Sengrieķu vēsturiskās jeb historiogrāfiskās prozas autora Tūkīdida tekstveides stratēģija antīkās literatūras kontekstā piedāvā savam laikam būtisku jauninājumu – kritisku notikumu atainojumu un izvērtējumu. Tūkīdida prozas sacerējums “Peloponēsas kara vēsture” (sengrieķu Περὶ τοῦ Πελοποννησιακοῦ πολέμου, latīniski De bello Peloponnesiaco, burtiski “Par Peloponēsas karu”, arī Ἱστορίαι, t. i. “Vēsture”), kas vēlāk tiek iedalīta astoņās grāmatās, fiksē cēloņsakarības sociāli politiskajā un militārajā ainā, turklāt, parādot gan atsevišķas personības, gan sabiedrību kopumā, piedāvā novērojumus par notikumiem kā daļu no plašāka procesa.

Tūkīdida pieeja vēsturiskās prozas rakstniecībā sniedz nozīmīgu ieguldījumu zinātniska teksta, kur būtiska kritiskās domāšanas klātbūtne, principu attīstībā un to praktiskā ieviešanā.

Ziņas par Tūkīdida dzīvi galvenokārt iegūtas no viņa paša darba. Tiek uzskatīts, ka Tūkīdids cēlies no ievērojamas un turīgas dzimtas. Romiešu autora Aula Gellija (Aulus Gellius) darbā “Atikas naktis” (Noctes Atticae, 2. gs.) minēts, ka, sākoties Peloponēsas karam, Tūkīdids bija 40 gadus vecs (XV, 23, 2) – tātad 13 gadus jaunāks par Hērodotu (Ἡρόδοτος), kuram tajā laikā bija 53 gadi.

“Peloponēsas kara vēstures” 4. grāmatā viņš raksta, ka ir Olora (Ὄλορος) dēls. Olors nav zināms kā atēniešu vārds. Sholijos jeb tekstoloģiskajās piezīmēs rodamajā Tūkīdida dzīves aprakstā (pieejams Vaticanus Palatinus Graecus 252 (11. gs.); dzīves apraksts, kas varētu būt tapis ap 6. gs., iespējamais autors ir kāds Markellīns/Marcellīns, Μαρκελλῖνος/Marcellinus) minēts, ka Tūkīdida tēvs ir Olors, kas nosaukts par godu trāķiešu valdniekam Oloram, bet viņa mātes vārds ir Hēgēsipile (Ἡγησιπύλη). Turklāt, kā apgalvots sholijos rodamajā dzīves aprakstā, Tūkīdids cēlies no izcilajiem stratēgiem Miltiada (Μιλτιάδης, domāts Miltiads Jaunākais) un Kimona (Κίμων, Miltiada Jaunākā dēla), tāpat viņam ir kāda attāla radniecība ar citu Miltiadu – šajā gadījumā, kā noprotams, Miltiadu Vecāko (Miltiada Jaunākā tēvocis). Zīmīgi, ka Trāķijas valdnieka Olora meitas – Atēnu stratēgu Miltiada Jaunākā sievas un Kimona mātes – vārds arī bija Hēgēsipile. Savukārt, Bizantijas laika Sudas leksikonā (Σοῦδα, ap 10. gs.) Tūkīdidam veltītajā šķirklī (šķirkļa numurs Adler θ414) minēts, ka no tēva puses viņš bija cēlies no stratēga Miltiada dzimtas, bet no mātes puses – no trāķiešu valdnieka Olora.

Kopumā ziņas par Tūkīdida dzimtas radniecības saitēm ir neskaidras. Kā labi zināms tiek pieņemts Tūkīdida tēva vārds, tāpat tradicionāli pastāv uzskats, ka Tūkīdida saknes meklējamas arī Trāķijā. Plūtarhs (Πλούταρχος) Kimona biogrāfijā piemin, ka Tūkīdidam Trāķijā piederēja zelta raktuves. Spriežot pēc norādes sholijos, Tūkīdida tēvs bijis halimūntietis, t. i., piederējis Halimūnta dēmam Atēnās.

