Latviešu pavārgrāmatas trimdā ir būtiska latviešu kulinārā mantojuma daļa, kas veidojusies pēc Otrā pasaules kara latviešu kopienās ārpus Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupētās Latvijas. Tās atspoguļo gan centienus saglabāt pirmskara Latvijas virtuves tradīcijas, gan nepieciešamību pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem mītnes zemēs. Šajos izdevumos savijas nacionālās, vietējās un modernās virtuves elementi. Trimdas pavārgrāmatas pildīja gan praktisku funkciju (sniedza zināšanas par ēdiena gatavošanu jaunā vidē), gan simbolisku funkciju (uzturēja saikni ar Latviju, kopienas atmiņu un latvisko identitāti). 

Latviešu pavārgrāmatas trimdā veido atsevišķu posmu latviešu pavārgrāmatu vēsturē, jo tās raksturo īpašu sociālu un kultūras situāciju – latviešu kopienas ikdienu un pieredzi trimdā pēc Otrā pasaules kara. Kaut arī latvieši apmetās dažādās pasaules malās, kopienu vienoja atmiņas par Latvijas virtuvi, kas nebija nejaušas vai fragmentāras, bet balstītas starpkaru periodā nostiprinātā nacionālās identitātes diskursā. Nozīmīga loma nacionālās virtuves uzturēšanā un izplatīšanā bija sievietēm ar Latvijā iegūtu mājturības izglītību. Viņas šīs zināšanas izmantoja trimdā, presē publicējot receptes un latviešu kopienu pasākumos klājot galdus.

Pavārgrāmatu tapšanu trimdā noteica arī praktiska nepieciešamība. Latviešu kopiena nonāca neierastos sadzīves apstākļos, kuros daudzas ēdiena gatavošanas tehnoloģijas un produkti vairs nebija pieejami. Saskarsme ar citu valstu kulinārajām tradīcijām, jauniem produktiem un virtuves praksēm radīja vajadzību pielāgot esošās kulinārijas zināšanas jaunajai videi. Pavārgrāmata trimdā kļuva gan par kultūras atmiņas nesēju, gan par praktisku instrumentu ikdienas dzīves organizēšanā.

Pirmās latviešu pavārgrāmatas trimdā tapa pēc kara – laikā, kad Rietumu pasaulē notika būtiskas pārmaiņas attieksmē pret ēdienu un pavārgrāmatu funkcijām. Pieredzētais trūkums un pārtikas ierobežojumi radīja gan norobežošanos no pieticības, gan pārpilnības demonstrāciju. Eiropā pavārgrāmatas piedāvāja gastronomisku eskeipismu pēckara ierobežojumu apstākļos, savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) tās atspoguļoja pieaugošu pārticību un virtuves modernizāciju.

Latviešu trimdā pavārgrāmatu izdošana attīstījās vairākos posmos, kas atspoguļoja gan trimdas sabiedrības situācijas maiņu, gan pavārgrāmatu funkciju pārveidi.

Pirmās latviešu pavārgrāmatas trimdā tika izdotas jau bēgļu nometnēs Vācijā 20. gs. 40. gadu beigās. Piemēram, Fišbahā 1948. gadā un Dillingenē 1950. gadā izdota Hildas Birziņas “Latviskā un modernā virtuve: padomi nama mātēm kā pareizi gatavot uzturu”, Memmingenē 1949. gadā – Vilmas Bērtiņas “Pavāru grāmata”. Tās pārsvarā bija starpkaru periodā Latvijā izdotu pavārgrāmatu pārizdevumi, kuros gan saturs, gan struktūra saglabāti nemainītā veidolā. Šajos izdevumos atkārtoti tika publicētas pirmskara receptes un ēdienu repertuārs, kas trimdas apstākļos bija grūti praktiski realizējams. Pavārgrāmatas kalpoja kā latviskās virtuves saglabāšanas instruments, un to lasīšana kompensēja pārtikas produktu un izvēles iespēju trūkumu.

Latviešu trimdas kopienām 20. gs. 50. un 60. gados nostiprinoties mītnes zemēs, parādījās oriģināli latviešu pavārgrāmatu izdevumi, kuros apvienotas pirmskara Latvijas kulinārās tradīcijas ar mītnes zemes ietekmēm. Nozīmīgākie ir Dzidras Zeberiņas “Ģimenes pavards” (1955) un Malvīnes Krones-Baldumas “Ikdienas un svētku galds” (1956). Šie ir apjomīgi izdevumi, kas kalpoja gan latviskās identitātes saglabāšanai, gan praktiskas pielāgošanās vajadzībai. Receptēs parādījās mītnes zemes produkti, modernās virtuves tehnoloģijas un pusfabrikāti. Pavārgrāmata kļuva par vidutāju starp tradīciju un ikdienas realitāti un palīdzēja latviešu ģimenēm veidot jaunu sadzīves modeli ārpus Latvijas.

Kopš 20. gs. 70. gadiem plašai auditorijai adresētas latviešu pavārgrāmatas trimdā vairs netika izdotas. Taču latviešu kopienas nelielās tirāžās izdeva recepšu kopojumus, kas atspoguļoja dažādu recepšu iesniedzēju personisko pieredzi un kulinārās tradīcijas. Šīs pavārgrāmatas tika sagatavotas kā kserokopijas. Tām raksturīga kolektīva autorība, receptes visbiežāk tika publicētas ar iesniedzēju vārdiem, dažkārt saglabājot arī rokrakstu, tādējādi pavārgrāmata kļuva par kopienas pašdokumentācijas formu. Piemēram, “Daugavas vanadžu” organizācija Kanādā 1977. gadā izdevusi spirālē iesietu recepšu kserokopiju apkopojumu “Mūsu virtuves noslēpumi”, bet Notingemas latviešu skola sagatavojusi recepšu kopojumu “Notinghamiešu mīļākie ēdieni un dzērieni” (1984). Šajā posmā pavārgrāmatu galvenā funkcija bija latviešu kulinārās pieredzes fiksēšana un nodošana nākamajām paaudzēm.

