Cēsis ir otra lielākā Vidzemes pilsēta, kas robežojas ar Priekuļu, Raiskuma un Vaives pagastu un Amatas novadu. Cēsis atrodas gandrīz 90 km attālumā no Latvijas galvaspilsētas Rīgas.

Pilsētas latviskais nosaukums “Cēsis”, iespējams, radies no lībiešu vārda Kest ‘pretējā puse’, jo pilsēta izvietojusies lībiešu apdzīvotajam Gaujas krastam pretējā pusē. 

14. gs. zīmogs ar Cēsu ģerboni liecina par pilsētas lietvedību. Cēsu ģerbonis saglabājies līdz mūsdienām – zilā laukā sarkans robots ķieģeļu mūris ar pieciem torņiem un atvērtiem vārtiem ar paceltu režģi, virs tā stāvošs karavīrs dabiskā krāsā, baltā tērpā, ar paceltu zobenu un vairogu.

Cēsu pilsētas karoga malu attiecība ir 2:1. Karogs ir divpusējs. Uz fona, kas ir Latvijas valsts karoga krāsā, atrodas taisns krusts baltā krāsā ar nobīdītu vertikālās līnijas asi karoga stiprinājuma virzienā; krusta vertikālā un horizontālā līnija karoga kreisajā malā veido kvadrātu; krusta vertikālās un horizontālās līnijas krāsu platums pret karoga augstumu ir 1:5; krusta centrā attēlots Cēsu pilsētas ģerbonis; ģerboņa augstums ir 6:10 no karoga augstuma.

Latvijas valsts Heraldikas komisija 2001. gada 29. maijā apstiprināja Cēsu pilsētas ģerboni (meta autors mākslinieks Juris Ivanovs), kura pamatā bija 1925. gadā apstiprinātais ģerbonis, un karogu.

1988. gada 11. septembrī Cēsīs tika nodibināta pirmā Tautas frontes nodaļa Latvijā. Cēsis bija pirmā pilsēta valstī, kurā virs sabiedriski nozīmīgas ēkas (Cēsu Jaunās pils, kur atrodas Cēsu Vēstures un mākslas muzejs) tika pacelts sarkanbaltsarkanais valsts karogs; tas notika 1988. gada 22. oktobrī. 

Cēsis atrodas Vidzemes augstienes ziemeļu daļā. Cēsu pilsētas teritorija – 19,28 km². Gar pilsētu plūst upe Gauja 5 km garumā. Cēsu pilsētas teritorijā augstākā virsotne ir Zvirbuļkalns (113 m virs jūras līmeņa). Cēsu Svētā Jāņa baznīcas slieksnis ir 100 m virs jūras līmeņa.

Cēsu pilsētas vēstures pirmsākumi saistīti ar vendu pilskalnu – Riekstu kalnu – Cēsu pilsmuižas kompleksā. Vendu, kuri no 11. līdz 13. gs. dzīvoja koka pilī, kas bija uzcelta pilskalnā, vārds atspoguļojas pilsētas vāciskajā nosaukumā Wenden. Turpat blakus tika celta Zobenbrāļu ordeņa un Vācu ordeņa Livonijā atzara pils, kur no 1239. līdz 1561. gadam atradās ordeņa mestra rezidence. Viduslaikos tā bija viens no nozīmīgākajiem Vācu ordeņa atbalsta punktiem Baltijā, bet mūsdienās – iespaidīgākās un vislabāk saglabājušās pilsdrupas Latvijā.

Pirmo reizi Cēsu novads minēts Livonijas Indriķa hronikā (Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227), aprakstot 1206. gada notikumus. Šo gadu parasti pieņemts uzskatīt par Cēsu pilsētas dibināšanas gadu. Vēstures dokumentos Cēsis kā pilsēta pirmo reizi minēta 1323. gadā. Pilsētu pārvaldīja rāte, kuras priekšgalā bija birģermeistari. 15. gs. sākumā tā kļuva par Hanzas locekli. Cēsis ir viena no vecākajām pilsētām Latvijā, kurā no viduslaikiem saglabājies sākotnējais ielu tīkls, pilsētas nocietinājuma mūru fragmenti, kā arī senākās mūra celtnes Ziemeļvidzemē – Livonijas ordeņa pils un Svētā Jāņa baznīca.

Atskaņu hronikā (Livländische Reimchronik, 13. gs. beigas, iespējams, 14. gs. sākums) minētais Cēsu latgaļu (letu) sarkanais ar baltu svītrotais karogs, kas pieminēts 1279. gada notikumu kontekstā, tiek uzskatīts par Latvijas valsts karoga literāro prototipu.

