Žanis Jomerts starpkaru periodā bija viens no Latvijas armijas perspektīvākajiem un augstākajiem artilērijas virsniekiem, komandēja Artilērijas instruktoru bateriju, pēc tam Atsevišķo artilērijas divizionu, un šīs karaspēka daļas uzdevums bija instruktoru sagatavošana artilērijas daļām. Pēc tam ilgstoši bija Kurzemes artilērijas pulka komandieris.

Ž. Jomerts dzimis māju saimnieka, pagasta vecākā Matīsa un Marijas Jomertu divu dēlu ģimenē. Kristīts Sātu evaņģēliski luteriskajā draudzē. Tēvs bija arī pagasta zemkopības biedrības “Vārpa” priekšnieks. Ž. Jomerts 09.1905.–06.1908. mācījās un beidza Ventspils reālskolu, 06.1909. – šīs reālskolas papildklasi. No 1909. līdz 1912. gadam studēja Rīgas Politehniskā institūta (RPI) Inženieru nodaļā. 20.12.1920.–23.09.1921. mācījās un beidza Latvijas armijas bateriju komandieru kursus, 17.01.–10.06.1926. – speciālos artilērijas virsnieku kursus, 15.10.1934.–16.10.1936. (izlaidums 20.01.1937.) – Augstākās kara skolas Vispārīgo nodaļu.

Precējies 05.1921. ar Dzelzceļu virsvaldes ierēdni Martu Mikoļūnu (Otrā pasaules kara laikā un okupāciju laikā dzīvoja Latvijā), dēls Ojārs Aleksandrs (skolnieks, 07.1941. nošauts pēc Sarkanās armijas atkāpšanās kā padomju iekārtas aktīvs atbalstītājs, bija aģitators Cēsīs). 

Ž. Jomerts 14.09.1912. kā savvaļnieks iestājās karadienestā Krievijas armijā, Sevastopoles cietokšņa artilērijā. 05.1913. beidza mācību komandas apmācības kursu. 08.1913. nokārtoja rezerves virsnieka zināšanu pārbaudījumu, 14.09.1913. atvaļināts rezervē Tukuma apriņķī, 22.10.1913. paaugstināts par rezerves virsnieku (praporščiku). 02.06.1914. iesaukts apmācībā Kauņas cietokšņa artilērijā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, mobilizācijas gaitā 02.08.1914. iedalīts kā virsnieks Kauņas cietokšņa artilērijas 14. rotā. Pēc atkāpšanās no Kauņas 11.1915. pārvietots uz bijušā Kauņas cietokšņa artilērijas bāzes jaunformējamo 10. smagās artilērijas brigādi, baterijas jaunākais virsnieks. Podporučiks (11.1916.). 05.1917. brigāde izformēta, sadalot trijos atsevišķos divizionos, 52. atsevišķā smagās lauka artilērijas diviziona baterijas jaunākais virsnieks. Piedalījās kaujās ar Vācijas armiju Rietumu frontē, Baranoviču apkārtnē, Baltkrievijā. Poručiks (09.1917.). No 12.1917. baterijas vecākais virsnieks. 03.04.1918. armijas demobilizācijas gaitā atvaļināts Veļikije Lukos. Dzīvoja Krievijā, 06.1918. kā bēglis no Padomju Krievijas atgriezās vecāku mājās Vācijas karaspēka okupētajā Latvijā, Tukuma apriņķī. 09.11.1918. brīvprātīgi iestājās Krievijas Ziemeļu korpusā Pleskavā, Pleskavas artilērijas pulka jaunākais, pēc tam vecākais virsnieks. Pēc kaujām ar Sarkano armiju pie Pleskavas un atkāpšanās uz Igauniju 1919. gada sākumā pārskaitīts Krievijas Ziemeļrietumu armijā. No 25.05.1919. bija 6. smagās baterijas komandieris. Štābkapteinis (23.06.1919.; par kaujas nopelniem). Piedalījās kaujās ar Sarkano armiju Petrogradas iecirknī. Pēc atkāpšanās no Padomju Krievijas un armijas internēšanas Igaunijā 11.1919. atgriezās Latvijā.

