Ādas alerģiju var izraisīt, piemēram, ziepes, rotaslietas (no niķeļa, kobalta), krāsvielas, smaržvielas, latekss, daži pārtikas produkti un medikamenti. Tās dēļ ir jānosaka izraisītājs un jāveic ārstēšana, piemēram, jālieto krēmi vai antihistamīni simptomu mazināšanai.

Ādas alerģijas izpaužas dažādās formās: alerģisks kontaktdermatīts – reakcija pēc ādas tieša kontakta ar alergēnu; atopiskais dermatīts (ekzēma) – hroniska slimība, bieži saistīta ar iedzimtību; nātrene – pēkšņi, niezoši izsitumi.

Ādas alerģijas ir sastopamas arī veterinārmedicīnā, jo tās ir kaķiem, suņiem, zirgiem.

Ādas alerģija palīdz gūt izpratni par alerģisku reakciju mehānismiem un imūnsistēmas darbību. Tā palīdz izzināt cilvēku un dzīvnieku alergēnu ietekmi uz ādu un organisma aizsargreakcijas, veicina dermatoloģijas un alergoloģijas attīstību. Ādas alerģijas izpēte izskaidro iedzimtības, vides un dzīvesveida nozīmi ādas slimību attīstībā. Mūsdienās tā ir būtiska medicīnas un veselības zinātņu apguvē.

Izpēte praktiski palīdz savlaicīgi atpazīt simptomus un uzsākt ārstēšanu. Iegūtās zināšanas ļauj no alergēniem izvairīties ikdienā un cilvēka darba vidē, samazina ādas iekaisuma iespēju un mazina saistīto komplikāciju risku. Šīs zināšanas gan kopumā uzlabo pacienta dzīves kvalitāti, gan palīdz izvēlēties piemērotus ādas kopšanas un ārstnieciskos līdzekļus. Tā kā ādas alerģija ir plaši izplatīta, tā ir nozīmīga profilakses un sabiedrības veselības jautājumos.

Ādas alerģija tiek pētīta vairākās savstarpēji saistītās zinātnes nozarēs: cilvēku un veterinārajā medicīnā, dermatoloģijā, alergoloģijā un klīniskajā imunoloģijā, kas pēta alerģisku reakciju cēloņus, mehānismus un terapiju, skaidro imūnsistēmas reakcijas uz alergēniem.

Farmācijas speciālisti izstrādā un pēta medikamentus (antihistamīnus, kortikosteroīdus, ziedes). Sabiedrības veselība analizē alerģiju izplatību, riska faktorus un profilakses iespējas.

Ādas alerģija veidojas vairāku savstarpēji saistītu elementu mijiedarbībā:

• Alergēns – viela, kas izraisa alerģisku reakciju (piemēram, kosmētika, pārtika, medikamenti, metāli, ziedputekšņi, kukaiņu kodumi). Pirmajā kontakta reizē ar dzīvo organismu viela nav alergēns, notiek organisma imūnsistēmas iepazīšanās ar vielu. Imūnsistēma to kļūdaini atpazīst kā bīstamu un izraisa pārmērīgu aizsargreakciju.
• Āda kā barjerorgāns – āda ir pirmais aizsargslānis. Ja tā ir bojāta vai jutīga, alergēni vieglāk iekļūst organismā un saskaras ar imūnšūnām.
• Imūnsistēma – pastiprināti reaģē uz alergēnu, aktivizējot aizsargmehānismus.
• Imūnšūnas – tuklās šūnas, T šūnas u. c., kas piedalās iekaisuma reakcijā.
• Bioloģiski aktīvās vielas – histamīns un citas vielas, kas izraisa niezi, apsārtumu un pietūkumu.
• Iekaisuma reakcija – redzamā ādas alerģijas izpausme: izsitumi, tūska, nieze, lobīšanās un subjektīvās sajūtas, visbiežāk nieze.
• Ģenētiskie un vides faktori – iedzimta nosliece un apkārtējās vides ietekme (stress, piesārņojums).

Ādas alerģija attīstās vairāku faktoru – imūnsistēmas, ādas barjeras, ģenētikas un vides – ietekmē.

• Imunoloģiskā teorija – ādas alerģija rodas imūnsistēmas pārmērīgas reakcijas pret alergēnu dēļ. Aktivizējas imūnšūnas, un izdalās histamīns, kas rada ādas iekaisumu, niezi un apsārtumu.
• Sensibilizācijas teorija – pirmajā saskarē ar alergēnu simptomu var nebūt, bet organisms kļūst jutīgs. Atkārtotā kontaktā attīstās alerģiska reakcija.
• Ādas barjeras bojājuma teorija – ja ādas aizsargbarjera ir vāja vai bojāta, alergēni vieglāk iekļūst organismā un izraisa alerģiju (īpaši atopiskā dermatīta gadījumā).

Ārsta kabinetā tiek noskaidrota anamnēze (vēsture) un veikta fizikālā (klīniskā) izmeklēšana:

• sūdzību ilgums un raksturs (nieze, izsitumi, apsārtums);
• iespējamo alergēnu noteikšana (kosmētika, metāli, pārtika, medikamenti, darba vide);
• ādas alerģijas ģimenes vēsturē (alerģijas, atopija);
• simptomu saistība ar vidi vai noteiktām darbībām;
• izsitumu lokalizācija, izskats un izplatība;
• akūtu vai hronisku ādas izmaiņu novērtējums.

• plākstertesti (patch tests) – galvenā metode kontaktalerģiju noteikšanai;
• dūriena testi (prick tests) – tūlītēju (IgE mediētu) alerģisku reakciju diagnostikai;
• intradermālie testi – retāk, specifiskos gadījumos.

