību kā sliktu rīcību vai vardarbību kā nepieciešamu rīcību. Piemēram, nogalināšana kara laikā var tikt uztverta kā varonīga rīcība, kamēr nogalināšana ikdienā ir slepkavība;

Pastāv pretrunas starp legālu un nelegālu vardarbību. Piemēram, ja protesta laikā protestētājs met akmeni veikala skatlogā, tā ir nelegāla vardarbība, kamēr valsts iestāžu rīcība, lietojot ūdens strūklu pret protestētājiem, var tikt uztverta kā legāla vardarbība kārtības atjaunošanai.

Pretrunas veido redzama un neredzama vardarbība, piemēram, nevienlīdzības izraisīta nabadzība var saīsināt dzīvildzi, taču tā nešķiet tik vardarbīga kā fizisks sitiens.

Tīša un netīša vardarbība ‒ piemēram, valdība, kas samazina veselības aprūpes finansējumu, iespējams, neplāno tīšu kaitējumu, taču, ja šis samazinājums izraisa kāda veselības stāvokļa pasliktināšanos, to var uzskatīt par vardarbību.

Objektīva realitāte un kulturāla interpretācija ‒ piemēram, bērnu pēršana dažās sabiedrībās tiek uztverta kā norma, kamēr citās tā ir pilnībā nepieņemama.

Nosodāma un slavējama vardarbība ‒ piemēram, vardarbība tiek nosodīta likumdošanā un ētikā, taču tiek slavināta spēlfilmās, sportā, video spēlēs un citur.

Vardarbības jēdziens ietekmē to, kā sabiedrības funkcionē un kā cilvēki mijiedarbojas gan kultūrā, gan politikā, gan ekonomikā, gan citās jomās, jo vardarbības izpratne ietekmē, kā mēs uz to reaģējam, to attaisnojam vai cīnāmies ar to.

Kultūrā tas veido normas, saziņas līdzekļus un nozīmi. Vardarbības jēdziens iezīmē, ko kultūra akceptē, ko slavē un no kā baidās.

Sociālajā jomā tas definē to, kas sabiedrībā tiek iekļauts, kas izslēgts, kā mēs izprotam apspiešanu, netaisnību un privilēģiju. Vardarbības jēdziens nosaka, ko sabiedrība aizsargā un ko izstumj, piemēram, definējot rasismu kā vardarbību, marginalizētās grupas gūst atpazīstamību un tiesības, kuras iepriekš nebija definētas.

Politikā vardarbības jēdziena definēšana leģitimizē varu un pretošanos. Tas palīdz ieraudzīt arī sistēmisku vardarbību pret konkrētām sabiedrības grupām.

Ekonomikā vardarbības jēdziens palīdz izprasts nabadzību, nevienlīdzību un ekspluatāciju, jo lietas, kas ārēji neizskatās vardarbīgas, var saīsināt dzīvildzi un ierobežot iespējas tikpat lielā mērā kā fizisks spēks.

Izglītībā un pētniecībā šīs pretrunas liek pētniekiem uzdot jaunus jautājumus par vispārpieņemtajām normām un aplūkot varas struktūras, naratīvus un pētīt neredzamo vardarbību, piemēram, vides ietekmi uz indivīdu.