Peļu asinssūcējērces ir plaši izplatīti peļu un citu grauzēju ektoparazīti. Šīs ērces ir sastopamas vecās ēkās, grauzēju invadētās vietās.

Pieaugušas peļu asinssūcējērces Liponyssoides sanguineus (Hirst, 1914) (= Allodermanyssus sanguineus) ir 0,6–1,5 mm garas. Asinis piesūkušās ērces ir lielākas. To ķermenis ir ovālā līdz bumbierveida formā un muguras-vēdera virzienā saplacināts. Peļu asinssūcējērces, kas nav piesūkušās asinis, ir dzeltenīgos līdz sārtos toņos, bet paēdušas tās kļūst tumši sarkanas. Dažām peļu asinssūcējērcēm mugurpuses sedz sklerotizēts, nedalīts, iegarens muguras vairodziņš, kas uz ķermeņa aizmuguri sašaurinās. Ķermeņa vēderpusi sedz sklerotizēts sternālais, ģenitoventrālais un anālais vairodziņš. Ķermeņa apvalks nav spēcīgi sklerotizēts, tas ir elastīgs, lai, sūcot asinis, varētu izplesties. Ķermeni, īpaši mugurpusi, klāj gari matiņi. Daudzi no tiem pilda sajūtu orgānu funkcijas. Uz sternālā vairodziņa ir trīs matiņu pāri. Peļu asinssūcējērcēm gnatosomu veido heliceras, pedipalpas un hipostoms. Tām ir sūcēja-dūrēja tipa mutes orgāni, kas ir pielāgoti asins sūkšanai. Heliceras ir izteikti garas, stiletveida, un to dēļ šo sugu viegli atšķirt no citām līdzīgām putnu asinssūcējērču ģints (Dermanyssus) un dzimtas Macronyssidae sugām. Ar helicerām ērces pārdur saimniekorganisma ādu un sūc asinis. Pedipalpas peļu asinssūcējērcēm kalpo galvenokārt kā sajūtu vai satveršanas orgāni. Hipostoms nosedz heliceras un pedipalpas no virspuses un barošanās laikā atbalsta ērci. Peļu asinssūcējērcēm gremošanas sistēma sākas ar muti, no kuras atiet rīkle un barības vads. Tālāk atrodas viduszarnas, kas sastāv no centrālās zarnas un sānu izaugumiem. Viduszarnā notiek asiņu sagremošana un barības vielu uzsūkšanās. Barošanās laikā viduszarnas ievērojami izplešas uzņemto asiņu dēļ. Galazarna sastāv no taisnās zarnas un anālās atveres, pa kuru no ķermeņa izvada nesagremotās barības vielas. Izvadfunkcijas peļu asinssūcējērcēm veic Malpīgija vadi. Tie no hemolimfas filtrē vielmaiņas galaproduktus un izvada urīnskābi. Izvadfunkcijas pilda arī rektālie dziedzeri. Peļu asinssūcējērču imago un nimfām ir četri posmotu kāju pāri, bet kāpuriem ir trīs kāju pāri. Uz kājām atrodas sajūtu matiņi, kas ļauj novērtēt apkārtējo vidi, vibrācijas, saimniekorganisma ķermeņa siltumu un sajust ogļskābo gāzi. Kājas ir labi sklerotizētas un sastāv no septiņiem posmiem. Pie pēdiņām atrodas piesūcekņi un nadziņi, ar kuru palīdzību ērces pieķeras pie saimniekorganisma vai pārvietojas vidē. Šķērssvītrotie muskuļi ir piestiprināti pie hitīna ārējā skeleta un nodrošina ekstremitāšu un gnatosomas kustības. Muskuļi ir izvietoti pāros – saliecējmuskulis un atliecējmuskulis. Peļu asinssūcējērču nervu sistēmu veido centrālā nervu sistēma, kas ir saplūduši nervu gangliji, un perifērā nervu sistēma. Nervu sistēma ir cieši saistīta ar ērču kustībām, mutes un maņu orgāniem. Galvenie maņu orgāni peļu asinssūcējērcēm ir mehanoreceptori, kas uztver vibrācijas un pieskārienus, ķīmijreceptori, kas uztver oglekļa dioksīdu, smaržvielas, termoreceptori, kas uztver siltumu, un gaismas jutīgi laukumi ar fotoreceptoriem. Peļu asinssūcējērču elpošanas sistēmu veido traheju un traheolu sistēma. Gaisu no apkārtējās vides tās uzņem caur stigmām, kuras ar ārējo vidi savieno peritrēmas. Peritrēmas atrodas ķermeņa vēderpuses sānos, ir salīdzinoši īsas un sniedzas aptuveni līdz II kāju pāra līmenim. Peļu asinssūcējērcēm ir vaļēja asinsrites sistēma, kas sastāv no cauruļveida sirds un hemolimfas. Ķermeņa dobumā brīvi cirkulē hemolimfa, kas transportē barības vielas un hormonus un piedalās vielmaiņā.

