Ģints Dermanyssus ērces ir hematofāgi ektoparazīti, kas invadē galvenokārt putnus. Tām ir nozīme veterinārmedicīnā un epidemioloģijā, jo šīs ērces spēj negatīvi ietekmēt dzīvnieku un cilvēku veselību un pārnēsā infekcijas slimību izraisītājus.

Putnu asinssūcējērču fosilijas ir atrastas salīdzinoši maz. Tas saistīts ar šo ērču mīksto ķermeni (bez cietā skeleta). Uzskata, ka šīs ģints ērces cēlušās kainozoja ērā pirms 66 miljoniem gadu. Evolūcijas gaitā tās attīstījušās no brīvi dzīvojošajām plēsīgajām augsnes ērcēm, tām samazinājies ķermeņa izmērs un veidojies īss dzīves cikls. Dažas putnu asinssūcējērču sugas specializējušās uz noteiktiem saimniekorganismiem, piemēram, bezdelīgu asinssūcējērce Dermanyssus hirundinis vai ķirzaku asinssūcējērce Dermanyssus lacertarum. Daļa sugu ir sastopamas noteiktos ģeogrāfiskajos apgabalos, piemēram, Transvālas asinssūcējērces Dermanyssus transvaalensis.

Putnu asinssūcējērces ir 0,5–1,5 mm lielas, ovālas un muguras-vēdera virzienā saplacinātas. Šāda ķermeņa forma ērcēm ļauj viegli pārvietoties starp putnu spalvām un slēpties spraugās. Nepaēdušas ērces ir toņos no dzeltenīga līdz pelēcīgam, bet, ja tās ir barojušās ar asinīm, tad ķermenis ir no sarkana līdz tumši brūnai krāsai. Putnu asinssūcējērču ķermeņa apvalks ir elastīgs, un tās, sūcot asinis, var izplesties. Ķermeņa apvalks (kutikula) ir ar hitinizētiem vairodziņiem. Mugurpusi sedz viens nedalīts muguras vairodziņš, bet ķermeņa vēderpusi sedz krūšu un anālais vairodziņš. Putnu asinssūcējērču mutes orgāni ir pielāgoti asins sūkšanai. Pieaugušajām mātītēm, protonimfām un deitonimfām ir stiletveida, garas heliceras. To otrā posma virsma ir mediāli ieliekta un savienojoties veido caurulīti, pa kuru sūkt asinis. Tēviņiem heliceras ir salīdzinoši lielas ar garu spermodaktilu. Pedipalpas šīm ērcēm kalpo kā sajūtu un satveršanas orgāni. Putnu asinssūcējērču gremošanas sistēma sastāv no priekšzarnas, viduszarnas un galazarnas, kas beidzas ar anālo atveri. Izvadfunkcijas pilda Malpīgija vadi un koksālie dziedzeri. Asinsrites sistēma ir vaļēja un sastāv no sirds un hemolimfas. Ķermeņa dobumā hemolimfa brīvi plūst un pārvieto vielmaiņas produktus. Putnu asinssūcējērču kustību orgāni – kā vairumam zirnekļveidīgo – ir četri posmotu kāju pāri. Uz kājām atrodas sajūtu matiņi, kas ļauj novērtēt apkārtējo vidi. Uz ķepiņām ir piesūcekņi un nadziņi, ar kuru palīdzību ērces veikli pārvietojas un pieķeras pie saimniekorganisma. Kājas parasti sastāv no 6–7 posmiem. Šķērssvītrotie muskuļi ir izvietoti pāros – saliecējmuskulis un atliecējmuskulis. Putnu asinssūcējērcēm elpošanas sistēmu veido trahejas un traheolas. Gaisu no apkārtējās vides tās uzņem ar peritrēmām, kuras ar ārējo vidi savieno stigmas. Putnu asinssūcējērču nervu sistēmu veido centrālā nervu sistēma, kas ir vairāki saplūduši gangliji, un perifērā nervu sistēma. Nervu sistēma ir cieši saistīta ar ērču kustībām, mutes un maņu orgāniem. Galvenie maņu orgāni ir mehanoreceptori, kas uztver vibrācijas un pieskārienus, ķīmijreceptori, kas uztver oglekļa dioksīdu, siltumu, smaržvielas, un gaismas jutīgi fotoreceptori. Putnu asinssūcējērces vairojas dzimumiski. Izšķir četras attīstības stadijas: ola, kāpurs, nimfas un imago. Mātītes ir morfoloģiski atšķirīgas no tēviņiem. Tās olas dēj putnu ligzdās vai citās slēptuvēs ligzdu tuvumā. Kāpuri nebarojas, bet pārējās attīstības stadijas sūc asinis. Optimālos apstākļos attīstības cikls ilgst 5,5–12 dienas.

