Līsijs izpelnās sevišķu ievērību kā tiesas runu autors jeb profesionāls logogrāfs. Līsija sarakstītās apsūdzības un aizstāvības runas, kurās izkopts skaidrs, pēc iespējas vienkāršs un runas teicējam atbilstīgs (katram, sakot apsūdzību vai aizstāvoties, bija jārunā pašam, iemācoties logogrāfa sacerēto runu) izteiksmes veids, uzskatāmas par sengrieķu tiesas runas paraugtekstiem, turklāt tās ir vērtīgs avots par attiecīgā perioda tiesas darbību un sadzīviskiem, kā arī plašākiem sociālpolitiskiem aspektiem. Līsijs iekļauts arī hellēnisma laikā sastādītajā atisko oratoru kanonā, kas apkopo 10 ievērojamākos Atēnu klasiskā perioda (5.–4. gs. p. m. ē.) oratorrunu meistarus (to skaitā arī Dēmostenu (Δημοσθένης) un Isokratu (Ἰσοκράτης).

Ziņas par Līsiju un viņa dzīvi rodamas vairākos avotos, piemēram, Platona (Πλάτων) dialogos “Faidrs” (Φαῖδρος, 5./4. gs. p. m. ē.) un “Valsts” (Πολιτεία, 5./4. gs. p. m. ē.), Cicerona (Marcus Tullius Cicero) darbā “Brūts” (Brutus, ap 46. gadu p. m. ē.), Halikarnāsas Dionīsija (Διονύσιος Ἁλικαρνασσεύς) darbā “Par atiešu oratoriem” (Περὶ τῶν Ἀττικῶν ῥητόρων, 1. gs. p. m. ē.), Plūtarha (Πλούταρχος) jeb Pseido Plūtarha (Ψευδο-Πλούταρχος) darbā “Desmit oratoru dzīves” (Βίοι τῶν δέκα ῥητόρων, latīņu valodā Vitae decem oratorum, 1.–2. gs.), Bizantijas laika Sudas leksikonā (Σοῦδα, šķirkļa numurs Adler L858, ap 10. gs.), kā arī autobiogrāfiska informācija rodama paša Līsija runā “Pret Eratostenu” (Κατὰ Ερατοσθένους, pilnajā nosaukumā zināma arī kā runa “Pret Eratostenu, kas bijis [viens] no trīsdesmit [tirāniem], kuru sacīja pats Līsijs, Κατὰ Ερατοσθένους τοῦ γενομένου τῶν τριάκοντα, ὃν αὐτὸς εἶπε Λυσίας, 403. gads p. m. ē.).

Līsijs, Kefala (Κέφαλος) dēls un Līsanija (Λυσανίας) mazdēls, dzimis Atēnās metoika (μέτοικος, metoikos ar nozīmi ’tas, kas ieradies no svešatnes, iedzīvotājs bez pilsonības’) ģimenē. Līsija tēvs Kefals bija pārticis sirakūzietis, kas ieradās Atēnās pēc valstvīra un oratora Perikla (Περικλῆς) aicinājuma. Plūtarha darbā “Desmit oratoru dzīves” rakstīts, ka Periklu ar Kefalu saistīja draudzība, lai gan kā iespējams Sirakūzu pamešanas iemesls tiek pieminēta arī tirāna nākšana pie varas pilsētā. Kā noprotams, Kefals Atēnās piederēja tā dēvētajiem augstākās kārtas metoikiem.

Līsijs Atēnās saņēma augstvērtīgu izglītību. Tiek arī minēts, ka Līsijs bija sirakūziešu oratoru Tīsija/Teisija (Τισίας/Τεισίας) un Nīkija (Νικίας) skolnieks. Nozīmīgs Līsija dzīves posms pavadīts Tūriju (Θούριοι) pilsētā, uz kurieni pēc tēva nāves viņš deviās kopā ar savu brāli vai brāļiem. Konkrēti pārcelšanās iemesli nav zināmi (iespējams, pārcelšanās bija ekonomiski motivēts solis), arī pārcelšanās laiks nav pietiekami skaidrs (Sudas leksikonā minēts, ka Līsijam bija 15 gadi). 

