Homoiostelāji ir mūsdienās izmiruši, nelieli jūru dzīvnieki, kuru fosilijas atrod no kembrija līdz devona periodam. Atšķirībā no pārējiem (radiāli simetriskajiem) adatādaiņiem, homoiostelāji bija sekundāri bilaterāli vai asimetriski. Tiem bija bentisks, mazkustīgs dzīvesveids. 

Homoiostelāju fosilijas atrastas nogulās, kas datējamas no kembrija līdz devona periodam. Pastāv uzskats, ka homoiostelāji attīstījušies neatkarīgi no citiem homalozojiem un to senči bijuši piecstaraini radiāli simetriski dzīvnieki. Uzskata, ka senākajiem homoiostelāju pārstāvjiem bija asimetriska tēka (apvalks), bet vēlāk attīstījušās formas ar divpusējās simetrijas pazīmēm. Daži zinātnieki uzskatīja, ka homoiostelāji ir hordaiņu (Chordata) bazālā grupa, tomēr to raksturīgais kalcija karbonāta skelets liecina par homoiostelāju piederību pie adatādaiņu tipa. Iespējams, homoiostelāji ir adatādaiņu bazālā grupa. Daļa zinātnieku uzskata, ka homoiostelāji ir radiāli simetrisku dzīvnieku pēcteči, kas evolūcijas gaitā zaudējuši radiālo simetriju. Morfoloģiski homoiostelāji ir līdzīgi stiloforām (Stylophora). 

Homoiostelāji bija sekundāri bilaterāli vai asimetriski dzīvnieki. Vairumam sugu bija tikai viena iedomāta simetrijas plakne, kas sadalīja ķermeni divās vienādās daļās. Homoiostelāji bija otrmutnieki, un to dīgļa attīstības laikā primārās mutes (gastroporas) vietā veidojās anālā atvere. Homoiostelājiem sekundārā mute veidojās primārajai mutei pretējā ķermeņa galā. Homoiostelājiem nav izteiktas radiālās simetrijas, kā tas ir citiem adatādaiņu tipa pārstāvjiem. Homoiostelāji bija nelieli, dažus centimetrus gari dzīvnieki. To ķermeni apņēma muguras-vēdera virzienā saplacināta tēka. Homoiostelāju tēkas bija asimetriskas, uz iekšu ieliektas, iegarenas, ovālas vai maisveida. Tēkas klāja kalcija karbonāta plātnītes. Tēkas mugurpusē šīs plātnītes bija lielākas. Vēderpusē kalcija karbonāta plātnītes bija plānākas un mazākas. Homoiostelājiem bija divi izaugumi. Tēkas priekšgalā atradās asimetriski novietots īsāks izaugums, ko uzskata par barošanās orgānu. To klāja četras gareniskas plātnīšu rindas. Pie barošanās orgāna pamatnes atradās vēl viena atvere, ko uzskata par hidroporu. Homoiostelāju mute, iespējams, atradās pie barošanās orgāna pamatnes. Homoiostelājiem bija brahiolas – barošanās orgāna izaugumi, kas uztvēra barības daļiņas no ūdens. Brahiolas bija nelielas, smalkas un sastāvēja no sīkām plātnītēm. Uzskata, ka homoiostelāji gulēja uz jūras gultnes ar barošanās rievu un muti (vērstu uz leju), bet anālā atvere atradās tēkas aborālajā jeb muguras pusē un bija vērsta uz augšu. Tēkas vēderpusē atradās ambulakrums ar ambulakrālajām kājiņām, kas uztvēra barības daļiņas un virzīja tās uz muti. Joprojām nav skaidrs, vai šāds barošanās veids bija raksturīgs visiem homoiostelājiem. Tēkas aizmugurē atradās stēle, kas sastāvēja no trijām daļām un pildīja līdzsvara un kustību orgāna funkcijas. Tēkai tuvākais stēles gals bija kustīgs. Uzskata, ka ar stēles palīdzību homoiostelāji varēja nostiprināties gruntī. Homoiostelājiem tēkas garums sasniedza aptuveni 7–8 cm, stēles garums – 8 cm. Nav informācijas par homoiostelāju dzīves ciklu un attīstību.

Homoiostelāju Homoiostelea (Gill, Caster, 1960) [= Soluta (Jaekel, 1901)] klases lielākā homalozoju apakštipa klase. Tie ir mūsdienās izmiruši dzīvnieki.

Homoiostelāji bija sastopami no kembrija perioda sākuma līdz devona perioda beigām, bet to fosilijas nav atrastas silūra periodā. Tie bija brīvi dzīvojoši jūru un okeānu dzīvnieki. Uzskata, ka homoiostelāji uzturējās siltos un seklos ūdeņos. Homoiostelāju fosilijas ir atrastas Austrālijā, Eiropā, Marokā un Ziemeļamerikā.

Uzskata, ka homoiostelājiem bija sēdošs dzīvesveids. Ir arī iespējams, ka tie varēja lēnām pārvietoties virs jūras gultnes ar stēles palīdzību. Tie plakaniski gulēja uz jūras grunts un bija pasīvi detrīta filtrētāji.