Vēsturiski apkaimes teritorija bijusi mežaina un mazapdzīvota. Tā izveidojusies četru agrāko muižu – Mazās Dammes (vācu Kleindammenhof), Lielās Dammes (Großdammenhof), Annas (Annenhof) un Zolitūdes (Solitude) –, kā arī vēlākā Imantciema apkārtnē. 20. gs. 20. gadu otrajā pusē tika uzsākta aktīva teritorijas apbūve un ielu tīklojuma izveide. Apkaimes urbanizācija strauji norisinājās 20. gs. otrajā pusē, padomju otrreizējās okupācijas periodā īstenojot tipveida dzīvojamo ēku celtniecību. Mūsdienās Imantas apkaimi raksturo funkcionāli orientēta pilsētvide, plašas zaļās zonas un labi attīstīta transporta infrastruktūra.

Imantas kopējā platība ir 900,3 ha jeb 9,003 km². Iedzīvotāju skaits 2024. gadā – 42 493.

Apkaimes nosaukums ir cieši saistīts ar agrāko šīs vēsturiskās telpas nosaukumu – “Imantciems”, kas bija pazīstams jau 20. gs. sākumā, un ir atvasināts no lībiešu izcelsmes latviešu personvārda “Imants”.

Imanta ir Rīgas pilsētas apkaime Pārdaugavā, Kurzemes priekšpilsētā. Tās robežas izteikti iezīmē Rīgas–Tukuma un Rīgas–Bolderājas dzelzceļa līnijas. Robežojās ar vairākām Rīgas apkaimēm: Kleistiem, Spilvi, Iļģuciemu un Dzirciemu ziemeļu un ziemeļaustrumu daļā, Zasulauku, Šampēteri, Zolitūdi un Beberbeķiem austrumu–dienvidaustrumu un dienvidu daļā, kā arī ar Mārupes novadu dienvidrietumu–rietumu daļā.

No 1924. gada līdztekus citām Pārdaugavas teritorijām mūsdienu apkaimes apkārtne tika iekļauta Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. Padomju okupācijas periodā Imanta atradās Rīgas pilsētas Ļeņina rajona sastāvā, no 1969. gada Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajonā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Imanta tika iekļauta Rīgas pilsētas Kurzemes rajonā. No 2008. gada – Imantas apkaime.

Viduslaikos apkaimes teritoriju galvenokārt aizņēma meži un purvāji, arī 17.gs.–19. gs. vidū tā bija mazapdzīvota. Sākotnēji turīgie Rīgas iedzīvotāji mūsdienu apkaimes apkārtnē ierīkoja muižas, kas laika gaitā tika gan dalītas, gan apvienotas, piedzīvojot gan īpašnieku, gan nosaukumu maiņas. Viduslaikos muižām bija izteikti saimnieciskas funkcijas, kuru ietvaros tika gūti ienākumi no lauksaimniecības produkcijas ražošanas.

Atpūtas muižu uzplaukums Pārdaugavā sākās 18. gs. pēc Lielā Ziemeļu kara (1700–1721). Tas turpinājās līdz 19. gs. vidum, kad rūpnieciskais apvērsums sasniedza Krievijas Impērijas rietumu guberņas un, palielinoties iedzīvotāju skaitam, muižu teritorijas pakāpeniski tika sadalītas gruntsgabalos un apbūvētas.

Par kompaktas apbūves pirmsākumiem tiek uzskatīta 19. gs. otrā puse, līdz ar 1873. gadā pabeigto Rīgas–Bolderājas dzelzceļa līnijas izbūvi, kas skāra mūsdienu apkaimes austrumu daļu.

1913. gadā toreizējā Zasulauka apkārtnē (mūsdienās – Imantas apkaimes dienvidaustrumu daļa) četri latviešu uzņēmēji nodibināja lauksaimniecības mašīnbūves uzņēmumu “Imanta”.

Pirmā pasaules kara laikā mašīnbūves uzņēmumu “Imanta” skāra gandrīz visu Krievijas Impērijas perifērijā izvietoto guberņu uzņēmumu liktenis – to iekārtas tika daļēji vai pilnībā evakuētas uz Krievijas Impērijas iekšzemes guberņām, un kādreizējo uzņēmumu ēkas tika izpostītas.

1919. gada rudenī apkaimes apkārtnē norisinājās vairākas Latvijas armijas militāras operācijas, kurām bija izšķiroša nozīme Rīgas aizstāvēšanā pret Rietumu brīvprātīgo armiju. Īpaši intensīva kaujas darbība apkaimes teritorijā noritēja laika posmā no 3. līdz 5. novembrim un 10. novembrī. Šo operāciju rezultātā Latvijas armijas vienībām izdevās atgūt kontroli pār Pārdaugavu, kas nodrošināja Rīgas atbrīvošanu no Rietumu brīvprātīgo armijas okupācijas.

