Deklarācija, kuras pieņemšana tiek uzskatīta par Franču revolūcijas nozīmīgāko iznākumu, ir pirmais modernais pamattiesību katalogs, kurš būtiski ietekmējis tālāko pamattiesību un cilvēktiesību attīstību pasaulē. Francijā deklarācijai ir konstitucionāla nozīme. Spēkā esošā 1958. gada Francijas konstitūcija to min kā dokumentu, kas nosaka valsts pamatus, t. i., nācijas suverenitāti un cilvēka pamattiesību aizsardzību. Deklarācijā 17 pantos noteiktas pamattiesības uz brīvību, īpašumu, politisko līdzdalību, vienlīdzību u. c., kuras neatņemami piemīt cilvēkam.

1789. gada vasarā sākās Franču revolūcija, kuras viens no pirmajiem darbiem bija jaunu konstitucionālo pamatu ielikšana valstī, likvidēt valdošo absolūtismu un nodrošināt taisnīgu, cilvēka dabiskajām tiesībām atbilstošu valsts iekārtu, kurā pie varas esošie darbojas tiesiski, suverēnas nācijas pilnvaroti un strikti ievēro cilvēka dabiskās tiesības. Šie principi skaidri formulēti deklarācijas ievadā: “Cilvēka tiesību nezināšana, novārtā atstāšana vai nicināšana ir vienīgais sabiedrības likstu un valdības korupcijas cēlonis.” Lai to nepieļautu, deklarācijā noteiktas “cilvēka dabiskās, neatņemamās un svētās tiesības”.

Jaunajos laikos Eiropas tiesību filozofijā nozīmīga loma bija dabisko tiesību skolai, kuras pārstāvji atzina, ka cilvēkam no dabas ir dotas neatņemamas tiesības uz dzīvību, brīvību, īpašumu, kuras ir saistošas valstij.

Dabisko tiesību skolas ietvaros tika formulēta sabiedriskā līguma teorija, kuras pārstāvji (Tomass Hobss, Thomas Hobbes, Džons Loks, John Locke, Žans Žaks Ruso, Jean-Jacques Rousseau, u. c.) atzina, ka cilvēki no dabas, līdz apvienojās valstī, bijuši brīvi. Valsts tikusi izveidota, cilvēkiem vienojoties un noslēdzot savstarpēju līgumu par politiskas varas struktūras, t. i., valsts izveidošanu, lai ar tās palīdzību sabiedrībā garantētu taisnīgumu (dabisko tiesību ievērošanu), mieru un kārtību. 18. gs. nozīmīga kļuva Ž. Ž. Ruso ideja, ka no sabiedriskā līguma juridiskās dabas izriet nācijas suverenitāte, t. i., tikai nācija – visi pilsoņi kopā – var lemt par valsti un noteikt personas brīvības ierobežojumus tiesībās. Nācijas suverenitāte ir neatņemama un neatsavināma. Populāras bija arī Monteskjē (Montesquieu) idejas par cilvēka brīvību, kura nav nodrošināma absolūtajā monarhijā, bet gan tikai valstī, kurā varas īstenošana tiek sadalīta starp vairākām institūcijām.

Tomēr Francijas politiskā realitāte bija krasā pretrunā ar šīm idejām. Francijā valdošā absolūtā monarhija nerēķinājās ar nācijas viedokli, turklāt feodālai sabiedrībai atbilstošā valsts varas struktūra neatbilda jaunajai sociālajai realitātei. Tā kā valsts neievēroja cilvēka dabiskās tiesības un valsts pārvalde nenodrošināja nācijas suverenitāti, bija nepieciešamas būtiskas reformas, un Nacionālā konstitucionālā sapulce apņēmās izstrādāt konstitūciju. Pirmais solis konstitucionālajā reformā bija deklarācijas pieņemšana, kas nosaka cilvēka neatņemamās tiesības un ierobežo valsts varu. Ar deklarācijas pieņemšanu cilvēka dabiskās tiesības, kas pastāv kā nerakstīti vispārsaistoši tiesību principi, tika pierakstītas un juridiski noteiktas kā cilvēka pamattiesības.