Pēc uzturēšanās Tūriju pilsētā sākas tā dēvētais Līsija otrais Atēnu periods, kas politiski bija visnotaļ sarežģīts laiks. Arī šajā laika posmā Līsijs vadīja turīgu un ekonomiski aktīvu dzīvi, taču 404. gadā p. m. ē., kad Atēnās pie varas nāca oligarhi (30 tirānu laiks), Līsijam un viņa brālim Polemarham (Πολέμαρχος) tika konfiscēti īpašumi, bet viņi paši tika nolemti nāvei. Līsijam izdevās bēgt (ir ziņas, ka kādu laiku uzturējās Megarās, Μέγαρα), taču pēc tam, nostabilizējoties demokrātiskajiem spēkiem, kurus viņš atbalstīja, Līsijs atgriezās Atēnās. Par mantas konfiskāciju un oligarhu varu Līsijs samērā izvērsti raksta savā apsūdzības runā “Pret Eratostenu”. Līsijs apsūdz oligarhu Eratostenu sava brāļa Polemarha nāvē; tā ir vienīgā tiesas runa, kuru Līsijs sacīja pats. Runā “Pret Eratostenu” nolasāmi Līsija politiskie uzskati, rodamas paša autora mērķtiecīgi izklāstītas ziņas par savu dzīvi.

Visai ticami, ka Līsijam nebija izdevies atgūt oligarhu atņemto mantu; viņš tā arī nesaņēma Atēnu pilsoņa tiesības, paliekot metoika statusā.

Lai gan Līsijs zināms arī kā orators (kā norāda Cicerons darbā “Brūts”, viņš kādu laiku mācījās runas mākslu), viņa pamata profesionālā joma, kas nodrošināja atzinību, bija logogrāfa darbs, kuram Līsijs pievērsās salīdzinoši vēlu. Tiek uzskatīts, ka Līsija kā logogrāfa aktīvais darbības posms saistāms ar periodu pēc Līsija atkārtotās atgriešanās Atēnās – pēc notikumiem, kas saistīti ar 30 tirānu laiku.

Līsijam tiek piedēvēta ne tikai tiesas runu sarakstīšana; viņa darbības un interešu loks bijis ļoti plašs.

Plūtarha jeb Pseido Plūtarha darbā “Desmit oratoru dzīves” minēts, ka Līsijam piedēvētas 425 runas, no tām autentiskas Līsija runas varētu būt 233. Tekstā pievienota arī Līsija reputāciju atainojoša piebilde, kurā norādīts, ka Līsijs, kā tiek stāstīts, tikai divas reizes ticis uzvarēts. Lai gan ziņas par Līsijam piedēvēto runu skaitu var atšķirties, top skaidrs, ka viņš savā darbībā bija samērā ražīgs un arī atzinīgi vērtēts autors. Turklāt, kā norādīts avotos, Līsijs rakstīja arī retorikai jeb runas mākslai veltītas grāmatas, enkomijus jeb slavinājumus, epitāfijas jeb kapu runas, mīlas runas, arī Sokrata apoloģiju jeb aizstāvību (Σωκράτους Ἀπολογία), kā arī vēstules.

Līdz mūsdienām pilnīgi vai liela apjoma izvilkumos saglabājušās 35 runas, kas piedēvētas Līsijam. To vidū Platona dialogā “Faidrs” iekļautā mīlas runa (230e–234c), kas gan, visticamāk, vērtējama kā sofistiska rakstura parodija, bet ne autentisks Līsija teksts.  Pie Līsijam piedēvēto epideiktisko runu paraugiem pieder “Olimpiskā runa” (Ολυμπιακός, Līsija runu korpusā ar kārtas numuru XXXIII) un kapu runa (Ἐπιτάφιος τοῖς Κορινθίων βοηθοῖς, burtiski “Kapu runa korintiešu palīgiem”, Līsija runu korpusā ar kārtas numuru II), bet par Līsijam piedēvētu padomu jeb dēma priekšā sacītās runas paraugu uzskatāma runa “Par to, lai nezaudētu no tēviem mantoto pārvaldi Atēnās” (Περὶ τοῦ μὴ καταλῦσαι τὴν πάτριον πολιτείαν Αθήνησι, Līsija runu korpusā ar kārtas numuru XXXIV).

Pārējie saglabājušies Līsija teksti ir saistīti ar tiesvedību; tās ir tiesas runas, kas uzskatāmas par Līsija profesionālās darbības pamatu.