20. gs. 20. gadu sākumā tika pakāpeniski atjaunota lauksaimniecības mašīnbūves fabrikas “Imanta” darbība, nodarbinot arvien lielāku darbinieku skaitu, tādējādi būtiski ietekmējot turpmāko apkaimes attīstību.

1924. gada 24. februārī Saeimā tika pieņemts Likums par Rīgas pilsētas administratīvajām robežām, tā rezultātā Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā tika iekļautas mūsdienu Imantas apkaimes teritorijas (Anniņmuiža un citas) līdztekus citām Pārdaugavas teritorijām (Daugavgrīva, Bolderāja, Kleisti un citas apkaimes).

1926. gadā tika dibināts fabrikas “Imanta” dzīvokļu kooperatīvs, kura biedri uzsāka privātmāju izbūvi, faktiski aizsākot mūsdienu apkaimes dienvidaustrumu daļas ielu tīklojuma izveidi (mūsdienās – Progresa, Kooperatīva un Imantas iela).

1928. gadā Rīgas–Tukuma dzelzceļa līnijas stacija “Zolitūde” tika pārsaukta par staciju “Imanta”.

1929. gadā tika likts pamatakmens arhitekta Ernesta Štālberga un tēlnieka Kārļa Zāles izstrādātajam projektam – 6. Rīgas kājnieku pulka karavīru piemiņas vietai Sudrabkalniņā. Projekta īstenošana tika uzsākta 1934. gada rudenī un pabeigta 1937. gada oktobrī.

20. gs. 30. gados Pārdaugavā, tostarp Imantas apkārtnē, arvien vairāk tika veidoti zemes gabali individuālai apbūvei, kas piesaistīja gan rīdziniekus, gan iebraucējus no lauku apriņķiem. Tādejādi no 20. gadu otrās puses līdz 1939. gada jūlijam Imantā tika uzceltas 57 dzīvojamās ēkas, lielākoties divstāvu (27) un pusotra stāva (22) ēkas.

1939. gadā apkaimes teritorijā bija reģistrēti 3450 iedzīvotāji. Tajā pašā gadā dzīvojamais fonds sasniedza 1063 dzīvokļus.

1940.–1941. gada padomju okupācijas periodā vairākus desmitus apkaimes iedzīvotāju skāra 1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā.

Pēc Otrā pasaules kara Imantu pievienoja Rīgas pilsētas Ļeņina rajonam. Apkaimē turpinājās sporādiska privātmāju būvniecība līdz 1969. gadam, kad tika uzsākta 1967. gadā izstrādātā Imantas piecu mikrorajonu detālplānojuma projekta (arhitekti Raitis Lelis, Ruta Paikune, Lilija Muntere un Laimonis Stīpnieks) īstenošana. 1969. gadā izmaiņas piedzīvoja arī Ļeņina rajons, no kura atdalīja ziemeļu daļu un izveidoja Ļeņingradas rajonu, kurā tika iekļauta arī Imantas apkaimes teritorija. Projektam īstenojoties, četras radiālās maģistrāles sadalīja Imantu piecos mikrorajonos, un katrs Imantas mikrorajons sastāvēja no piecām līdz sešām dzīvojamo māju grupām ar plašiem pagalmiem. Arī mūsdienās Imantas apbūve galvenokārt sastāv no piecu stāvu (464. un 467. sērija) un deviņu stāvu (602. sērijas) paneļu ēkām. Papildus dzīvojamajām ēkām, tika izbūvētas izglītības un kultūras iestādes. Būvniecības procesa ietvaros, līdzīgi kā Daugavgrīvā un citās Rīgas apkaimēs, arī Imantā tika nodarīti ievērojami zaudējumi kultūrvēsturiskajai apbūvei, to lielākoties iznīcinot.

Otrreizējās okupācijas periodā līdz Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sabrukumam Imanta turpināja attīstīties kā blīvas apbūves teritorija, savukārt dienvidu–dienvidaustrumu daļā kā industriāls rajons, kur 1973. gadā tika pabeigta Rīgas Radiorūpnīcas (RRR) jaunā ēku kompleksa būvniecība. Apkaimē darbojās arī citi uzņēmumi, kas, piedzīvojot vairākas izmaiņas, daļēji turpina funkcionēt arī mūsdienās.

