Grauzēju asinssūcējērces ir grauzēju (retāk – putnu) ektoparazīti. Daļa sugu ir kosmopolītiskas, bet dažas sugas ir ieguvušas šauru specializāciju (noteikti saimniekorganismi).

Uzskata, ka evolūcijas gaitā grauzēju asinssūcējērces ir attīstījušās no augsnē brīvi dzīvojošajām plēsīgajām vai saprofāgajām ērcēm. Iespējams, tās uzturējās mugurkaulnieku tuvumā, sāka apdzīvot to ligzdas vai citas dzīvesvietas un pārgāja uz parazītisku dzīvesveidu. Daļa ģints sugu ir specializējušās uz konkrētiem saimniekorganismiem. Grauzēju asinssūcējērču fosilijas atrod salīdzinoši reti, jo tām ir mīksts ķermenis un nav cieta skeleta. Uzskata, ka grauzēju asinssūcējērces ir cēlušās kainozoja ērā un attīstījušās paralēli to saimniekorganismu evolūcijai.

Grauzēju asinssūcējērces ir 0,6–1 mm garas, ovālas vai iegareni ovālas, muguras-vēdera virzienā saplacinātas. Šāda ķermeņa forma ļauj tām viegli pārvietoties pa saimniekorganismu, starp dzīvnieku spalvām un slēpties spraugās. Nepaēdušas ērces ir no pelēcīgām līdz gaišbrūnām, bet, piesūkušās asinis, tās iegūst krāsu no sarkanas līdz tumši sarkanai. Grauzēju asinssūcējērču ķermeņa apvalks (kutikula) ir ar hitinizētiem vairodziņiem. Ķermeņa mugurpusi sedz viens nedalīts, relatīvi garš vairodziņš, kas uz aizmuguri sašaurinās. Dažām sugām uz ķermeņa virspuses aiz mugurpuses vairodziņa atrodas neliels pigidiālais vairodziņš. Ķermeņa vēderpusi sedz sešstūrains krūšu, ievērojami pagarināts ģenitālais un iegarens anālais vairodziņš. Grauzēju asinssūcējērcēm uz krūšu vairodziņa atrodas trīs matiņu pāri, kas ļauj tās atšķirt no putnu asinssūcējērcēm (Dermanyssus), kurām uz krūšu vairodziņa ir 1–2 matiņu pāri. Anālā vairodziņa centrā vai nedaudz uz priekšpusi atrodas anālā atvere. Ķermeņa virsmu, īpaši mugurpusi, sedz daudzi gari matiņi. Grauzēju asinssūcējērcēm tritosternums ir ar diviem gariem zariem. Grauzēju asinssūcējērcēm elpošanas sistēmu veido trahejas. Gaisu no apkārtējās vides tās uzņem ar peritrēmām, un tās ar ārējo vidi savieno stigmas. Peritrēmas atrodas ķermeņa vēderpuses sānos, ir īsas un parasti nesniedzas tālāk par II kāju pāra koksām. Grauzēju asinssūcējērču ķermeņa apvalks ir elastīgs; ērcēm sūcot asinis, tas var izplesties. Grauzēju asinssūcējērču mātītēm un nimfām ir izteikti garas adatveida heliceras. Tēviņiem heliceras ir salīdzinoši lielas un ar garu spermodaktilu. Pedipalpas grauzēju asinssūcējērcēm ir īsas un kalpo kā sajūtu, taustes un satveršanas orgāni. Grauzēju asinssūcējērču mutes atvere atrodas gnatosomas centrā. No tās atiet rīkle, kas darbojas kā sūknis un uzņem asinis. Aiz rīkles atrodas īss barības vads, kas savieno to ar viduszarnu. Viduszarna ir lielākā gremošanas sistēmas daļa, kur notiek asiņu sagremošana un uzkrājas barības rezerves. Viduszarnai ir vairāki lieli atzari, kuros uzkrājas asinis. Galazarna ir savienota ar anālo atveri. Izvadfunkcijas pilda Malpīgija vadi, kas izvada slāpekļa vielmaiņas galaproduktus un lieko ūdeni, un koksālie dziedzeri. Grauzēju asinssūcējērču asinsrites sistēma ir vaļēja un sastāv no sirds un hemolimfas. Ķermeņa dobumā brīvi plūst hemolimfa, kas pārvieto vielmaiņas produktus un hormonus. Grauzēju asinssūcējērču kustību orgāni – kā vairumam zirnekļveidīgo – ir četri posmotu kāju pāri. Izņēmums ir kāpuri ar trijiem kāju pāriem. Uz ķepiņām ir piesūcekņi un nadziņi, ar kuru palīdzību ērces veikli pārvietojas pa saimniekorganismu. Šķērssvītrotie muskuļi ir izvietoti pāros – saliecējmuskulis un atliecējmuskulis. Grauzēju asinssūcējērču nervu sistēmu veido centrālā nervu sistēma, kas ir vairāki kopā saplūduši gangliji, un perifērā nervu sistēma. Nervu sistēma ir cieši saistīta ar ērču kustībām, mutes un maņu orgāniem. Galvenie maņu orgāni ir mehanoreceptori, kas uztver vibrācijas, gaisa kustību un pieskārienus. Ķīmijreceptori atrodas uz pedipalpām un priekšējām kājām un uztver oglekļa dioksīda, siltuma, smaržvielu un temperatūras izmaiņas. Grauzēju asinssūcējērcēm nav acu, bet ir gaismas jutīgi fotoreceptori. Grauzēju asinssūcējērces vairojas dzimumiski. Tām ir iekšējā apaugļošanās. To attīstības stadijas ir ola, kāpurs, nimfas un imago. Mātītes no tēviņiem morfoloģiski atšķiras un ir lielāka izmēra. Pēc barošanās mātītes dēj olas. Grauzēju asinssūcējērces uzskata par anatomiski izteikti specializētu putnu asinssūcējērču dzimtas ģinti.