• I “Aizstāvēšanās runa Eratostena nogalināšanas lietā” (Ὑπὲρ τοῦ Ἐρατοσθένους φόνου ἀπολογία), runu latviešu valodā iztulkojis Ābrams Feldhūns;
• III “Aizstāvēšanās runa pret Simonu” (Πρὸς Σίμωνα ἀπολογία);
• IV “Par ievainojumu ar iepriekšēju nodomu, kura aizstāvībā un pret kuru – nav zināms” (Περὶ τραύματος ἐκ προνοίας, ὑπὲρ οὗ καὶ πρὸς ὃν ἄδηλον);
• V “Kallija aizstāvība svētuma zaimošanas lietā” (Ὑπὲρ Καλλίου ἱεροσυλίας ἀπολογία);
• VI “Pret Andokida nedievbijību” (Κατ᾽ Ἀνδοκίδου ἀσεβείας);
• VII “Aizstāvēšanās runa Areopāgā lietā par olīvkoka stumbru” (Ἀρεοπαγιτικὸς περὶ τοῦ σηκοῦ ἀπολογία);
• VIII “Pret iedzīvotājiem vērsta apsūdzība apmelošanas sakarā” (Kατηγορία πρὸς τοὺς συνουσιαστὰς κακολογιῶν);
• IX “Karavīra aizstāvība” (Ὑπὲρ τοῦ στρατιωτοῦ);
• X “Pret Teomnēstu, 1” (Κατὰ θεομνήστου, Α);
• XI “Pret Teomnēstu, 2” (Κατὰ θεομν́ηστου, Β);
• XII “Pret Eratostenu” (Κατὰ Ερατοσθένους) jeb “[Runa] pret Eratostenu, kas bijis [viens] no trīsdesmit [tirāniem], kuru sacīja pats Līsijs” (Κατὰ Ερατοσθένους τοῦ γενομένου τῶν τριάκοντα, ὃν αὐτὸς εἶπε Λυσίας), runu latviešu valodā iztulkojis Ā. Feldhūns;
• XIII “Pret Agorāta ziņojumu” (Κατὰ Ἀγοράτου ἐνδείξεως), zināma arī kā “Pret Agoratu“, runu latviešu valodā iztulkojis Ā. Feldhūns;
• XIV “Pret Alkibiadu dezertēšanas lietā” (Κατὰ Ἀλκιβιάδου λιποταξίου);
• XV “Pret Alkibiadu lietā par izvairīšanos no karadienesta” (Κατὰ Ἀλκιβιάδου ἀστρατείας);
• XVI “Mantiteja aizstāvēšanās runa Padomē sakarā ar viņa dokimasiju” (Ἐν βουλῇ Μαντιθέῳ δοκιμαζομένῳ ἀπολογία), runu latviešu valodā iztulkojis Ā. Feldhūns;
• XVII  “Par Eratona īpašumu: pret mantnīcu” (Περὶ τῶν Ἐράτωνος χρημάτων: πρὸς τὸ δημόσιον);
• XVIII “Par Nīkija brāļa īpašuma konfiskāciju. Piebilde” (Περὶ τῆς δημεύσεως τῶν τοῦ Νικίου ἀδέλφου ἐπίλογος); runu latviešu valodā iztulkojis Ā. Feldhūns;
• XIX “Aizstāvība Aristofana īpašuma lietā: pret mantnīcu” (Ὑπὲρ τῶν Ἀριστοφάνους χρημάτων, πρὸς τὸ δημόσιον), zināma arī kā “Par Aristofana īpašumu”, runu latviešu valodā iztulkojis Ā. Feldhūns;
• XX “Polistrata aizstāvība” (Ὑπὲρ Πολυστράτου);
• XXI “Aizstāvēšanās runa kukuļņemšanas lietā bez noteiktas piederības“ (Ἀπολογία δωροδοκίας ἀπαράσημος);
• XXII “Pret labības tirgotājiem” (Κατὰ τῶν σιτοπωλῶν), runu latviešu valodā iztulkojis Ā. Feldhūns;
• XXIII “Pret Pankleonu, jo viņš nebija platajietis” (Κατὰ Παγκλέωνος ὅτι οὐκ ἦν Πλαταιεύς);
• XXIV “Pret ierosinājumu nedot pabalstu invalidam” (Πρὸς τὴν εἰσαγγελίαν περὶ τοῦ μὴ δίδοσθαι τῷ ἀδυνάτῳ ἀργύριον), runu latviešu valodā iztulkojis Ā. Feldhūns;
• XXV “Aizstāvēšanās runa demokrātiskās pārvaldes apvērsuma lietā” (Δήμου καταλύσεως ἀπολογία), zināma arī kā “Aizstāvēšanās runa“, runu latviešu valodā iztulkojis Ā. Feldhūns;
• XXVI “Par Euandra (arī Eiandra) dokimasiju” (Περὶ τῆς Εὐάνδρου δοκιμασίας), runu latviešu valodā iztulkojis Ā. Feldhūns;
• XXVII “Pret Epikratu un viņa biedriem. Piebilde” (Kατὰ Ἐπικράτους καὶ τῶν συμπρεσβευτῶν ἐπίλογος);
• XXVIII “Pret Ergoklu. Piebilde” (Kατὰ Ἐργοκλέους ἐπίλογος);
• XXIX “Pret Filokratu. Piebilde” (Kατὰ Φιλοκράτους ἐπίλογος);
• XXX  “Apsūdzība pret sekretāru Nīkomahu sakarā ar viņa pārskatu” (Kατὰ Νικομάχου γραμματέως εὐθυνῶν κατηγορία), zināma arī kā “Pret Nīkomahu”, runu latviešu valodā iztulkojis Ā. Feldhūns;
• XXXI “Pret Filonu sakarā ar viņa dokimasiju” (Kατὰ Φίλωνος δοκιμασίας), runu latviešu valodā iztulkojis Ā. Feldhūns;
• XXXII “Pret Diogeitonu” (Kατὰ Διογείτονος), runu latviešu valodā iztulkojis Ā. Feldhūns.

