Ofiocistioideji ir mūsdienās izmiruši adatādaiņi, kas no ordovika līdz permam apdzīvoja seklas jūras. Ofiocistioideji barības ķēdēs piedalījās kā detrīta pārstrādātāji un plēsēji.

Ofiocistioideju fosilijas tiek atrastas salīdzinoši reti. Parasti fosilijas ir fragmentāras, nepilnīgi saglabājušās. Ierobežotā materiāla dēļ joprojām ir problemātiski noskaidrot ofiocistioideju izcelšanos un evolūciju.

Uzskata, ka ofiocistioideji bija viena no pirmajām adatādaiņu grupām. Ofiocistioidejiem ķermeņa plātnīšu izkārtojums ir līdzīgs kā jūras lodītēm (Cystoidea), bet ambulakrālā sistēma tiem ir kustīga kā ehinozojiem. Šī iemesla dēļ ir pieņemts, ka ofiocistioideji ir starpposms starp jūras lodītēm un mūsdienu ehinozojiem. Pastāv arī uzskats, ka ofiocistioideji pēc morfoloģiskajām pazīmēm ir starpposms starp jūras ežiem (Echinoidea) un jūras gurķiem (Holothuroidea).

Ofiocistioideji bija divpusēji simetriski dzīvnieki, kas piederēja pie otrmutnieku apakšnodalījuma. Dīgļa attīstības laikā tiem primārā mute (blastopora) pārveidojās par anālo atveri, bet mute veidojās vēlāk zarnu trakta pretējā galā. Uzskata, ka ofiocistioidejiem bija piecstarainā simetrija. Ofiocistioidejiem bija kupolveida, sfērisks, nedaudz saplacināts vai diskveida ķermenis. Tas parasti bija 1–10 cm (diametrā) ar labi izteiktu, nedaudz ieliektu orālo pusi un izliektu aborālo pusi. Ķermeni daļēji vai pilnībā apņēma ārējais skelets, ko veidoja regulāri un cieši izkārtotas dažāda izmēra daudzstūrainas kalcija karbonāta plātnītes. Šīs plātnītes vairumam sugu bija izkārtotas radiāli simetriski. Plātnītes parasti bija elastīgi savienotas, un ķermenis varēji izplesties vai sarauties. Ofiocistioideju iekšējo skeletu veidoja kalcija karbonāta plātnīšu režģim līdzīga struktūra. Tā ķermenim piešķīra stingrību un izturību. Ofiocistioidejiem ambulakrālo sistēmu veidoja pieci ambulakrālie kanāli un ambulakrālās rievas. Tie atgāja no ķermeņa centra uz perifēriju. Visticamāk, ambulakrālie kanāli un rievas funkcionēji līdzīgi kā mūsdienu jūras zvaigznēm (Asteroidea). Kanālos esošais ūdenim līdzīgais šķidrums ar hidrauliskā spiediena palīdzību kustināja ambulakrālās kājiņas. Šīs kājiņas bija līdz pat 40 mm garas. Tās klāja nelielas kalcija karbonāta plātnītes. Kājiņas atradās pie ķermeņa kupola ārējās malas. Dzīvnieki tās izmantoja, lai pārvietotos un barotos. Ofiocistioideju mutes aparāts atradās ķermeņa orālās puses centrā un bija sarežģītas uzbūves. Tam bija pieci rombveida žokļi, un katrs no tiem sastāvēja no divām plātnītēm. Ofiocistioideji varēja nokasīt vai “nogriezt” barību no substrāta un sasmalcināt. Uzskata, ka ofiocistioideju mutes aparāts bija jūras ežu Aristoteļa luktura (Aristotle’s lantern) priekštecis. Dažām sugām uz ķermeņa virsmas bija anālās atveres paugurs un gonopora, kā arī koniski izaugumi, taustekļi vai maisi. Uz ķermeņa virsmas varēja būt arī nelielas, īsas, neregulāras adatas, kas kalpoja aizsardzībai.

Ofiocistioideju Ophiocistioidea (Sollas, 1899) klases dzīvnieki mūsdienās ir izmiruši. Šobrīd aprakstītas aptuveni 40 sugas. 

Ofiocistioideju sistemātika vairākkārt ir pārskatīta un joprojām nav nostabilizējusies, jo notiek izmaiņas klases ietvaros. Daļa dzimtu sākotnēji aprakstītas kā atsevišķas vienības, bet dažos pētījumos tās ir apvienotas. Klasiskajā pieejā ofiocistioideju sistemātika balstās galvenokārt uz skeleta plātnīšu formu un mutes aparāta uzbūvi. Mūsdienās pētījumos izmanto arī filoģenētisko analīzi un bieži visas ģintis apvienotas vienā dzimtā Ophiocistidae.

Ofiocistioideji bija sastopami no ordovika sākuma līdz permam pirms aptuveni 475–254 miljoniem gadu. Vairums fosiliju atrastas Eiropā un Amerikā. Uzskata, ka tie bija brīvi dzīvojoši, bentiski dzīvnieki, kas uzturējās seklās jūrās, koraļļu rifos un uz kaļķakmens atsegumiem. Ofiocistioideji izmira devona perioda beigās, kad globālas ekoloģiskās krīzes (devona izmiršanas) laikā izzuda siltās, seklās jūras un koraļļu rifi.

Uzskata, ka ofiocistioideji bija filtrētāji un barojās ar organiskajām daļiņām vai nokasīja mikroorganismu apaugumus no substrāta. Dažas sugas ar īpaši attīstītu mutes aparātu varēja būt plēsēji. Ar savu darbību ofiocistioideji ietekmēja nogulu sastāvu un struktūru un bija nozīmīga barības ķēžu sastāvdaļa.

Ofiocistioidejiem ir būtiska nozīme evolucionārās bioloģijas un paleontoloģijas pētījumos. To anatomija palīdz izprast, kā attīstījās adatādaiņi, to ārējais skelets, kustību mehānismi, mutes aparāts un kāda bijusi adatādaiņu filoģenēze. Ofiocistioideju fosilijas ir nozīmīgas stratigrāfijā.