“Baltā vārna” bija Latvijas mākslinieku apvienība, kas apvienoja dažādu jomu autorus.

Mākslinieku apvienībai nebija formalizētu mērķu un uzdevumu. Ikdienas galvenais mērķis bija rīkot mākslas izstādes un savstarpēji apmainīties ar profesionālajām zināšanām, diskutējot un aizstāvot savas pašizpausmes (uzskatus) mākslā, jo grupas māksliniekiem atšķīrās daiļrades rokraksti un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Apvienības sanāksmēs piedalījās jaunie mākslinieki, rakstnieki, žurnālisti un mūziķi.

Latvijas mākslas vēsturē ir pieņemts uzskatīt, ka Eduards Brencēns 1918. gada beigās Valmierā izveidoja Ziemeļvidzemes mākslinieku apvienību (kopu), kas vairāk pazīstamu ar neoficiālo nosaukumu “Baltā vārna”. Latviešu tēlotājas mākslas vēstures literatūrā sastopamas vēl tādas nosaukuma variācijas kā Valmieras apvienotā mākslinieku grupa (nosaukumu apstiprina arhīva dokumenti) un Valmieras mākslinieku grupa.

Nav saglabājušies grupas statūti (nav zināms, vai tādi vispār ir bijuši, jo māksliniekiem nebija kopējas platformas un mērķu). ”Baltās vārnas” māksliniekus faktiski vienoja draudzīgas attiecības, nevis līdzīgi mērķi, jo vairums kopas biedru bija bijušie Teodora Ūdera skolnieki Valmieras skolās un vēlāk skolasbiedri Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (Центральное училище технического рисования барона Александра Людвиговича Штиглица) Pēterburgā. Savulaik ar mākslinieku kopu saistītais mākslas zinātnieks Jānis Dombrovskis apgalvoja, ka apvienība 1919. gadā sarīkoja mākslas izstādes Cēsīs, Valmierā un Valkā. Izstādēm bijusi liela piekrišanu sabiedrībā, un tās materiālā ziņā noritējušas ar sekmēm. Pēc Vidzemes atbrīvošanas no lieliniekiem un māksliniekiem pārgrupējoties, apvienība 1919. gada vasarā izjuka. Daļa mākslinieku vēlāk nodibināja un iestājās Neatkarīgo mākslinieku vienībā. Atsevišķos mākslas vēstures rakstītos avotos vispār netiek runāts par mākslinieku grupu, bet gan, rakstot par E. Brencēnu, vienkārši norādīts, ka viņš kopā ar Pēteri Kundziņu, Arvīdu un Ernestu Brastiņiem, Jāni Saukumu, Juri Vītolu un citiem sarīkoja izstādes, par kurām bija interese Valmierā un plašā apkārtnē.

Padomju okupācijas mākslas zinātne apgalvoja, ka tieši padomju varas laikos 1919. gada pirmajā pusē Valmierā norisinājās optimisma, dzīves prieka un entuziasma pilna mākslas dzīve. Tomēr šie apgalvojumi ir ideoloģiski angažēti meli. Pateicoties nemitīgajām varas maiņām un sarkanajam teroram, gan Iskolata republikas trijos mēnešos 1917. un 1918. gada mijā, gan piecos Pētera Stučkas valdības 1919. gada proletariāta diktatūras mēnešos pilsētā un visā reģionā valdīja skepse, neticība, bailes un atsvešinātība no varas. Patiesībā skatītāju vērtējumam 1918. gadā un 1920. gadā tika nodotas divas ekspozīcijas. Pirmā, II Apvienotā latviešu mākslinieku izstāde, tika iekārtota pāris nedēļas pēc 1918. gada 18. novembra. Otra, III Apvienotā latviešu mākslinieku izstāde, notika 1920. gada vasarsvētkos. Toreiz visā Latvijā bija sākusies zināma nacionālā renesanse gan kultūrā, gan citās jomās. Rakstītajos avotos nav saglabājušās nekādas ziņas par citām izstādēm. Nav nekāda dokumentāla pamata arī padomju okupācijas gadu apgalvojumam, ka izstāde, kuru 1919. gada janvārī sarīkoja Valmieras apvienotā mākslinieku grupa, bija ceļojošā. Līdz mūsdienām saglabājusies P. Kundziņa zīmētā otrās apvienotās izstādes afiša ir vienīgās dokumentālās liecības par “Baltās vārnas” darbību. Plakāts atklāj to, ka P. Kundziņš ir scenogrāfs un cieši saistīts ar teātri. Izstādes plakātā var saskatīt zināmu līdzību ar inspirācijas avotu – slaveno Fjodora Šehtela (Фёдор Осипович Шехтель) 1902. gadā zīmēto Maskavas Dailes teātra (Московский Художественный театр) emblēmu ar virs viļņiem lidojošo kaiju. P. Kundziņa zīmētajā plakātā putns ir kā simbols, kurš lido virs ikdienas rutīnas, miegainības un sastinguma vispār. Līdzīgi stilizēts putna tēls ir arī P. Kundziņa zīmētajā apvienības “Baltā vārna” emblēmā.

Ar mākslinieku apvienību bija saistīti Kārlis Ābele, E. Brencēns, A. Brastiņš, E. Brastiņš, Vilhelms Alfrēds Brants, J. Dombrovskis, Emīls Melderis (līdz 1922. gadam Jēkabs Emīls Millers), P. Kundziņš, Pēteris Pētersons (pseidonīms Pēterdēls), J. Saukums, J. Vītols, A. Roziņš, Jānis Spriņģis. Mākslinieku sapulcēs un diskusijās regulāri piedalījās arī diriģents un mūzikas pedagogs Artūrs Bobkovics, diriģents, komponists, mūzikas pedagogs un kritiķis Jānis Cīrulis, dzejnieks Linards Laicens, matemātikas skolotājs un kultūras vēsturnieks Jānis Straubergs, režisors Jānis Zariņš. Piedalījās arī daži vietējie diletanti.

Juridiski ievēlēta vadītāja mākslinieku grupai nebija. Par neformālu vadītāju uzskata E. Brencēnu.