Cēsīm bieži bija nozīmīga loma arī Livonijas iekšpolitikā, jo šeit notika gan Hanzas “pilsētu dienas”, gan vairākkārt Livonijas landtāgi. Cēsīs bija arī viena no ordeņmestra naudas kaltuvēm.

Cēsis ir viena no pirmajām Vidzemes pilsētām, kur jau 1524. gadā luterāņu garīdznieki sludināja evaņģēliju. Cēsis smagi cieta Livonijas kara laikā (1558–1583), īpaši 1577. gadā, kad Cēsu pilsētu un pili izpostīja Maskavas cara Ivana Bargā (Иван Грозный) karaspēks. Pēc kara pilsēta nonāca Polijas un Lietuvas valsts (Žečpospoļitas) pārvaldē un kļuva par 1582. gadā rekatolizācijas nolūkos dibinātās Livonijas (Cēsu) katoļu bīskapijas centru. Polijas karaļa Stefana Batorija (Stefan Batory) privilēģija Cēsīm piešķīra Rīgas pilsētas tiesības.

Poļu un zviedru kara (1600–1629) beigu posmā, 1626. gadā, Cēsis pilnībā iekaroja zviedri un Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs (Gustav II Adolf) bijušo katoļu Cēsu bīskapiju uzdāvināja savam valsts kancleram Akselam Uksenšērnam (Axel Oxenstierna), kura dzimtas rokās tā palika līdz 1680. gadam.

17. gs. Cēsis cieta vairākos ugunsgrēkos. Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) laikā, 1703. gadā, Cēsis ieņēma Krievijas cara Pētera I (Пётр I) armija, un līdz ar pārējo Vidzemi pēc kara tā tika pievienota Krievijas Impērijai. Imperatore Elizabete Petrovna (Елизавета Петровна) 1747. gadā Cēsu pilsmuižu uzdāvināja Krievijas valsts kancleram Aleksejam Bestuževam-Rjuminam (Алексей Петрович Бестужев-Рюмин). 1777. gadā Cēsu pilsmuižu nopirka majors, vēlākais grāfs Karls Eberhards fon Zīverss (Karl Eberhard von Sievers).

Pēc 1785. gada administratīvās reformas Cēsis kļuva par apriņķa pilsētu. Jauns Cēsu attīstības posms sākās 19. gs. vidū, kad 1849. gadā izbūvēja jauno Rīgas-Pleskavas šoseju, no kuras 1868. gadā izveidoja 6 km garo atzarojumu līdz Cēsīm.

Laikā no 1863. gada janvāra līdz 1903. gada aprīlim Cēsu apriņķa pasts (Wendensche Kreispost) sūtījumu apmaksai apriņķa robežās izmantoja savas pastmarkas. 1901. gadā izdeva pastmarku, kuras centrā bija Cēsu pilsdrupu attēls. Šī bija pasaulē pirmā pastmarka, uz kuras attēlots kāds kultūrvēsturisks piemineklis.

Cēsīs un apkārtnē spēcīgi atbalsojās 1905. gada revolūcijas notikumi. Pirmā pasaules kara gados (1915–1918) Cēsis bija piefrontes pilsēta. No 1915. līdz 1917. gadam Cēsīs un Bērzaines ģimnāzijas teritorijā, kas atradās pilsētai tuvumā, izvietojās Krievijas 12. armijas štābs. Cēsīs bija daudz mobilizēto karavīru, kuri tika nodarbināti tā sauktās Vendenes aizsardzības līnijas būvniecībā. No 1915. gada Cēsis bija nozīmīgs bēgļu apgādes un informācijas centrs.

No 1917. gada augusta līdz 1918. gada februārim Cēsīs darbojās Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja (Iskolastrels), kur vairākumu bija ieguvuši lielinieki. Līdztekus lielinieciskajam Iskolastrelam Cēsīs 1917. gada septembrī un oktobrī darbojās Latvju kareivju nacionālās savienības (LKNS) grupa.

No 1917. gada 27. oktobra līdz 1918. gada 20. februārim, tas ir, līdz laikam, kad pilsētu ieņēma vācu karaspēks, vara Cēsīs piederēja lieliniekiem. Pēc vācu armijas kapitulācijas Pirmajā pasaules karā (1918. gada 11. novembrī) Cēsīs bijušā Krievijas armijas virsnieka Artūra Jansona vadībā sāka veidoties pašaizsardzības rota. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas (1918. gada 18. novembrī) Cēsu Jaunajā pilī decembrī izvietojās Vidzemes apsardzības apgabala priekšnieka pulkveža Jāņa Apiņa un A. Jansona saformētā pašaizsardzības grupa, kas 8. decembrī tika pārveidota par vienu no pirmajām Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku vienībām – Cēsu rotu. 23. decembrī, kad Cēsīm uzbruka Sarkanās armijas daļas, Cēsu rota organizēti atkāpās uz Rīgu.

