Valodnieku un pētnieku tekstu tipoloģijas, kā arī metodes tekstu veidu atveidei, ir atšķirīgas. Daži uzskata, ka teksta veidiem jābūt skaidri noteiktiem, citi savukārt – ka skaidru robežu nav iespējams noteikt. Pētnieki iesaka viņuprāt labāko metodi teksta tulkošanā.

Vācu lingviste un tulkojumzinātniece Katarīna Reisa (Katharina Reiss) uzskata, ka teksta veida atpazīšana pēc noteiktiem kritērijiem ir svarīgs un vajadzīgs sākumpunkts, lai analizētu un novērtētu tulkojumu vai sniegtu vadlīnijas, kas saistītas ar tulkošanas procesu. K. Reisa uzskata, ka teksta lingvistiskās iezīmes (semantiskā, leksiskā, gramatiskā un stila līmenī) nosaka teksta galvenā funkcija un ka tulkojumam jāatspoguļo šī funkcija un attiecīgi jāpielieto lingvistiskās iezīmes.

K. Reisas teksta iedalījums ir balstīts uz vācu valodnieka un psihologa Karla Bīlera (Karl Bühler) iedalījumu. K. Reisas trīs teksta veidi ir šādi:

1. informatīvie teksti (uz saturu orientēti), piemēram, enciklopēdijas, rokasgrāmatas, atskaites, zinātniskie raksti;
2. ekspresīvie teksti (uz autoru un vēstījumu orientēti), piemēram, noveles, stāsti, dzeja;
3. operatīvie jeb vokatīvie teksti (uz lasītāju orientēti, t. i., tulkojumam jāspēj pārliecināt lasītājs), piemēram, jebkāda reklāma – tūrisma brošūras, reklāmas skrejlapas, vēlešanu runas.

Semantiķis Ulrihs Štīlers (Ulrich Stiehler) šīs trīs valodas funkcijas sasaista ar trīs kognitīviem procesiem, kas piemīt cilvēkam: domāšanu vai uztveri (thinking or perceiving), sajūtu (feeling) un gribu (willing).

K. Reisa uzskata, ka katram teksta veidam piemērojama atšķirīga tulkošanas metode.

Informatīviem tekstiem piemērojama aprakstošā jeb paskaidrojošā tulkošana, jo tulkojumam jābūt precīzam un skaidram. Šo tekstu mērķis ir īsi un saprotami nodot informāciju. Šie teksti satur tiešus vēstījumus, tajos gandrīz nemaz nav emocionālas valodas, piemēram, metaforas, frazeoloģismi u. c. mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi. Aprakstošās jeb paskaidrojošās tulkošanas metodes priekšrocība ir skaidri atveidota doma. Pīters Ņūmarks (Peter Newmark) vērš tulkotāju uzmanību uz diviem punktiem:

1. informatīvo tekstu tulkošana pārsvarā ir lielu starptautisku uzņēmumu biroju pārziņā, kurā nodarbināti tulkotāji, vai tulkošanas aģentūru pārziņā;
2. šādi tulkojumi tiek veikti sliktā kvalitātē un dažreiz tie ir neprecīzi, un tulkotāja uzdevums parasti ir izlabot neprecizitātes un stilu. Tādēļ lielākā daļa šādu tulkojumu ir labāki nekā to oriģināli.

