Melānijas Vanagas dzīve un radošā darbība veltīta dzimtā Cēsu novada kultūrvēstures izpētei, savas dzimtas ģenealoģijas izveidei, kas atbalso visas Latvijas 20. gs. vēstures gaitu, individuālās un kolektīvās atmiņas saglabāšanu. M. Vanagas atstātais kultūrvēsturiskais un literārais mantojums ir nozīmīga liecība padomju totalitārā režīma noziegumiem un vienlaikus latviešu nācijas izturības un kultūras dzīvotspējas apliecinājums. Ar savu radošo darbību viņa rosinājusi ikvienu izprast savu individuālo dzīves ceļu, neizniekot savu dzīves laiku un spējas, mācīties ieraudzīt skaistumu it visā.

Tēvs – lauksaimnieks, lauku bankas grāmatvedis Jānis Šleija; māte – Āraišu baznīcas pērmindera meita Emīlija Ņame (precējusies Šleija). Vīrs – žurnālists Aleksandrs Vanags; salaulājušies 1931. gadā (represēts, izsūtīts uz Gulaga nometni Urālos; notiesāts un piespriesta nošaušana 1942. gadā). Dēls Alnis Vanags, kopā ar M. Vanagu 1941. gada 14. jūnijā izsūtīts uz Krasnojarskas novada Tjuhtetu, ar Sarkanā Krusta palīdzību no izsūtījuma Latvijā atgriezies pirms M. Vanagas 1946. gadā; gājis bojā traģiskā negadījumā.  Mūža nogalē rakstniece dzīvoja Carnikavā vedeklas Rutas Vanagas ģimenē.

1912. gadā sāka mācīties Amatas pagasta Doles pamatskolā. 1925. gadā beidza Cēsu Valsts vidusskolu (mūsdienās Cēsu Valsts ģimnāzija). 1925.–1934. gadā studēja Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē tieslietas; studijas nepabeidza. Studiju laikā dziedāja universitātes korī “Dziesmuvara”.

1929.–1932. gadā strādāja Rīgas apgabaltiesā un zvērināto advokātu juridiskajā konsultācijā Tiesu palātā. 1932.–1938. gadā strādāja laikrakstā “Brīvā Zeme” un paralēli Latvijas Radiofonā. 1938.–1940. gadā vadīja laikraksta “Daugavpils Vēstnesis” (A. Vanags bija šī laikraksta galvenais redaktors) nodaļu “Mājsolim”. 1941.–1957. gadā ar vīru un dēlu deportēta uz Sibīriju, uz Tjuhtetu. Izsūtījumā strādāja dažādus darbus, galvenokārt Tjuhtetas lopu bāzē. Pēc atgriešanās no izsūtījuma strādāja Cēsu rajona kolhozos par gani (1957–1962), visu savu brīvo laiku veltot Drabešu apkārtnes un citu Āraišu draudzē esošo pagastu māju vēstures, teiku pierakstu, dokumentu, fotogrāfiju apzināšanai un apkopošanai. 1962.–1964. gadā strādāja Rīgā Jūrnieku ēdnīcā par garderobisti. 

M. Vanagas mūžs krasi dalāms pirms un pēc 1941. gada deportācijas. Izglītotā sieviete pēc atgriešanās okupētajā Latvijā dzīvoja ārēji necilu dzīvi, nepārstājot meklēt un pētīt zudušo un esošo Latviju, par ko mūža galā guva profesionālu novērtējumu un cilvēcisku gandarījumu. Lai kompensētu zaudēto dzimtenes laiku un cilvēkus, kā arī alkas pēc latviešu kultūras Sibīrijā, visu atlikušo mūžu M. Vanaga veltīja sava dzimtā novada pētniecībai un iedzīvinājumam rakstos, uzmanību fokusējot savas dzimtas vēstures gaitā. Ar rakstnieces atbalstu 1992. gadā dzimtajā Amatas pagastā atklāta piemiņas vieta Sibīrijā nomocītajiem amatiešiem. 