Piecus mēnešus (no 1918. gada decembra līdz 1919. gada maijam) ilgais Pētera Stučkas vadīto lielinieku varas laiks Cēsīs iezīmējās ar sarkano teroru, kas spieda vietējos iedzīvotājus sākt bruņotu cīņu pret lieliniekiem. 1919. gada 31. maijā Cēsis tika atbrīvotas no lieliniekiem. Igauņu un latviešu kopīgā uzvara cīņā pret landesvēru un vācu Dzelzs divīziju 1919. gada jūnijā Cēsu kaujās bija būtisks pagrieziena punkts Latvijas Neatkarības karā. Šo kauju priekšvakarā no Valmieras un Cēsu skolu audzēkņiem tika saformēta Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rota, kas pirmo kauju piedzīvoja 1919. gada 6. jūnijā.

Cēsu vecpilsētu, kas bija veidojusies pie Vācu ordeņa pils, viduslaikos apjoza aizsargmūris. Apbūves vietas, kas veidojās ārpus pilsētas mūriem, ar laiku parasti ieguva nelielu muižu vai māju, uz kuru zemēm tās atradās, nosaukumus. Mūsdienās šie vietvārdi, kas nereti bija vācu valodā, latviskoti – Bērzaine, Blusumuiža, Cīrulīši, Dubinska, Dukuri, Florida, Gaujaslīči, Glūdaskalns, Jurģumuiža, Kalnmuiža, Lauciņi, Luiziāna, Murleja, Pubuliņi, Raiskumkrogs, Rucka, Saulrīti, Vilkukalns, Zeltkalns, Zirņukalns un Zvirbuļkalns. Par Cēsu pilsētas daļām vai apkaimēm, kurām nav oficiāli noteiktas robežas, tiek dēvētas Bērzaine, Cīrulīši, Glūdaskalns, Lauciņi, Saulrīti, Zeltkalns un Zvirbuļkalns. Lenču ielai piekļaujošā apkārtne ar privāto māju apbūvi, kas tapusi padomju okupācijas gados, tautas valodā tiek dēvēta par Zagļu ciemu.

Vēstures dokumentos Cēsis kā pilsēta pirmo reizi minēta 1323. gadā. Pilsētu pārvaldīja rāte, kuras priekšgalā bija birģermeistari.

Līdz pat 19. gs. otrajai pusei pilsētas pašpārvalde bija vietējo vācu iedzīvotāju rokās. 1879. gadā pilsētu reformas rezultātā agrāko rāti aizstāja ar vēlētu pilsētas domi, kurā iekļuva arī latvieši. No 1897. gada latvieši domē ieguva vairākumu, bet no 1906.gada – arī pilsētas galvas amatu.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas tika izveidota Cēsu pilsētas pagaidu dome. Pirmā 30 deputātu dome tika ievēlēta 1919. gada decembrī. Šāds domes deputātu skaits tika ievēlēts arī turpmākajās 1922., 1924., 1928. un 1931. gada vēlēšanās, kurās bija kandidāti no 7 līdz 13 grozāmiem sarakstiem. Dome ievēlēja pilsētas galvu un valdi. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma vēlētās pašvaldības likvidēja un iekšlietu ministrs iecēla pilsētas galvu, valdes locekļus (Cēsīm 2 valdes locekļi) un revīzijas komisiju (Cēsīm 3 locekļi). Atbilstoši 1939. gada Pilsētu pašvaldību likumam, pilsētas pašvaldības vadība tika uzticēta iekšlietu ministra ieceltam pilsētas vecākajam.

Padomju okupācijas laikā politiskās varas struktūras pamatā bija Darbaļaužu deputātu padomes (DDP), kuras 1978. gadā Konstitūcijā tika pārdēvētas par Tautas deputātu padomēm (TDP). Izpildvaras funkcijas veica DDP (TDP) Izpildu komiteja (IK), kuras priekšgalā bija priekšsēdētājs.

20. gs. sākumā Cēsis iedzīvotāju skaita ziņā ietilpa Latvijas pilsētu pirmajā desmitā. Līdz pat 19. gs. beigām Cēsīs bija ievērojama vācu tautības iedzīvotāju kopiena, kas tai nodrošināja vairākumu pilsētas pašpārvaldē. 1897. gadā latvieši bija vairākumā. Pēc Pirmā pasaules kara līdz ar Latvijas Republikas proklamēšanu nacionālais sastāvs būtiski bija mainījies. 1925. gadā Cēsīs 90 % no iedzīvotājiem bija latvieši, 3 % – vācieši, 3 % – ebreji, 2 % – krievi. Būtiski Latvijas iedzīvotāju sastāvs izmainījās pēc Latvijas otrās padomju okupācijas 1944. gadā, kad pieauga no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) iebraukušo skaits, bet Otrā pasaules kara rezultātā praktiski bija zudušas ebreju un vācu kopienas. Šī tendence saglabājās visu padomju okupācijas laiku. 1989. gadā Cēsīs 76,8 % no iedzīvotājiem bija latvieši, 17,7 % – krievi, 1,7 % – baltkrievi, 1,4 % – ukraiņi. 