424. gadā p. m. ē. Tūkīdids Atēnās tika ievēlēts par vienu no 10 stratēgiem un tika nosūtīts uz Trāķijas piekrasti, lai nostiprinātu aizsardzību pret spartiešiem. Taču Tūkīdidam neizdevās nosargāt Amfipoli, ko ieņēma spartieši Brasida (Βρασίδας) virsvadībā. Par to Tūkīdidam tika piespriesti 20 gadi izraidījumā, kas, kā vēstī pats Tūkīdids “Peloponēsas kara vēstures” 5. grāmatā, sniedza viņam iespēju izzināt notiekošo no abām karojošajām pusēm. 

Tūkīdida miršanas vieta nav zināma, iespējams, miris Skaptēhilē Trāķijā, bet viņa mirstīgās atliekas apglabāšanai pārvestas uz Atiku. Ir arī ziņas, ka miris un apglabāts Atēnās.

Ir pamats uzskatīt, ka Tūkīdids saņēmis labu izglītību; Sudas leksikonā viņš minēts kā Antifonta (Ἀντιφῶν) skolnieks.

Vairākos avotos minēts nostāsts, ka Tūkīdids, jauns būdams, kopā ar tēvu Oloru klausījies Hērodotu lasām tā “Vēsturi” (Ἱστορίαι, 430. gads p. m. ē.) un bijis aizkustināts līdz asarām.

Tūkīdida nozīmīgais profesionālais veikums saistāms ar rakstniecību, kurā vērojams, piemēram, metodisks atēniešu sociālpolitiskā portreta atainojums. Viņš rakstīja par to, ko pārzināja, tādējādi ar viņa rakstītā darba starpniecību ir izsecināma Tūkīdida kompetenču un interešu joma.

Tūkīdids darbā “Peloponēsa kara vēsture” apraksta 27 gadus ilgo karu starp Spartu un Atēnām 5. gs. p. m. ē. (431.–404. gads) līdz 411. gadam p. m. ē.

Kā norāda viņa pirmie vārdi darba sākumā, apliecinot savu autorību šim tekstam, Tūkidīds uzskatīja, ka Peloponēsa karš ir nepieredzēti svarīgs notikums un pieminēšanas vērtāks par jebkuru citu iepriekšēju karu. Tādēļ viņš sāka aprakstīt šī kara vēsturi jau ar tā izcelšanās brīdi. 

Vēstījums par kara norisēm pārtrūkst 411. gada ziemā p. m. ē., t. i., kara 21. gada beigās pēc Atēnu sakāves Sirakūzās. Darbā nav sīkāk aprakstīti pēdējie septiņi konflikta gadi, tomēr vietumis ir izteikumi par vēlākiem notikumiem, kas apliecina, ka teksts tika papildināts/pilnveidots arī pēc kara beigām.

Vēlākā laikā darbs tika sadalīts astoņās grāmatās, ko visticamāk veikuši Aleksandrijas bibliotēkas (Βιβλιοθήκη τῆς Ἀλεξάνδρειας) zinātnieki.

Tūkīdids notikumus centās izklāstīt objektīvi, nevairoties arī no savu kā stratēga neveiksmju minēšanas. Darba izvērstajā ievaddaļā līdz ar apsvērumiem par temata svarīgumu viņš izklāsta savus vēstījuma principus un plaši apraksta kara cēloņus. Stāstījums par vēsturiskajām norisēm balstīts gan paša un citu aculiecinieku pieredzētajā, gan savāktos dokumentos, gan intervijās un liecībās. Noraidot domu par dievišķu iejaukšanos, tiek analizēti aplūkoto notikumu cēloņi un sekas. Objektīvais vēstījums neizslēdz vietumis saklausāmu Tūkīdida viedokli, piemēram, atsevišķu demokrātu vadoņu vērtējumos vai atziņās par kara laikam raksturīgām ciešanām (“karš ir vardarbības skolotājs”).

Vēstījuma raksturs nav viendabīgs – līdzās detalizēti izstrādātām daļām ir arī nepilnīgi aprakstīti posmi. Īpaša un rakstniecības kontekstā viena no apcerētākajām Tūkīdida teksta iezīmēm ir iekļautās izvērstās vēsturisko personu runas, kas veidotas kā mākslinieciska/literāra mutvārdu teksta rekonstrukcija bieži cildenā stilā. Tajās, visticamāk, mēģināts pēc iespējas precīzāk atainot attiecīgā runātāja teikto, tā būtību vai to, ko attiecīgajā brīdī varēja teikt. Ievērojamākais to piemērs ir Perikla bēru runa, godinot pirmajā kara gadā kritušos un aizstāvot demokrātijas principus.

