Džakomo Devoto dzimis patologa Luidži Devoto (Luigi Devoto) un Luidžas Kortēzes (Luigia Cortese) ģimenē. Līdz 1915. gadam mācījās Milānā Džuzepes Parīni vidusskolā (liceo classico Giuseppe Parini). Pēc tam pārcēlās uz Pāviju, kur uzsāka studijas Pāvijas Universitātes (Università di Pavia) Literatūras fakultātē, taču tās pārtrauca, iestājoties dienestā Alpu kājniekos Pirmā pasaules kara laikā. Pāvijas Universitāti Dž. Devoto absolvēja 1920. gadā ar disertāciju, kuras pamatā bija Indijas un Rumānijas fonētiskās attīstības salīdzinājums. Šī disertācija, saīsināta un pārskatīta, 1923. gadā tika publicēta izdevumā “Adaptācija un diferenciācija latīņu valodas fonētikā” (Adattamento e distinzione nella fonetica latina).

1920. gadā Dž. Devoto devās uz Berlīni, kur mācījās pie valodniekiem Vilhelma Šulces (Wilhelm Schulze), Jūliusa Pokornija (Julius Pokorny) un Heinriha Līdersa (Heinrich Lüders), kuri bija attiecīgi lietuviešu, īru un sanskrita valodu eksperti. 1923. gadā Dž. Devoto devās uz Bāzeli, kur papildināja zināšanas lietuviešu, kā arī persiešu, grieķu un arhaiskajā latīņu valodā pie Maksa Nīdermana (Max Niedermann), Gintera Jahmana (Günther Jachmann) un Pētera fon der Mīla (Peter von der Mühll).

1931. gada augustā Dž. Devoto bija viens no 1225 profesoriem, kuri Benito Musolīni (Benito Mussolini) izveidotā režīma apstākļos zvērēja uzticību “dzimtenei un fašistu režīmam”. Pēc režīma krišanas Dž. Devoto paziņoja, ka zvērestu devis tikai tādēļ, lai varētu turpināt strādāt.

Dž. Devoto bija precējies ar tulkotāju Olgu Rosi (Olga Rossi), dēls Andrea Devoto (Andrea Devoto) – psihiatrs.

Dž. Devoto baltu valodu studijas bija saistītas ar Eiropas Austrumu institūtu (Istituto per l’Europa Orientale, IpEO), kas tika dibināts Romā 1921. gadā ar mērķi, intensīvi veidojot publikācijas, izplatīt informāciju par valstīm Eiropas austrumu un centrālajā daļā, kas Itālijā bija maz pazīstamas. Institūtā tika izveidotas vairākas nodaļas. 1931. gadā tika dibināta Baltijas nodaļa, kas publicēja žurnālu Studi Baltici gandrīz katru gadu no 1931. līdz 1942. gadam.

Gan itāļu zinātnieki, piemēram, Džuljāno Bonfante (Giuliano Bonfante) un Džuzepe Salvatori (Giuseppe Salvatori), gan ārvalstu zinātnieki sniedza ieguldījumu žurnāla Studi Baltici izveidē. Pirmajā numurā 1931. gadā autoru vidū bija valodnieki M. Nīdermans no Šveices un Jānis Endzelīns un Ernests Blese no Latvijas. M. Nīdermans publicēja rakstu “Lietuviešu valodniecības sākums” (Gli inizi della lingvistica lituana), savukārt J. Endzelīns un E. Blese attiecīgi publicēja rakstus ““Tiems” kā sieviešu dzimte arī latviešu valodā (“Tiems” come femminile anche in lettone) un “Latviešu valodniecības attīstība un pašreizējais stāvoklis” (Svolgimento e stato attuale della lingvistica lettone). Studi Baltici pirmā numura ievadā Dž. Devoto paskaidroja, ka Eiropas Austrumu institūts bija lēmis izveidot Baltijas nodaļu, jo neviena starptautiska institūcija ārpus Baltijas valstīm nebija veltīta baltu filoloģijas pētījumiem.