Cēsu attīstības straujais uzplaukums 19. gs. otrajā pusē saistāms ar 1889. gadā atklāto Rīgas-Pleskavas dzelzceļu. 107 rūpniecības uzņēmumu vidū lielākie bija grāfa Emanuēla fon Zīversa (Emmanuel von Sievers) alus darītava, Ernsta Reitera (Ernst Reuter) mehāniskās darbnīcas, brāļu Štammu nažu fabrika (Messerfabrik von Gebr. Stamm) un Jāņa Ozola tipogrāfija. 1912. gadā tika uzcelta pilsētas elektrostacija.

20. gs. 20. un 30. gados Cēsīs galvenokārt attīstījās būvmateriālu (ķieģeļu, kaļķu) un pārtikas rūpniecība. Darbojās arī firma “E. Reiters un dēli” (mašīnfabrika, čuguna lietuves), kas bija reģistrēta uz 1900. gadā dibinātā E. Reitera uzņēmuma bāzes. 

Mūsdienās galvenās tautsaimniecības nozares Cēsīs ir radošā un kultūras industrija, tirdzniecība, pārtikas rūpniecība, lauksaimniecība un mežsaimniecība, pakalpojumu sniegšana, īpaši izceļot transporta, loģistikas un servisa pakalpojumus. Kravu pārvadājumi Latvijā, Baltijā un Skandināvijā – SIA “AB. G. PERSSON”, pasažieru pārvadājumi, regulāri autobusu pakalpojumi – a/s “CATA”, kravu pārvadājumi, loģistikas pakalpojumi – SIA “ImberAuto”. Ceļu un maģistrāļu būvniecība – SIA “Virāža”, būvlaukumu sagatavošana un citi būvniecības pakalpojumi – SIA “Rok un Būvē”, ūdensapgādes sistēmu būvniecība –  SIA “Wolf System”, ekovates ražošana – SIA “Balticfloc”. Pārtikas rūpniecībā darbojas a/s “Cēsu alus”, dārzniecībā – zemnieku saimniecība “Kliģēni”. Bērnu rotaļu laukumus un namiņus ražo SIA “Nordplay”, bērnu divriteņus un invalīdu ratiņus ražo kokapstrādes uzņēmums SIA “Shaman Inventions”. 2024. gada septembrī tika atklāta Cēsu saules elektrostacija (Cēsu SES), kas ir jaudīgākā SES Latvijā. Ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumus Cēsu pilsētā nodrošina SIA “Vinda”. Tehnoloģiju uzņēmuma “Draugiem Group” uzņēmums “Mājas Cēsīs” veic mērķtiecīgu pilsētas vēsturiskās apbūves renovāciju un apsaimniekošanu. 

Lai veicinātu Latvijas iedzīvotāju digitālās identitātes nostiprināšanu un attīstīšanu, 2019. gada 25. februārī Cēsīs nodibināta kustība “Valsts#196”.

Cēsis kā tirdzniecības centrs pazīstams jau no viduslaikiem. Pilsēta bija Hanzas locekle. 19.–20. gs. galvenokārt darbojās sīktirgotāji.

Mūsdienās līdztekus mazumtirgotājiem ir arī vairumtirdzniecības uzņēmumi.

Kokmateriālu un būvmateriālu vairumtirdzniecība – SIA “Baltic Wood Trade”, būvmateriālu veikals bāze – SIA “Vidzemes Būvserviss”, kurināmās šķeldas ražošana un realizācija – SIA “SK Grean Enerģija”, atkritumu un lūžņu vairumtirdzniecība – SIA “Tolmets Vidzeme”, mēbeļu un apgaismes ierīču tirdzniecība – “Optimus mēbeles”.

Valsts galvenais autoceļš A2 (Rīga–Veclaicene) atrodas 9 km attālumā no Cēsīm, bet otrs valsts nozīmes autoceļš A3 (Inčukalns–Valka) – 16 km attālumā no Cēsīm. Pilsēta sasniedzama arī reģionālā mērogā pa valsts autoceļiem (Limbaži–Cēsis; Cēsis–Madona; Valmiera–Cēsis). Izmantojot koplietošanas autoceļus, attālums no Cēsīm līdz valsts galvaspilsētai Rīgai ir 89 km, līdz Valmierai – 32 km, līdz Siguldai – 35 km, līdz Smiltenei – 47 km. Pasažieru vilciens kursē līnijā Rīga–Valga, Cēsu stacijas attālums līdz Rīgai – 93 km. Cēsu pilsētā sabiedriskā transporta – autobusu – satiksmi nodrošina a/s “CATA”.