M. Vanagas mūža darbs mērāms 13 rokrakstu sējumos par Amatas upi, 7 sējumos par Latvijas Universitātes kori “Dziesmuvara”, 7 sējumos “Mana dzimtā puse”, 80 sējumos “Mūžs un mirkļi”, kas daļēji atrodas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Retumu nodaļā.

Apjomīgais, bet precīzais, viegli salasāmā rokrakstā veidotais “Mana dzimtā puse” manuskripta “maketējums” ir labi pārskatāms – tekstu dabiski papildina fotogrāfijas un dokumenti, lappusēs ielīmētās vēstules ir ar visām aploksnēm, sniedzot precīzu papildus faktuālo un vizuālo informāciju. Trīspadsmit apjomīgi sējumi veltīti Amatai – upei, ko M. Vanaga izstaigājusi visā garumā, fiksējot katru lielāku koku, katru akmeni, katru pieteku, katru māju tās krastos. Apzināšanas procesā iegūtie materiāli un fakti vienmēr rūpīgi pārbaudīti, lai nekļūdītos kādā ģeoloģiskā vai arheoloģiskā faktā. Palīdzējuši vēl pirms izsūtījuma studiju laikā izveidotie kontakti ar dažādu nozaru zinātniekiem. Nozīmīgākais publicētais un plašākai lasītāju auditorijai zināmākais darbs ir septiņu romānu cikls “Dvēseļu pulcēšana” (1993–1999), kurā aprakstīta dzimtas un dzimtā novada pagātne, pašas autores un latviešu sabiedrības likteņgaitas cauri vēstures griežiem kopš 17. gs. līdz 20. gs. 90. gadiem. 1991. gadā kopā ar trimdas dzejnieci Astrīdi Ivasku izdots atmiņu, dzejoļu un eseju krājums “Ceļi un atceļi”.

M. Vanagas novadpētnieciskā darbība un dzimtas apraksta piemērs dokumentālo un autobiogrāfisko romānu sērijā “Dvēseļu pulcēšana” ir viena no pirmajām nozīmīgākajām vēsturiskās atmiņas liecībām, kas iezīmē 20. gs. beigu un 21. gs. sākuma latviešu literatūrā un kultūrā aktuālo noklusētās vēstures – Otrā pasaules kara, padomju okupācijas un otrreizējās padomju okupācijas radīto traumu – izcēlumu. Tas ir apliecinājums, ka arī literatūra piedāvā iespēju atdzīvināt vēsturisko atmiņu un aktualizē tās nozīmi kultūras atmiņas veidošanā un vēsturisko priekšstatu konstruēšanas procesā. Minētā tendence ir ne tikai lokāli nozīmīga, bet iekļaujas visas Eiropas kopīgajā atmiņas telpā.

1992. gadā M. Vanagai piešķirta Kultūras ministrijas balva par izciliem sasniegumiem literatūrā 1991. gadā – par grāmatu “Veļupes krastā”. 1993. gadā rakstniece saņēma kardināla Juliāna Vaivoda fonda Kanādā balvu par Sibīrijas atmiņu grāmatu “Veļupes krastā”. 1994. gadā saņēma Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju par dokumentālo romānu sērijas “Dvēseļu pulcēšana” pirmo grāmatu “Tēvu cilts” (1994). 1995. gadā saņēma IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1995. gada novembrī M. Vanaga tika uzņemta studenšu korporācijā “Daugaviete” par goda filistri.

2000. gadā tika izveidots Melānijas Vanagas muzejs. Muzejs atrodas Cēsu novadā, Amatas pamatskolas, kas darbojās līdz 2015. gadam, ēkā. Muzejā apkopots visplašākais mūsdienās pieejamais materiāls par rakstnieces dzīvi un radošo darbību. Vienlaikus muzejs-zemnīca ir simbolisks piemiņas liecinājums visu deportēto mītnes vietām. Muzejs turpina M. Vanagas iesākto laikmeta dokumentēšanas darbu arī pēc viņas nāves; ierakstītas video intervijas ar 18 tolaik vēl dzīvajiem M. Vanagas izsūtījuma vietas līdzgaitniekiem.