Putnu asinssūcējērču dzimtas ērces ir ektoparazīti, kas ir sastopami visā pasaulē. Šīs ērces parazitē uz mugurkaulniekiem. Vairākas sugas ir sugām specifiski parazīti un ir cieši saistītas ar saimniekorganismu izplatību.

Putnu asinssūcējērču fosilijas ir atrastas salīdzinoši maz. Tas saistīts ar šo ērču mīksto ķermeni un vājo sklerotizāciju. Uzskata, ka šīs dzimtas ērču senči attīstījās no brīvi dzīvojošajām plēsīgajām vai saprofāgajām ērcēm un pakāpeniski pielāgojās parazītiskajam dzīvesveidam uz mugurkaulniekiem, to ligzdās, alās un citos patvērumos. Tām attīstījās specifisks mutes aparāts, kas pielāgots asiņu sūkšanai. Domājams, ka putnu asinssūcējērces cēlušās aptuveni pirms 60–70 miljoniem gadu. Filoģenētiskie pētījumi liecina, ka tās ir cieši radniecīgas ar citām mezostigmātu parazītisko ērču grupām. 

Putnu asinssūcējērces ir 0,5–1,9 mm lielas, ovālas un muguras-vēdera virzienā saplacinātas. Šāda ķermeņa forma ļauj tām viegli pārvietoties starp putnu spalvām un slēpties spraugās. Ķermeņa krāsu nosaka ērču piesātinājums ar asinīm. Nepaēdušas ērces ir no dzelteniem līdz brūnganiem toņiem, bet, paēdušas asinis, tās ir krāsā no sarkanas līdz tumši brūnai. Putnu asinssūcējērču ķermeņa apvalks ir elastīgs, nav spēcīgi sklerotizēts un var izplesties. Ķermeņa virsmu daļēji sedz vairodziņi. Mugurpusi pārklāj viens nedalīts muguras vairodziņš, kas uz aizmuguri ievērojami sašaurinās. Ķermeņa vēderpusi sedz krūšu vairodziņš, kas atrodas starp II kāju pāra koksām. Putnu asinssūcējērču ģints pārstāvjiem uz šī vairodziņa ir 1–2 pāri matiņu, bet grauzēju asinssūcējērču ģints pārstāvjiem ir trīs matiņu pāri. Ģenitālais vairodziņš ir ievērojami izstiepts un sniedzas aiz IV kāju pāra koksām. Uz ķermeņa vēderpuses atrodas anālais vairodziņš, kura centrā ir anālā atvere. Tēviņiem vēderpusi sedz viens (holoventrālais) vai divi (ģenitosternālais un ventroanālais) vairodziņi. Putnu asinssūcējērču mutes orgāni ir pielāgoti asiņu sūkšanai. Pieaugušām mātītēm un nimfām heliceras ir garas, adatveida, spīles ir salīdzinoši nelielas. Tēviņiem heliceras ir īsākas un ar garu spermodaktilu, kas saplūst ar spīļu kustīgo pirkstu. Šīm ērcēm pedipalpas ir sajūtu un satveršanas orgāni. Hipostoms ir garš un nosedz gnatosomu no mugurpuses. Putnu asinssūcējērču gremošanas sistēma sastāv no priekšzarnas, viduszarnas un galazarnas, kas beidzas ar anālo atveri. Izvadfunkcijas pilda Malpīgija vadi un koksālie dziedzeri. Asinsrites sistēma ir vaļēja un sastāv no sirds un hemolimfas. Ķermeņa dobumā brīvi plūst hemolimfa, kas pārnes vielmaiņas produktus. Putnu asinssūcējērču kustību orgāni – kā vairumam zirnekļveidīgo – ir četri posmotu kāju pāri. Izņēmums ir kāpuri, kuriem ir trīs kāju pāri. Uz kājām atrodas sajūtu matiņi, kas ļauj novērtēt apkārtējo vidi. Uz ķepiņām ir piesūcekņi un nadziņi, ar kuru palīdzību ērces pieķeras pie saimniekorganisma un veikli pārvietojas pa to. Kājas parasti sastāv no 6–7 posmiem. Šķērssvītrotie muskuļi ir izvietoti pāros – saliecējmuskulis un atliecējmuskulis. Putnu asinssūcējērcēm elpošanas sistēmu veido trahejas un traheolas. Gaisu no apkārtējās vides ērces uzņem ar peritrēmām, kuras ar ārējo vidi savieno stigmas. Peritrēmas atrodas vēderpuses sānos. Putnu asinssūcējērču nervu sistēmu veido centrālā nervu sistēma (vairāki saplūduši nervu gangliji) un perifērā nervu sistēma. Nervu sistēma ir cieši saistīta ar ērču kustībām, mutes un maņu orgāniem. Galvenie maņu orgāni ir mehanoreceptori, kas uztver vibrācijas un pieskārienus, ķīmijreceptori, kas uztver oglekļa dioksīdu, siltumu, smaržvielas, un gaismas jutīgi fotoreceptori. Putnu asinssūcējērces vairojas dzimumiski, un tām ir iekšējā apaugļošanās. Izšķir četras attīstības stadijas: ola, kāpurs, nimfas un imago. Mātītes no tēviņiem ir morfoloģiski atšķirīgas. Olas tās dēj mugurkaulnieku ligzdās, migās vai citās slēptuvēs to tuvumā. Kāpuri nebarojas, bet pārējās attīstības stadijas sūc asinis. Optimālos apstākļos attīstības cikls ilgst 5–12 dienas.