Jau no 19. gs. beigām Cēsis veidojās galvenokārt par kūrorta pilsētu. Aizsākumi meklējami 19. gs. 40. gados, kad atvaļinātais kara ārsts Georgs fon Meiers (Georg von Meier) ar grāfa Karla Gustava fon Zīversa (Karl Gustav von Sievers) atbalstu Cēsu pilsmuižas teritorijā atvēra auksta ūdens ārstniecības iestādi, kas pastāvēja vairākus gadus. 1902. gadā ārsts Augusts Smilga Cēsīs atvēra vienu no modernākajām sanatorijām Baltijā, kas atradās speciāli celtā ēkā. No 1918. gada līdz 1940. gadam Cēsīs darbojās vecākā Latvijas Sarkanā Krusta sanatorija. 1930. gada 25. janvārī tika atklāta Rīgas kara slimnīcas sanatorija vasarnīcā “Pipari” karavīriem, kuriem bija plaušu slimības, bet 1932. gada 6. septembrī tika atklāta karavīru sanatorijas jaunā ēka. Tuberkulozes apkarošanas biedrības Cēsu nodaļa 1935. gada vasarā ieguva īpašumā vasarnīcu “Vāverīte” ar 5 ha meža, to nosauca par “Gaujas līčiem” (vēlāk nosaukums “Gaujaslīči”). No 1941. gada līdz 1984. gadam Cēsīs darbojās Republikāniskā tuberkulozes sanatorija “Cēsis”. No 1896. gada līdz 1925. gadam Cēsīs, Saulrītos, darbojās Cēsu leprozorija.

Par Cēsu slimnīcas dibināšanas gadu pieņemts uzskatīt 1762. gada 4. jūliju, kad tika iesvētīta koka ēka, kurā atradās pirmais medicīniskās palīdzības punkts. Cēsu pilsētas slimnīcas ēka celta 1881. gadā, 1929. gadā slimnīca paplašināta, iegūstot blakus esošo divstāvu ēku. Cēsu rajona slimnīcas ēka (tagad Cēsu klīnika) apmeklētājiem tika atvērta no 1975. gada 12. jūlija. Kopš 2024. gada Cēsu klīnika ir 24 stundu neatliekamās palīdzības lokālā daudzprofilu slimnīca, kura kā patstāvīga kapitālsabiedrība darbojas kopš 2010. gada 1. janvāra, kad tā pārņēma Cēsu rajona slimnīcu.

Cēsīs darbojas arī vairākas privātās prakses un medicīnas iestādes, kā arī vairāki zobārstniecības pakalpojumu sniedzēji.

Cēsīs 1783. gadā tika atvērta apriņķa skola. 1882. gadā uz Augusta Holandera (August Hollander) 1825. dibinātās privātās mācību iestādes bāzes Bērzainē pie Cēsīm (Birkenruh bei Wenden) tika atvērta klasiskā ģimnāzija. Skolā pirmo nopietnāko izglītību ieguva ne tikai Vidzemes bruņniecības jaunatne, bet muižniecības un zemāku kārtu pārstāvji arī no citām guberņām. Latviešu jauniešu izglītošanā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā liela nozīme bija skolotāja un literāta Kārļa Millera reālskolai, kuras direktors no 1911. gada bija Longīns Ausējs. Šī zēnu reālskola un Kristīnes Apkalnas Cēsu sieviešu ģimnāzija pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, pakāpeniski apvienojot vidusskolas, pārtapa par Cēsu Valsts ģimnāziju, kas līdz 1938. gadam atradās bijušās bruņniecības ģimnāzijas ēkās Bērzainē. Kad Cēsu Valsts ģimnāzijai tika uzcelta jaunā ēka, uz Bērzaini tika pārcelts Rīgas Skolotāju institūts, kas tika pārdēvēts par Cēsu Skolotāju institūtu. Tas darbojās no 1938. gada (ar pārtraukumu 1940.–1944. gadā) līdz 1955. gadam. Savukārt ģimnāzija ieguva Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas nosaukumu (tagadējā Cēsu Valsts ģimnāzija). 1920. gada janvārī pēc mākslinieka Augusta Jullas iniciatīvas tika atvērta Cēsu Valsts amatniecības skola (no 1923. gada līdz 1944. gadam Cēsu Valsts arodskola, no 1945. gada līdz 1962. gadam Cēsu arodskola Nr. 4). 1925. gadā tika atvērta Cēsu Mūzikas skola (no 1944. gada oktobra Cēsu pilsētas mūzikas vidusskola, kas no 1951. gada nosaukta par Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolu) un Cēsu Bērnu mūzikas skola.