• kopējais IgE līmenis asinīs;
• specifiskie IgE pret noteiktiem alergēniem;
• eozinofilu skaits asinīs.

• aizdomīgā alergēna izslēgšana no vides vai uztura;
• kontrolēta un atkārtota iespējamā alergēna iedarbība (ārsta uzraudzībā).

• retākos gadījumos ādas biopsija, fototesti (fotoalergēnu noteikšanai).

Veterinārmedicīnā pielieto līdzīgas pētniecības metodes, velta lielu uzmanību dzīvnieku šķirnēm.

Ādas alerģiju izpēte sākās 19. gs., kad ārsti norādīja uz saistību starp ādas izsitumiem un dažādiem ārējiem kairinātājiem. 1844. gadā dermatologs Ferdinands fon Hebra (Ferdinand von Hebra) sistematizēja ekzēmas un dermatīta formas, liekot pamatus mūsdienu dermatoloģijai. 20. gs. sākumā tika ieviests jēdziens “alerģija”, kas ļāva skaidrot pārmērīgas imūnreakcijas, tostarp ādā. 20. gs. vidū tika atklāta IgE nozīme alerģiskajās reakcijās, kas būtiski uzlaboja diagnostiku un ārstēšanu. Vēlāk tika izstrādāti ādas testi (plākstertesti, dūriena testi), kas ļāva precīzi noteikt alergēnus.

Ādas alerģijas ir nopietns izaicinājums mūsdienu medicīnā un veterinārmedicīnā, un tam ir skaidrojums – stabils izplatības pieaugums. Pieaugums saistīts ar urbanizāciju, vides piesārņojumu un dzīvesveida izmaiņām.

Ir noskaidroti un turpinās pētījumi par imunoloģiskiem mehānismiem. Zinātnē palielinās izpratne par IgE mediētajām un ne-IgE mediētajām reakcijām, tiek atklāti jauni molekulārie ceļi un biomarķieri, kas palīdz precīzāk diagnosticēt un ārstēt ādas alerģijas.

Notiek darbs pie jaunām diagnostikas metodēm, tādām kā molekulārā alergoloģija (specifisku IgE noteikšana atsevišķiem alergēniem), modernie ādas testi precīzākai un drošākai alergēnu noteikšanai, teledermatoloģija un digitālā monitorēšana, kas palīdz pacientiem uzraudzīt simptomus.

Arī ārstēšanā turpinās attīstība, izmantojot personalizētu pieeju (bioloģiskie medikamenti, mērķtiecīga imūnterapija), kā profilaksi atopiskajam dermatītam lieto ādas kopšanas līdzekļus un pretsāpju līdzekļus.

Svarīga nozīme ir tādiem faktoriem kā stress, uzturs un dzīvesveids, kas ietekmē ādas alerģijas intensitāti. Pieaug interese par dabīgiem un hipoalerģiskiem uztura un kosmētikas līdzekļiem gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem.

Dažas ievērojamas iestādes: Šveices Alerģijas un astmas pētniecības institūts (Schweizerisches Institut für Allergie- und Asthmaforschung); Alerģiju pētniecības centrs (Centre for Allergy Research); Karolinskas institūts (Karolinska Institutet); Globālais alerģijas un astmas izcilības tīkls (Global Allergy and Asthma Excellence Network) – lielākais starptautiskais sadarbības tīkls, kas apvieno vairāk nekā 360 pētniecības centrus no Eiropas universitātēm un slimnīcām un nodarbojas ar alerģisko slimību, tostarp ādas alerģiju, izpēti; Eksperimentālās alergoloģijas un imunodermatoloģijas nodaļa (Experimental Allergology and Immunodermatology) Karla fon Osecka universitātē (Carl von Ossietzky Universität Oldenburg).

Dažas ievērojamas iestādes: Starptautiskā Dzīvnieku alerģisko slimību komiteja (International Committee on Allergic Diseases of Animals) – veterinārārstu un dermatologu apvienība ar starptautisku darbību, izveidota, lai veicinātu pētījumus par atopisko dermatītu un citām alerģiskām slimībām dzīvniekiem, publicētu pārskatus un veidotu vadlīnijas par diagnostiku un laboratorijas testiem; Pasaules veterinārdermatoloģijas asociācija (World Association for Veterinary Dermatology) – lielākā pasaules dermatologu organizācija veterinārmedicīnā, kas atbalsta izglītošanos, pētījumus un sadarbību starp dermatoloģijas speciālistiem dažādās valstīs; Amerikas Veterinārdermatoloģijas koledža (American College of Veterinary Dermatology) – ne tikai sertifikācijas organizācija, bet arī pētniecības fonds, kas atbalsta pētījumus dermatoloģijā, tostarp alergoloģijā dzīvniekiem.

Allergy – starptautisks žurnāls alerģijas, astmas un imunoloģijas jomā; Allergies – atvērtās piekļuves žurnāls par alerģiju un imunoloģiju; Journal of Cutaneous Immunology and Allergy; Journal of Investigative Dermatology; Journal of the American Academy of Dermatology; Photodermatology, Photoimmunology & Photomedicine; Veterinary Dermatology – nozīmīgākais starptautiskais žurnāls par veterināro ādas slimību pētniecību.

Jozefs Jadasons (Joseph Jadassohn) – vācu dermatologs, kurš bija kontaktdermatīta diagnostikas plākstertestu tehnikas aizsācējs; Georgs Rajka (Georg Rajka) – ungāru izcelsmes norvēģu dermatologs, kurš padziļināti pētīja atopisko dermatītu; Emma Gutmane-Jaskija (Emma Guttman-Yassky) – profesore dermatoloģijā un imunoloģijā; Jaceks Šepjetovskis (Jacek Szepietowski) – profesors dermatoloģijā.