Arī 21. gs. atsevišķās latviešu diasporas kopienās, īpaši ASV, joprojām tiek veidotas kopienu pavārgrāmatas. Tās apliecina latviešu kulinārās identitātes nepārtrauktību ārpus Latvijas un turpina trimdas pavārgrāmatu tradīciju.

Latviešu pavārgrāmatas trimdā sakausē latviešu nacionālo, vietējo – mītnes zemes – un moderno virtuvi, tās vienlaikus pilda praktisku, emocionālu un simbolisku funkciju. Nozīmīgākie izdevumi ir plaši un apjomīgi, ar simtiem recepšu, kurās līdzās ēdienu aprakstiem atklājas arī autoru un kopienu pieredze trimdas apstākļos.

Viena no būtiskākajām pavārgrāmatu iezīmēm ir to biogrāfiskais raksturs. Līdzās receptēm tajās bieži parādās personiski komentāri, atmiņas, padomi un ikdienas novērojumi, kas ļauj iepazīt autoru dzīves pieredzi. Pavārgrāmatas nereti papildina humoristiskas ilustrācijas vai subjektīvs vēstījuma tonis, kas tās pietuvina atmiņu literatūrai.

Kulinārā nostalģija trimdas pavārgrāmatās atklāj, kā ēdiens kļūst par vietas un pagātnes aizstājēju. Pavārgrāmatās ir sastopami apraksti par Latvijai raksturīgiem un sezonāliem produktiem, atmiņas par gastronomiskām pieredzēm, piemēram, apmeklējot viesības vai kafejnīcas, un svētku ēdieniem. Tie veido dažādās zemēs mītošām latviešu kopienām kopīgu gastronomisku telpu.

Trimdas pavārgrāmatās atspoguļotais latvisko ēdienu kopums nav etnogrāfisks tautas virtuves atspoguļojums, bet gan Latvijā lietotu un pavārgrāmatās nostiprinātu ēdienu kanons, kas lielā mērā balstīts starpkaru perioda kulinārajā praksē. Tas izpaužas gan sastāvdaļu izvēlē, gan ēdienu nosaukumos. Īpaši tiek akcentēts svētku galds. Svētkos latviskā virtuve tiek atkārtoti apstiprināta un nodota nākamajām paaudzēm.

Saglabāšanas aspekts trimdas pavārgrāmatās izpaužas tradicionālo sastāvdaļu, garšu un prasmju uzturēšanā. Receptēs bieži ir sastopami latviskajai virtuvei raksturīgi produkti, ēdieni un garšvielas: mārrutki, ķimenes, sinepes, magoņu sēklas un dilles. Nozīmīga vieta ir atvēlēta arī tradicionālām prasmēm un mājas apstākļos īstenojamiem paņēmieniem, piemēram, žāvēšanai, kūpināšanai un konservēšanai. Latvisko ēdienu receptēm identificējami dažādi avoti – ne tikai starpkaru, bet arī 19./20. gs. mijas pavārgrāmatas –, kas norāda uz centieniem ne tikai saglabāt atsevišķus ēdienus, bet arī dokumentēt Latvijas virtuves vēsturi un saglabāt zināšanas, kas trimdas apstākļos vairs nebija pašsaprotamas.

Vienlaikus pavārgrāmatas atspoguļo un praktiski īsteno pielāgošanos mītnes zemju realitātei, īpaši Ziemeļamerikā, kur latviešu trimdas sabiedrība pēckara gados sastapās ar kulinārajām un tehnoloģiskajām pārmaiņām, kas Latvijā kara dēļ nepārtrauktā attīstībā netika piedzīvotas. Pirmskara Latvija 20. gs. 30. gados kulinārijas un sadzīves tehnoloģiju ziņā atradās līdzīgā attīstības līmenī kā citas Eiropas valstis, taču Otrais pasaules karš un okupācija šo attīstības procesu pārtrauca. Trimdā dzīvojošie latvieši ar pēckara modernizāciju saskārās jau citā valstī un kultūras vidē. Šī nesakritība starp atmiņās saglabāto pirmskara Latvijas virtuvi un 20. gs. 50. gados mītnes zemēs pieejamajām iespējām ir nolasāma pavārgrāmatās, kur līdzās jaunajiem produktiem, pusfabrikātiem, konserviem un tehnoloģijām autores piedāvā ēdienu gatavošanu gan “vecajā”, gan “modernajā” stilā, strukturējot pāreju starp pagātnes pieredzi un mītnes zemju piedāvātajām modernajām iespējām.

Latviešu trimdas pavārgrāmatās atspoguļojas arī atšķirīgi dzīvesveidi un telpiskā pieredze. Pilsētnieciskā vidē uzsvars likts uz viesību kultūru, reprezentāciju un sociālo dzīvi, savukārt lauku vidē – uz pašpietiekamību, medījumiem, pašu zvejotām zivīm, lopkopību un pārtikas saglabāšanu. Lauku apstākļos bija iespējams uzturēt prakses, kas līdzinājās Latvijas lauku dzīvesveidam.