2024. gadā Cēsīs darbojās deviņas pirmskolas izglītības iestādes vai šo iestāžu grupas pie sākumskolām, pamatskolām vai vidusskolām. Vispārējās izglītības iegūšanai pilsētā darbojas Cēsu 1. pamatskola (par dibināšanas gadu uzskata 1626. gadu), Cēsu 2. pamatskola (darbības sākums 1940. gadā), Cēsu Jaunā pamatskola (darbības sākums 2013. gadā), Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskola (darbības sākums 1991. gadā), Cēsu Bērzaines pamatskola (kā vispārizglītojoša izglītības iestāde darbu uzsāka 2023. gadā), Cēsu Pilsētas vidusskola (izveidota 2015. gadā), Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija (dibināta 1991. gadā), Cēsu Valsts ģimnāzija (dibināta 1925. gadā).

Cēsīs kopš 2019. gada darbojas Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikums, kurā apvienots Priekuļu tehnikums un Cēsu Tehnoloģiju un dizaina vidusskola. 

Kopš 2011. gada Cēsīs darbojas Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Cēsu studiju un zinātnes centrs, kas ir RTU filiāle Vidzemē. 1995. gada Cēsīs darbu uzsāka Rīgas Pedagoģijas augstskola, bet no 2017. gada šī izglītības iestāde ir Latvijas Universitātes (LU) Cēsu filiāle. Cēsīs darbojas arī Biznesa augstskolas “Turība” Cēsu filiāle.

Pētera Rozenberga Cēsu pilsētas Mākslas skola tika dibināta 1988. gadā Priekuļos, bet kopš 1995. gada tā darbojas Cēsīs, saglabājot struktūru arī Priekuļu pagastā. Cēsu pilsētas Sporta skola dibināta 1952. gadā, un tā īsteno profesionālās ievirzes sporta izglītības programmas vieglatlētikā, basketbolā, biatlonā, volejbolā, florbolā, distanču slēpošanā, orientēšanās sportā un futbolā. Interešu izglītības jomā pilsētā darbojas Cēsu Bērnu un jauniešu centrs (dibināts 1953. gadā), bērnu centrs “Kā mājās” (Cēsīs kopš 2018. gada), Cēsu YAMAHA mūzikas skola (ap 2011. gadu). Koprades māja “Skolas6” ir atvērta tikšanās vieta, radošo un digitālo industriju centrs, vieta mākslinieku darbnīcām.

2023. gadā Cēsīs tika atvērts Kosmosa izziņas centrs, kura mērķis ir veicināt zināšanu attīstību un izglītojamo karjeras izvēli STEM (Science, Technology, Engineering and Mathematics ‘zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika’) jomā, piedāvājot inovatīvus risinājumus, lai popularizētu izglītību un zinātni.

Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skola dibināta 2000. gada 1. novembrī uz Zemessardzes Kājnieku mācību centra bāzes. Skola izvietota bijušajās 8. Daugavpils kājnieku pulka kazarmās.

Cēsīs atrodas nacionālas nozīmes koncertzāle “Cēsis” (atklāta 2014. gadā); tās ēka savu arhitehtonisko veidolu ieguvusi, rekonstruējot seno Cēsu Viesīgās biedrības namu (celts 1915. gadā). Apmeklētāju rīcībā ir Lielā skatītāju zāle ar 800 skatītāju vietām, Kamerzāle, Ērģeļu zāle, Kino jeb Mazā zāle un Izstāžu zāle. Koncertzāles ēkā atrodas arī Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas mācību telpas; šeit atrodas arī Cēsu novada pašvaldības iestāde “Kultūras pārvalde”, kas savu darbību uzsāka 2022. gadā un ir apvienojusi visus novada kultūras centrus, kultūras un tautas namus.

Cēsu Centrālā bibliotēka (dibināta 1919. gadā) ir Cēsu novada pašvaldības iestāde, kurai 2022. gadā pievienotas 24 struktūrvienības – novada publiskās un skolu bibliotēkas.

2024. gada aprīlī izveidota Cēsu pašvaldības iestāde “Cēsu muzejs”, kurā ietilpst Cēsu novada akreditētie muzeji. Iestādē iekļautais Cēsu Vēstures un mākslas muzejs dibināts 1925. gada maijā, un no 1949. gada tas atrodas Cēsu Jaunajā pilī, kā arī apsaimnieko Cēsu viduslaiku pili un Pils parku.