Peļu asinssūcējērces vairojas dzimumiski. Mātītes ir lielākas par tēviņiem. Ērcēm ir četras attīstības stadijas: ola, kāpurs, nimfas un imago. Mātīšu dzimumsistēmu veido olnīcas, olvadi, dzemde un dzemdes atvere. Tēviņu dzimumsistēma sastāv no sēkliniekiem, sēklvadiem un spermodaktila, kas nodrošina spermas pārvietošanu uz mātītes ģenitālo atveri. Peļu asinssūcējērcēm ir iekšējā apaugļošanās. Mātītes, kas ir piesūkušās asinis, dēj mazas, gaišas olas ligzdu materiālā, spraugās un citās paslēptuvēs. No olas izšķiļas gandrīz nekustīgs, bāls kāpurs ar trīs kāju pāriem. Pēc novilkšanās (vecā ķermeņa apvalka nomaiņas) tas sasniedz protonimfas stadiju. Protonimfām ir četri kāju pāri, tās aktīvi meklē saimniekorganismu un barojas. Piesūkušās asinis, tās nokrīt, novelkas un sasniedz deitonimfas stadiju. Deitonimfas ir lielākas par protonimfām, aktīvi barojas ar asinīm un ārēji ir līdzīgas imago, tomēr nav sasniegušas dzimumgatavību. Pēc asins sūkšanas tās nokrīt no saimniekorganisma un sasniedz imago stadiju. Attīstības cikla ilgumu būtiski ietekmē apkārtējās vides sezonalitāte. Dzīves ilgums peļu asinssūcējērcēm ir no vairākām nedēļām līdz vairākiem mēnešiem. Lielākā attīstības cikla daļa notiek apkārtējā vidē, un uz saimniekorganisma ērces tikai barojas.

Peļu asinssūcējērces ir sastopamas gandrīz visā pasaulē, īpaši tropu un subtropu reģionos. Šīs ērces ir atrastas arī Nīderlandē, Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Ukrainā un Polijā. Nav ziņu par sastopamību Latvijā, kas, iespējams, ir nepietiekamu pētījumu rezultāts. Peļu asinssūcējērces dzīvo peļu migās, alās, spraugās un vecās ēkās. Ērces dzīves lielāko daļu pavada slēptuvēs.

Peļu asinssūcējērces ir peļu (Mus musculus), retāk citu mazo grauzēju ektoparazīti. Ja trūkst dabisko saimniekorganismu vai to migrācijas laikā, ērces var uzbrukt cilvēkiem un mājdzīvniekiem. Peļu asinssūcējērču kodumi izraisa dermatītu, veidojas sarkani, niezoši punkti. Peļu asinssūcējērces pārnēsā slimību izraisītājus, to skaitā baktērijas Rickettsia akari, kas cilvēkiem un dzīvniekiem var izraisīt riketsiozi.