1990. gada 28. decembrī īsi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Ļeņingradas rajons, kurā atradās Imantas apkaime, tika pārsaukts par Kurzemes rajonu.

Mūsdienās apkaimes galvenās ielas ir Anniņmuižas bulvāris, Slokas, Dammes un Kleistu iela, Kurzemes prospekts un Jūrmalas gatve. Apkaimes panorāmas siluetā dominē dzīvojamo augstceltņu ēkas Imantas centrālajā daļā, kas izvietotas ap Anniņmuižas bulvāri. Apkaimē ievērojami uzlabojas infrastruktūra – tiek modernizētas dzelzceļa un tramvaju kustības līnijas, kā arī uzlaboti un izbūvēti jauni velo celiņi. Īstenoti vairāki daudzdzīvokļu māju projekti ar augstu energoefektivitāti, papildinot dzīvojamo fondu un modernizējot pilsētvidi.

Apkaimi raksturo labi attīstīta sociālā infrastruktūra, kas nodrošina iedzīvotāju pamatvajadzības un veicina dzīves kvalitātes uzlabošanos. Apkaimē ir pieejamas dažādas izglītības iestādes, tostarp pirmsskolas izglītības iestādes, kā arī veselības aprūpes iestādes, piemēram, SIA “Rīgas veselības centrs” filiāle “Imanta”. Tirdzniecības sektoru pārstāv gan tirdzniecības centri un lielveikali, piemēram, “Damme”, “Rimi Hyper Damme”, “Maxima XXX”, gan mazāki pārtikas veikali, piemēram, “Rimi”, “Maxima X” un “Narvesen”, kas nodrošina ikdienas preču pieejamību.

Apkaimē pieejamas arī dažādas sporta un atpūtas iespējas, kas nodrošina sociālo integrāciju un veselīga dzīvesveida veicināšanu. Piemēram, 2019. gadā Kurzemes prospektā Nr. 158 tika atklāts Imantas sporta centrs.

Plašas iedzīvotāju sabiedriskās un kultūrizglītojošās vajadzības un to saglabāšanu nodrošina 1995. gadā dibinātais Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Rīgas Kultūras un atpūtas centrs “Imanta”. Kultūras aktivitāšu un dažādu pakalpojumu klāstu piedāvā divas Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālbibliotēkas – “Imanta” un “Kurzeme”.

2025. gadā satiksmi ar citām Rīgas apkaimēm nodrošina Rīgas Pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” tramvaju un autobusu satiksme. Piemēram, 1. maršruta tramvaja un 21., 37., 41., 56. un citu maršrutu autobusu kustība, kas savieno apkaimi ar Bolderāju, Daugavgrīvu, Iļģuciemu, Centru, Āgenskalnu un citām Rīgas apkaimēm. Savukārt Rīgas–Tukuma līnija nodrošina iespēju apmeklēt tuvākus un tālākus galamērķus ar dzelzceļa satiksmes starpniecību.

No vēsturiskajām apkaimes muižām līdz mūsdienām saglabājusies vienīgi Anniņmuiža, kuras stāvoklis novērtēts kā neapmierinošs. Apkaimē atrodas četri valsts aizsargājami kultūras pieminekļi: valsts nozīmes piemineklis Rīgas 6. pulka karavīriem – pilsētas aizstāvjiem 1919. gadā, reģiona nozīmes Anniņmuižas dzīvojamā ēka ar alejām, kā arī divas dzīvojamās ēkas Slokas ielā – Nr. 122 (reģiona nozīmes) un Nr. 120a (vietējās nozīmes).

Ik gadu, laika posmā no 3. līdz 18. novembrim, tuvāku un tālāku Rīgas apkaimju iedzīvotāji 6. Rīgas kājnieku pulka karavīru piemiņas vietā Sudrabkalniņā noliek ziedus un aizdedz svecītes, lai godinātu Latvijas Neatkarības karā kritušo Latvijas armijas un Sabiedroto valstu militāro misiju karavīru piemiņu.

Imantā dzīvoja grafiķe, latviešu bērnu literatūras autore un ilustratore Margarita Stāraste. 

Apkaimes iedzīvotāji, arhitektūra un daba ir atspoguļota Latvijas Televīzijas ilggadējā raidījuma “Ielas garumā” sērijās “Imantas, Kooperatīva, Progresa, Bebru un citas ielas” un “Imantas 1.–8. līnija”.

Imantā uzņemtas epizodes 1976. gada mākslas filmai “Šīs bīstamās balkona durvis” (režisore Dzidra Ritenberga).