Raimonds Pinnis bija interjera mākslinieks un dizainers, kurš saskanīgos risinājumos interjera dizainā apvienoja stereotipiskas retro replikas ar vēlīnam padomju postmodernismam raksturīgo etnogrāfiskumu. Mākslinieka radošais mantojums izceļas ar racionālu un proporcionāli līdzsvarotu interjera dizaina valodu.

R. Pinnis bija Pauļa un Mildas (dzimusi Pabērza) Piņņu ģimenes otrais dēls. Tēvs bija tehniskais rasētājs, kura vaļasprieks bija fotografēšana un gleznošana. Māte bija mājsaimniece. 1944. gadā ģimene pārcēlās uz Cēsīm; turpmākie R. Piņņa bērnības un jaunības gadi un radošais darbs bija cieši saistīta ar Cēsīm. 1960. gadā viņš absolvēja Cēsu 1. vidusskolu, kur zīmēšanu mācījās pie Artūra Droņa; būdams spējīgs skolēns uzreiz pievērsa sev pedagoga uzmanību. Vecākās skolas klasēs viņš veica skolas mākslinieciskā noformētāja pienākumus A. Droņa vadībā. 1972. gadā R. Pinnis iestājās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts Mākslas akadēmijas (mūsdienās Latvijas Mākslas akadēmija) Interjera un iekārtas nodaļā un 1977. gadā to absolvēja ar projekta metu Kalugas Telegrāfa aparatūras rūpnīcas (Калужский завод телеграфного оборудования) Sabiedriskās ēdināšanas centra interjeram Voldemāra Šusta vadībā.

Kopš 1966. gada R. Pinnis bija precējies ar  Kaivu Pinni (dzimusi Tauriņa). Viņu meitas ir darba aizsardzības speciāliste Unda Markovska un skolotāja un fotogrāfe Liene Biezā.

R. Pinnis no 1961. līdz 1962. gadam strādāja par mākslinieku noformētāju Cēsu Vēstures un mākslas muzejā. 1962.–1965. gadā viņš dienēja obligātajā karadienestā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības bruņotajos spēkos. Pēc atgriešanās no obligātā karadienesta R. Pinnis strādāja par dekoratoru un mākslinieku noformētāju Cēsu rajona kultūras namā (1965–1966) un Cēsu rajona Patērētāju biedrībā (1967–1972). 

1970. gadā R. Pinnis kopā ar Jāni Droni, Kārli Gāršu un Arvīdu Ozoliņu Baltijas mašīnu izmēģinājumu stacijā Priekuļos izveidoja izstāžu angārus. 1971. gadā R. Pinnis izveidoja dekorācijas Cēsu Tautas teātra režisores Tatjanas Šverstes iestudētajai Miervalža Birzes lugai “Bišentropa balzams”. Mākslinieks kopā ar interjeristu J. Droni Cēsīs izveidoja mākslinieku darbnīcu, lai modernizētu veikalus, izstrādātu un īstenotu  sabiedrisko ēku un veikalu projektus, noformētu skatlogus un veidotu reklāmas. R. Pinnis bija viens no izstādes “Mēs – savai pilsētai ” (1974, Torņu ielā Cēsīs) iniciatoriem. Izstādē ar 99 darbiem piedalījās 33 autori.

No 1977. gada līdz 1992. gadam viņš strādāja par mākslinieku LPSR Mākslas fonda kombināta “Māksla” noformēšanas ceha darbnīcā.  R. Pinnis veidoja dažādu interjeru noformējumus un dekorus, eksperimentēja ar materiāliem un to savienojumiem, meklējot materiālu pretnostatījumu simbiozi. Viņš noformēja veikalu skatlogus, veidoja dažādu izstāžu stendus un iekārtojumu un bija sabiedrisko ēku interjeru mākslinieciskā iekārtojuma autors Latvijas PSR un Krievijā. Lielākā daļa šo viņa darbu nav saglabājusies, jo izpildījumā izmantoto materiālu zemās kvalitātes dēļ tie ir fiziski ātri novecojuši. Starp pazīstamākajiem mākslinieka darbiem ir interjers Gulbenes laulību namā (1988), Smiltenes 8. ceļu būves rajona administratīvās ēkas foajē (1986), projektu institūta “Lauku projekts” administratīvajai ēkai Rīgā (1986). Ar novatoriskām formām izcēlās kafejnīca “Eglīte” (1983) pie Vidzemes šosejas pagrieziena uz Āraišiem, kafejnīcas “Rota” interjers Valkā (1984), bāru “Bravo” (1985) un kafejnīcu “Laumiņa” (1987) Cēsīs. Pēc arhitekta Modra Ģelža metiem R. Pinnis īstenoja Valmieras Drāmas teātra vestibila interjeru (1996).