Pēc Studi Baltici dibināšanas Dž. Devoto vispirms devās uz Vāciju, kur tikās ar diviem baltu filoloģijas speciālistiem – profesoru Georgu Ģeruli (Georg Gerullis) Berlīnē un profesoru Francu Špehtu (Franz Specht). Dž. Devoto pauda vēlmi apmeklēt Baltijas valstis 1933. gada martā, un Vītauta Dižā universitātes (Vytauto Didžiojo universitetas) Humanitāro zinātņu fakultātes dekāns profesors Vincs Krēve-Mickevičs (Vincas Kreve-Mickevičius) izteica oficiālu ielūgumu. Dž. Devoto pirmā vizīte Baltijas valstīs bija 1933. gada rudenī. Šajā laikā viņš bija klasisko valodu salīdzinošās vēstures profesors Padujas Universitātē (Università di Padova). Vispirms Dž. Devoto dažas dienas pavadīja Mēmelē (mūsdienās Klaipēda) pirms došanās tālāk uz Kauņu. Lietuvā Dž. Devoto uzņēma un pavadīja Itālijas vēstnieks Džovanni Amadori (Giovanni Amadori), kurš iepazīstināja viņu ar Lietuvas valdības augstākajām amatpersonām, tostarp prezidentu Antanu Smetonu (Antanas Smetona). Dž. Devoto un A. Smetonas tikšanās, kuras laikā viņi sazinājās lietuviešu valodā, notika 1933. gada 25. novembrī, un tikšanās beigās A. Smetona pasniedza Dž. Devoto Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordeni. Kā Vītauta Dižā universitātes viesim Dž. Devoto bija iespēja pasniegt 25 stundu kursu par latīņu valodas izcelsmi un senajiem itāļu dialektiem, ko viņš lasīja vācu valodā. Atklāšanas seminārs guva lielus panākumus, tajā piedalījās vairāk nekā 200 cilvēku, starp kuriem bija gan studenti, gan arī mācībspēki.

No Lietuvas Dž. Devoto devās ceļojumā arī uz Rīgu, Tartu un Helsinkiem. Rīgā viņš ieradās 1933. gada oktobrī kā Latvijas Universitātes (LU) Filoloģijas fakultātes viesis un uzstājās ar priekšlasījumu (pēc LU lūguma – franču valodā) ar nosaukumu “Ko mums māca latīņu valodas vēsture” (Ce que nous apprend l’histoire de la langue latine). Par šo notikumu tika ziņots Latvijas presē. Pēc semināra Dž. Devoto LU Filoloģijas fakultātes dekānam J. Endzelīnam 60. dzimšanas dienā pasniedza žurnāla Studi Baltici trešo numuru. J. Endzelīns bija arī viens no žurnāla Studi Baltici pirmā numura autoriem, bet šī bija pirmā reize, kad abas personas tikās klātienē. 1933. gada decembrī Dž. Devoto devās uz Helsinku Universitāti (somu Helsingin yliopisto, zviedru Helsingfors universitet), kur uzstājās ar diviem priekšlasījumiem par latīņu valodas izcelsmi. Dž. Devoto tikās arī ar Dantes Aligjēri biedrības (Società Dante Alighieri) biedriem, ar kuriem apsprieda ar itāļu valodu saistītus jautājumus. Pirms atgriešanās Lietuvā 1933. gada rudenī Dž. Devoto apmeklēja Tērbatu (tagad Tartu), kur tikās ar vācu valodnieku Ernstu Kīkersu (Ernst Kieckers). Dž. Devoto atstāja Kauņu 1933. gada 4. decembrī un ieradās Itālijā 10. decembrī, kur turpināja lasīt lekcijas Padujas Universitātē.

1934. gada sākumā pēc vizītes Baltijas reģionā Dž. Devoto Itālijas izglītības ministram pauda vēlmi intensificēt kultūras attiecības starp Itāliju un Baltijas valstīm. Dž. Devoto ieskicēja vairākus veidus, kā to varētu panākt. Pirmkārt, Eiropas Austrumu institūtam katru gadu vajadzētu publicēt vienu Studi Baltici numuru, un šis mērķis tika gandrīz sasniegts laikā no Studi Baltici dibināšanas 1931. gadā līdz 1942. gadam. Otrkārt, viņš ieteica izveidot stipendijas studentiem no Baltijas valstīm un Somijas (pa vienai katrai valstij), lai gan šī ideja nekad netika pilnībā īstenota. Treškārt, viņš mudināja popularizēt itāļu valodu, publicējot divvalodu vārdnīcas, kādas nevienā no Baltijas valstīm nepastāvēja. Latvijas un Igaunijas gadījumā vārdnīcu sagatavošana sākās 1938. un 1939. gadā, taču tās nekad netika publicētas. Visbeidzot, Dž. Devoto vēlējās katrā no Baltijas valstīm organizēt itāļu valodas kursus, lai papildu literārajai izglītībai nodrošinātu praktisku valodas apmācību. Tika veicināta arī iespēja Baltijas zinātniekiem publicēt savus darbus itāļu žurnālos, taču Studi Baltici bija vienīgais akadēmiskais žurnāls, kurā Baltijas zinātnieki varēja publicēt savus darbus itāļu valodā līdz pat Itālijas fašistiskā režīma sabrukumam 1943. gadā. 1935. gadā Dž. Devoto kļuva par Florences Universitātes (Università di Firenze) profesoru, kur pasniedza sanskritu un vēsturisko valodniecību līdz savas akadēmiskās karjeras beigām.

Dž. Devoto vēlreiz atgriezās Baltijas valstīs 1937. gada augustā, apmeklējot Pirmo Baltijas vēsturnieku konferenci Rīgā, kurā piedalījās daudzi zinātnieki no Lietuvas, Vācijas, Polijas, Francijas un Somijas. Šajā konferencē Dž. Devoto uzstājās ar priekšlasījumu “Kā sākas Baltijas vēsture” (Come comincia la storia baltica).