Vairākām runām, kas saglabājušās līdz mūsdienām ar piesaisti Līsija vārdam, ir neskaidra autorība; parasti tiek uzskatīts, ka no runām, kas saglabājušās, aptuveni 25 ir autentiskas Līsija runas.

Līsija tiesas runās vērojama rūpīga un pārdomāta raksturu izveide jeb ēthopoiia (ἠθοποιία), kas kļūst par Līsija meistarības atpazīšanas zīmi. Līsija runās sastopamie raksturi ir dažādi, turklāt runas sastādītas tā, lai sniegtu iespēju uzskatāmi novērtēt vēlamā lēmuma pieņemšanai būtiskās raksturu iezīmes.

Līsija tiesas runas izceļas ar salīdzinošu vienkāršību; tām nepiemīt samākslotība vai blīvs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu lietojums. Līsija tiesas runa pārliecina ar savu skaidrību, domas pārskatāmību un izteiksmes saderību ar runas teicēju. Priekšplānā izvirzās ētiskas dabas apsvērumi, aicinot izvēlēties un atbalstīt to, kas savā būtībā taisnīgs un krietns. Līsijs prasmīgi veido runas stāstījuma daļu, tādējādi formējot sižetiski pilnvērtīgu sniegumu un sniedzot labu pamatu attiecīgā viedokļa argumentācijai.

Līsija runu sastādīšanas aspekti sniedz nozīmīgu ieguldījumu oratorrunu kultūras attīstībā. Līsija kā logogrāfa darbībā redzami nozīmīgi principi, kas ievērojami runas saprotamības izkopšanai un veiksmīgai mijiedarbei ar mērķauditoriju. Turklāt Līsijam piedēvēto runu korpuss kalpo par vērtīgu izziņas avotu sengrieķu likumdošanas un tiesvedības jautājumos.

Jau Līsija dzīves laikā tiek atzinīgi vērtēta viņam piemītošā izteiksmes skaidrība. Halikarnāsas Dionīsijs atzīst un slavē Līsija izteiksmes vienkāršību un atiskā dialekta tīrību, turklāt apbrīno Līsija spēju radīt cēlus un iespaidīgus tēlus ar tik vienkāršiem valodas līdzekļiem.

Plūtarhs vēstī nostāstu par Līsiju un viņa klientu, kuram Līsijs uzrakstījis runu “Morāle. Par pļāpāšanu.” (Moralia. De garrulitate, 504c). Kad šis vīrs pirmo reizi izlasījis Līsija uzrakstīto runu, viņam tā likusies ļoti veiksmīga, taču, to atkārtoti lasot, tā viņam šķitusi garlaicīga un neiedarbīga. Par šo sūdzību Līsijs iesmējies un jautājis, cik reizes tad viņš grasoties tiesnešu priekšā šo runu teikt. Šis anekdotiskā rakstura nostāsts veiksmīgi iezīmē Līsija prasmi panākt nepieciešamo rezultātu noteiktā laikā un vietā, pārzinot iedarbīgākos pārliecināšanas līdzekļus, kā arī saprotot runas teikšanas specifiku.

Līsija tēls atveidots tēlniecības darbos, piemēram, Līsija krūšutēli, Līsija skulptūra Versaļas pils (Château de Versailles) dārzā Francijā.