Grauzēju asinssūcējērču ģints Liponyssoides (Hirst, 1913):

1. Adso asinssūcējērce Liponyssoides adsonis (Domrow, 1992);

2. Beka asinssūcējērce Liponyssoides becki (Allred, 1957);

3. Bengālijas asinssūcējērce Liponyssoides bengalensis (Gupta, 1979);

4. Brazīlijas asinssūcējērce Liponyssoides [= Dermanyssus] brasiliensis (Fonseca, 1935);

5. pingvīnu asinssūcējērce Liponyssoides eudyptulae (Fain, Galloway, 1993);

6. vidējā asinssūcējērce Liponyssoides intermedius (Evans, Till, 1964);

7. Lukošūza asinssūcējērce Liponyssoides lukoschusi (Domrow, 1979);

8. peļveidīgo asinssūcējērce Liponyssoides muris (Hirst, 1913);

9. peļu asinssūcējērce Liponyssoides sanguineus (Hirst, 1914);

10. Varnekes asinssūcējērce Liponyssoides warnekei (Domrow, 1963);

11. Ēģiptes asinssūcējērce Liponyssoides aegyptius (Hirst, 1913).

Grauzēju asinssūcējērču izplatība galvenokārt ir saistīta ar to saimniekorganismu – grauzēju (retāk – putnu) – izplatību. Dažas sugas ir ar ierobežotu izplatības areālu, dažas ir kosmopolītiskas. Tās lielāko dzīves daļu pavada ligzdās un citās slēptuvēs un tikai barošanās laikā pārvietojas uz saimniekorganismu. Eiropā visbiežāk minētās ir Liponyssoides sanguineus un Liponyssoides muris ērces. Nav publicētu datu, tomēr šo ērču sastopamība Latvijā ir iespējama, tikai trūkst pētījumu. Liponyssoides adsonis ir sastopama Austrālijā un parazitē galvenokārt uz putniem. Liponyssoides eudyptulae ir saistīta ar pingvīniem, pielāgojusies Dienvidu puslodes piekrastes dzīvotnēm un ir sastopama pingvīnu ligzdās.

Grauzēju asinssūcējērces ir ligzdu ekosistēmu parazīti, kas netieši regulē grauzēju populācijas un ir to bioindikatori. Šīs ērces barojas ar mugurkaulnieku asinīm un pārnēsā infekcijas slimību izraisītājus. Labāk zināmā ir peļu asinssūcējērce. Tā pārnēsā Rickettsia akari baktērijas, kas izraisa riketsiozi.