1943.–1944. gadā Dž. Devoto bija iesaistīts atbrīvošanas cīņā pret fašismu, kuras laikā sarakstīja pārspriedumu par politisko, ekonomisko un sociālo jomu, kas vēlāk tika publicēts 1945. gadā grāmatā “Pārdomas par manu laiku” (Pensieri sul mio tempo). Tā atkārtoti tika izdota 1955. gadā ar nosaukumu “Civilizācija pēckara laikmetā” (Civiltà del postoguerra). 1945. gadā, pēc Otrā pasaules kara, Dž. Devoto pievienojās Eiropas Federālistu asociācijai (Associazione Federalisti Europei) pēc Parides Bakarīni (Paride Baccarini) ieteikuma, kurš mira jau pēc viena gada. Dž. Devoto ļoti lepojās būt politiķis, ko salīdzināja ar būšanu ārstam: jebkuras ideoloģijas mērķis patiesībā ir cīņa pret karu, – tāpat kā katrs ārsts tiecas sargāt cilvēka dzīvību, tā arī politiķis tiecas saglabāt cilvēciskās vērtības. 

Eiropas Austrumu institūts beidza pastāvēt 1944. gadā, kad Itālijas Ārlietu ministrija nolēma pārtraukt finansiālo atbalstu. Tomēr, neskatoties uz padomju okupāciju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, interese par baltistiku Itālijā neizzuda. Atsāka izdot žurnālu Studi Baltici, šoreiz Florencē, un Dž. Devoto atkal strādāja pie tā izdošanas kā redaktors, taču žurnāls ilgi nepastāvēja. Devītais numurs iznāca 1952. gadā filologa Karlo Alberto Mastrelli (Carlo Alberto Mastrelli) redakcijā, savukārt desmitais (un pēdējais) numurs tika izdots pēc ilga redakcionāla pārtraukuma 1969. gadā Aldo Luidži Prozdočimi (Aldo Luigi Prosdocimi) redakcijā.

Dž. Devoto aizraušanās ar politiku nemazināja viņa interesi par valodniecību. No 20. gs. 50. gadu sākuma līdz pat savai nāvei Dž. Devoto radīja lielu skaitu darbu, piemēram, “Itāļu valodas gramatika” (Grammatica italiana, 1952, otrais izdevums 1962) kopā ar Domeniko Masaro (Domenico Massaro) un “Itāļu valoda. Vēsture un aktuālās problēmas” (La lingua italiana. Storia e problemi attuali, 1968) kopā ar Mariju Luīzu Altjēri Bjadži (Maria Luisa Altieri Biagi). 1956. gadā Dž. Devoto kļuva par zinātniskās institūcijas Accademia dei Lincei (1603) locekli. 

1964. gadā ieņēma prestižo Kruskas Akadēmijas (Accademia della Crusca) prezidenta amatu, kas ir vissvarīgākā Itālijas institūcija itāļu valodas pētniecībā. Šajā laikā Dž. Devoto koncentrēja savus centienus radīt itāļu valodas vārdnīcu. 1967. gadā, kad Dž. Devoto beidza lasīt lekcijas vecuma ierobežojuma dēļ, viņš tika ievēlēts par Florences Universitātes rektoru. 1971. gadā sadarbībā ar Džanu Karlo Oli (Gian Carlo Oli) izdeva slaveno “Itāļu valodas vārdnīcu” (Dizionario della lingua italiana) vārdnīcu. 1972. gadā kopā ar Džakomo Džakomelli (Giacomo Giacomelli) publicēja “Itālijas reģionu dialekti” (I dialetti delle regioni d’Italia).

Līdz pat mūža beigām 1974. gada decembrī Dž. Devoto turpināja strādāt pie vairākiem Baltijas valstu literatūras izdevumiem itāļu valodā. Viņš bija grāmatu “Baltiešu literatūru vēsture” (Storia delle letterature baltiche, 1957) un “Baltijas valstu literatūras” (Le letterature dei paesi baltici, 1969) redaktors, kuras joprojām tiek uzskatītas par nozīmīgiem darbiem Baltijas tautu valodu un literatūras izpētē.

Dž. Devoto ieguldījuma rezultātā baltistikas studijām Itālijā izšķirami divi nozīmīgi posmi: pirmais starpkaru periodā, ko var uzskatīt par to augstāko punktu, pateicoties Eiropas Austrumu institūta Baltijas nodaļai un žurnālam Studi Baltici, un otrais, mazāk izteiksmīgs uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kad atsāka izdot žurnālu Studi Baltici, publicējot divus tā numurus. Mūsdienās baltistikas studiju mantojums un Dž. Devoto centienu rezultāti rodami Pizas Universitātē (Università di Pisa), vienīgajā vietā Itālijā, kur baltu filoloģijas (un lietuviešu valodas un kultūras) studijas pastāv mūsdienās.