Cēsis ir tradicionāla norises vieta Cēsu Mākslas festivālam (kopš 2007. gada), sarunu festivālam “Lampa” (kopš 2015. gada), starptautiskajam festivālam “Čello Cēsis” (kopš 2015. gada). Cēsīs regulāri notiek Latvijas zēnu koru salidojumi.

Intensīva sporta dzīve Cēsīs norisinājās 20. gs. 20.–30. gados. Populārākie sporta veidi, kur cēsnieki guva panākumus, tolaik bija futbols, basketbols un hokejs. 20. gs. 30. gados Cēsu Kūrorta komiteja uzcēla tramplīnu, kur regulāri notikta Luģes kausa izcīņa ziemeļu divcīņā, kā arī tramplīnlēkšanas sacensības. Arī padomju okupācijas gados Cēsis attīstījās kā ziemas sporta centrs, kur 1968.–1969. gadā tika izbūvēta viena no pirmajām un labākajām kamaniņu trasēm toreizējā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). Kopš 20. gs. 50. gadiem Cēsīs sevišķi populārs ir motokross. 20. gs. 70. gadu sākumā Cēsis kļuva par bagiju tipa auto būves un sacīkšu centru.

SIA “Cēsu Olimpiskais centrs” ir novada pašvaldības izveidota kapitālsabiedrība, tajā ietilpst slēpošanas un biatlona centrs “Cēsis”, sporta komplekss “Cēsis” ar daudzfunkcionālu ēku sporta un izklaides pasākumiem, sporta nams “Cēsis”, pilsētas un Valsts ģimnāzijas stadioni.

Cēsīs joprojām arī mūsdienās populārāko sporta veidu vidū ir basketbols, kur ar panākumiem darbojas basketbola klubs “BK Cēsis/Cēsu sporta skola” (dibināts 2003. gadā). Vairākkārtēji Latvijas čempioni ir florbola klubs “Lekrings” (dibināts 1992. gadā).

Atpūtas kompleksā “Žagarkalns” (dibināts 2001. gadā) 2024. gadā pieejamas 10 dažādu grūtības pakāpju slēpošanas trases, kas piemērotas gan iesācējiem, gan pieredzējušiem slēpotājiem un snovotājiem.

No 1884. gada līdz 1910. gadam Cēsīs tika izdots laikraksts latviešu, vācu un krievu valodā Wendenscher Anzeiger, bet no 1910. gada – laikraksts “Cēsu Ziņas”, kas no 1913. gada līdz 1915. gadam tika izdots reizi nedēļā ar nosaukumu “Cēsu Apskats”. Pirmā pasaules kara laikā Cēsīs izdoti vairāki laikraksti, kuriem bijuši tikai daži numuri. Neatkarības kara laikā, 1919. gada jūlijā, Cēsīs tika izdots “Latvijas Pagaidu Valdības Likumu un Rīkojumu Krājums priekš Ziemeļlatvijas”.

Tieši Cēsu un tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem laikraksti izdoti epizodiski. No 1919. gada decembra līdz 1920. gada martam izdots Cēsu apriņķa un pilsētas pašvaldības iestāžu laikraksts “Cēsu Vēstnesis”. No 1927. gada līdz 1934. gadam izdota “Cēsu Avīze”, kurā galvenokārt tika aprakstītas vietējās dzīves norises. No 1933. gada jūlija sāka izdot pilsonisko aprindu lasītājiem paredzētu laikrakstu “Cēsu Vēstis”, kas ar pārtraukumu 1940.–1941. gada padomju okupācijas laikā iznāca līdz 1944. gada septembrim.

Padomju okupācijas laikā, no 1940. gada oktobra līdz 1941. gada jūnijam, Cēsīs tika izdots Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Cēsu apriņķa komitejas laikraksts “Cēsu Stars”, kas turpināja iznākt no 1944. gada novembra līdz 1962. gada 15. maijam, kad tā vietā sāka izdot laikrakstu “Padomju Druva”. Laikraksts ar šādu nosaukumu izdots līdz 1990. gada martam, kad tika pārdēvēts par “Druva”. Mūsdienās laikraksts “Druva” tiek izdots divas reizes nedēļā; ir arī elektroniskā versija, kas pieejama tīmekļa vietnē “eDruva.lv”.

Reizi mēnesī tiek izdots Cēsu novada administrācijas bezmaksas izdevums “Cēsu Novada Vēstis” (no 2003. gada līdz 2021. gadam “Cēsu Vēstis”), kas pieejams arī pdf formātā Cēsu novada pašvaldības tīmekļa vietnē.