No 1989. gada līdz 1994. gadam R. Pinnis bija Cēsu pilsētas deputāts un kā Pilsētvides komisijas vadītājs bija daudzu Cēsu pilsētas vides sakopšanas ideju autors un īstenotājs. Viņš piedalījās Cēsu Uzvaras pieminekļa atjaunošanas darbā un Latvijas Tautas Frontes pasākumos. Pēc R. Piņņa ierosinājuma Cēsīs 1991. gada 24. janvārī Vienības laukumā uzstādīja piecas piemiņas plāksnes 1991. gada 20. janvāra uzbrukumā Iekšlietu ministrijai pieciem bojā gājušiem barikāžu aizstāvjiem.

Paralēli interjerista darbam R. Pinnis interesējas arī par glezniecību, plakāta mākslu un fotogrāfiju. R. Piņņa bez nosaukumu gleznas ir ļoti minimālistiski niansētas reālistiskas kompozīcijas toņu gammā dominē balti, pelēcīgi, zilgani, zaļgani toņi, kas silti vēsajās attiecībās izvēršas vizuālā faktūru un noskaņas tīrībā. No 1980. līdz 1988. gadam viņš iesaistījās ar daudzveidīgām mākslas akcijām un manifestācijām bagātajās Cēsu Plakāta dienās. 1992. gadā R. Pinnis izveidoja un vadīja privātu būvniecības uzņēmumu “Arka”.

R. Pinnis savu māksliniecisko virsotni sasniedza 20. gs.  80. gados. No 1962. gada R. Pinnis piedalījās izstādēs. 1974. gadā R. Pinnis kopā ar piecdesmit septiņiem interjera dizaineriem un arhitektiem piedalījās izstādē “Interjers-dekors 74”. 1978. gadā viņš piedalījās izstāde “Dizains Kuldīgai” un izstādē “Savai pilsētai” Rīgā. 1988. gadā R. Pinnis ar darbu “Auseklītis” piedalījās izstādē “Telpa un forma” izstāžu zālē “Arsenāls”; atzinīgi tika vērtēts  izstādes “Telpa un forma” iekārtojums izstāžu zālē “Arsenāls” arī 1989. gadā. Tās iekārtojumā katrs eksponāts bija atradis sev piemērotu vietu un apgaismojumu, telpu organizēja eleganta dizaina izstāžu mēbeles. Nozīmīgākais R. Piņņa interjera projekts ir Cēsu izstāžu nams (1985) renovētajā bijušā Cēsu pilsmuižas klasicisma stila zirgu stallī. Majestātiski monumentālajā interjerā  skaisti un tīri ir izkārtotas melnas līnijas un balti laukumi ar uzsvaru uz melnbalto kontrastu. Interjerā izmantotas arī ēkas kultūrvēsturiskās arhitektoniskās vērtības. Šajā aspektā R. Pinnim izdevies apvienot redzamos vēsturiskos arhitektūras elementus ar savam laikam mūsdienīgo, funkcionāli estētiskā un saskanīgā risinājumā.

R. Piņņa darbi ir vērtīgi padomju modernisma paraugi, kas iekļaujas gan Latvijas, gan arī pasaules mākslas telpā pēc Otrā pasaules kara valdošā modernisma kontekstā un liecina par augstu estētisko gaumi un iekšējo kultūru. Īpaša ir mākslinieka spēja interjeros savienot akadēmiskas prasmes ar dziļi personisku skatījumu, tādējādi nozīmīgi bagātinot 20. gs. otrās puses Latvijas mākslas ainu.

Padomju okupācijas laikā LPSR Dizaina savienības diploms par izstādes “Telpa un forma” ekspozīcijas iekārtojumu (1989). Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tika saņemta 1991. gada barikāžu dalībnieka Piemiņas zīme (2009).