Ekspresīvo tekstu tulkošanai K. Reisa lieto apzīmējumu “identificējošā metode” (identifying method) – tulkotājs piemēro mērķvalodā avotvalodas autora skatījumu. Ekspresīvo tekstu tulkošanā svarīgi ir saglabāt autora vēstījumu un viņa skatījumu uz pasauli. Tas nozīmē, ka tulkotājam jācenšas pārcelt mērķvalodā gan autora emocionālais vēstījums, gan viņa stils. Šajā gadījumā nepastāv iespēja pārstrukturēt avottekstu. Ekspresīvo tekstu tulkošanā ir svarīgs tulkojuma skoposs. Saskaņā ar skoposa teoriju (arī skopa teorija, skopos theory) mērķteksta funkcija var atšķirties no avotteksta funkcijas, un galvenais mērķis ir avotvalodā sniegto informāciju precīzi izteikt mērķvalodā. Tulkotājam, strādājot ar ekspresīviem tekstiem, jābūt lojālam gan pret autoru, gan lasītāju. P. Ņūmarks uzskata, ka tulkošanas stratēģijas izvēlē ir jāizvērtē autora valoda – ja autora valodai ir lielāka nozīme, tad tulkojumam jāatbilst oriģinālam, cik iespējams, bet, ja valodas nozīme ir mazāka, tulkojums var būt brīvāks. P. Ņūmarks arī apgalvo, ka tulkotājam ir svarīgi mācēt atpazīt autora specifisko izteiksmes veidu: neparastas vārdkopas, oriģinālas metaforas, neoloģismus, netradicionālu sintaksi, arhaismus, dialektus u. c. Autora personiskais stils veido teksta izteiksmi un to nedrīkst tulkojot pazaudēt.

Operatīvo jeb vokatīvo tekstu mērķis ir manipulēt ar auditoriju. Šie teksti tiek radīti, lai saņēmējā radītu vēlmi rīkoties. Tas, kā saņēmējs interpretēs tekstu, ir atkarīgs no viņa gaidām, kuras nosaka gan intelekts un sociālais stāvoklis, gan vēlmes. Tulkojot operatīvos tekstus, tulkotājam vienmēr jāpatur prātā, ka mērķtulkojuma lasītājs vienmēr atšķiras no avotkultūras lasītāja, jo avotteksts ir radīts citā komunikatīvajā vidē. Operatīvo jeb vokatīvo tekstu tulkošanas metodi K. Reisa dēvē par adaptīvo metodi (adaptive), kuras mērķis ir sasniegt tikpat pārliecinošu efektu mērķtulkojuma auditorijā kā avotkultūras tekstā. Adaptīvā metode šajā gadījumā jāsaprot kā tulkošanas stratēģija, ko izmanto, kad avottekstā aprakstītā situācija neeksistē mērķkultūrā vai arī tā nav ļoti svarīga, vai tai nav blakus nozīme, kāda tai ir avotkultūrā. Lingvistiskās vienības, kas atrodamas citas kultūras tekstos, tiek adaptētas, lai piemērotos mērķkultūras auditorijai un saņēmējs viegli varētu uztvert ziņojumu.

Operatīvo tekstu tulkošanā bieži tiek izmantota arī pārstrādāšana (revision) jeb lokalizēšana. Termins “lokalizēšana” ir teksta adaptēšanas veids, kurā, mainot satura elementus, citas tautas daiļdarbs vai sacerējums tiek pielāgots savas tautas kultūrai, tās īpatnībām, videi u. tml. Šo metodi parasti izmanto lieli starptautiski uzņēmumi, kuri, piemēram, izstrādā vienu produktu vairākām valstīm, tātad – dažādām kultūrām. Katras valsts uzņēmums, kurš pārstāv konkrēto produktu, tā reklāmu un saukļus piemēro vietējām kultūras īpatnībām, mērķauditorijai. Pasaulē zināmu zīmolu atveidošanai izmanto metodi, ko sauc par netulkota fragmenta ievietošanu (zero translation). Burtisks tulkojums (literal translation) jeb tiešā pārnese (direct transfer), kas dažreiz ir manāma operatīvo tekstu tulkojumos, saistīta ar tulkotāja nekompetenci. Tiešā pārnese ir pieļaujama gadījumos, kad tulkojumam ir tikai informatīvs nolūks un tas tiek adresēts starptautiskai auditorijai. Burtisks tulkojums ir tāds tulkojums, kurā mērķvalodas vienības ir ekvivalentas avotvalodas vienībām, bet mērķtekstā tiek saglabātas gramatiskās normas. P. Ņūmarks vērš tulkotāju uzmanību uz gramatiskām normām: uzrunu (tu/jūs), darbības vārda izteiksmi (subjunktīvs, imperatīvs). Kā arī uz to, ka šādiem tekstiem jābūt uztveramiem uzreiz, bez domāšanas. Tādēļ pirms šādu tekstu tulkošanas, jāanalizē avotvalodas lingvistiskā nozīme un kultūrvide.