01.12.1919. brīvprātīgi pārskaitīts Latvijas armijā (kapteinis). 23.12.1919. no Galvenās artilērijas pārvaldes atkomandēts uz Armijas artilērijas rezervi, 02.01.1920. iedalīts armijas 11. artilērijas divizionā (ieradās 12.02.), no 14.02.1920. bija 11. diviziona baterijas komandieris un diviziona komandiera vietas izpildītājs Liepājā. 24.02.1920. apstiprināts par virsleitnantu (pēc konstatācijas, ka par štābkapteini paaugstināts pēc 07.11.1917.). No 09.05.1920. diviziona štāba priekšnieks. 26.07.1920. diviziona štāba priekšnieka amats likvidēts, iecelts par 3. baterijas vecāko virsnieku. 22.08.1920. armijas 11. artilērijas divizions pārdēvēts par Zemgales artilērijas pulka 2. divizionu, bet 3. baterija – par pulka 6. bateriju. No 24.08.1920. bija 7. baterijas komandieris, 06.10.–20.12.1920. diviziona komandiera vietas izpildītājs. Kapteinis (21.03.1921.; par kaujas nopelniem). Pēc atgriešanās no bateriju komandieru kursiem no 23.09.1921. – 1. diviziona komandieris. 30.10.1922. iecelts par Artilērijas instruktoru baterijas komandieri Rīgā (baterija sagatavoja artilērijas instruktorus, virsdienesta instruktorus, virsnieka vietniekus, no 1923. gada instruktoru kursos apmācīja karavīrus, kas bija pauduši vēlēšanos iestāties Kara skolā). Pulkvedis-leitnants (18.11.1924.). 01.08.1931. baterija pārformēta par Atsevišķo artilērijas divizionu Cēsu garnizonā, diviziona komandieris. 10.12.1932. paaugstināts par pulkvedi un iecelts par Kurzemes artilērijas pulka komandieri Liepājā. 25.–30.07.1937. dienesta komandējumā Igaunijā. Bija Armijas zirgu sporta kluba valdes loceklis, Liepājas garnizona draudzes valdes priekšsēdētājs. Rakstīja par artilērijas jautājumiem militārajā periodikā, par militāri patriotiskiem jautājumiem – dienas presē. Piederēja mantota lauku saimniecība Grenču pagasta Jomsētās (Jomēs).

Pēc valsts okupācijas 27.09.1940. pārskaitīts Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā, 183. strēlnieku divīzijas artilērijas priekšnieks divīzijas štābā Cēsīs. 12.06.1941. korpusa augstāko latviešu virsnieku grupas sastāvā nosūtīts mācīties kursiem F. Dzeržinska vārdā nosauktajā Artilērijas kara akadēmijā (Военная академия имени Ф. Э. Дзержинского) Maskavā. 28.06. akadēmijas vasaras nometnē Gorohovecā Gorkijas (tagad Ņižņijnovgoroda) apgabalā apcietināts, izvests un ieslodzīts Noriļskas soda nometnēs. Baltijas valstu četrdesmit artilērijas virsnieku grupas sastāvā ievietots Lamas ezera apakšnometnē, ievēlēts par ieslodzīto grupas vecāko. Miris no cingas pirms sprieduma pasludināšanas. Jau pēc nāves (15.05.1943.) Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede piesprieda 10 gadus ieslodzījuma.

Par kaujas nopelniem Krievijas armijas sastāvā Ž. Jomerts apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira, ar šķēpiem; III šķira); par kaujas nopelniem Krievijas Ziemeļrietumu armijas sastāvā – ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira, ar šķēpiem); par kaujas un dienesta nopelniem Latvijas armijā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira; IV šķira), Viestura ordeni (II šķira, ar šķēpiem), Aizsargu Nopelnu krustu.

05.08.1990. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvju ekspedīcija nometnes vietā pie Lamas ezera atklāja piemiņas plāksni bojāgājušajiem Baltijas valstu virsniekiem.