Johans Daniels Felsko bija Rīgas pilsētas arhitekts historisma periodā. Savas ilgās karjeras laikā projektēja Rīgas pašvaldības vajadzībām būvētas ēkas un darbojās pie pilsētas attīstības plānu izstrādes. J. D. Felsko radošā mantojuma nozīmīgāko daļu veido 19. gs. 50. un 60. gados īstenotie sabiedrisko ēku arhitektūras projekti: neogotikas un apaļloka stila dievnami, neorenesanses stila skolas. Rīgas pilsētplānošanas vēsturē izcilu nozīmi ir ieguvis Rīgas aizsargvaļņu un esplanādes teritorijas pārbūves projekts, ko 1856.–1857. gadā J. D. Felsko izstrādāja kopā ar inženieri Oto Dīci (Otto Dietze), paredzot teritorijas funkcionālo zonēšanu – jaunas dzīvojamās un sabiedriskās apbūves un apstādījumu veidošanu bulvāru lokā abpus pilsētas kanālam, komerciālas apbūves veidošanu Daugavas krastmalā un noliktavu būvniecību Spīķeru kvartālos jaunās dzelzceļa stacijas tuvumā.

J. D. Felsko tēvs bija mūrnieks Johans Jakobs Felsko (Johan Jakob Felsko, arī Felskavs, Felskau), kurš dzimis Kēnigsbergā un ieceļojis Rīgā no Lībekas, māte Terēze Luīze Felsko (Therese Luise Felsko), dzimusi Heidemane (Heydemann), bija no Bārbeles (Barbern) muižas.

Pirmo izglītību J. D. Felsko ieguva Rīgā – no 1823. līdz 1829. gadam mācījās privātskolā. Līdz 1832. gadam viņš apguva mūrnieka arodu pie sava krusttēva, Rīgas pilsētas būvmeistara Johana Daniela Gotfrīta (Johann Daniel Gottfriedt) un tehnisko rasēšanu pie Vidzemes guberņas arhitekta Jūliusa Ādolfa Špacīra (Julius Adolph Spazier). Kā zellis J. D. Felsko no 1832. gada ceļoja pa Eiropu un uzturējās Kēnigsbergā, Varšavā, Poznaņā, Berlīnē, Lībekā un Kopenhāgenā, kur no 1835. līdz 1840. gadam studēja Karaliskajā daiļo mākslu akadēmijā (Det Kongelige Akademi for de Skønne Kunster). 1838. gada vasarā J. D. Felsko īslaicīgi atgriezās Rīgā, kur iesaistījās Rīgas Svētā Pētera baznīcas remontdarbos un sagatavoja baznīcas torņa smailes tehniskā stāvokļa atskaiti Rīgas rātei, un saņēma Rīgas rātes stipendiju, lai rudenī turpinātu studijas ārzemēs. Kopenhāgenas Karaliskās daiļo mākslu akadēmijas 1839. gada izstādē J. D. Felsko par izstrādāto arsenāla projektu saņēma sudraba medaļu un 1840. gadā pabeidza studijas.

1841. gadā J. D. Felsko atgriezās Rīgā, 1842. gadā nokārtoja mūrniekmeistara pārbaudījumu un kļuva par Rīgas pilsētas Mazās ģildes locekli.

J. D. Felsko 1842. gadā salaulājās ar Georgīni Vilhelmīni Grosu (Georgine Wilhelmine Grooss) no Kopenhāgenas, un abu laulībā dzima divas meitas un seši dēli, to vidū Karls Felsko (Carl Johann Felsko), kurš kļuva par arhitektu, un Oskars Felsko (Oscar Daniel Eduard Felsko), kurš kļuva par gleznotāju.

Lai iegūtu tiesības būt par diplomētu arhitektu un veidot valsts ierēdņa karjeru, J. D. Felsko 1851. gadā ieguva ārpusklašu mākslinieka grādu būvmākslā Pēterburgas Imperatora mākslas akadēmijā (Императорская Академия художеств в Санкт-Петербурге), izstrādājot kvalifikācijas darbu – projektu savrupmājai, kas paredzēta izīrēšanai.