Tūkīdida mērķis ir aprakstīt konkrētos notikumus, ne visu tā perioda vēsturisko un kultūras kontekstu, tādēļ viņš vairās no visa, ko uzskata par lieku, un neaplūko plašāk ne sociālo vidi, ne kultūras, literatūras vai mākslas norises.

Tā kā Tūkīdida darbs izklāsta Peloponēsas kara notikumus tikai līdz 411. gadam, vairāki autori rakstīja turpinājumu Tūkīdida darbam, vēstot par tālākām norisēm. Kā nozīmīgākais minams Ksenofonta (Ξενοφῶν) sarakstītais darbs “Grieķijas vēsture” (Ἑλληνικά), kas gan atšķiras ar vēstījuma stilu.

Tukidīds ierasti tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem vēstures zinātniekiem. Pieņemot, ka viņš vēsturiskās norises izklāstījis pēc iespējas neitrāli, vairoties no subjektīvas pozīcijas, empīriski apkopojot un kritiski izvērtējot faktus, Tūkīdids nereti dēvēts par zinātniskās vēstures tēvu.

Viņam bija plaša ietekme uz vēlākajiem hellēnisma un romiešu historiogrāfijas autoriem, piemēram, Polibiju (Πολύβιος), Līviju (Titus Līvius), Sallustiju (Gaius Sallustius Crispus), kas, balstoties aculiecinieku un rakstīto dokumentu liecībās, kā arī iekļaujot detalizētas runas, centās sekot viņa objektīvajam un nereti dramatiskajam vēstījuma stilam.

Arī jaunajos laikos Tūkīdids nav zaudējis savu nozīmi. Viņam bija liela ietekme uz angļu domātāja Tomasa Hobsa (Thomas Hobbes), kurš ir arī pirmā “Peloponēsas kara vēstures” tulkojuma angļu valodā “Astoņas grāmatas par Peloponēsas karu” (Eight Books of the Peloponnese Warre, 1629 gads) autors, darbu “Leviatāns” (Leviathan, 1651). Tāpat Tūkīdida mantojums atstāja īpašu ietekmi uz 18.–19. gs. intelektuālās domas attīstību; par viņa devumu sprieda, piemēram, skotu filozofs, vēsturnieks un ekonomists Deivids Hjūms (David Hume). Tūkīdida vēstures izklāsta studijām sevišķi pievērsušies vācu intelektuāļi.

21. gs. izplatījies Amerikas Savienoto Valstu ārpolitikas pētnieka Greiema Elisona (Graham T. Allison) lietotais termins “Tūkīdida lamatas” (Thucydides’s Trap), kas darināts kā vēsturiska metafora. Tas apzīmē bīstamu saspīlējumu, kas rodas, kad esošo varu izaicina cita vara, kas pieņemas spēkā. Lai gan šī ideja un termina lietojums tiek arī kritizēts, tas apliecina teorētiskās domas daudzveidīgo sasaisti ar Eiropas historiogrāfiskās prozas sākotni.

Tūkīdida, kurš dēvēts arī par politiskā reālisma tēvu, darbs atstājis paliekošu iespaidu, piedāvājot ieskatu varas, konfliktu un cilvēku uzvedības dinamikā, kas joprojām ir aktuāli arī mūsdienu politiskajā un stratēģiskajā domāšanā.

Tūkīdida atveidojumi redzami skulptūrās, primāri oriģināldarbu vēlīnākajās kopijās (tostarp Hērodota un Tūkīdida dubultā krūšutēla romiešu kopija), mozaīkās (piemēram, Pergamas muzejā (Pergamonmuseum) Berlīnē glabājas 3. gs. romiešu mozaīka ar Tūkīdida atainojumu un viņa vārdu), arī grāmatu ilustrācijās. Viens no mūsdienās zināmākajiem Tūkīdida vizualizējumiem (skulptūra) aplūkojams Austrijas Republikas parlamenta ēkas Vīnē fasādē, kas greznota arī ar citu antīkās senatnes autoru atveidiem. Tūkīdida “Peloponēsas kara vēstures” saturs tieši vai pastarpināti arī ir ietekmējis māksliniecisko domu, piemēram, vācu mākslinieka Filipa fon Folca (Philipp von Foltz) glezna “Perikls saka bēru runu” (Perikles hält die Leichenrede) un tās reprodukcijas.