Andrejs Mucenieks bija virsnieks ar Krievijas armijas Pirmā pasaules kara un Latvijas armijas Neatkarības kara sakaru dienesta pieredzi, starpkaru periodā ieņēma vadošus ierindas amatus armijas par sakaru nodrošināšanu tieši atbildīgajās vienībās – Elektrotehniskajā divizionā un pēc tam Sakaru bataljonā, turklāt 1935.–1940. gadā bija Sakaru bataljona komandieris.

Dzimis māju un zemes saimnieka Jēkaba un Edes (dzimusi Kļaviņa) Mucenieku ģimenē. Kristīts Cesvaines evaņģēliski luteriskajā draudzē. 06.1910. beidzis Gori-Gorku zemkopības skolas (Горы-Горецкая земледельческая школа) mērnieku taksatoru klasi Mogiļevas guberņā. Noslēdzot obligāto karadienestu, 23.09.1912. nokārtoja tehniskā karaspēka rezerves virsnieka (praporščika) zināšanu pārbaudījumu. 13.04.1923. izturēja Latvijas armijas pārbaudījumu sakaru dienesta speciālās zināšanās miera laika programmas apmērā, 01.03.1924. nokārtoja Latvijas armijas virsnieku-elektrotehniķu pārbaudījumu (iedalīts šajā virsnieku kategorijā). 25.06.–10.11.1925. mācījās un beidza virsnieku kursus, 01.12.1930.–31.08.1931. – bataljona komandieru kursus, 05.10.1937.–30.07.1938. – pulka komandieru kursus.

Precējies ar Mariju Keiri, meita Irēna, šķīries; otrreiz precējies 1934. gadā ar Elfrīdu Kampari (dzimusi Freimane), audžudēls Gunārs. 

14.10.1910. kā savvaļnieks iestājās obligātajā karadienestā Krievijas armijā, 3. sapieru bataljonā Mogiļevā. 03.1911. paaugstināts par jefreitoru, 04.1911. – jaunāko unteroficieri, 05.1911. beidza sapieru komandas apmācību kursu. 30.09.1911. atvaļināts rezervē pēc tehniskā karaspēka rezerves praporščika pārbaudījuma nokārtošanas. Praporščiks (31.12.1911.). 10.1911.–08.1914. māceklis Viļņas guberņas zemes labierīcības komisijās. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 07.08.1914. mobilizēts armijā un ieskaitīts 4. atsevišķā sapieru bataljona 3. atsevišķajā telegrāfa rotā Viļņā, telegrāfa nodaļas jaunākais virsnieks. 10.09.1914. rotas sastāvā nosūtīts uz fronti pret Vācijas armiju Ziemeļrietumu frontē (piedalīta 1. armijas štābam). Piedalījās kaujās Austrumprūsijā, pēc tam Polijā un Baltkrievijā, būdams ar savu vienību piekomandēts 297. kājnieku Koveļas pulkam. Podporučiks (03.1916.). No 07.1916. telegrāfa nodaļas priekšnieks. No 09.1916. piedalījās kaujās Baltkrievijā (Pinskas purvos un pie Oginska kanāla). 14.02.1917. ar kabeļu nodaļu komandēts 14. armijas korpusa štāba rīcībā inženieru rotas formēšanai, 17.02. iedalīts 70. kājnieku divīzijas inženieru rotā, telegrāfa nodaļas priekšnieks frontē Baltkrievijā. 10.1917. par izdienu kara apstākļos izvirzīts paaugstināšanai par poručiku un štābkapteini (paaugstināšana nav apstiprināta Oktobra apvērsuma dēļ). 19.10.1917. piešķirts divu mēnešu atvaļinājums veselības uzlabošanai. 17.02.1918. armijas demobilizācijas dēļ atvaļināts pavisam. Aizbrauca pie bēgļu gaitās esošās ģimenes Pjatigorskā (Ziemeļkaukāzā), kur dzīvoja bez nodarbošanās. 06.1918. izbrauca uz vācu karaspēka okupēto Latviju, ieradās 04.08., dzīvoja Cesvaines un Patkules pagastos pie tuviniekiem bez nodarbošanās (arī Padomju Latvijas režīma varas laikā no 12.1918.).

01.07.1919. Cesvainē mobilizēts Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (virsleitnants). Dienēja 1. (no 07.08.1919. – 4.) Valmieras kājnieku pulkā, 10. rotas, no 13.07. – sapieru komandas jaunākais virsnieks. No 02.07.1919. piedalījās kaujās ar Sarkano armiju. 24.08.1919. kā speciālists komandēts Zemkopības ministrijas Meliorācijas pārvaldes rīcībā. 26.10.1919., atrodoties komandējumā Zemkopības ministrijā, pārskaitīts Rezerves inženieru rotā. 16.12.1919. atgriezās armijā, piekomandēts Atsevišķajai telegrāfa-telefona rotai, 04.01.1920. – pēc paša vēlēšanās pārvietots uz Rezerves inženieru rotu (16.02.1920. rota pārdēvēta par Armijas tehniskā karaspēka rezervi), no 18.02.1920. – instruktoru komandas telefonu vada jaunākais virsnieks. 20.04.1920. atkal pārvietots uz Atsevišķo telegrāfa-telefona rotu, telefonu nodaļas priekšnieks. 04.03.1921. rota iekļauta jaunizveidotajā Sapieru bataljonā kā Telegrāfa un telefonu rota. 31.03.1921. pārvietots uz Sapieru bataljona štābu, 04.10.1921. – uz Elektrotehnisko divizionu Rīgā. 22.12.1922. apstiprināts par Telegrāfa un telefonu rotas komandieri. 17.05.–14.08.1923. ilgstoši diviziona komandiera palīga vietas izpildītājs. Kapteinis (17.11.1923.). 05.01.–27.02.1924. arī karaspēka sakaru virsnieku kursu priekšnieks. No 07.01.1924. diviziona komandiera palīga vietas izpildītājs. 29.02.1924. saistībā ar izmaiņām štatu sarakstā – sakaru rotas komandieris, līdz 25.07.1924. atstāts arī diviziona komandiera palīga vietas izpildītāja amatā. No 01.10.1924. diviziona saimniecības priekšnieks. Pulkvedis-leitnants (22.06.1926.). No 01.04.1927. diviziona komandiera palīgs. 1929. gadā militārajā periodikā rakstījis par sakarnieku-telefonistu speciālo apmācību. 01.08.1931. Elektrotehniskā diviziona komandiera palīga amats pārdēvēts par bataljona komandiera amatu. 05.–09.1932. komandējumā Kara tiesā, pagaidu tiesnesis. 01.04.1935. iecelts par armijas sakaru priekšnieka vietas izpildītāju. 15.05.1935. Elektrotehniskais divizions reorganizēts un pārdēvēts par Sakaru bataljonu, bataljona komandiera vietas izpildītājs. 18.12.1935. paaugstināts par pulkvedi un apstiprināts par Sakaru bataljona komandieri.

Pēc padomju okupācijas 27.09.1940. pārskaitīts Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā, drīz pēc tam atvaļināts. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Rīgā, pensionārs. 

Par kaujas un dienesta nopelniem Krievijas armijā Pirmā pasaules kara laikā A. Mucenieks apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira, otrais ar šķēpiem), par nopelniem Latvijas armijā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira; IV šķira).