No 1841. gada J. D. Felsko sāka saņemt pirmos ēku projektēšanas pasūtījumus Rīgā un piedalīties pilsētas mākslas dzīvē – viņa arhitektūras projektu zīmējumi bija iekļauti “Pirmajā vietējo mākslinieku gleznu izstādē” (Erste Gemäldeausstellung inländischer Künstler), ko 1842. gadā rīkoja Rīgas literāri praktiskā pilsoņu savienība (Literärisch-Praktische Bürgerverbindung).

1843. gadā J. D. Felsko stājās Rīgas rātes dienestā. Vispirms strādāja par pilsētas būvmeistara Jakoba Grēna (Jakob Graen) asistentu, bet no 1844. gada – par Rīgas rātes kases kolēģijas būvmeistaru jeb pilsētas būvmeistaru (Stadtbaumeister). No 1852. gada pilsētas būvmeistara amatu pārdēvēja par pilsētas arhitekta (Stadtarchitekt) amatu, un J. D. Felsko vēsturē iegāja kā pirmais Rīgas pilsētas arhitekts. Šo amatu viņš turpināja ieņemt līdz 1879. gadam, kad Rīgā tika ieviesta jauna pilsētas pārvaldes sistēma, dibināta Rīgas pilsētas būvvalde (Rigasches Bauamt) un Rīgas pilsētas arhitekta amatā stājās Reinholds Šmēlings (Reinhold Georg Schmaeling).

Kā pilsētas arhitektam J. D. Felsko bija pienākums izstrādāt arhitektūras projektus un gatavot būvniecības tāmes Rīgas rātes pasūtītajiem jaunbūvju un pārbūvju projektiem plašā teritorijā: Rīgas pilsētā, priekšpilsētās un arī tās lauku īpašumos. Pie viņa par palīgu no 1864. gada ilgstoši strādāja arhitekts Karls Neiburgers (Carl David Neuburger), no 1875. gada – arhitekts Gvido fon Čarnockis (Guido von Czarnocki).

1858. gadā J. D. Felsko piedalījās Rīgas Tehniskās biedrības (Technischer Verein zu Riga) dibināšanā. 19. gs. 70. gados J. D. Felsko strādāja par vērtētāju Rīgas pilsētas savstarpējā mūra ēku ugunsapdrošināšanas biedrībā (Riga städtische Gesellschaft zur gegenseitigen Versicherung von steinernen Gebäuden gegen Feuersgefahr). Arī savos pensijas gados J. D. Felsko turpināja aktīvi piedalīties profesionālajā un sabiedriskajā dzīvē, piemēram, piedalījās dažādās komisijās, veica Doma muzeja (Dommuseum, mūsdienās – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs) celtniecības virsuzraudzību (1888–1889). 1879. gadā J. D. Felsko piedalījās Rīgā pirmās arhitektu profesionālās organizācijas – Pirmās Rīgas arhitektu biedrības – dibināšanā un kopā ar R. Šmēlingu ieņēma biedrības priekšsēdētāja Jūliusa fon Hāgena (Julius August von Hagen) vietnieka amatu (šī arhitektu biedrība sākotnēji darbojās jaunizveidotās Rīgas pilsētas būvvaldes uzdevumā, taču biedrības aktivitātes jau pēc pāris gadiem apsīka).

Rīgas aizsargvaļņu un esplanādes teritorijas pārbūves projekts (1857, nav apstiprināts; īstenots ar izmaiņām).

Rīgas rātsnama pārbūve un paplašināšana (1845–1850, ēka nav saglabājusies); Rīgas pilsētas bāreņu patversmes pārbūve Kaļķu ielā (1845–1846, ēka nav saglabājusies); Melngalvju nama pārbūve (1857–1859, ēka nav saglabājusies); Svētā Jāņa ģildes nams jeb Mazā ģilde (1864–1866).

