Pauls Šmits Latvijas Neatkarības kara laikā 1919. gadā bija viens no pieredzējušākajiem ierindas virsniekiem, tāpēc bija starp kājnieku pulku komandieriem, komandēja 6. Rīgas kājnieku pulku atkāpšanās kaujās ar Rietumu brīvprātīgo armijas spēkiem, turklāt tika atcelts no amata. Izmeklēšanā attaisnots, notikušo saistot ar sarežģīto militāro situāciju, pēc tam atjaunots atbildīgos amatos.

Dzimis māju saimnieka Pētera un Marijas Šmitu ģimenē. Beidzis ģimnāzijas 5. klasi. 09.1896.–08.1898. mācījās un ar II šķiru beidza Odesas kājnieku junkurskolu (Одесское пехотное юнкерское училище).

Precējies ar Naniju Heldu.

Vecākais brālis un Vecpiebalgas pagasta Skuķu saimnieks Jānis Šmits līdz savai nāvei 01.1944. bija pazīstams sabiedriskais darbinieks pagastā un Cēsīs.

08.1895. kā savvaļnieks iestājās obligātajā karadienestā Krievijas armijā, 22. Ņižņijnovgorodas kājnieku pulkā Ostrolenkā (tagad Polijā). No 05.1896. jefreitors, no 08.1896. – jaunākais unteroficieris. Pēc junkurskolas beigšanas no 08.1898. podpraporščiks tajā pašā 22. kājnieku pulkā. 27.03.1899. paaugstināts par virsnieku (podporučiku), rotas jaunākais virsnieks. 07.1900. pēc paša vēlēšanās komandēts uz 2. strēlnieku pulku Plockā (tagad Polijā) saistībā ar gatavošanos to nosūtīt uz karalauku Ķīnā (netika realizēts), 09.1907. pārvietots uz 2. strēlnieku pulku oficiāli, rotas jaunākais virsnieks. Poručiks (05.1903.). No 05.1904. bija apvienotās 1. un 2. strēlnieku pulku lazaretes pārzinis, no 23.10.1904. – 1. strēlnieku brigādes lazaretes pārzinis. 31.10.1904. brigādes sastāvā pa Transsibīrijas dzelzceļu devās uz karalauku pret Japānu Mandžūrijā. 01.–05.1905. piekomandēts kazaku vienībai, sotņas (‘simts’, ‘simtnieks’; rotas apzīmējums kazaku jātnieku vienībās) komandieris, pēc tam atgriezās savā 2. strēlnieku pulkā, rotas komandieris. Kopš 01.1905. piedalījās kaujās ar Japānas armiju pie Sandepu, Mukdenas un citur. 20.05.1906., pēc kara un ar to saistīto norišu noslēguma, pulks no Mandžūrijas devās atpakaļ uz Eiropu (06.1906. ieradās Plockā). 04.1907. pēc paša vēlēšanās pārvietots uz 17. Sibīrijas strēlnieku pulku Berjozovkā, Aizbaikāla apgabalā (Irkutskas kara apgabalā). 30.09.1907. ieradās jaunajā dienesta vietā, no 03.10. bija rotas jaunākais virsnieks, no 12.11.1907. – rotas komandieris. Štābkapteinis (10.1909.), kapteinis (02.1914.). Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 23.08.1914. pulka sastāvā devās uz Eiropas kara lauku, no 10.1914. piedalījās kaujās ar Vācijas armiju Polijas teritorijā, 15.10.1914. ievainots, 16.10.–09.12. ārstējās Varšavā, starplaikā 01.12.1914. iecelts par 1. bataljona komandieri. 12.1914. pie Ravkas upes kontuzēts, neilgu laiku ārstējās Varšavā, pēc tam atgriezās pulkā. 02.1915. ievainots ar ložmetēja lodi kreisā kājā, pārejot Ožicas upi, 02.–06.1915. ārstējās Petrogradā. 08.1915. iecelts par 2. Sibīrijas strēlnieku korpusa pretizlūkošanas pārzini, bet 11.1915. ievainojumu seku dēļ pārcelts uz 181. kājnieku rezerves bataljonu (no 1916. gada pulks) Narovčatā (Penzas guberņā). Apakšpulkvedis (23.03.1916.). No 06.1916. pulka saimniecības priekšnieks. Pēc lielinieku režīma nodibināšanas, armijai sabrūkot, 01.1918. atvaļināts. Vācu okupācijas un pēc tam Padomju Latvijas režīma laikā dzīvoja pie tuviniekiem Lodes muižā (Taurenes pagastā), nodarbojās ar zemkopību.