Putnu asinssūcējērču ģints Dermanyssus (Dugès, 1834):

1.cīruļu asinssūcējērce Dermanyssus alaudae (Schrank, 1781);

2. Amerikas asinssūcējērce Dermanyssus americanus (Ewing, 1923);

3. Antiļu asinssūcējērce Dermanyssus antillarum (Dusbábek, Cerny, 1971);

4. svīru asinssūcējērce Dermanyssus apodis (Roy, Dowling, Chauve, Buronfonsse, 2009);

5. Dermanyssus brevirivulus (Gu, Ting, 1992);

6. Dermanyssus brevis (Ewing, 1936);

7. savvaļas putnu asinssūcējērce Dermanyssus carpathicus (Zeman, 1979);

8. Dermanyssus chelidonis (Oudemans, 1939);

9. Dermanyssus diphyes (Knee, 2008);

10. Dermanyssus faralloni (Nelson, Furman, 1967);

11. mājputnu asinssūcējērce Dermanyssus gallinae (DeGeer, 1778) [= Dermanyssus columbae];

12. Dermanyssus gallinoides (Moss, 1966);

13. Dermanyssus grochovskae (Zemskaya, 1961);

14. matainā asinssūcējērce Dermanyssus hirsutus (Moss, Radovsky, 1967);

15. bezdelīgu asinssūcējērce Dermanyssus hirundinis (Hermann, 1804);

16. ķirzaku asinssūcējērce Dermanyssus lacertarum (Contarini, 1847);

17. plēsējputnu asinssūcējērce Dermanyssus longipes (Berlese, Trouessart);

18. Japānas asinssūcējērce Dermanyssus nipponensis (Uchikawa, Kitaoka, 1981);

19. zvirbuļu asinssūcējērce Dermanyssus passerinus (Berlese, Trouessart, 1889);

20. Dermanyssus prognephilus (Ewing, 1933);

21. Dermanyssus quintus (Vitzthum, 1921);

22. Rikjardi asinssūcējērces Dermanyssus richiardii (Canestrini, Fanzago, 1877);

23. Ruandas asinssūcējērce Dermanyssus rwandae (Fain, 1993);

24. Transvālas asinssūcējērces Dermanyssus transvaalensis (Evans, Till, 1962);

25. Dermanyssus triscutatus (Krantz, 1959);

26. kolibri asinssūcējērces Dermanyssus trochilinis (Moss, 1978);

27. Vutaijas asinssūcējērces Dermanyssus wutaiensis (Gu, Ting, 1992).

Sākotnēji Dermanyssus ģintī bija iekļautas 56 sugas. Vairākkārt ir veikta šīs ģints revīzija, ir mainījies sugu skaits tajā. Ģintī esošo sugu fenotipiskā daudzveidība ievērojami apgrūtina sugu precīzu noteikšanu.

Putnu asinssūcējērces ir kosmopolīti un ir plaši sastopamas visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Mazāka sugu daudzveidība ir Austrālijā un Okeānijā. Putnu asinssūcējērces vairumā gadījumu ir putnu ektoparazīti, bet ir sastopamas arī uz rāpuļiem un zīdītājiem. Šīs ērces apdzīvo ligzdas, perēšanas vietas un mājputnu novietnes. Parasti aktīvas ir naktī, kad barojas ar asinīm. Uz saimniekorganisma ērces uzturas tikai barošanās laikā, bet pārējo dzīves cikla daļu uzturas apkārtējā vidē. Sugas, kas ir sastopamas uz mājputniem, visā pasaulē ir izplatījušās cilvēku darbības dēļ. Daļa sugu pielāgojušās noteiktiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem. 

Putnu asinssūcējērces ir dzīvnieku ektoparazīti, kas barojas ar asinīm. Ja putni nav pieejami, tās var baroties uz citiem mugurkaulniekiem. Ērces izraisa anēmiju, dermatītu un stresu. Putniem samazinās dējība, un spēcīgas ērču invāzijas gadījumā putni (īpaši jaunie) nobeidzas. Reizēm parazitē arī uz cilvēkiem un izraisa dermatītu un alerģiskas reakcijas. Putnu asinssūcējērces ir nozīmīgi infekcijas slimību pārnēsātāji. Dabā mājputnu asinssūcējērces ir daļa no parazītu ekosistēmas.