Putnu asinssūcējērču dzimta Dermanyssidae: 

 1) putnu asinssūcējērču ģints Dermanyssus (Dugès, 1834)

            1. cīruļu asinssūcējērce Dermanyssus alaudae (Schrank, 1781);

            2. Amerikas asinssūcējērce Dermanyssus americanus (Ewing, 1923);

            3. Antiļu asinssūcējērce Dermanyssus antillarum (Dusbabek, Cerny, 1971);

            4. svīru asinssūcējērce Dermanyssus apodis (Roy, Dowling, Chauve, Buronfonsse, 2009);

            5. Dermanyssus brevirivulus (Gu, Ting, 1992);

            6. Dermanyssus brevis (Ewing, 1936);

            7. savvaļas putnu asinssūcējērce Dermanyssus carpathicus (Zeman, 1979);

            8. Dermanyssus chelidonis (Oudemans, 1939);

            9. Dermanyssus diphyes (Knee, 2008);

            10. Dermanyssus faralloni (Nelson, Furman, 1967);

            11. mājputnu asinssūcējērce Dermanyssus gallinae (DeGeer, 1778) [= Dermanyssus columbae];

            12. Dermanyssus gallinoides (Moss, 1966);

            13. Dermanyssus grochovskae (Zemskaya, 1961);

            14. matainā asinssūcējērce Dermanyssus hirsutus (Moss, Radovsky, 1967);

            15. bezdelīgu asinssūcējērce Dermanyssus hirundinis (Hermann, 1804);

            16. ķirzaku asinssūcējērce Dermanyssus lacertarum (Contarini, 1847);

            17. plēsējputnu asinssūcējērce Dermanyssus longipes (Berlese, Trouessart, 1989);

            18. Japānas asinssūcējērce Dermanyssus nipponensis (Uchikawa, Kitaoka, 1981);

            19. zvirbuļu asinssūcējērce Dermanyssus passerinus (Berlese, Trouessart, 1889);

            20. Dermanyssus prognephilus (Ewing, 1933);

            21. Dermanyssus quintus (Vitzthum, 1921);

            22. Rikjardi asinssūcējērces Dermanyssus richiardii (Canestrini, Fanzago, 1877);

            23. Ruandas asinssūcējērce Dermanyssus rwandae (Fain, 1993);

            24. Transvālas asinssūcējērces Dermanyssus transvaalensis (Evans, Till, 1962);

            25. Dermanyssus triscutatus (Krantz, 1959);

            26. kolibri asinssūcējērces Dermanyssus trochilinis (Moss, 1978);

            27. Vutaijas asinssūcējērces Dermanyssus wutaiensis (Gu, Ting, 1992).

2) grauzēju asinssūcējērču ģints Liponyssoides (Hirst, 1913)

            1. Adso asinssūcējērce Liponyssoides adsonis (Domrow, 1992);

            2. Beka asinssūcējērce Liponyssoides becki (Allred, 1957);

            3. Bengālijas asinssūcējērce Liponyssoides bengalensis (Gupta, 1979);

            4. Brazīlijas asinssūcējērce Liponyssoides [= Dermanyssus] brasiliensis (Fonseca, 1935);

            5. pingvīnu asinssūcējērce Liponyssoides eudyptulae (Fain, Galloway, 1993);

            6. vidējā asinssūcējērce Liponyssoides intermedius (Evans, Till, 1964);

            7. Lukošūza asinssūcējērce Liponyssoides lukoschusi (Domrow, 1979);

            8. peļveidīgo asinssūcējērce Liponyssoides muris (Hirst, 1913);

            9. peļu asinssūcējērce Liponyssoides sanguineus (Hirst, 1914);

            10. Varnekes asinssūcējērce Liponyssoides warnekei (Domrow, 1963);

            11. Ēģiptes asinssūcējērce Liponyssoides aegyptius (Hirst, 1913).

Putnu asinssūcējērču dzimtas pārstāvji plaši sastopami visos kontinentos (izņemot Antarktīdu) no tropiem līdz mērenajai joslai. Vairumam sugu izplatība saistīta ar to saimniekorganismiem. Izņēmums ir mājputnu asinssūcējērce, kas ir kosmopolītiska suga un cieši saistīta ar putniem, īpaši mājputniem. Latvijā ir publicēti dati par mājputnu asinssūcējērci un bezdelīgu asinssūcējērci. Šīs ērces apdzīvo ligzdas, perēšanas vietas, dažādas spraugas un citas paslēptuves. Parasti tās ir aktīvas naktī, kad barojas ar asinīm. Uz saimniekorganisma ērces uzturas tikai barošanās laikā, bet pārējo dzīves cikla daļu uzturas apkārtējā vidē. Sugas, kas ir sastopamas uz mājputniem, visā pasaulē izplatījušās cilvēku darbības rezultātā.

Visi putnu asinssūcējērču dzimtas pārstāvji ir mugurkaulnieku ektoparazīti, kas barojas ar asinīm. Šīs ērces saimniekorganismiem izraisa stresu, anēmiju, svara zudumu, palēnina augšanu un samazina reproduktivitāti. Putnkopībā īpaši nozīmīga ir mājputnu asinssūcējērce, kas var masveidā uzbrukt mājputniem, ietekmēt to dējību un palielināt mirstību. Dažas putnu asinssūcējērču sugas pārnēsā infekcijas slimību izraisītājus. Ja ērcēm nav pieejami saimniekorganismi, tās īslaicīgi var uzbrukt cilvēkiem un izraisīt dermatītu un alerģiskas reakcijas. Daudzas putnu asinssūcējērces ir daļa no dabiskas ekosistēmas.