Deklarācijas projektu 1789. gada 11. jūlijā Nacionālajai konstitucionālai sapulcei iesniedza Žilbērs di Motjē, marķīzs de Lafajets (Gilbert du Motier, marquis de La Fayette) – izglītots aristokrāts ar plašu pieredzi, tostarp Amerikas Neatkarības karā (American War of Independence, 1775–1783), kurā viņš bija karojis ģenerāļa Džordža Vašingtona (George Washington) vadībā. Pēc atgriešanās Francijā de Lafajets kļuva par būtisku personu 1789. gada Franču revolūcijā un 1830. gada Jūlija revolūcijā.

Deklarācijas projektu de Lafajets bija izstrādājis ar Tomasa Džefersona (Thomas Jefferson) palīdzību. Projektā bija iekļautas idejas no Anglijas 1688.–1689. gada Slavenās revolūcijas (Glorious Revolution) Tiesību bila un 1776. gada Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Neatkarības deklarācijas (The Declaration of Independence, pilnais nosaukums Trīspadsmit Amerikas Savienoto Valstu vienprātīgā neatkarības deklarācija, The unanimous Declaration of the thirteen united States of America), pasludinot, ka “cilvēki piedzimst un paliek brīvi un vienlīdzīgi tiesībās” un ka “katras politiskas apvienības mērķis ir cilvēka dabisko un neatņemamo tiesību saglabāšana”.

Lai lemtu par deklarācijas galīgo tekstu, tika izveidota komiteja. Komitejas darbībā īpaši nozīmīgi bija Žans Žozefs Munjē (Jean-Joseph Mounier) – politiķis un tiesnesis, nācijas suverenitātes un varas dalīšanas ideju aizstāvis, abats Emanuels Žozefs Sjejē (Emmanuel-Joseph Sieyès) – konstitucionālo tiesību teorētiķis, kurš iestrādāja deklarācijā nācijas suverenitātes ideju, Šarls Moriss de Talerāns (Charles-Maurice de Talleyrand), kurš iestājās par visu pilsoņu vienlīdzību, nodokļu privilēģiju atcelšanu, un grāfs Aleksandrs de Lamets (Alexandre, comte de Lameth), kurš arī bija piedalījies Amerikas Neatkarības karā un atbalstīja pilnīgu feodālo privilēģiju atcelšanu. Projekts tika daudzkārt pārskatīts, pirms tika pieņemts 1789. gada 20.–26. augustā.

Deklarācija bija Franču revolūcijas vērtību manifests, kas būtiski un paliekoši ietekmēja franču tautas priekšstatus par individuālo brīvību, vienlīdzību, tiesiskumu un demokrātiju, kā arī noteica turpmāko likumdošanu, valstī veidojot jaunu tiesu un tiesību sistēmu.

Lai gan deklarācijas autori bija iedvesmojušies no tā laika ietekmīgākajām filozofu idejām un ārvalstu dokumentiem, piemēram, 1776. gada Virdžīnijas Tiesību deklarācijas (Virginia Declaration of Rights), ASV Neatkarības deklarācijas, 1781. gada Nīderlandes patriotu kustības manifesta “Nīderlandes tautai” (Aan het Volk van Nederland) utt., tā būtiski atšķīrās, jo noteica plašāku pamattiesību katalogu un pasludināja, ka balstās uz fundamentāliem un universāli piemērojamiem cilvēktiesību principiem. Deklarācijas pamatprincips – visi “cilvēki piedzimst un paliek brīvi un vienlīdzīgi tiesībās” (1. pants) – tika izvērsts kā tiesības uz brīvību, privātīpašumu, personas neaizskaramību un kā tiesības pretoties apspiešanai (2. pants). Visi pilsoņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā un viņiem ir tiesības tieši vai netieši piedalīties likumdošanas procesā (6. pants); nevienu nedrīkst arestēt bez tiesas lēmuma (7. pants). Jaunums bija apziņas/uzskatu brīvība un reliģijas brīvība (10. pants) un vārda brīvība: “Brīva ideju un viedokļu apmaiņa ir viena no cilvēka vērtīgākajām tiesībām. Attiecīgi ikviens pilsonis var brīvi runāt, rakstīt un publicēt rakstīto, bet ir atbildīgs par šīs brīvības ļaunprātīgu izmantošanu, kā noteikts likumā” (11. pants). Īpašumam tika piešķirts neaizskaramu tiesību statuss, ko valsts varēja atņemt tikai tad, ja tika piešķirta kompensācija (17. pants). Pirms tam feodālajā lēņu sistēmā nebija privātīpašuma uz zemi, jo tā vasalim tika nodota lietošanā, valdījumā. Līdz ar feodālisma likvidēšanu bija jāveido jauna izpratne par īpašumu kā privātīpašumu. Valsts amati tika atvērti visiem pilsoņiem (6. pants). Tika noteikta arī nevainīguma prezumpcija, prasība pēc soda samērības un likumības (7., 8., 9. pants).

