Patruļkuģu apzīmējumu lieto vairākiem kuģu tipiem – kuģiem, kuri būvēti uzraudzībai valsts atbildības zonā, un kuģiem, kuri būvēti jūras karadarbībai. Pēdējos apzīmē arī par ātrgaitas uzbrukuma kuģiem (fast attack craft, FAC), ātrgaitas iekšējo ūdeņu uzbrukuma kuģiem (fast inshore attack craft, FIAC) vai ātrgaitas raķeškuģiem (fast attack craft (missile), FAC(M)).

Patruļkuģi ir peldlīdzekļi, kuru ūdensizspaids ir līdz 400 tonnām un kuru izmantošana ir plānota piekrastes rajonos. Šo uzbrukuma kuģu bruņojumā ietilpst pretkuģu raķetes, torpēdas un jūras artilērija. Kuģa pašaizsardzībai tiek lietota artilērija un/vai īsās distances pretgaisa raķetes, un elektroniskās karadarbības līdzekļi. Patruļkuģi tiek parasti būvēti ātru trieciena-atkāpšanās operāciju (hit-and-run) veikšanai, un ierasti tie spēj attīstīt lielu ātrumu. To korpuss ir maskēts (stealth), un kuģa komanda ir salīdzinoši maza.

Mazu, kaujasspējīgu kuģu attīstība meklējama 19. gs. vidū, kad tehnoloģiskā revolūcija jūras karadarbībā ieviesa tērauda kuģus, zemūdenes, torpēdas, lielgabalus un tvaika dzinēju, un Eiropā notika pāreja no burukuģiem uz ar tvaiku darbināmiem metāla un tērauda smagi bruņotiem kaujas kuģiem. Lielbritānijā notika apjomīga kuģu būve, kas draudēja ar pasaules hegemoniju, un Lielbritānijas lielākā ienaidniece Francija ar ierobežotu budžetu jūras spēku attīstībai meklēja risinājumus, kā ierobežot Lielbritānijas pārsvaru. Tādējādi Francijā sāka attīstīties idejas par jūras kauju, izmantojot mazus, ātrus kuģus, kuri aprīkoti ar torpēdaparātiem un lielgabaliem. To ātrums un daudzums apdraudētu lielos kaujas kuģus un spētu apstrīdēt Lielbritānijas hegemoniju. Šī stratēģija kļuva zināma kā “Jaunā skola” (franču Jeune École), un tā tika pārbaudīta dzīvē. Francija pārtrauca lielo kuģu būvi un radīja torpēdlaivas un lielgaballaivas, kuras bija mazas, ātras un smagi bruņotas. Tomēr, kā parādīja testi, to jūrasspēja bija ļoti ierobežota, jūrnieki daudz cieta no jūrasslimības, un kuģu ieroči sliktos laikapstākļos ļoti ātri zaudēja precizitāti. Neskatoties uz to, torpēdlaivu apdraudējums bija tik nozīmīgs, ka Lielbritānija to uztvēra ļoti nopietni un radīja torpēdlaivu iznīcinātājkuģus, kuri vēlāk kļuva par iznīcinātājkuģiem.

Pirmajā pasaules karā patruļkuģi guva dažus panākumus, spējot nogremdēt par sevi lielākus kuģus. Starpkaru periodā Lielbritānija, Vācija, Itālija un Amerikas Savienotās Valstis (ASV) turpināja attīstīt patruļkuģus, un Otrajā pasaules karā tie aktīvi tikai pielietoti jūras karadarbībā, kaut arī cieta no pretgaisa aizsardzības trūkuma.

Pēc Otrā pasaules kara, kad Padomju Savienības “Komar” klases raķeškuģis, aprīkots ar pretvirsūdens raķetēm, nogremdēja Izraēlas “Eilat” iznīcinātājkuģi Sešu dienu karā 1967. gadā, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) valstīs radās liela interese par maziem ātrgaitas kuģiem ar labu bruņojumu. Vadāmo raķešu izmantošana uz maziem kuģiem tika salīdzināta ar tikpat svarīgu tehnoloģisko attīstību kā zemūdene vai aviācijas bāzeskuģu parādīšanās jūras karadarbībā. Vairākas valstis attīstīja patruļkuģu flotes, tajā skaitā Vācija ar “Gepard” klases kuģiem, Dānija ar “Willemoes” klases patruļkuģiem, Zviedrija ar “Norrköping” klases raķeškuģiem un Francija ar “La Combattante” patruļkuģiem. Aukstā kara laikā šo kuģu uzdevums bija nodrošināt pretvirsūdens un pretzemūdens kaujasspēju tuvā un vidējā distancē no krasta, nodrošinot krasta aizsardzību. Šo kuģu izmērs bija ap 400 tonnām, un tie bija bruņoti ar pretkuģu raķetēm, torpēdaparātiem un lielgabalu uz priekšējā klāja. Pēc Aukstā kara beigām šie kuģi zaudēja savu nozīmi, un lielākā daļa NATO valstu beidza izmantot šos kuģus un pārgāja uz lielākiem, izturīgākiem kuģiem, lai nodrošinātu daudzfunkcionalitāti un tālāku darbību. Norvēģija uzdāvināja “Storm” klases patruļkuģus Baltijas valstīm 1995. gadā, un vēlāk Lietuva un Latvija nopirka vēl trīs patruļkuģus. “Storm” klases patruļkuģi bija ar 140 tonnu ūdensizspaidu, bruņoti ar 40 mm un 76 mm lielgabaliem un ātrumu līdz 60 km/h. Šie kuģi nodrošināja pirmo kaujasspēju atjaunotajiem Latvijas Republikas Jūras spēkiem.

