Tiesību bils tika pieņemts 1689. gada decembrī pēc Slavenās revolūcijas (Glorious Revolution, 1688–1689), kuras rezultātā tika gāzts karalis Džeimss II (James II Stuart), un Orānijas princis Viljams (William of Orange) un princese Marija (Mary; no Stjuartu, Stuart, dinastijas) tika aicināti kļūt par monarhiem.

Tiesību bils ietver detalizētu apsūdzību karalim Džeimsam II, t. i., kādas būtiskas tiesību normas, kas nosaka pavalstnieku tiesības un brīvības, viņš savā valdīšanas laikā pārkāpis. Šis uzskaitījums ietver monarham saistošas tiesību normas, kas nosaka viņa varas robežas, tostarp ierobežojumus vienpersoniski pieņemt likumus, kavēt parlamenta darbu, veidot “tiesas”, kas neatbilst likumu prasībām, noteikt nesamērīgus, nežēlīgus sodus, vajāt pavalstniekus par petīciju jeb sūdzību iesniegšanu u. c. Pārkāpumu uzskaitījums vienlaikus ir gan juridisks pamats gāzt karali, gan nosaka saistības jaunam monarham, jo tikai tiesību ievērošana padara monarha varu leģitīmu. Tiesību bils ietver normas, kuras nosaka parlamentārisma, taisnīgas tiesas un pavalstnieku tiesību un brīvību pamatus. Ar Tiesību bila pieņemšanu turpinājās Rule of law, t. i, tiesiskas valsts nostiprināšana Anglijā, un ar tā pieņemšanu Apvienotā Karaliste kļuva par konstitucionālu monarhiju.

1689. gadā Tiesību bila galvenais mērķis bija ierobežot monarha varu un nostiprināt brīvi vēlēta parlamenta kā likumdevēja varu, t. i., izveidot Anglijā konstitucionālu monarhiju. Tā mērķi bija arī nostiprināt protestantismu un garantēt pavalstnieku individuālo tiesību un brīvību ievērošanu, lai turpmāk novērstu iespēju monarham savu varu izmantot ļaunprātīgi, pārkāpjot konstitucionālajos aktos – Magna Carta, Habeas Corpus akts u. c. – noteiktās tiesības un brīvības.

17. gs. bija viens no nemierīgākajiem periodiem Anglijas vēsturē gan sociāli, gan politiski, gan kultūras ziņā. Kārtība valstī strauji mainījās, mijoties kara un miera, taupības un pārpilnības periodiem, kā arī reliģiskās tolerances un neiecietības posmiem.

Lielā mērā Anglijas vēsturi 17. gs. noteica cīņas starp protestantiem un katoļiem, monarhu un parlamentu. Pēc Puritāņu revolūcijas (Puritan Revolution, 1642–1660) sekoja restaurācija (Restoration, 1660), t. i., monarhijas atjaunošana. Par karali tika pasludināts Čārlzs II (Charles II Stuart), kurš valdīja no 1661. līdz 1685. gadam. Viņa pēctecis Džeimss II bija pārliecināts katolis, kurš darbojās, lai atjaunotu katolicismu valstī. Mūsdienās to vērtē kā darbību, kas vērsta uz reliģiskās iecietības iedibināšanu valstī, taču 17. gs. Anglijas tauta un politiķi bija pret jebkādu iecietību pret katoļiem. Tas bija viens no iemesliem, kas saasināja konfliktu starp karali un parlamentu, noveda pie Slavenās revolūcijas, lēmuma gāzt karali un parlamentā pieņemt tādu konstitucionālu aktu, kas liktu pamatu ierobežotai, konstitucionālai monarhijai.

17. gs. Anglijā izveidojās izpratne par valsts konstitūciju, izvirzot prasību monarham ievērot “šīs karalistes brīvības”, t. i., Magna Carta normas, parlamentam pieņemot jaunus aktus, kas garantē pavalstnieku tiesības un brīvības – 1628. gadā Tiesību petīciju, 1679. gadā Habeas Corpus aktu u. c.