1897. gadā Cēsīs tika ierīkota viena no pirmajām telefona centrālēm Vidzemē. Cēsis bija pirmā pilsēta ārpus Rīgas, kurā kopš 1961. gada sāka darboties automātiskā telefona centrāle, bet kopš 1996. gada arī pirmā pilsēta, kur visas abonementu līnijas ieslēdza ciparu tīklā. 

Telekomunikāciju pakalpojumus Cēsīs piedāvā SIA “Tet”, SIA “LMT”, SIA “Bite”, SIA “Tele2”, ir pieejami digitālās televīzijas un interneta pakalpojumi. 

“Cēsu novads” ir bezmaksas lietotne, kas pieejama “Android” un “Apple” viedtālruņiem attiecīgi “Google Play” vai “App Store” platformās. Tās izstrādātājs ir SIA “Mobio”. 

Cēsu Svētā Jāņa luterāņu baznīca; Cēsu muzejs – Cēsu Jaunā pils un Izstāžu nams; Cēsu Viduslaiku pils; Cēsu Pilsparks ar pilskalnu – Riekstu kalnu; Maija parks, kurā atrodas Kārļa Jansona skulptūra “Cīņa ar kentauru” un  Ģirta Burvja piemiņas skulptūra dziesminiekam Haraldam Sīmanim; Cēsu pilsētas vēsturiskais centrs; Ruckas muižas apbūve un parks; Atjaunotais Cēsu Uzvaras piemineklis Vienības laukumā; Latvijas Neatkarības kara Brāļu kapi Lejas kapsētā, kurā atrodas A. Jullas veidots piemineklis; Atjaunotais Cēsu pulka skolnieku rotas piemineklis; bijušās Vidzemes bruņniecības ģimnāzijas Bērzainē ēku komplekss; Cēsu Kosmosa izziņas centrs, Cēsu radošais un digitālais kvartāls “Rainis”, Pasaules Latviešu Mākslas centrs, Vidzemes koncertzāle “Cēsis”, Skatu tornis (Zaļais tornis) Cīruļkalnā (22 m augsts).

Pirmais diplomētais profesionālais latviešu fotogrāfs Kārlis Andersons Cēsīs darbojās no 1880. gada līdz 1912. gadam; apbedīts Cēsu Vācu draudzes kapos. Pedagoģe K. Apkalne 1907. gadā nodibināja Cēsīs privāto sieviešu ģimnāziju, kuru vadīja līdz 1916. gadam; apbedīta Cēsu Lejas kapos. Arhitekts, novadpētnieks, Latvijas skautu kustības organizators un Latvijas Neatkarības kara dalībnieks Kārlis Dzirkalis dzima, mācījās un strādāja Cēsīs, rakstīja publikācijas par Cēsu vēsturi. Kinooperators un fotogrāfs Jānis Doreds dzima Veismaņmuižā pie Cēsīm, dzīvoja un gāja skolā Cēsīs. Komponists, ērģelnieks un diriģents Alfrēds Kalniņš dzima, dzīvoja un gāja skolā Cēsīs. Virsleitnants, Cēsu rotas organizators un Lāčplēša kara ordeņa kavalieris A. Jansons dzīvoja, mācījās un dienēja Cēsīs. Tēlnieks K. Jansons mācījās un strādāja Cēsīs; viņa darbnīca atradās dzimtas mājās Siļķēs pie Cēsīm; apbedīts Cēsu Meža kapos. Keramiķis, tēlnieks un pedagogs A. Julla mācījās un strādāja Cēsīs, nodibināja Cēsu Valsts amatniecības skolu. Tramplīnlēcējs, viens no tramplīnlēkšanas pamatlicējiem Latvijā un farmaceits Oto Kalējs dzīvoja, mācījās un sportoja Cēsīs. Skolotājs, literāts un pirmais akadēmiski izglītotais latviešu valodnieks K. Millers no 1892. gada līdz 1910.gadam Cēsīs uzturēja privātu zēnu reālskolu; apbedīts Cēsu Vācu draudzes kapos. Muzeju darbiniece, vēsturniece, arheoloģe un ilggadēja Cēsu muzeja direktore (1945–1964) Konstance Ozola mācījās un dzīvoja Cēsīs. Grāmatu tirgotāja, literāte un rakstnieka Jāņa Poruka dzīvesbiedre Ernestīne Poruka (dzimusi Pētersone) dzima, mācījās un darbojās Cēsīs. Gleznotājs, scenogrāfs, pedagogs Jānis Rozenbergs dzima, mācījās un strādāja Cēsīs. Komponists un mūziķis H. Sīmanis dzima, mācījās un darbojās Cēsīs. Aktieris un režisors Andrejs Žagars dzīvoja un mācījās Cēsīs.