Pēc patruļkuģu efektivitātes demonstrācijas Sešu dienu karā 20. gs. 70. gados ātrgaitas patruļkuģi tika attīstīti kā labi bruņoti, ātri kuģi piekrastes karadarbībai, kur var izmantot pārsteiguma momentu, paļaujoties uz šo kuģu ātrumu un manevrētspēju. Kuģu aprīkojumā tika iekļautas pretkuģu vadāmās raķetes, pretkuģu torpēdaparāti un jūras artilērija. Šo kuģu ūdensizspaids un izmērs ļauj tos ražot arī salīdzinoši mazām valstīm ar ierobežotu kuģu būves industriju, līdz ar to patruļkuģi sastopami dažādos izmēros un konstrukcijās. NATO valstu bruņojumā patruļkuģu ūdensizspaids svārstās no ļoti maziem kuteriem, kas aprīkoti ar ložmetējiem, līdz pat 500 tonnām un vairāk, kas aprīkoti ar pretkuģu raķetēm, torpēdām, pretgaisa raķetēm un jūras artilēriju. Ņemot vērā patruļkuģu ierobežoto aizsardzību pret gaisa draudiem, to aprīkojumā tiek iekļauti arī tādi elektromagnētiskās karadarbības sensori kā agrās brīdināšanas ierīces vai pretraķešu mānekļi. Tehnoloģiskās attīstības paraugi ir tādas konstrukcijas kā zemūdens spārnu kuģi (“Pegasus” klase) un gaisa spilvena kaujas kuģi (“Tuuli” klase).

Mūsdienās patruļkuģus ar dažādiem bruņojumiem izmanto vairāk nekā 50 valstis, un to konstrukcijas un bruņojums ir ļoti dažāds, tomēr kopējais un vienojošais ir to lielais ātrums, manevrētspēja un ierobežotā jūrasspēja. Baltijas jūrā Somijas jūras spēku sastāvā ir “Hamina” un “Rauma” klases raķeškuģi, Polija izmanto “Orkan” klases kuģus. Patruļkuģi sastopami gan kā viena korpusa kuģi, katamarāni (“Houbei” klase, Ķīna), gan kā hibrīda korpusa konstrukcijas, kurās apvienotas katamarāna un gaisa spilvena priekšrocības (“Skjold” klase, Novēģija).

Bezpilota sistēmu attīstība īpaši kopš 2022. gada ir veicinājusi patruļkuģu daudzveidību ar attālināti vadāmām platformām, kuras var būt aprīkotas ar dažādiem ieročiem un var veikt uzdevumus kā spēku papildinājums citiem kuģiem vai darboties atsevišķi. Autonomo platformu attīstība notiek ļoti strauji, mācoties no Krievijas–Ukrainas kara pieredzes, kā arī meklējot veidus, kā palielināt jūras spēku spējas ar iespējami mazākiem ierobežojumiem.

Torpēdu ienākšana jūras karadarbībā 19. gs. ietekmēja mazo kuģu attīstību, un Lielbritānijas kuģu būvētājs Džons Īzaks Tornikrofts (John Isaac Thornycroft) 19. gs. 70. gadu sākumā uzsāka specializētu torpēdlaivu būvi, kuras darbināja tvaika dzinējs.

Mūsdienās lielākie patruļkuģu ražotāji ir “BAE Systems” (Lielbritānija), “Lürssen” (Vācija), “Damen” (Nīderlande), “CMN” (Francija), “Fincantieri” (Itālija), “Saab Kockums” (Zviedrija), “Navantia” (Spānija), “Dearsan Shipyard” (Turcija). Arī Tālajos Austrumos, Ķīnā, Dienvidkorejā un Indijā ir spēcīgi un lieli patruļkuģu būvētāji, tāpat kā ASV un Tuvajos Austrumos.

Pašreiz nepastāv ierobežojumi patruļkuģu būvei.