1689. gada Tiesību bilu izstrādāja Anglijas parlaments. Tas bija parlamentāriešu kopīgs darbs, kas pēc karaļa Džeimsa II bēgšanas no valsts galvenokārt noritēja Pārstāvju palātā. Tika izveidota speciāla komiteja, kurai uzdeva apkopot apsūdzību sarakstu pret Džeimsu II. Tas tika izmantots, lai formulētu deklarāciju, kas kļuva par Tiesību bilu. Parlamentā darbojās toriju un vigu frakcijas. Komitejā sadarbojās gan vigi, gan toriji.

Tiesību bils tika izstrādāts balstoties uz Džona Loka (John Locke) ideju, ka pavalstnieku brīvību var garantēt tikai valstī, kurā tiek īstenota varas dalīšana, atņemot karalim likumdošanas varu un nododot to parlamentam. Tāpat Dž. Loks uzsvēra, ka valsts veidojas sabiedriskā līguma rezultātā, t. i., tāda līguma rezultātā, kurā tauta vienojas par varas struktūrām un pilnvaro sevi pārvaldīt kādu personu vai personu grupu. Šīs idejas ietekmēja Tiesību bila saturu un izstrādāšanas formu: to izstrādāja tautas pilnvaroti pārstāvji – parlaments, kas uzrunāja personas, kuras vēlējās redzēt kā savus monarhus, un šīs personas – Orānijas princis Viljams un princese Marija – piekrita pildīt “līguma” nosacījumus.

Apvienotajā Karalistē tika izveidota konstitucionālā monarhija, kurā tika nostiprināti būtiski Rule of law un parlamentārisma principi:

1. Parlaments ir nācijas pārstāvis, kas darbojas “šīs nācijas pilnīgā un brīvā pārstāvniecībā”.

2. Ikvienam likumam un lēmumam par “naudas ievākšanu kroņa vajadzībām” ir jātiek pieņemtam parlamentā. Tā ir parlamenta ekskluzīva kompetence.

3. Parlamenta deputāti tiek ievēlēti brīvās vēlēšanās.

4. Parlamentam ir jādarbojas, sanākot “bieži”.

5. Runas jeb debašu brīvība parlamentā.

6. Parlamenta darbības neatkarība, procedūru brīvība.

7. Par parlamenta darbību lemj tikai pats parlaments, tā darbība vai parlamentāriešu runas debatēs nevar būt pamats prasībai tiesā.

8. Pavalstniekiem ir tiesības iesniegt petīcijas jeb sūdzības.

9. Pavalstniekiem (tikai protestantiem) ir tiesības nēsāt ieročus pašaizsardzībai.

10. Valstij ir saistošas pavalstnieku tiesības un brīvības, kuras tie var aizstāvēt taisnīgā tiesā.

Kopš 1689. gada Tiesību bila pieņemšanas Apvienotā Karaliste ir konstitucionāla monarhija ar spēcīgām parlamentārisma tradīcijām, kurā valda tiesības saskaņā ar Rule of law. Tiesību bilā noteiktie valsts darbības principi – varas dalīšana, parlamenta neatkarība likumdošanā un lemjot par nodokļiem un nodevām, parlamentāro debašu brīvība u. c. – joprojām ir spēkā.

Anglijas 1689. gada Tiesību bils 18. gs. kalpoja par paraugu gan Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Neatkarības deklarācijai (The Declaration of Independence, pilnais nosaukums Trīspadsmit Amerikas Savienoto Valstu vienprātīgā neatkarības deklarācija, The unanimous Declaration of the thirteen united States of America), gan Amerikas Savienoto Valstu Tiesību bilam (The United States Bill of Rights). Tāpat tas ietekmēja angloamerikāņu tiesību saimes valstu tiesību sistēmas, to Rule of law.

Rietumu kultūrā Tiesību bilam ir būtiska nozīme idejas attīstībā par tiesisku valsti. Plaši piemērotā Monteskjē (Montesquieu) mācība par varas dalīšanu tika formulēta, analizējot Apvienotās Karalistes piemēru, kas bija izveidots pēc Tiesību bila stāšanās spēkā.

Tiesību bila ietekmi var redzēt arī dokumentos, kas nosaka cilvēka pamattiesības un cilvēktiesības, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā (Universal Declaration of Human Rights) un Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (Convention for the Protection of Human Rightsand Fundamental Freedoms).