01.06.1919. brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (pulkvedis-leitnants), Ziemeļlatvijas brigādē, 14.06. iedalīts brigādes štāba virsnieku rezervē Valmierā. No 16.06. Brigādes rezerves bataljona komandieris Rūjienā. 01.08.1919. bataljons pārdēvēts par 4. Siguldas, 12.08.1919. – par 6. Rīgas kājnieku pulku. Pēc pirmajām kaujām ar uzbrūkošajiem Rietumu brīvprātīgo armijas spēkiem pie Rīgas un Rīgā (P. Šmits pildīja arī Dienvidu frontes kreisā kaujas rajona priekšnieka pienākumus) 12.10. ar armijas virspavēlnieka pavēli atcelts no amata par to, ka 09.10. vakarā “uz nepārbaudītu ziņu pamata lika atkāpties, tāpēc arī citas karaspēka daļas bija spiestas atkāpties”. 14.10.1919. uz izmeklēšanas laiku ieskaitīts Armijas virspavēlnieka štāba virsnieku rezervē (17.05.1920. izmeklēšana noslēgta, attaisnojot P. Šmita rīcību, bet vienlaikus konstatējot viņa darbībā dažas nepilnības). 30.10.1919. komandēts uz Cēsīm un Valmieru, rezerves spēku (“Papildus brigādes”) priekšnieka palīgs mobilizēto apmācīšanas un inspicēšanas jautājumos, 12.1919. izteikta brigādes komandiera “sirsnīga pateicība par centīgu darbību”. No 06.12.1919. Vidzemes divīzijas papildu bataljona komandieris. Saistībā ar bataljona izformēšanu 01.05.1920. iedalīts Armijas virspavēlnieka štāba Transporta daļas virsnieku rezervē, 10.05. pārcelts uz Robežsargiem, Saimniecības pārvaldes sevišķu uzdevumu virsnieka vietas izpildītājs. 03.07.1920. iecelts par 4. Robežsargu rajona priekšnieku. Saistībā ar Robežsargu divīzijas izveidi 01.11.1920. rajons pārdēvēts par pulku, 4. Robežsargu pulka komandieris. 02.08.1921. iecelts par Robežsargu divīzijas 1. Latvijas strēlnieku pulka komandieri Rēzeknē. Pulkvedis (29.06.1922.). 06.10.1922. atvaļināts saistībā ar Robežsargu divīzijas izformēšanu. Dzīvoja Rīgā, vēlāk – sev piešķirtajā jaunsaimniecībā Auru pagasta Akācijās. 28.07.1924. Jelgavas–Bauskas kara apriņķa pārvaldes ārstu komisijā atzīts par nederīgu karadienestam veselības stāvokļa dēļ. Nodarbojās ar lauksaimniecību. Miris no nieru slimības.

Par kaujas nopelniem karā ar Japānu P. Šmits apbalvots ar Krievijas Svētā Staņislava ordeni (III šķira, ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”), par dienestu miera laikā – ar Svētās Annas ordeni (III šķira), par nopelniem Pirmā pasaules kara kaujās – ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem), Svētā Staņislava ordeni (II šķira, ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira, ar šķēpiem).