K. Reisa ir noteikusi arī ceturto teksta veidu – audio-mediju tekstu veidu, kas tiek piemērots adiovizuālā medija vajadzībām. Pie šī teksta veida pieder, piemēram, dublēšana un subtitrēšana.

K. Reisas valodas funkciju un teksta veidu iedalījumu tulkojumā var apskatīt 1. tabulā.

1. tabula. Valodas funkciju un teksta veidu iedalījums (Katrīna Reisa)

P. Ņūmarka teksta veidu iedalījumam par pamatu ir ņemts krievu lingvista Romāna Jākobsona (Роман Осипович Якобсон) tekstu funkciju iedalījums. Tās ir sešas funkcijas, no kurām trīs − ekspresīvā, informatīvā un vokatīvā funkcija − atbilst K. Reisas iedalījumam, tādējādi K. Bīlera izveidotajiem trīs teksta veidiem pievienojas vēl trīs: 1) poētiskais jeb estētiskais (poetic); 2) fatiskais (phatic); 3) metalingvistiskais (metalinguistic). K. Reisas tekstu iedalījums nosaka, ka katram tekstam ir viena dominējošā funkcija, kas jārealizē tulkojumā. P. Ņūmarka piedāvātajā iedalījumā ir izstrādāti norādījumi, kas palīdz risināt problēmas, kas parādās tulkojumā.

Poētiskais jeb estētiskais teksta veids sniedz lasītājam baudījumu, piemēram, ar metaforu, trāpīgu vārdu lietojumu, ritmu, intonāciju, uzsvaru u. c. palīdzību (piemēram, TV reklāmās). P. Ņūmarks min atšķirību starp ekspresīvo un estētisko funkciju. Viņš apgalvo, ka, īpaši tulkojot dzeju, šīs divas funkcijas var konfliktēt, jo ekspresīvs nozīmē patiess, bet estētisks – skaists.

Fatiskā funkcija tiek lietota, lai uzturētu draudzīgas attiecības ar adresātu. Rakstītā tekstā tiek izmantoti, piemēram, šādi vārdi un frāzes: “protams”; “kā nu ne”; “bez šaubām”. Rakstītos tekstos tiek pievienots ievads, lai “satuvinātos” ar lasītāju, un, piemēram, izmantoti šādi apgalvojumi: “mēs visi zinām, ka...”; “jebkurš spēj iedomāties, ka...”.

Metalingvistiskā funkcija tekstā izskaidro pati sevi – tā norāda uz valodas spēju paskaidrot vai kritizēt valodas vienības. P. Ņūmarks uzsver, ka šī funkcija ir raksturīga valodām, kurām ir plaša saskarsme ar citām valodām. Piemēram, ja tulkošanas problēma ir saistīta ar valodniecības terminu atveidi, tad šie termini tulkojumā jāatveido, ņemot vērā kontekstu. Viens no variantiem ir tos paskaidrot, dot piemērus vai definīciju. Metalingvistiskās iezīmes avottekstā var atpazīt pēc dažādiem izteicieniem, piemēram: “tā saucamais...”, “plašāk pazīstams kā...” u. c.

P. Ņūmarka valodas funkciju un teksta veidu iedalījumu var aplūkot 2. tabulā.

2. tabula. Valodas funkciju un teksta veidu iedalījums (Pīters Ņūmārks)

Valodniece Mērija Snella-Hornbija (Mary Snell-Hornby) kritizē K. Reisas teksta veidu teoriju, uzskatot, ka tā ir pārāk noteikta un pārāk šaura. M. Snella-Hornbija uzskatīja, ka teksta veidus nav iespējams precīzi nodalīt citu no cita, un izveidoja tekstu tipoloģiju, par pamatu ņemot prototipu teoriju, kurā teksta veidi ir piesaistīti dažādām zināšanām:

1. literārs tulkojums (literary translation) tiek definēts kā mākslas darbs, pie šādiem tulkojumiem pieder proza, kino, drāma, un šādu tekstu tulkošanā nepieciešamas zināšanas, piemēram, par literatūru un kultūrvēsturi;
2. vispārējas valodas tulkojums (general language translation) – pie šiem tulkojumiem pieskaitāma reklāma, informatīvi raksti, un, tulkojot šādus tekstus, nepieciešamas kultūrsociālas zināšanas;
3. specifiskas valodas tulkojums (special language translation) – pie šiem tulkojumiem pieder nozaru tulkojumi, piemēram, juridiskie, medicīnas teksti, un, tulkojot šādus tekstus, nepieciešamas zināšanas par attiecīgo nozari.

Britu translatologs Džeremijs Mandejs (Jeremy Munday) kritizē šo teoriju, apgalvojot, ka zināšanas nav iespējams piesaistīt konkrētam teksta veidam. Piemēram, zināšanas, kas saistītas ar specifisko tekstu tulkošanu, varētu būt nepieciešamas arī literāros tulkojumos.

M. Snellas-Hornbijas teksta veidu iedalījumu var aplūkot 3. tabulā.

3. tabula. Tekstu veidu iedalījums un tulkošanas kritēriji (Mērija Snella-Hornbija)

Bazils Hatims (Basil Hatim) un Īans Meisons (Ian Mason) ierosina tekstu tipoloģiju, kas balstīta uz tekstu savstarpējām attiecībām un komunikatīvo darbību. B. Hatims un J. Masons dala tekstus trīs veidos: 1) argumentatīvais (argumentative); 2) paskaidrojošais (expository); 3) instruktīvais (instructional). Katram no šiem veidiem ir savs fokuss. Argumentatīvais teksta veids izvērtē konceptu. Paskaidrojošais teksta veids koncentrējas uz teksta analīzi un saturu. Paskaidrojošie teksti tiek dalīti aprakstošajos (descriptive) un stāstījuma (narrative) teksta veidos. Instruktīvo tekstu mērķis ir adresāta turpmākās uzvedības ietekmēšana un cilvēku domu vai darbību kontrolēšana. Šis teksta veids tiek dalīts šādi: “instrukcija ar mērķi” (instruction with purpose), piemēram, reklāmas, un “instrukcija bez iespējas” (instruction without option). Šī pieeja atkarīga no tā, vai lasītājam ir iespēja neievērot vai izvairīties no instrukcijām (piemēram, reklāmas), vai jāpakļaujas tām bez ierunām (piemēram, līgumi un vienošanās).

B. Hatima un J. Masona tekstu tipoloģiju var apskatīt 4. tabulā.

4. tabula. Tekstu tipoloģija (Bazils Hatims, Īans Meisons)

K. Reisa, par pamatu ņemot K. Bīlera tekstu tipoloģiju, uzskata, ka visus tekstus var iedalīt četrās grupās, M. Snella-Hornbija paplašina K. Reisas tekstu iedalījumu, izmantojot prototipu teoriju. P. Ņūmarks apskata tekstu veidus, par pamatu ņemot to funkciju (R. Jākobsona tekstu funkciju iedalījumu) un paplašina līdz sešiem teksta veidiem. B. Hatims un J. Masons uzsver tekstu komunikatīvo nozīmi. Atšķirīga ir ne tikai katra pētnieka piedāvātā tekstu tipoloģija, bet arī metodes, kā tulkot šos tekstus. Tekstu veidu paplašināšanā par pamatu ņemts vācu valodnieka K. Bīlera teksta veidu iedalījums: informatīvie, ekspresīvie un operatīvie teksti. Tulkojot iespējams saskarties ar katru no šiem teksta veidiem. Valodnieki, aprakstot līdzīgus vai vienādus teksta veidus, bieži lieto atšķirīgus terminus vai jēdzienus, piemēram, ekspresīvais jeb literārais teksta veids.

Jebkuram teksta veidam tiek piemērota tulkošanas stratēģija, kas palīdz sasniegt mērķi tulkojumā. Tulkošanas stratēģijas izvēle ir atkarīga no teksta veida, kā arī tulkošanas mērķa.