Reālģimnāzija (mūsdienās – Rīgas Valsts 1. ģimnāzija) Raiņa bulvārī 8 (1865–1867, pārbūve 1874); Rīgas pilsētas reālskola (mūsdienās – Rīgas Valsts 2. ģimnāzija) Krišjāņa Valdemāra ielā 1 (1876–1879); Rīgas Amatnieku biedrības amatniecības skola (mūsdienās – Rīgas centra daiļamatniecības pamatskola) Aspazijas bulvārī 34 (1876–1877).

Rīgas Svētā Jāņa baznīcas tornis (1849–1850); Rīgas Svētā Mārtiņa baznīca (1850–1852; vēlāk pārbūvēta); Piņķu (mūsdienās Babītes) Svētās Annas baznīca (1852–1854); Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīca (1853–1859); Viļķenes Svētās Katrīnas baznīca (1859–1867; vēlāk pārbūvēta); Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes baznīca (1863–1869); Salas Svētā Jāņa baznīca (1864–1873); Sarkandaugavas Svētā Trīsvienības baznīca (1874–1878).

Rīgas pilsētas slimnīcas komplekss (mūsdienās – Rīgas 1. slimnīca) Bruņinieku ielā 5 (1870–1879; vēlāk paplašināts); Firsa Sadovņikova (Фирс Миронович Садовников) vārdā nosauktā labdarības iestāde (mūsdienās – Veselības centrs) Rīgā, Sadovņikova ielā 20 (1874–1876; vēlāk pārbūvēta).

Bijušais J. D. Felsko nams Rīgā, Elizabetes ielā 49 (ne agrāk par 1858); bijušais namdara Johana Vernera (Johann Ferdinand Werner) nams Rīgā, Ģertrūdes ielā 7 (1878); bijušais tirgotāja Oskara Jakša (Oskar Jaksch) nams Antonijas ielā 2 (1879); bijušais uzņēmēja A. J. F. Jakoba (A. J. F. Jacob) nams Rīgā, Brīvības iela 71 (1879); Ūlu muižas pils (Schloss Uhla) pie Pērnavas (1859–1860; ēka nav saglabājusies).

Savas ilggadējās karjeras laikā J. D. Felsko ieguva vairākas ierēdniecības pakāpes: no 1855. gada –kolēģijas reģistrators, no 1858. gada – guberņas sekretārs, no 1861. gada – kolēģijas sekretārs, no 1864. gada – titulārpadomnieks. Apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni, Svētās Annas III šķiras ordeni un bronzas medaļu “Krimas kara piemiņai”. 1900. gadā Rīgas Arhitektu biedrība (Architektenverein zu Riga) iecēla J. D. Felsko par biedrības goda locekli.

J. D. Felsko portrets tika iekļauts grupas portretā “Rīgas nocietinājuma vaļņu nojaukšanas atklāšanas svinības 1857. gada 15. novembrī”, ko 1899. gadā gleznoja Jūliuss Gotfrīds Zīgmunds (Julius Gottfried Siegmund) un kas no 1901. gada atradās Doma muzeja portretu galerijā (Porträtgallerie, mūsdienās – Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijā) – J. D. Felsko attēlots gleznas priekšplānā, labajā pusē, ar ordeni pie kreisās krūts, stāvam līdzās Mazās ģildes eltermanim Johanam Meinhartam (Johann Christian Friedrich Meinhardt) un mākslas kolekcionāram Domeniko de Robiāni (Domenico de Robbiani).

J. D. Felsko projektētās ēkas ir iekļautas Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Rīgas pilsētas bulvāru loks, kura apbūves kvalitāti galvenokārt noteica J. D. Felsko izstrādātais Rīgas aizsargvaļņu un esplanādes teritorijas pārbūves projekts, mūsdienās ir daļa no valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa – Rīgas pilsētas vēsturiskā centra teritorijas, ko 1997. gadā Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) atzina par Pasaules mantojuma vietu (World Heritage Site). Būtiska daļa šīs teritorijas vēsturiskās apbūves, kas ir atzīta par īpašas nozīmes universālu vērtību, ir veidojusies laikā, kad J. D. Felsko ieņēma Rīgas pilsētas arhitekta amatu un ietekmēja pilsētas apbūves kvalitāti.