Deklarācijas pieņemšanai sekoja darbs pie konstitūcijas, kura tika pieņemta 1791. gadā un sākās ar deklarācijas tekstu. Francijā sākās būtiskas reformas, kuras sekmēja deklarācijā pasludināto vērtību iedzīvināšanu: baznīca tika nošķirta no valsts, tika likvidētas kārtas un privilēģijas, cunftes un ģildes, pārveidota tiesu sistēma, lai nodrošinātu personai tiesības uz taisnīgu tiesu, utt. Tika uzsākts darbs pie jauniem likumiem, kurš revolucionāro notikumu dēļ tika pabeigts tikai Napoleona I (Napoléon I^er) valdīšanas laikā: Civillikums (1804), Civilprocesa likums (1806), Komerclikums (1807), Kriminālprocesa likums (1808), Kriminālkodekss (1810). Šie likumi iedzīvināja deklarācijā noteiktās pamattiesības.

Tomēr gan deklarācijā, gan vēlāk pieņemtajos likumos pamattiesības neattiecās uz visiem cilvēkiem. Visas pamattiesības, kuras 1789. gadā tika noteiktas deklarācijā, attiecās uz franču vīrieti, Francijas pilsoni, kurš maksā nodokļus. Ar laiku atteicās no īpašuma/nodokļu maksāšanas cenza. Sieviešu tiesības netika atzītas. Franču dramaturģe Olimpa de Gūža (Olympe de Gouges) 1791. gada 14. septembrī publicēja Sievietes un pilsones tiesību deklarāciju (Déclaration des droits de la femme et de la citoyenne), taču atbalstu šī deklarācija neguva.

Deklarācija likusi pamatu Francijas tālākajai attīstībai iedzīvinot État de droit – tiesiskas valsts modeli: konstituējot demokrātisku valsti, kas respektē personas pamattiesības, un veidojot modernu tiesu un tiesību sistēmu. Deklarācija nosaka vērtības: nācijas suverenitāte, brīvība, vienlīdzība u. c., kuras tiek uzskatītas par franču konstitucionālajām vērtībām. Deklarācija ir ietekmējusi arī Napoleona I iekaroto valstu tiesības, jo pēc iekarošanas tur stājās spēkā Francijas Civillikums, kas izstrādāts, balstoties deklarācijā pasludinātajās vērtībās. Deklarācija ir ietekmējusi franču kolonijas un visas tās valstis, kuras ir recipējušas, t. i., pārņēmušas, franču kodeksus.

Deklarācijā iekļautās pamattiesības kalpojušas par iedvesmu citu valstu pamattiesību katalogiem, bet deklarācijā pasludinātais cilvēktiesību universālais raksturs sekmēja ideju par starptautisku cilvēktiesību aktu pieņemšanu.

Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija 2003. gadā tika iekļauta Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) Pasaules atmiņas (Memory of the World) dokumentu sarakstā un tiek uzskatīta par pagrieziena punktu pamattiesību un cilvēktiesību vēsturē.